Par ielas bērniem

Par informēšanas kampaņu “Bērni, kuri ir”

No šā gada marta līdz maijam Sorosa fonda — Latvija Ielas bērnu programma sadarbībā ar sabiedrisko attiecību aģentūru “Consensus PR” īstenoja sabiedrības informēšanas kampaņu par ielas bērnu problemātiku. Kampaņas mērķis bija aktualizēt ielas bērnu problēmu un palielināt sabiedrības uzmanību par ielas bērnu vajadzībām un tiesībām, kā arī ietekmēt procesus, kas mudinātu sabiedrību kopumā uzņemties lielāku atbildību.

Kampaņas ietvaros ar aktīvu masu mediju līdzdalību un atbalstu — publikācijām presē, radio un televīzijas raidījumiem, videoklipiem — sabiedrība tika iepazīstināta ar ielas bērnu dzīvi. Tas notika gan ar viņu pašu stāstiem, gan dažādu speciālistu — psihologu, sociālo darbinieku, policistu, nevalstisko organizāciju pārstāvju un citu ekspertu — veikto situācijas analīzi un novērtējumu, tādējādi rosinot un pamudinot sabiedrību aktīvi iesaistīties diskusijā par ielas bērnu problēmu risināšanu Latvijā, savus viedokļus izpaužot vēstulēs.

Tika sagatavoti un izplatīti informatīvi ieliktņi par ielas bērnu problemātiku Latvijā. Daļu no ieliktņa veidoja anketa, pēc kuras aizpildīšanas lasītāji izteica priekšlikumus par ielas bērnu problēmas iespējamiem risināšanas ceļiem, attieksmi pret problēmu un sniedza vērtējumu par dažādu institūciju darbības efektivitāti. Anketas iesūtīja 546 iedzīvotāji no dažādām Latvijas pilsētām, tās joprojām pienāk.

Kampaņas ietvaros rīkotā aptauja aktivizēja sabiedrību ne tikai izteikt savu viedokli ar anketas starpniecību, bet arī aktīvi rīkoties. Piemēram, Krāslavas rajona skolās notika organizēta anketu izplatīšana un aizpildīšana, tika rīkotas debates un diskusijas par ielas bērnu problēmu.

Kampaņas ietvaros Krāslavas Izglītības pārvalde organizēja konkursu “Ko es gaidu no šīs pasaules” un “Mājas, kuras mani negaida”. Pēc konkursa tika izdots speciālizdevums “Skats”, plānots skolēnu darbus izdot brošūrā.

2.maijā Nevalstisko organizāciju asociācijas pāstāvji tikās ar Saeimas Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijas deputātiem, sarunā uzsverot nepieciešamību izveidot vienotu ģimenes atbalsta stratēģiju Latvijā.

Saeimas namā no 23.aprīļa līdz 3.maijam notika bērnu zīmējumu izstāde, tā bija bērnu tieša uzruna deputātiem, kuri savā ikdienas steigā un aizņemtībā ielas dzīvi galvenokārt vēro tikai caur auto logu. Pēc izstādes katrs deputāts saņēma vēstuli ar zīmējumu, 12.klases skolnieces eseju par to, kā varētu palīdzēt bērniem uz ielas, kā arī apkopoto informāciju no anketām, kuras iesūtījuši Latvijas iedzīvotāji. Saeimas deputāti ir tie, kuru pieņemtie lēmumi ietekmē Latvijas likumdošanu, un ir ļoti svarīgi, lai viņi izjustu tiešu sabiedrības atgriezenisko saikni ar situāciju Latvijā.

Anketas “Bērni, kuri ir” sniedz ieskatu par to, cik aktuāla Latvijā ir ielas bērnu problemātika, cilvēku viedokļi par to, kas vissekmīgāk valstī risina šīs problēmas, kā arī konkrētus ieteikumus par iespējamiem risinājumiem. Anketās cilvēki uzsver, ka par šīm problēmām atbildīgai jābūt valstij, tas jādara sistematizēti, risinot ne tikai aktuālās problēmas, bet arī veidojot sociāli ekonomisko vidi, kas neļautu bērnu ubagošanu uzskatīt par lielpilsētas vaibstu.

Sabiedrības informēšanas kampaņas

“Bērni, kuri ir” aptaujas rezultāti

Vēl par šo problēmu: “Latvijas Vēstnesis”, Nr. 67, 03.05.2001; Nr. 73, 11.05.2001.

Pozitīvi jāvērtē fakts, ka aptaujā iesaistījās arī dažādu par bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanu atbildīgo ministriju, pašvaldību institūciju, veselības aprūpes institūciju un sabiedrisko organizāciju darbinieki. Anketas iesūtīja arī skolu sociālie pedagogi, sociālie darbinieki, skolotāji un skolēni. Daudzi aptaujas dalībnieki savu attieksmi izteikuši garākās vēstulēs, gan daloties savā profesionālajā pieredzē, gan piedāvājot palīdzību, gan izsakot uzmundrinājumu un pamudinājumu turpināt sabiedrības aktivizēšanu un iesaistīšanu ielas bērnu problēmas risināšanā.

Aptaujas rezultāti liecina, ka lielākā daļa aptaujāto (68%) regulāri pilsētas ielās redz ubagojošus, klaiņojošus bērnus, bet 59 procentiem aptaujāto ielas bērni ir prasījuši naudu. Ielas bērni nepatīkamus brīžus sagādājuši 6 procentiem aptaujāto, galvenokārt viņus apzogot. Ceturtā daļa aptaujas dalībnieku atzīst, ka viņiem ir zināmas ģimenes, kurās bērni lielāko daļu laika pavada uz ielas. Minētas arī konkrētas vietas pilsētā, kur visbiežāk sastopami ielas bērni. Piemēram, kāda sieviete raksta, ka viena Rīgas Centrāltirgus apmeklējuma laikā bērni viņai prasījuši naudu astoņas reizes.

Liela daļa aptaujas dalībnieku uzsvēra problēmas aspektus, kas saistīti ar sabiedrības vērtībām, morāli un ētiku. Ielas bērni tiek nosaukti par atspulgu sabiedrības morālei, neprasmei mīlēt, vienaldzībai un sabiedrības divkosībai.

Anketas sniedza daudz dažādu ideju par problēmas iespējamiem risinājumiem. Aptaujas dalībnieku rakstītais pauda gan emocijas, gan lietišķumu. Kā galvenie risinājuma ceļi visbiežāk tika minēti šādi:

1) nepieciešama valstiska pieeja, bērnu tiesību aizsardzības prioritāte citu jautājumu vidū, apliecinot to ar budžeta palielināšanu bērnu tiesību aizsardzībai (t.sk.institūcijām, kas darbojas bērnu tiesību aizsardzības jomā, ģimenes pabalsta palielināšana utt.);

2) jāuzlabo sadarbība starp valsts, pašvaldību un nevalstiskajām institūcijām;

3) jāveido efektīva valsts atbalsta politika ģimenēm ar bērniem, jāveicina bezdarba samazināšanās, vecāku atbildības palielināšana par bērnu audzināšanu (piemēram, sodu palielināšana, atņemot vai pārtraucot vecāku varu, uzturlīdzekļu piedziņa no vecākiem par labu bērnu namam vai patversmei);

4) jāveicina sociālā darba attīstīšana ar ielas bērniem valsts līmenī;

5) valstij sadarbībā ar pašvaldību jāorganizē bērnu klubi, brīvā laika mērķtiecīgai aizpildīšanai — sporta, tehniskās nodarbības u.c., kas ir mūsdienīgas un interesantas bērniem un pieejamas trūcīgo ģimeņu bērniem;

6) sadarbībā ar nevalstiskām organizācijām jāveic uzskaite pašvaldībās par katru ģimeni;

7) jāizstrādā vienota valsts koncepcija cīņai ar alkoholismu;

8) jāveido dienas centri nakts patversmes bērniem, lai nodrošinātu palīdzību grūtā situācijā, dotu iespēju patverties no vardarbības, saņemt ēdienu, naktsmītni, psiholoģisku atbalstu.

Sabiedrības aktivitāte, piedaloties aptaujā, norāda, ka tā nav vienaldzīga pret ielas bērnu problēmu. Lai arī galvenās jūtas, kuras pauž lielākā daļa aptaujāto, ir žēlums un bezspēcība risināt šo problēmu, daudzi aptaujātie izsaka savu vēlēšanos un gatavību palīdzēt un ticību, ka viņu viedoklis tiks uzklausīts un mudinās atbildīgās institūcijas uz aktīvāku darbību.

Problēmas risinājumu daudzi saskata plašākā un aktīvākā bērnu brīvā laika pavadīšanas programmā, kas būtu jāveido valstiskā mērogā ar pašvaldību un nevalstisko organizāciju atbalstu.

Ko darīt tālāk?

Mēs pateicamies visiem, kuri aktīvi piedalījās un atbalstīja kampaņu. Pat ja kampaņa ir formāli beigusies, joprojām pastāv gan valstiskas, gan nevalstiskas organizācijas un strādā profesionāļi, kuri jau pašreiz iespēju robežās cenšas risināt šīs problēmas. Taču nevajadzētu aizmirst tos solījumus, kurus kampaņas laikā ir devuši gan lēmējvaras, gan izpildvaras pārstāvji — vairāk atbalstīt bērnus un ģimenes. Mūsu pienākums ir prasīt un pieprasīt — mūsu un bērnu labā, lai šie solījumi tiktu pildīti.

Ar ielas bērnu problēmu risināšanu visvairāk nodarbojas Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs (tālr.7315700) un tādas pašvaldību institūcijas kā policija, sociālās palīdzības dienesti, bāriņtiesa, bērnu tiesību aizsardzības komisijas, skolu valde, Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centrs (tālr.7334441), krīzes centrs ielu bērniem “Marsa gatve” (tālr. 7546497) un nevalstiskās organizācijas (Asociācija ielas bērniem, tālr.7299793).

Pat ja mēs nestrādājam šajās institūcijās vai mūs tiešā veidā neskar ielu bērnu problēma, tas vēl nenozīmē, ka tā mūs nekad neskars. Pieaugot to bērnu skaitam, kas galvenokārt savu laiku pavada uz ielas, pieaugs vardarbība, noziedzība un nabadzība valstī.

Mums katram ir iespēja kaut nedaudz palīdzēt šiem bērniem vai viņu vecākiem. Daži ieteikumi, ar ko mēs katrs varētu sākt.

• Svarīgi ir nebūt vardarbīgiem pret bērniem: nelamāt, neizgāzt uz viņiem savas dusmas, nesist. Jāatceras, ka viņiem ir savi iemesli, kāpēc viņi ir tādi. Mūsu nosodījums nepalīdzēs. Viņiem ir vajadzīga izpratne un atbalsts.

• Ja vecākiem šķiet, ka viņi zaudē kontaktu ar saviem bērniem vai bērni bieži sāk kavēt skolu, būtu vēlams meklēt speciālistu palīdzību, taču svarīgi arī atcerēties, ka psiholoģiskā palīdzība nav tikai vienas reizes konsultācija. Lai notiktu pārmaiņas, būs nepieciešams ilgāks laiks.

• Ja bērns ubago, labāk nedot viņam naudu. Ja tomēr vēlaties palīdzēt materiāli, ieteicams dot viņiem drēbes vai ēdienu, jo naudu viņi visbiežāk iztērēs spēļu automātos, kompjūterzālēs, saldumos vai arī to atņems tie, kuri piespiež bērnu ubagot.

• Ja bērns jūs apzog, vislabāk ir ziņot valsts vai pašvaldības policijai, uzrakstot iesniegumu. Policija nav tā organizācija, kas grib tikai sodīt. Ja bērna uzvedību atbilstoši nenovērtēs pieaugušie, tad bērnam nebūs pamudinājuma mainīt savu uzvedību. Iedzīvotājiem pašiem nav jābūt šo bērnu soģiem, tas ir institūciju uzdevums.

Psiholoģiskā palīdzība:

— krīzes centrs “Skalbes”, bemaksas palīdzība (tālr.7222922),

— LU Psiholoģiskās palīdzības centrs, tālr.7414623.

Sociālā palīdzība

ir pieejama Sociālās palīdzības dienestā. Ja bērns ir cietis no vardarbības, Sociālās palīdzības dienests nodrošina apmaksātas konsultācijas pie psihologa.

Rīgas domes Labklājības departamenta bezmaksas informatīvais tālrunis par sociālās palīdzības jautājumiem — 8005055.

Iveta Ķelpe, “Consensus PR” projektu vadītāja