• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ministru prezidents: - intervijā Latvijas Radio vakar, 31. maijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.06.2001., Nr. 85 https://www.vestnesis.lv/ta/id/24974

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors: - intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 31. maijā

Vēl šajā numurā

01.06.2001., Nr. 85

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 31. maijā

Intervija Latvijas Radio 31. maija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālisti Ingrīda Ābola un Aidis Tomsons

A.Tomsons: — Studijā Ministru prezidents Andris Bērziņš. Mēs sāksim ar tematu, par kuru sākām runāt pagājušajā reizē, bet par kuru mana kolēģe ir vairāk interesējusies — toreiz runa bija par zemesgrāmatām un zemesgrāmatu nodaļu.

I.Ābola: — Es biju šajā trešdienā tur, cilvēki stāv rindās; es jau trešo reizi tur gāju, tā ka tā nav vienkārši nejaušība. Un es gribētu lūgt arī premjeru un klausītājus šo nelielo ierakstu paklausīties, ko cilvēki domā par šīm rindām. Lūk, ieraksts:

 

— Cik ilgi jūs stāvat rindā jau?

— Es stāvu no pusdivpadsmitiem, vakar mūs aiztrieca mājās. Jauna meitene iznāca, ar roku novilka strīpu un visus aizdzina mājās.

— Kā jūsu godavārds?

— Umbraško.

— Kā jūs vērtējat šo visu te?

— Tas ir tīrais bardaks.

— Cik ilgi, kundze, jūs stāvat te?

— Es stāvu divas stundas.

— Un kā jūs vērtējat šo situāciju?

— Drausmīgi, drausmīgi! Nekādas kārtības nav. Visi cilvēki strādā. Un kā var strādājošs cilvēks nostāvēt pusdienu šitādā rindā?

— Jūsu godavārds?

— Ina.

— Jūs ilgi stāvat rindā?

— Nu, vispār meita atnāca, jau no divpadsmitiem te pierakstījās, un tagad ir pazudis tas saraksts.

— Vai patīkami stāvēt?

— Drausmīgi "patīkami"! Tas ir kaut kas šausmīgs iztaisīts!

— Jūs pirmo reizi nākat?

— Jā, es pirmo reizi nāku.

— Jūs jau drīz būsit klāt. Cik ilgi jūs sēžat vai stāvat šajā rindā?

— Mana meita privatizē, bet viņa strādā, tāpēc atnācu es.

— Bet jūs ar štociņu, un cik jums gadu?

— Man ir daudz, jau 78, slima esmu, pirmās grupas invalīde.

— Kā jūs sauc?

— Grizāne Vera. Šinī burzmā cilvēki ir uztraukti, bet viņi nesaņem nekādu informāciju. Ja kaut kas saiet greizi, tad tomēr būtu jārēķinās ar to un jāinformē cilvēki.

— Bet patīkami te kopā cilvēkiem?

— Ļoti nepatīkami tāpēc, ka gaisa nav, ventilācijas nav, nekā. Priede.

— Labdien, es esmu Ingrīda Ābola, Latvijas Radio. Mēs stāvam te jau daudzas stundas. Kāpēc tik ārprātīgas rindas? Jūs nerunāsit, jūs stumjat prom manu mikrofonu? Darbiniece atsakās runāt, joprojām rinda, rinda, rinda.

— Visi iet garām, es jau stāvu veselu stundu te.

— Mēs esam pieraduši brīvā Latvijā stāvēt rindā.

— Un atkal tieši tādi paši saraksti kā padomju laikos, kad no rīta, naktī pierakstās...

— Kā jūs varat viens otrs savienot darba laiku ar šo stāvēšanu?

— Divas nedēļas jau tagad gaidu, vēl netieku iekšā. Imants...

— Lūk, tāds bija ieraksts, un tagad — premjera komentārs.

A.Bērziņš: — Nu ko es tur varu īpaši komentēt! Man nav īsti priekšstata, kur tas īsti notiek, es pats neesmu bijis nekādās saistībās ar zemesgrāmatu Rīgā personīgi, bet es gribu teikt, ka tā faktiski ir vadības neizdarība. Ir iespējams atrisināt jautājumu, lai cilvēki nestāvētu rindās, ir iespējama pieteikšanās pa telefonu, nozīmēšana uz konkrētu laiku, ir iespējams visus šos procesus regulēt, ir iespējams arī pagarināt darba laiku tā, lai cilvēkiem būtu izdevīgi nākt tad, kad beidzas darba laiks, lai strādātu arī vakaros. Tas viss ir pašas vadības ziņā, es tūlīt pat lūgšu tieslietu ministri noskaidrot visu un ziņot man par to, kas ir izdarīts. Ja ne, tad ir jāskatās, vai vadība vispār ir spējīga rīkoties.

— Pēc maniem vērojumiem, pati galvenā problēma ir telpu jautājums — koridori šauri, cilvēki burtiski stāv, cits pie cita saspiedušies, gaisa nav, cilvēkiem ir slikti. Vai varētu risināt šo telpu jautājumu?

A.Bērziņš: — Arī telpu jautājumu var risināt, bet varbūt telpu jautājums nav tas svarīgākais; varbūt svarīgākais ir vienkārši pierakstīt cilvēkus rindā uz konkrētu laiku, nevis likt, lai visi nāk un stāv dzīvā rindā un kaut ko gaida.

A.Tomsons: — Paldies! Mēs pievērsīsimies arī citiem jautājumiem un tad jau redzēsim. Es ceru, ka mēs pie šī jautājuma atgriezīsimies ar kādu pozitīvāku noti, runājot par zemesgrāmatām, bet ir arī citi jautājumi. Kārkliņas kundze interesējas vairāk par ārlietām, par Eiropas Savienību, viņa saka tā: vai ir kāds kritērijs, vai kāds pārbauda to, cik Latvijai ir izdevīgas noslēgtās vai aizvērtās sadaļas ar Eiropas Savienību?

A.Bērziņš: — Pirms tam, kad mūsu sarunu grupa iet runāt par katru atvērto sadaļu, sarunu vadītāji Ministru kabinetā iesniedz un valdība apstiprina Latvijas sarunu pozīciju. Tātad tiek dots pilnvarojums sarunu vadītājiem vest sarunas. Ja ir kādi jautājumi, kas saistīti ar nepieciešamiem pārejas periodiem vai mūsu nacionālajām interesēm, tad tas tiek ierakstīts šajā sarunu pozīcijā un atbilstoši šai pozīcijai sarunu vadītāji ved šīs sarunas. Tas nozīmē, ka mēs ļoti stingri un nopietni ievērojam mūsu valsts nacionālās intereses visā šajā sarunu gaitā.

— Līdz ar to varētu teikt tā: atbildību uzņemas valdība?

A.Bērziņš: — Protams! Valdība jau tāpat atbild par visu, kas notiek valstī.

— Varbūt sāksim ar tiem jautājumiem, kas pagājušajā reizē uzdoti jums pa tālruni un pie kuriem mēs netikām, tātad — nacionālais attīstības plāns; klausītāja zvana no laukiem un jautā: kur ar to var iepazīties lauku cilvēks?

A.Bērziņš: — Nacionālā attīstība plāna paša vēl nav, ir nacionālā attīstības plāna vadlīnijas Ministru kabinetā apstiprinātas. Ir speciāla darba grupa izveidota, un Roberts Zīle, īpašu uzdevumu ministrs sadarbībai ar starptautiskajām institūcijām, pašlaik strādā pie šī nacionālā attīstības plāna radīšanas. Tas nav viegls uzdevums, jo ir jāprot prognozēt valsts attīstību ilgstošu laiku uz priekšu un jāsaliek kontekstā ar to, kas notiek apkārt pasaulē; ir jāprot prognozēt, kā attīstīsies ekonomika, kādas būs tendences. Šim dokumentam drīzumā vajadzētu būt Ministru kabinetā.

— Un tad tas būs tāds, ka varēs iepazīties?

A.Bērziņš: — Bet šīs vadlīnijas ir pieejamas Ministru kabineta mājaslapā kā apstiprināts dokuments, arī īpašu uzdevumu ministra mājaslapā.

— Vienīgi vai laukos var to ieteikt, kā zināms...

A.Bērziņš: — Var ieteikt aiziet uz publisko bibliotēku vai ciema padomi, vai varbūt aiziet uz skolu, kur pamatā ir jābūt internetam, un ieiet šajā mājaslapā, paskatīties.

— Pagājušajā reizē mēs iesākām runāt par akcīzes nodokli, ne cik tālu netikām, mēs varētu turpināt šo sarunu, jo man ir vairāki jautājumi bijuši. Pirmais varbūt tāds ļoti vispārējs un cilvēcisks. Cik saprotu, zvanītājs bija tālbraucējs, viņš runāja par akcīzes nodokli degvielai. Lietuvā, kā zināms, degviela ir lētāka; viņš saka: visi autobusi, kas brauc, tranzītā, vai vismaz dodas kaut kur ārpus Latvijas, vienmēr tankojas Lietuvā, turklāt, tur ir 370 litru tvertnes, kas nozīmē, ka Latvijā gandrīz nekad šie autobusi neuzpildās. Valstij iet garām diezgan lielas summas.

A.Bērziņš: — Ja mēs runājam par dīzeļdegvielu, tad faktiski dīzeļdegvielas cena ir salīdzinoši izlīdzināta, salīdzinoši, es saku. Protams, tā atšķiras dažkārt par dažiem santīmiem viena no otras, bet kopumā ir izlīdzināta. Tās lielās atšķirības, kādas bija vēl pagājušajā gadā, mēs faktiski likvidējām, pazeminot akcīzes nodokļa apjomu šeit, Latvijā; un mēs uzreiz redzējām, ka arī Latvijā nopirktās degvielas daudzums kopumā palielinās. Degvielas tirdzniecība ir privāta biznesa rokās, tātad šeit uzmanīgi tiek sekots līdzi arī šīm cenām Baltijas tirgū, bet, protams, tādas lietas kā akcīzes nodokļa grozījumus un likumu grozījumus nevar katru dienu vai katru mēnesi darīt.

— Jautājums droši vien varētu būt par kaut kādu nodokļa vienādošanu, tāpēc ka daži santīmi, kā jūs teicāt, uz 400 litriem — tie tomēr ir... sirmi mati jau!

A.Bērziņš: — Redziet, kad pagājušogad samazinājām akcīzi, tad bija ārkārtīgi liels satraukums Lietuvas pusē, jo viņiem, protams, kritās apjomi — tas jau ir tāds savienoto trauku princips pēc būtības. Un tad tika pieņemti kaut kādi mēri, tika mēģināts mākslīgi pazemināt šīs cenas. Protams, Latvijas teritorijai, braucot vai nu no Krievijas, vai no Lietuvas, var pārskriet pāri pāris stundu laikā un nemaz pilnu bāku neizbraucot. Tāpēc, protams, tālbraucēji, kas brauc no Krievijas, labāk uzpildās Krievijā, jo tur ir lētāk, savukārt ar Krievijas dotēto degvielu mēs nekādi nevaram sacensties. Es domāju, ka tā problēmas būtība ir nevis diezgan līdzīgajā Lietuvas degvielā, bet gan drīzāk tā, ka Krievijā ir lēta degviela, kuru tālbraucēji iepilda un tad brauc pāri gan Latvijai, gan Lietuvai.

— Pagājušajā nedēļā jūs tikāties arī ar ceļiniekiem. Bija runa par akcīzes nodokļa pārdali, 60 procenti, 40 — tātad vairāk — ceļiem. Jūs esat paudis atbalstu tam.

A.Bērziņš: — Ministrs ir sagatavojis šādus grozījumus, iesniedzis Ministru kabinetā. Ministru kabinetā mēs tos vēl neesam skatījuši, bet es, protams, atbalstīšu ministru visnotaļ, jo ir jāiet gan uz akcīzes nodokļa labāku iekasēšanu, gan uz to, ka mums jāsakārto infrastruktūra. Un vispirms jau tā sauktie reģionālās nozīmes ceļi — ceļi, kuri savieno vienu pašvaldību ar otru un pa kuriem iet sabiedriskais transports, lai pietiekami lielā skaitā pārvietojas iedzīvotāji. Tas ir galvenais jautājums. Ja tie nav sakārtoti, tad, protams, nav iespējams normāli risināt ne nodarbinātības problēmas, ne satiksmes problēmas, ne normālas komunikāciju problēmas starp dažādām pašvaldībām, un tas arī kavē valsts attīstību kopumā.

— Viena klausītāja zvanīja un jautāja: kur paliek transporta līdzekļu nodoklis, ko katru gadu maksāja? Aiziet ceļiem vai neaiziet?

A.Bērziņš: — Tie septiņi piecdesmit, kurus kopš 1994.gada maksā, tie visi aiziet ceļu būvei, un es arī gribētu teikt, ka ļoti interesanta saruna mums bija šīs tikšanās laikā. Zvirbuļa kungs, kurš pārstāv Latvijas autovadītājus, ierosināja tādu lietu: ja valdība palielinātu šo proporciju no 50 uz 60 procentiem — to daļu, kas aiziet ceļiem, tad autovadītāji varētu piekrist, ka valdība palielina arī šo nodevu, kas pašlaik ir 7 lati 50 santīmi un nav mainījusies kopš 1994.gada. Un es esmu lūdzis, lai ministrs tā kopumā izvērtē abus divus iespējamos ieņēmumu avotus, lai mums būtu līdzekļi, īpaši lai sakārtotu lauku ceļus. Bet mana pozīcija bija tāda, ka šie līdzekļi ir jāiezīmē kā līdzekļi, kas specifiski tiek novirzīti tieši lauku ceļu programmai, lai nav tā, ka tos tērē kādiem citiem mērķiem un tie nenonāk laukos.

— Jautājums varbūt tīri subjektīvs un tomēr — kāpēc neattīsta Latgalē zirgkopību? Ja tur traktoru nav, varbūt var zirgu audzēšanu?

A.Bērziņš: — Nu, ja kāds redz, ka tas ir ejošs bizness, ja tā drīkst izteikties, tad tiešām kādam pie tā jāķeras. Varbūt kāds dzird mūsu sarunu un uzreiz šo ideju kādā veidā mēģinās iemiesot.

— Kā jūs vērtējat tos administratorus, kas ir pārņēmuši bankrotējušos uzņēmumus, bet faktiski sev nodrošina kaut kādā veidā algas, visu pārējo, bet iepriekšējie nodokļi nav maksāti, arī strādnieku algas... Zvanītājs konkrēti minēja mēbeļu fabriku "Teika", akciju sabiedrību "Zunda".

A.Bērziņš: — Pirmkārt, administratorus ieceļ tiesa, tas ir tiesas jautājums, un es nevaru tiesas vietā atbildēt. Tas, ka šie administratori ir dažādi, tas ir tikpat skaidrs kā tas, ka mēs visi esam dažādi, bet tieši tāpēc mēs valdībā pašlaik skatām tādu jautājumu par maksātnespējas un bankrota procedūras pilnveidošanu. Ir doma veidot maksātnespējas bankrota aģentūru, kura profesionāli nodarbotos ar visiem tiem uzņēmumiem, kuri ir vai nu maksātnespējā vai bankrotā. Jo ir jau arī tā, un pasaules praksē tas notiek itin bieži, ka ir uzņēmēji, kas ļaunprātīgi bankrotē, pēc tam nomaina uzņēmuma izkārtni un sēž tajās pašās telpās, strādā ar tiem pašiem cilvēkiem, ar tiem pašiem datoriem, izliekas, ka nekas nebūtu bijis, un viņam tā iepriekšējā uzņēmuma nodokļi un nenokārtotās saistības nav jāmaksā. Mēs gribam darīt tā, lai valstī būtu kārtība.

— Jautājums varbūt ļoti cilvēcisks, un tomēr — par karogu izkāršanu. Tas gan bija iepriekšējā reizē, tāpēc ka toreiz atbrauca Vācijas Bundestāga vadītājs. Toreiz iepriekšējā dienā bija rakstīts, ka karogi jāizkar, tajā dienā atcelts — ka tomēr nav jāizkar. Klausītāja saka tā: varbūt ir kādas konkrētas dienas, saraksts, kad tas ir obligāti, lai vienmēr privātmājās zina, kurās dienās tie karogi ir jāizkar. Jo, ja cilvēks nav to avīzi izlasījis, viņu nedrīkst sodīt ar naudas sodu.

A.Bērziņš: — Šo jautājumu vajadzētu prasīt Gundaram Bojāram, jo viņa izpilddirektoram ir jāatbild par šiem jautājumiem. Skaidrs ir viens: katrs var palūkoties kalendārā, redzēt svētku dienas — šajās dienās obligāti ir jāizkar karogi. Ja gadījumā ir kādas valsts vizītes un iebrauc tādas amatpersonas, kurām pēc protokola pienākas izkārti karogi, tad tas ir jādara pilsētas izpilddirektoram, laikus par to informējot iedzīvotājus, māju īpašniekus, sētniekus. Es atceros, ka manā laikā šādas problēmas nebija. Es gribēju teikt — izpilddirektors ārkārtīgi akurāti šīs lietas kārtoja, vienmēr laikus tika nodrukāts paziņojums "Rīgas Balsī", kā arī informēti cilvēki masu saziņas līdzekļos.

— Vienkārši jautājums ir — ja izpilddirektors savus pienākumus nespēj veikt sekmīgi, vai tad drīkst iekasēt soda naudas no iedzīvotājiem, kuri reizēm ir bez vainas vainīgi?

A.Bērziņš: — Pajautājiet šo jautājumu Gundaram Bojāram!

— Pajautāsim, ja būs tāda iespēja. Vēl ir jautājums par izglītību. Man viena klausītāja zvanīja un jautāja tā: visiem taču esot stagnatiskā izglītība, kas arī bremzē valsts attīstību; kā tur ir ar mācīšanos arī šajās dienās?

A.Bērziņš: — Gribētu teikt tā, ka matemātiku, fiziku, latviešu valodu vai angļu valodu nevar nosaukt par stagnatisku, faktiski tās pašas formulas ir visās valodās un visos kontinentos. Ir, protams, daļa izglītības, kura varbūt šiem laikiem neder vai ir nepilnīga, bet tas ir katra cilvēka jautājums. Katrā gadījumā es negribētu piekrist tam, ka izglītību varētu vērtēt kā stagnatisku. Izglītība ir noteikts zināšanu kopums, kas palīdz cilvēkam tālāk orientēties konkrētajā dzīvē, un man liekas, ka ne tikai mēs, bet arī ārzemnieki par mūsu vispārējās izglītības sistēmu atsaucas ļoti labi, un galvenais, viņi sak, — jūs esat malači, ka neesat pazaudējuši fizikas, matemātikas zināšanu līmeni.

A.Bērziņš: — Uz redzēšanos!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!