Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Latvijas Republikas Satversmi: vēsture un mūsdienas. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 13.06.2012., Nr. 92 https://www.vestnesis.lv/ta/id/249079

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Latvijas un ASV sadarbības stiprināšanu

Vēl šajā numurā

13.06.2012., Nr. 92

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas Satversmes 90. gadā

Par Latvijas Republikas Satversmi: vēsture un mūsdienas

Publikācijas sākums: “Latvijas Vēstnesis”, 12.06.2012., Nr.91.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

I

Demokrātiskās tiesiskās valstīs konstitūcija ir viens no nozīmīgākajiem valstiskuma simboliem. Līdztekus juridiskajām funkcijām konstitūcijai ir arī simboliska jēga – tā ir liecība par valstiskuma dibinātāju sapņiem un nākamo paaudžu meklējumiem. Ne velti viens no ievērojamākajiem aizvadītā gadsimta Latvijas konstitucionālo tiesību zinātājiem profesors Kārlis Dišlers rakstījis, ka “demokrātiska tiesiska valsts nav domājama bez satversmes likuma, kas noteiktu viņas iekārtas tiesiskos pamatus”.*

Latvijas Republikas Satversmes atkārtota oficiālā publikācija Latvijas Republikas oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” 1993.gada 1.jūlijā (Nr.43)
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Zinot Latvijas valstiskuma vēsturiski sarežģītos likteņus, daudziem pārsteigumu varētu raisīt mūsu valsts konstitūcijas – Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) – pieņemšanas datums. Satversme patiešām ir pieņemta 1922.gada 15.februārī, izsludināta 1922.gada 30.jūnijā un stājusies spēkā 1922.gada 7.novembrī. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija apzināti izšķīrās atjaunot arī savas vienīgās konstitūcijas darbību. Konstitucionālās iekārtas pamats šai valstij joprojām ir Satversme.

II

Satversme vienmēr ir līdzās Latvijas valstiskumam, vēstot un liecinot par dažādu laikmetu Latvijas patriotu un valstsvīru centieniem, panākumiem un arī kļūdām.

Šajā ziņā var norādīt, ka latviešu valodā konstitūcijas jeb pamatlikuma apzīmēšanai ir radīts atsevišķs vārds, kas raksturīgs tikai latviešu valodai. Jaunlatviešu kustības sabiedriskais darbinieks Kronvaldu Atis 1869. gadā ierosināja konstitūcijas apzīmēšanai lietot jaunvārdu “satversme”. Šo vārdu viņš veidojis no verba “tvert”, jo “cilvēki tādēļ pieņēmuši likumus, “lai tiem būtu vajadzīgā laikā, kur patverties, lai tiem būtu tversmes””.

Jaunlatviešu kustības plānos vēl nebija neatkarīgas Latvijas valsts nepieciešamības apjausmas un konkrētas rīcības plānu šā mērķa sasniegšanai. Tomēr satversmes vārdam jau ir pavisam skaidrs saturs un nepieciešamība.

Tālāk Latvijas valstiskuma un satversmes idejas savīsies vienotā liktenī. Aizvadītā gadsimta sākumā jaunstrāvnieks Miķelis Valters Latvijas neatkarībā no Krievijas saskatīja latviešu tautas saglabāšanās iespējas. Savukārt cits jaunstrāvnieks – dzejnieks Jānis Pliekšāns (Rainis) atzina, ka “satversmes jēdziens – tas ir galvenais avots, no kura izverd visas satversmes māksla un gudrība it kā pati no sevis”.

Pēc Brīvības cīņām 1920.gada 17. un 18.aprīlī Latvijas tauta pirmo reizi ievēlēja savus priekšstāvjus – Latvijas Satversmes sapulci. Satversmes sapulces uzdevums bija izstrādāt un pieņemt jaunās valsts konstitūciju. Kā uzsvēris Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste, “Satversmes sapulci vēlēja bez ierobežojumiem, viņas pilnvaras aptver visu Latvijas valsts dzīvi, uz viņu gulstas pienākums iekārtot un nodibināt mūsu valsti uz laiku laikiem. Mēs nevaram sajaukt Satversmes sapulci ar parlamentu, kuram konstitūcijā noteiktas robežas. Satversmes sapulcei robežu nemaz nav. Viņa var veikt visus tos jautājumus, kurus viņa atrod valstī par vajadzīgiem un svarīgiem”.

Satversmes pieņemšana un spēkā stāšanās nozīmēja jaunus izaicinājumus Latvijas valstiskumam. Starpkaru perioda Eiropā sākotnējo konstitucionālo romantismu ātri aizstāja parlamentārisma krīze un jaunu valsts pārvaldes ceļu meklējumi. Arī Latvijā visu neveiksmju sakne tika meklēta Satversmē. Šo laiku Latvijas konstitucionālajās tiesībās visspožāk raksturo politiķa Arveda Berga ievadrakstam liktais virsraksts – “Bet viņa neiet!”. Nebija vēl pagājuši divi mēneši kopš Satversmes spēkā stāšanās, kad viens no tās autoriem jau rosināja būtiskas konstitucionālās iekārtas izmaiņas.

1934.gada 15.maija apvērsumā Satversmes darbība tika apturēta un Kārlis Ulmanis nodibināja autoritāro režīmu, solot arī jaunas Satversmes reformu. Satversmes reformas vietā notika demokrātiskās republikas aizstāšana ar autoritāru valsti. Savukārt 1940.gada vasarā PSRS okupēja Latviju, prettiesiski pārtraucot Latvijas valstiskumu de facto.

Gana bieži pēc apvērsumiem un konstitūcijas darbības apturēšanas tās zaudē savu politisko nozīmi un juridisko raksturu, ieņemot godpilno vietu tiesību vēstures un kultūras mantojuma plauktos. Ar Satversmi notika tieši pretēji. Autoritārā režīma laikos un vēl jo vairāk – padomju okupācijas apstākļos Satversme kļuva par neatkarīgas un demokrātiskas valsts simbolu.

Protestējot pret PSRS rīcības prettiesiskumu, Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš 1940.gada 23.jūlijā Lielbritānijas Ārlietu ministrijai iesniegtajā memorandā cita starpā norādīja, ka Latvijas pievienošana PSRS notikusi, pārkāpjot Satversmes 1.pantu: “Latvijas tauta ir smagi un drosmīgi cīnījusies par savu neatkarību, arī pret Padomju Krievijas karaspēku. Brīvības cīņu gars ir vēl joprojām dzīvs, un ikviens neieinteresēts novērotājs atzītu par neiespējamu to, ka latvieši pēc savas brīvas gribas upurētu viņu smagi izcīnīto un dārgi loloto neatkarību.”

Arī nacionālā pretošanās kustība padomju un nacistiskajam režīmam organizējās uz Satversmes pamata. Latvijas Centrālā padome un tajā pārstāvētie politiskie spēki savu rīcību pamatoja ar Satversmes normām. Jau vēlāk trimdā esošie Latvijas augstākās tiesu instances – Latvijas Senāta – senatori īpašā atzinumā atzīs Satversmi par spēkā esošu un piemērojamu konstitūciju, proti, “katras modernas valsts, bet it īpaši demokrātiskas republikas nepieciešams pamatelements ir viņas tiesiskā struktūra, kuru noteic tās konstitucionālie resp. pamatlikumi un kas to raksturo starptautiskā laukā kā attiecīgu tiesību subjektu. Šie brīvi vēlētās Satversmes sapulces pieņemtie konstitucionālie likumi, uz kuru pamata Latvija visus tās brīvības gadus ir pastāvējusi kā suverēna un līdztiesīga valsts starptautiskā dzīvē, ir 1920.gada 27.maija deklarācija par Latvijas valsti un 1922.gada 15.februāra Latvijas Republikas Satversme”.

Vēl vienkāršāk šīs idejas formulētas kādā trimdā iznākošā laikrakstā: “Satvērsmes pastōvēšonas laikā tei nav ni atcalta, ni tykuse reformāta. Myusu radzamōkī vaļsts veiri un politiki vīnmār pastreipoj, ka vīneigais, kas mums ir palicis pōri un ap kū vysim joapsavīnoj, ir myusu karūgs un myusu 1922.goda satvērsme. [..] Latvijas demokratiskōs republikas satvērsme ir jūprūjom spākā, tei globojama kai svātōkais dōrgums un nūteikšana par satvērsmes grūzeišonu ir un byus vīneigi pošai tautai atbreivōtā, breivā Latvijā.”

Tādēļ ir saprotami, ka pēc neatkarības atjaunošanas tika atjaunota Satversmes darbība. 1990.gada 4.maija deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” vēl paredzēja jaunas konstitūcijas izstrādāšanu, bet 1991.gada 21.augusta konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” skaidri noteic, ka Latvijas Republikas valstisko statusu nosaka Satversme.

III

Satversmes projekta izstrādāšanai Latvijas Satversmes sapulce izveidoja atsevišķu komisiju – Satversmes komisiju. Tās izveidošanas apstākļus savās atmiņās aprakstījis viens no vadošajiem Satversmes komisijas deputātiem Fēlikss Cielēns: “Lai dotu iespēju visām partijām un virzieniem izpausties satversmes izstrādāšanā, tad satversmes komisiju ievēlēja stipri palielu 26 locekļu sastāvā. Par tās priekšsēdi vienprātīgi ievēlēja Marģeru Skujenieku, kurš ar saviem rakstiem par Latvijas nacionālo jautājumu bija ieguvis vispārēju atzīšanu. Tūlīt jau pašā darba sākumā bija redzams, ka tik lielā sastāvā komisija nebūs racionāla darba spējīga, un tāpēc tā sadalījās divi apakškomisijās, katrai uzliekot sevišķus pienākumus. Pirmajai apakškomisijai bija jāizstrādā valsts iekārtas projekts, bet otrai pilsoņu brīvību un tiesību deklarācija, kas sastādītu atsevišķu daļu satversmē. Abas apakškomisijas un kopējā satversmes komisija strādāja ļoti daudz un ļoti rūpīgi. Visus projektus apsprieda trīs lasījumos apakškomisijā un pēc tam vēl trīs lasījumos kopējā komisijā. Pirmajā lasījumā notika vispārējas debates un abos pārējos apspriešana pa pantiem.”

Latvijas Republikas Satversmes pirmā oficiālā publikācija Latvijas Republikas oficiālā laikrakstā “Valdības Vēstnesis” 1922.gada 30.jūnijā (Nr.141) 5. Saeimas paziņojums par to, ka tā ir sanākusi uz savu pirmo sēdi 1993.gada 6.jūlijā pulksten 12:00 un izbeigušās Latvijas Republikas Augstākās Padomes pilnvaras

Atbilstoši Satversmes komisijas iecerei Satversmei vajadzēja sastāvēt no divām daļām, proti, Satversmes komisija gatavoja projektu par valsts varas organizāciju un pilsoņu tiesību un pienākumu deklarāciju.

Valsts iekārtas projektu gatavoja Satversmes komisijas I apakškomisija, kuru vadīja Fēlikss Cielēns. Projekta pamattēzes gatavoja Marģers Skujenieks un Fēlikss Cielēns, kuri pārstāvēja Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Kā atmiņās raksta Fēlikss Cielēns: “Latvijas Satversme ir kolektīvs darinājums, kur galveno darbu gan veikuši M.Skujenieks un es, tomēr pantu formulējumos aktīvi līdzdarbojušies F.Menders, A.Bergs un zināmā mērā arī A.Petrevics, J.Purgals un A.Sīmanis. Sociāldemokrāti ir Latvijas satversmes galvenie autori. Taču tajā nav ne kā īpata sociālistiska, bet ietverti rietumu pilsoniskās demokrātijas principi.”

Satversmes komisijas II apakškomisija, par kuras priekšsēdētāju tika ievēlēts Andrejs Kuršinskis, gatavoja pilsoņu tiesību un pienākumu deklarāciju. Šī apakškomisija par paraugu Satversmes otrās daļas projektam ņēma Vācijas 1919.gada 11.augusta konstitūciju (turpmāk – Veimāras konstitūcija). Profesors Kārlis Dišlers skaidri uzrāda Veimāras konstitūciju kā Satversmes otrās daļas iedvesmas avotu. Arī Fēlikss Cielēns attiecībā uz Satversmes otro daļu skaidri norāda, ka šim projektam “pamatā liktas jaunās Veimāras satversmes attiecīgās daļas”.

Juridiskajā literatūrā plaši izplatīts viedoklis, ka Satversme kopumā balstās uz Veimāras konstitūcijas regulējumu. Protams, Veimāras konstitūcija Satversmes tapšanas laikā tika uzskatīta par modernāko Eiropā un “konstitucionālās likumdošanas pēdējo vārdu”. Tajā ietvertais regulējums tika rūpīgi pētīts un analizēts, tomēr tas bija tikai viens no paraugiem, ar kuru iepazinās Satversmes komisija.

Profesors Valdis Blūzma, analizējot Satversmes sapulces stenogrammas, secinājis, ka sava viedokļa pamatošanai Latvijas Satversmes sapulces deputāti atsaucās uz ļoti plašu valstu spektru. Plašu uzmanību bija guvusi ASV (30 reizes), Anglija (29 reizes), Šveice (25 reizes), Vācija (25 reizes) un Francija (22 reizes). Tāpat deputāti bieži atsaucās uz Igauniju (12 reizes), carisko Krieviju (9 reizes), Čehoslovākiju (6 reizes), Poliju (3 reizes), Somiju (3 reizes), Austriju (2 reizes), Ungāriju (2 reizes), Zviedriju (2 reizes), Japānu (2 reizes). Stenogrammās pa reizei izskanējušas atsauces arī uz Argentīnu, Beļģiju, Dāniju, Dienvidslāviju, Holandi, Itāliju, Lietuvu, Meksiku, Norvēģiju, Persiju, Peru, Spāniju un Turciju. Tāpat deputāti runās vairākkārt atsaucās uz tālaika Vācijas un Šveices pavalstu konstitucionālajiem regulējumiem.

Protams, šo valstu minēšana Latvijas Satversmes sapulces debatēs automātiski neliecina, ka to konstitucionālais regulējums ņemts vērā un atspoguļojas Satversmes tekstā. Tomēr tas liecina, ka pārāk vienkāršots būtu skatījums uz Satversmi kā tikai Veimāras konstitūcijas lokalizējumu. Satversmes komisija apstrādāja apjomīgu informāciju par dažādu valstu tālaika konstitucionālo regulējumu un spēja radīt unikālu dokumentu.

Savās atmiņās Fēlikss Cielēns norādījis, ka “mūsu valsts iekārtas pamatā ir likti rietumu parlamentāro demokrātiju Anglijas un Francijas principi”. Savukārt modernajos pētījumos tiek uzsvērts, ka Satversme balstās uz Veimāras konstitūcijas un Vestminsteras modeļa (Apvienotās Karalistes konstitucionālisma) sintēzi. Satversmē ir iekļautas visas tās konstitucionālisma koncepcijas, kas bija aktuālas tālaika Eiropā un atspoguļojās citās pēc Pirmā pasaules kara pieņemtajās konstitūcijās (Vācijas, Austrijas, Somijas, Grieķijas, Igaunijas un Lietuvas konstitūcijās).

Vērtējot Latvijas Satversmes sapulces darbu, nepieciešams atzīmēt, ka dažādu iemeslu dēļ Latvijas Satversmes sapulce noraidīja Satversmes otrās daļas “Pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem” projektu. Lai arī sākotnēji bija iecerēts, ka Satversmē būs ietverts arī pamattiesību katalogs, Latvijas Satversmes sapulce uzskatīja, ka valsts varas organizācijas konstitucionāls regulējums ir pietiekams un pamattiesību nostiprināšana Satversmē nav obligāts konstitucionālā likumdevēja pienākums.

IV

Pārskatot Satversmes tekstu, droši vien visupirms kļūs pamanāms Satversmes lakonisms, varētu pat teikt – tekstuālais skopums. Jāteic, ka Satversmes lakonisms ir īpaši izvēlēts un apzināts Latvijas Satversmes sapulces lēmums. Satversmes komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks īpaši uzsvēris, ka “katra abstrakta definīcija un katra plašāka frāžaina formula var izsaukt pārmetumus, to var uzskatīt par nepilnīgu, pret atsevišķām tēzēm var celt iebildumus. Lai šādu pārpratumu nebūtu, lai iebildumi netiktu celti, Satversmes komisija vienojās par to, ka Satversmes likumā ļoti noteiktā veidā atsevišķos pantos izteicamas noteiktas domas”.

Ņemot vērā Satversmes lakonismu, konstitucionālajā praksē nevis Satversmes burtam, bet gan Satversmes garam ir būtiska nozīme konstitucionālisma ideju un vērtību atspoguļojumā. Tieši lakoniskais izteiksmes stils pieļauj Satversmes normas iztulkot atbilstoši laikmeta garam un prasībām, orientējoties uz modernas demokrātiskas tiesību sistēmas juridiskajām atziņām. Latvijas konstitucionālo tiesību teorijā atzīts, ka “nav pamata uzskatīt, ka Satversmes 1.pantā ietvertais demokrātijas jēdziens būtu tulkojams izolēti no izpratnes, kāda šim jēdzienam ir vairumā citu demokrātisko valstu. Gluži otrādi, tas interpretējams atbilstoši saturam, kas noskaidrots demokrātisko valstu pieredzē”.

Līdz ar to līdzīgi kā vairumā valstu, kurās spēkā ir “vecas konstitūcijas”, Satversmes pareizai un pienācīgai piemērošanai ir nepietiekami tikai ar tās teksta pārzināšanu. Līdztekus tam jāņem vērā arī Satversmes piemērošanas prakse, konstitucionālās tradīcijas un – jo īpaši – Satversmes tiesas sniegtā Satversmes normu interpretācija. Apzinoties pietiekami komplicēto Satversmes iztulkošanu, Satversmes tiesa ir īpaši uzsvērusi, ka “Satversme pēc savas būtības ir īss, lakonisks, tomēr komplicēts dokuments”.

Savas spēkā esamības laikā Satversme vairākkārt grozīta, lai tās regulējumā atspoguļotos arī pēdējā gadsimta konstitucionālo tiesību izaicinājumi – valstiskās identitātes un pamattiesību aizsardzība, dalība Eiropas Savienībā, arī atsevišķas konstitucionālās tiesas izveidošana. Tomēr pa šiem deviņdesmit gadiem Satversme nebūs kļuvusi neatpazīstama un sveša tās autoriem.

Daudzi principiālie valsts varas organizācijas jautājumi, kas noteic Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta savstarpējās attiecības, funkcionē tieši tādā veidā, kā tos kādreiz Latvijas Satversmes sapulce bija iecerējusi. Papildinot Satversmi ar pamattiesību katalogu, Saeima iespēju robežās ņēma vērā arī Satversmes komisijas izraudzītos risinājumus un formulējumus Satversmes otrās daļas “Pamatnoteikumi par pilsoņu tiesībām un pienākumiem” projektā. Pat normu izteiksmes un formulējumu abstraktuma ziņā Satversmes normās joprojām ir saglabājies tās vēsturiskais stils un šarms.

Saeimas Juridiskā biroja
juridiskais padomnieks
Dr. iur. Jānis Pleps

* Grāmatas izdevumā: vēres, norādes, avoti, bibliogrāfija – “LV” red.

Turpmāk – vēl

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!