• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar paļāvību savai zemei, tautai un tās nākotnei. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.05.2001., Nr. 82 https://www.vestnesis.lv/ta/id/24821

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvija sagaida Polijas prezidentu

Vēl šajā numurā

29.05.2001., Nr. 82

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar paļāvību savai zemei, tautai un tās nākotnei

Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas 25.maija vizīte Smiltenes pusē “Latvijas Vēstneša” speciālkorespondentes Kristīnes Valdnieces redzējumā un Jura Krūmiņa fotoskatījumā

Piektdien, 25.maijā, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga viesojās ceriņu pilsētā Smiltenē, lai tiktos ar zemniekiem, Smiltenes uzņēmējiem, inteliģences pārstāvjiem, skolēniem, pilsētas domniekiem un vietējiem iedzīvotājiem. “Latvijas Vēstnesī” līdz ar vizītes norisi un fotogrāfiju atmiņu mirkļiem – arī prezidentes sarunas ar iedzīvotājiem.

Valsts prezidente pēdējā zvana ceremonijā Smiltenes ģimnāzijā, uzrunājot 12. klašu skolēnus:

07V.JPG (72215 BYTES) Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga sarunā ar Smiltenes baznīcas mācītāju Normundu Celmiņu Foto: Juris Krūmiņš — “Latvijas Vēstnesim”

“Man ir tiešām prieks būt jūsu vidū šajā skaistajā ceremonijā, kas iezīmējusi pēdējo zvanu jūsu līdzšinējā izglītības karjerā, ja tā varētu teikt. Es par to priecājos, jo man pašai izglītības gaitas bijušas visai raibas un nevienādas. Man tikko ienāca prātā, ka man pašai šādas ceremonijas piedzīvot nav bijusi izdevība, tāpēc man kopā ar jums ir iespēja redzēt, kā tādas lietas varētu cienīt un skaisti notikt. Un es redzu, ka jūsu skolā tā ir ļoti skaista un jauka tradīcija. Man tiešām patīk doma par ziedu paklāju, kas šajā pavasara dienā izveidots jūsu skolā. Man šķiet, jūsu vārdā varu pateikties jūsu vecākiem, kas jūs ir izaudzinājuši un izvadījuši jau tik tālu savās dzīves gaitās. Tik tālu, ka esat sekmīgi spējuši pabeigt šo savu dzīves tik nopietno posmu. Paldies arī skolotājiem, kas jūs pagājušo gadu garumā ir vadījuši. Skolotāju piemērs un priekšzīme un mācība pavadīs jūs visu mūžu, un tikai vēlāk, gadiem ejot, jūs apzināsities, cik ļoti daudz jūs no saviem skolotājiem esat ieguvuši. Paldies visiem skolotājiem, jo viņu darbs ir neatsverams mūsu tautai un valstij.

Jums, absolventi, es gribētu novēlēt savā dzīvē raudzīties uz priekšu ar paļāvību uz sevi, savu zemi, savu tautu un savu nākotni. Mums tagad ir brīva valsts, mums stāv priekšā visi labumi, izaicinājumi, iespējas un arī grūtības, gluži tāpat kā citām Eiropas tautām. Mēs esam mazliet atpalikuši no citiem savā ekonomiskajā līmenī. Jūsu paaudzes uzdevums būs šo plaisu mazināt un pietuvināt mūs visos iespējamos veidos pārējām pārtikušākajām Eiropas tautām. Es esmu pārliecināta, ka latvieši to spēj un izdarīs to rekordtempā.

Es esmu pārliecināta, ka tieši jūsu paaudze spēs pierādīt visai Eiropai un visai pasaulei, ka latvieši ir lietaskoks, ka uz viņiem var paļauties, ka tie ir cilvēki, kurus var uzņemt savā saimē ar prieku un lepnumu, ka tādi mums ir Eiropā. To esmu jau vairākkārt dzirdējusi, sastopoties gan ar amatpersonām, gan iedzīvotājiem visdažādākās Eiropas zemēs — gan tuvās, gan tālās. Katrs jūs ar savu dzīves sniegumu būsit daļa no tā, ar ko pazīstama būs latviešu tauta. Tas, ko jūs paveiksit, būs ne tikai jums pašiem jūsu labums, jūsu gandarījums, jūsu laime un jūsu prieks, bet tas būs ieguvums jūsu tuviniekiem, jūsu ģimenei, vecākiem un vēlāk jūsu bērniem, bet tas būs arī ieguvums jūsu tautai un zemei. Es novēlu, lai jums nekad neaptrūktu ticības pašiem sev un saviem spēkiem.

Nekad neklausieties runās, ka valstī valda kaut kāda mistiska varas elite un ka citiem ļaudīm gar to nav nekādas daļas. Vienīgā elite, kas kādā valstī pastāv, ir tā, ko veido ļaudis, kuri labi dara sev uzticētos pienākumus, kuri labi padara sev uzticēto darbu. Vienalga, vai tas būtu fizisks darbs, vai gara darbs, vai tas būtu ierēdnis vai strādnieks. Katram, kas savu darbu labi padara, ir sava izturība — tā ir tā elite, kas tautai ir vajadzīga. Katrs savā laikā, savā vietā ar savu atbildību var būt pēc iespējas labāks un varbūt patiešām sasniegs to, uz ko viņš ir spējīgs. Un mūsu valstī kā demokrātijā ir jāsaprot, ka vara un tauta nav divi atdalīti jēdzieni. Katram no jums ir šī atbildība — būt daļai no varas valstī, vai tas būtu jūsu pašvaldībā, jūsu uzņēmumā, jūsu ģimenē vai vienalga kur citur. Katrs jūsu dzīves solis, katrs žests ir saistīts ar to, kādā sabiedrībā mēs dzīvojam — civilizētā vai barbariskā, attīstītā vai neattīstītā valstī. Jūs esat šīs zemes paraugs, jūs veidosit šo tautu par to, kāda tā ir citiem pazīstama, jūs veidosit vidi, kurā jums pašiem būs jādzīvo. Veidosim to visi kopā tā, lai visi mēs par to varētu būt lepni. Lai jums dzīvē labi klājas!”

01V.JPG (82452 BYTES)
Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga pēdējā zvana ceremonijā kopā ar Smiltenes ģimnāzijas 12. klašu skolēniem 2001.gada 25.maijā

02V.JPG (36009 BYTES) 04V.JPG (36679 BYTES)
Akciju sabiedrības “Smiltenes piens” apmeklējuma laikā: Valsts prezidente sarunā ar akciju sabiedrības valdes priekšsēdētāju un uzņēmuma direktori Gitu Mūrnieci

Valsts prezidente akciju sabiedrībā “Smiltenes piens”,

kur tikās ar uzņēmuma vadību, rajona piensaimniekiem un lauksaimniekiem, degustēja uzņēmuma produkciju un uzņēmuma valdes priekšsēdētājas Gitas Mūrnieces pavadībā apmeklēja ražotni.

Pēc tikšanās Valsts prezidente atzinīgi novērtēja uzņēmuma darbību un secināja:

“Latvijas piena produkti būtu ļoti pieprasīti tādās zemēs, kur nav tik leknas zāles kā Latvijā, tā neaug visas vasaras garumā un govīm nav tik daudz piena. Taču jautājums ir par daudzumu. “Smiltenes piens” būtu gatavs apgādāt ar produkciju savu novadu un varbūt visu Latviju, bet šaubos par produkcijas daudzumu, kas būtu nepieciešams eksportam. Turpretim paši lielākie pārstrādātāji varētu orientēties uz eksportu uz zemēm, kur piena produkti varētu būt pieprasīti, jo ir garšīgi. Es nogaršoju, piemēram, tos, ko piedāvā “Smiltenes piens”, tie ļoti garšīgi un varētu sacensties ar jebkuru cita līdzīga uzņēmuma produkciju. Taču jāspēj sacensties cenu ziņā, lai ražošana notiktu efektīvi, jānokārto uzpirkšanas, sadales, reklāmas un kooperēšanās jautājumi plašos mērogos, lai ārzemju klientam varētu apsolīt regulāru produkcijas piegādi pietiekami lielos daudzumos, lai viņam tas būtu izdevīgi. Ja daudzums būs mazs un piegāde — neregulāra, neviens ar jums negribēs saistīties. Tas ir tas burvju loks, no kura mums jāmāk izkļūt.”

Valsts prezidente žurnālistiem preses konferencē:

— Man šādas vizītes visas ir vienādi vērtīgas. Es nevarētu tieši Smiltenes vizītei dot kādu sevišķu vērtējumu. Man kā prezidentei ir svarīgi doties uz kādu novadu, pilsētu, pagastu, iepazīties ar tā ļaudīm un redzēt vietējo dabu un galvenokārt uzklausīt dažādu speciālistu un pašvaldību pārstāvju stāstīto gan par savām rūpēm, raizēm, gan sasniegumiem un iecerēm. Tas ir būtiskākais, tāpēc katra šāda diena man ir ļoti svarīga.

— Vai šodien jūs guvāt kādas jaunas atziņas?

— Es domāju, ka katrai vietai ir sava specifika, un cenšos to arī atcerēties. Interesanti, ka šeit lauksaimnieki, runājot par savas zemes kopšanu, uzsvēra, ka viņiem nav tādas zemes kā Zemgalē. Protams, es to jau zināju, bet interesanti, ka ļaudis uzsver to, ka valsts, izstrādājot savu subsīdiju programmu, to dara dažādos veidos. Ziemeļvidzemē tiek akcentēts norādījums, ka zemes kaļķošana ir būtisks, bet dārgs ieguldījums, un viņiem būtu svarīgi, lai valsts to ņemtu vērā. Šādas detaļas es cenšos atcerēties, lai varētu izprast tieši tās vietas specifiku.

— Smiltenieši ļoti gaidīja tikšanos ar jums. Viņi jūs ļoti augstu vērtē un ciena. Kā jūs varētu uzmundrināt mazpilsētu un lauku iedzīvotājus, ņemot vērā, ka šeit tomēr ir problēmas ar darba vietām, ienākumi neatbilst nepieciešamajam dzīves līmenim? Kā jūs ieteiktu viņiem cīnīties ar ikdienas stresu un to pārvarēt?

— Vispirms jau cilvēkiem ir jāatceras, ka jebkurā situācijā vienmēr ir risinājums. Ik pa laikam no ļaudīm dzirdu: man jau piecdesmit gadu, tātad viss mūžs aiz muguras, es jau neko vairs nevaru. Man šķiet, ka mūžs, jauna karjera un jaunas iespējas cilvēkam var sākties sirmā vecumā. Es domāju, ka ir daudz tādu personību, kas to var pierādīt. Vienmēr ir iespējas. Kara laikā, kad es vēl biju bērns, mēs dzīvojām no vienas minūtes līdz nākamajai, kad nevarēja zināt, vai tu paliksi dzīvs un sagaidīsi nākamo dienu. Tomēr cilvēki turpināja dzīvot ar optimismu un cerību, jo citas izvēles vienkārši nebija.

Amerikāņiem ir tāds teiciens: “Ir bēdīgi kļūt vecākam un novecot, bet otrā izvēle ir vēl sliktāka.” Tāpēc es domāju, ka cilvēkiem vajadzētu būt priecīgiem, ka viņi ir, ka viņi ir veseli, priecāties par to, kas viņiem ir, un domāt par to, kā varētu dzīves apstākļus uzlabot. Atceroties kara laiku, kad viss šķita bezcerīgs un tika kontrolēts, mani vecāki un viņu paaudze vienmēr atrada kādu atrisinājumu un veidu, kā izdzīvot un tikt galā. Tāpat arī jūs un jūsu vecvecāki darīja to pašu. Es neredzu iemesla, kāpēc tas mūsdienu paaudzei nebūtu iespējams. Iespēja atrast risinājumus būtībā ir vēl lielāka.

Ir skaidrs, ka Latvijai kā zemei ir nepieciešami ieguldījumi un ieguldījumi kapitālistiskā iekārtā. Vai nu tie tiek uzkrāti, kas prasa laiku, vai jūs aicināt kādu no citurienes. Tas ļaudīm ir jāsaprot — jo lielāka attīstība, jo vairāk svešinieku mūsu zemē ienāks. Ir jāizšķiras — vai nu visam palikt kā ir šobrīd un norobežoties no pasaules, vai iekļauties pasaules apritē un saprast, ka citi ienāks ar saviem līdzekļiem, atvērs uzņēmumus, varbūt uzpirks veikalus, bet radīs darba vidi un labklājību.

Man šķiet, ka ļaudīm arvien vēl ir aizdomīgums pret svešiniekiem, tas nāk no padomju atšķirtības laikiem, kad bija dzelzs priekškars un visi svešinieki tika uzlūkoti ar aizdomām kā ārzemju spiegi jeb diversanti. Man šķiet, modernā pasaulē mums jāpierod pie domas, ka svešinieks nav ienaidnieks, bet var būt draugs, sadarbības partneris. Latvijā uzņēmumiem, kas mēģina pārdzīvot šos pārstrukturēšanās laikus, tas ir jāpieņem. Piemēram, “Smiltenes piens”, kurā šodien biju, sekmīgi darbojas, taču darbības paplašināšanai būtu nepieciešami ievērojami ieguldījumi, un tos varētu piesaistīt sadarbībā ar kādu ārzemju firmu, kas nebūtu “pārdošanās” svešiniekam, bet gan partnerības attīstība ar citām zemēm. Jēdzieni un domāšana — pie tā cilvēkiem ir jāpierod, tad arī būs vieglāk tikt pāri grūtībām un pielāgoties apstākļiem.

— Īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās ir paudis uzskatu, ka lauku un mazo pašvaldību attīstībai varētu palīdzēt administratīvi teritoriālā reforma. Vai jūs šodien par to runājāt tikšanās laikā ar rajona pārstāvjiem, un kāds ir jūsu viedoklis?

— Varbūt ne tik daudz tika runāts par reformu, kā tieši par savas nozares attīstību, gan iespējām, gan ierobežojumiem. Taču, runājot par reformām, visur dzirdu tādu viedokli, ka ļaudis gribētu saglabāt to, kas līdzšinējā sistēmā ir bijis vērtīgs, un, cik noprotu, tā ir pakalpojumu pieejamība iedzīvotājam pēc iespējas tuvāk viņa dzīvesvietai.

Otrs aspekts, par ko ir runājis premjerministrs, ir to pakalpojumu racionalitāte, kādus saņem lauku iedzīvotāji. Lai to izmaksas būtu pēc iespējas zemākas un izmaksas racionāli aprēķinātas. Lai nebūtu tā, ka katrā izbijušā kolhozā ir sava pašvaldība, bet lai to būtu tik daudz, cik nepieciešams, lai apvienotu zināmu minimālu iedzīvotāju skaitu un spētu sniegt nepieciešamos izglītības, veselības aprūpes un citus pakalpojumus. Protams, jāņem vērā infrastruktūra, ceļi, kas nepieciešami saimnieciskajai darbībai kā artērijas cilvēka ķermenim, svarīgas ir arī telekomunikācijas. Man stāstīja, ka šeit ir grūtības ar interneta pieslēgumu, jo ir slikts savienojums. Latvijai ir jādomā par to, lai katrā vietā varētu būt pieejams interneta pieslēgums. Mēs jau tagad atpaliekam no Igaunijas.

— Vai tik īsā laikā ir iespējams pamanīt, vai smiltenieši kaut kā atšķiras no citiem?

— Viņi ir tādi atturīgi un mazliet ziemeļnieciski. Ir kaut kas tāds, kas savā ziņā radniecīgs ar igauņiem, jo šeit ir senā līvu zeme. Varbūt pavīd kaut kas tāds vēsāks, atturīgāks, kas pamanāms cilvēku stājā un sejas izteiksmē, bet tas nav kas tāds, kas būtu ietekmējams vai zinātniski pierādāms.

Valsts prezidente zemnieku saimniecībā “Rožkalni”

tikās ar īpašnieku Ivaru Ādamsonu, viņa ģimeni un apkārtējo sētu zemniekiem. I. Ādamsons sarunā ar prezidenti pastāstīja par saimniecības izveidošanu vēl tā sauktajos Breša zemnieku laikos, kad valsts politika bija labvēlīga tieši aizdevumu izmantošanā. Zemnieks pastāstīja par rapša audzēšanu, mežu un lauku apsaimniekošanu, kokzāģētavas darbību un sadarbību ar citām saimniecībām un darbību kooperācijās. Viņš atzina, ka svarīgākais ir izšķirties, ar ko tieši nodarboties, un atrast savu lauciņu, bet pauda bažas par Latvijas zemnieku nākotni un konkurētspēju Eiropas Savienībā (ES).

Valsts prezidente saimniekam pauda savu viedokli:

“Eiropas valstis aug kopā. Vispirms tā bija dzelzsrūdas apstrāde, un akmeņogļu kopējais tirgus izveidojās Rūras apgabalā. Vācija un Francija, pēc tam Beniluksa valstis vienojās par sadarbību. Nemitīgi līdz ar katru paplašināšanos bija jāatrod kopsaucējs un par to jārunā. Nupat biju Grieķijā un konferencē vairākas dienas sēdēju kopā ar Žaku Santēru. Vaicāju viņam, kas Eiropas Savienībā bija tas grūtākais uzdevums, jo viņš bija Komisijas priekšsēdētājs. Viņš teica, ka grūtākais bijis nonākt pie kopēja viedokļa, un pie kopēja viedokļa ir jānonāk būtiskos un mazāk būtiskos jautājumos. Tas notiek ne tikai vienreiz mūžā, bet katru dienu un katru gadu atkal un atkal. Tā ir sadarbība.

Ja jūs runājat par kooperāciju divu kaimiņu starpā, tad šī ir kooperācija visa kontinenta mērogā, un tur ir svarīgi iekļauties, lai varētu savu viedokli izteikt un tikt uzklausītam. Ir arī jāprot saskatīt, kādi viedokļi, interešu paveidi tur ir pārstāvēti. Latvijai kā mazai zemei ir līdzīgas zemes Eiropā ar līdzīgām problēmām un līdzīgām interesēm. Lauksaimniecībā, piemēram, Polija būs nopietna konkurente, jo Polijā zemniecībā nodarbināto skaits ir ļoti liels. Tas ir viens no šķēršļiem, kāpēc patlaban vispār rodas šaubas par Eiropas paplašināšanās tempu. Viens no iemesliem ir Polijas zemnieku skaits, kas ir tikpat liels kā visā Baltijā iedzīvotāju skaits kopā. Ja Polijas zemniekiem tiks dotas tāda paša līmeņa subsīdijas, kādas saņem, piemēram, Francijas vai Holandes zemnieki, tad līdzekļu vienkārši nepietiks. Tagadējām Eiropas Savienības valstīm būs jāmaksā milzīgas summas, viņu nodokļu maksātāji arī nebūs priecīgi maksāt trīsreiz vairāk, lai Polijas zemnieki varētu dzīvot kā līdz šim. Par šo jautājumu būs jāpanāk kompromiss. Latvijai būs daudz vieglāk, jo mūsu zeme ir maza un lauksaimniecībā nodarbināto procents ir augstāks nekā vidējais Eiropā, tomēr tas ir salīdzinoši pietiekams, un to Eiropa varētu pieņemt.”

Pēc tikšanās Vaira Vīķe–Freiberga atzinīgi novērtēja zemnieka uzņēmību, atzīstot:

“Zemnieku saimniekošana ir sasniegums un sekmes, nevis problēma. “Rožkalnu” saimniecībā atrodam vienu no tā sauktajiem Breša zemniekiem, kam laimējies izmantot visas izdevības, ko laikmets viņam piedāvājis, un dotā brīdī nonākt pie pareizā lēmuma un izšķiršanās, kas izdarīts ar lielu darbu, čaklumu un centību, ne tikai apkopjot viņam piederošo zemi, bet arī nomājot no kaimiņiem apstrādājamo zemi. Man šķiet, tas ir brīnišķīgs piemērs tam, ko ir iespējams sasniegt jebkādos apstākļos, ja cilvēkam ir saprašana, apsviedīgums, darba spējas un plānošanas spējas.

Taču, runājot par Latvijas lauku stāvokli kopumā, man šķiet, ka pašreiz vēl turpinām pārejas posmu, kurā neesam vēl īsti stabilizējušies attiecībā uz perspektīvām un mums izdevīgāko. Ir skaidrs, ka mazām saimniecībām ar naturālo saimniekošanu nākotnē būs grūti. Es redzu, ka ļaudīm, kas spēj apstrādāt pietiekami lielas platības, ir vislabākās izredzes labi nopelnīt. Piemēram, šī saimniecība ir tikusi subsidēta no mežu izciršanas un koku apstrādes. Domāju, ka nākotnē bez kooperācijas un sadarbošanās, par ko runājām šajā saimniecībā, ļaudīm būs grūti iztikt, sevišķi jau tiem, kam ir mazas saimniecības. Ir jādomā par ražošanu lielākos daudzumos, nekā iespējams 10 līdz 15 hektāros.”

 

Valsts prezidente, tiekoties ar Ziemeļvidzemes lauksaimnieku reģionālās pārvaldes pārstāvjiem un uzņēmējiem,

kas “apaļā galda” diskusijā prezidentei pauda viedokli par lauksaimniekiem aktuālām problēmām. Lauksaimnieki runāja par subsīdiju politiku, bezdarbu, lauku tūrismu un izteica bažas par iespējām konkurēt Eiropā. Tika runāts arī par valsts vājo atbalstu lauksaimniecībai, aktuālo ceļu sakārtošanas jautājumu un akcīzes nodokļa pārdales nepieciešamību. Tāpat zemnieki un uzņēmēji izteica neapmierinātību par informāciju, ko sniedz valsts amatpersonas par zemnieku iespējamajiem ieguvumiem, iestājoties Eiropas Savienībā, jo saņemtā informācija esot skopa un neviešot skaidrību par prasībām lauksaimniecības integrācijai Eiropas Savienībā.

Valsts prezidente norādīja, ka sarunas par iestāšanos ved Ārlietu ministrija, pamatojoties uz dokumentiem, ko sagatavojušas atbildīgās ministrijas, taču informācija par Latvijas ieguvumiem, iestājoties ES, lauksaimniekiem esot jāprasa par lauksaimniecības jautājumiem atbildīgajam ministram. Sarunu noslēgumā Valsts prezidente teica:

“Paldies par jūsu sniegumu šeit. Man informācija ir ļoti vērtīga, jo man šāda tikšanās palīdz izprast problēmas visā to kopumā un sarežģītībā. Kā jūs saprotat, prezidents nav iesaistīts izpildvaras darbos, taču, protams, man ir iespējams izteikt savu viedokli un izmantot veto tiesības, nosūtīt likumu uz Saeimu atkārtotai pārskatīšanai. Ne vienmēr Saeima ieklausās prezidenta ieteikumos un šādu pašu likumu atsūta atpakaļ, kas man ir jāparaksta.

Tāpat kā jūs regulāri tiekaties, katru trešdienu man ir regulāras tikšanās ar premjeru. Tad es cenšos atgādināt viņam tos sasāpējušos jautājumus, kas man darīti zināmi. Taču ir skaidrs, ka atbalsi gūs tās interešu grupas, kas māk savu viedokli un savas prasības izvirzīt un atkārtot, gluži tāpat kā reklāmā — atkal un atkal un pēc iespējas plašākai auditorijai, lai tas tiktu sadzirdēts.”

06V.JPG (53302 BYTES)
Kopā ar zemnieku saimniecības “Rožkalni” saimi

11V.JPG (43690 BYTES)
Smiltenes tehnikuma apmeklējuma laikā kopā ar audzēkņiem, direktoru un pasniedzējiem

Valsts prezidente, Baznīcas laukumā tiekoties ar Smiltenes iedzīvotājiem

Pirmā tikšanās un sasveicināšanās notika pilsētas Baznīcas laukumā, kad vairāki simti cilvēku ar ziediem sagaidīja prezidenti un izteica viņai atbalstu un pateicību.

Mazliet vēlāk V.Vīķe–Freiberga Smiltenes un apkārtējo pagastu iedzīvotājus uzrunāja Smiltenes kultūras namā:

“Es priecājos būt jūsu vidū šajā skaistajā, mazliet lietainajā un vēsajā pavasara dienā. Esmu bijusi virknē skaistu sarīkojumu, esmu redzējusi un dzirdējusi par darba veicējiem un viņu sekmēm, pārvarētām grūtībām un problēmām, kas dažiem ir kļuvušas vēl smagākas, īpaši jau vecākām paaudzēm. Tāpēc atcerēsimies, ka iepriekšējā gadsimtā, kad Latvija tikko dzima kā jauna valsts, neatkarību mēs pirkām vēl dārgāk. Toreiz tā bija jāpērk ar asinīm. Jā, ir bijuši grūti laiki, un dažam labam tie turpinās vēl šodien, bet mums ir sava brīva un neatkarīga valsts, mēs ejam uz priekšu un to varam pierādīt pēc dažādām mērauklām, dažādiem rādītājiem. Svarīgākais rādītājs ir katra iedzīvotāja dzīves kvalitāte un viņa paša izjūtas par to, vai viņa dzīve ir apmierinoša vai iespējams dzīvot labāk, vai grūtības, ar kurām jāsastopas, ir pārvaramas vai viņš jūt, ka tās viņu salauž. Civilizētā valstī valsts pienākums ir gādāt par to, lai tie, kam ir spēks un varēšana, darbotos vispārējās labklājības celšanā. Tajā pašā laikā mēs maksājam valstij nodokļus, kas rada drošības tīklu. Tāpat no saviem kopējiem līdzekļiem mēs saliekam visu kopā, lai veidotu valsts resursus izglītībai, veselībai un visam pārējam, kas ir vajadzīgs civilizētai valstij.

Jūsu novadā valda latviska gaisotne. No seniem laikiem, kad pāri ir gājuši mēri un kari, tomēr ir saglabājies latviskais gars un latviskais strādātprieks. Braucot cauri šim novadam, es priecājos par sakoptiem laukiem, par koptām mājām. Es vienmēr atcerēšos jūsu skaistos dārzus ar ziedošiem ceriņiem. Man ir laimējies būt šeit pašā ceriņu laikā, un man šķiet, ka nekad agrāk neesmu vienlaikus un vienuviet redzējusi tik daudz ceriņu kā šeit Smiltenē un tās apkaimē.”

08V.JPG (44569 BYTES)
Baznīcas laukumā, sasveicinoties ar visu paaudžu smilteniešiem

Valsts prezidente sarunā ar iedzīvotājiem

Interesanta izvērtās vairāk nekā stundu garā diskusija un Valsts prezidentes atbildes uz cilvēku uzdotajiem jautājumiem. “Latvijas Vēstnesī” ieskats dažos no tiem:

— Kā jūs jūtaties kā Valsts prezidente?

— Paldies, es jūtos labi. Tas ir tāds jautājums, ko man žurnālisti sāka prasīt no tā brīža, kad tiku ievēlēta. Es neesmu droša, kā tas ir tēmēts un kā tas ir domāts — vai ļaudīm ir aizdomas, ka varbūt es neesmu uzdevumu augstumos, vai viņi baidās par to, ka es varbūt pārstrādājos. Vai varbūt tas ir tāpēc, ka esmu sieviete un nespēju šo nastu nest. Es nekad neesmu bijusi īsti droša, kā tas jautājums bijis domāts. Man patīk to iztulkot tā, ka ļaudīm rūp zināt, kā tad es jūtos, šo amatu pildot. Un tamdēļ man ir prieks jums teikt: paldies, es jūtos labi, un man patīk.

— Kas jūs visvairāk satrauc, un vai problēmām viegli rast risinājumu?

— Nē, risinājumu nav viegli rast, un es domāju, ka katrs saprot, ka pie jebkuras problēmas ir jāpiestrādā un bieži tam vajadzīgs ilgs laiks. Nereti ir tā, ka jautājumam ir vajadzīgs risinājums kopumā — tātad neviens cilvēks nevar to atrisināt, un viņam ir jāatrod sev līdzdarbinieki, atbalstītāji un partneri. Tā tas ir prezidentam un, šķiet, jebkuram valsts iedzīvotājam. Mani satrauc visas nebūšanas, kas notiek valstī. Es domāju, ka man tāpat kā ikvienam no jums sāp tas, kas tiek darīts greizi, un tas, kas neizdodas, man sāp, ja es redzu, ka ļaudīm klājas grūti. Es tamdēļ daru visu, kas ir manos spēkos, lai visu vērstu uz labo pusi. Es gribētu aicināt ikvienu domāt par to, ka katram jautājumam ir risinājums un jebkurai situācijai ir rodama izeja. Nav tā, ka būtu bezizejas situācija un nekas nebūtu darāms. Vienmēr kaut kur ir palīgs, glābiņš, risinājums, kas ir svarīgākais, ko vajadzētu atcerēties grūtākā brīdī.

— Pagājušā gada rudenī, 18. novembrī, jūs runājāt, ka mums jāiet ļoti strauji uz priekšu, jārīkojas. Man ir tāds priekšlikums — vai nevajadzētu uz jūsu prezidentes pilnvaru laiku izveidot viceprezidenta amatu?

— Tas būtu priekšlikums mainīt mūsu Satversmi. Ar šādu priekšlikumu es jums ieteiktu griezties pie Saeimas deputātiem, jo jebkuram Satversmes grozījumam jānāk Saeimas priekšā un jāiegūst Saeimas akcepts.

— Vai mums tik ļoti vajadzētu tiekties uz NATO? Vai mums nevajadzētu tagad pat sākt rīkoties un septembrī noslēgt vienošanos starp Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm, parakstot militāro aizsardzības paktu?

— Pakts, par kuru jūs runājat, nav iespējams gluži vienkārši tādēļ, ka tās valstis, kas patlaban nav NATO aliansē, — Zviedrija un Somija — tur neatrodas tieši tādēļ, ka viņi nevēlas parakstīties zem tā sauktā piektā paragrāfa, kas atsaucas uz savstarpējo palīdzību uzbrukuma brīdī. NATO šis piektais paragrāfs garantē, ka uzbrukums jebkurai valstij, kas ir NATO dalībvalsts, ir uzbrukums visai aliansei. Tas nozīmē, ka, nokļūstot NATO, jebkurš uzbrukums Latvijai tiks uzskatīts kā uzbrukums visai aliansei un visa alianse būs spiesta mūs aizstāvēt un palīdzēt. Turpretim Somijas koncepcija kopš Ziemeļu kara laikiem ir tāda, ka Somija pati sevi ir attīstījusi un uzskata sevi par valsti ar aizsardzības spēkiem, kas spētu noturēties pret uzbrukumu zināmu laiku. Viņi šo situāciju ir saglabājuši, lai saglabātu politisko nolīgumu, kas viņiem savulaik bija ar Padomju Savienību un kas viņiem finansiālā ziņā bija visai izdevīgs, jo, kā jūs zināt, somi Padomju Savienībā būvēja viesnīcas, iekārtoja liftus un dažādos veidos savām firmām radīja pieprasījumu, pasūtījumus un pircējus. Par šo sadarbību viņi samaksāja ar savu, varētu teikt, militāro neitralitāti un neiesaistīšanos NATO. Padomju Savienība, paldies Dievam, ir sabrukusi. Mēs ceram, ka Krievija nevienam nekādus draudus neuzrāda. Tajā pašā laikā draudi modernā pasaulē var nākt no jebkura virziena un pie tam no visai attālām vietām, ņemot vērā modernās raķetes un citus nāves un iznīcības ieročus.

Man šķiet, ka NATO Latvijai ir būtiska kā aizsardzības alianse, kas mūs pasargā, kā drošības garants. Bet tas ir arī kas vairāk, jo NATO būtībā ir valstu saime, kas ir apvienojušās, lai aizstāvētu zināmas būtiskas cilvēcīgās vērtības. Pirmā no tām — demokrātija. Otrā — izvēles brīvība un brīvā tirgus apstākļi, privātīpašuma atzīšana. Visas šīs vērtības, kas veido Rietumu pasaules pamatus. Tās ir vērtības, kurām mēs vēlamies pievienoties. Sastāvot šajā valstu saimē, mēs radīsim Latvijai drošības un uzticības vidi, kas būs pievilcīgāka arī ārzemju investoriem. Es zinu, ka daudziem šis jēdziens “ārzemju investori” saistās ar svešiniekiem, kas nāk uzpirkt Latvijas zemi vai kaut kādā veidā latviešus izmantot. Bet tas ir mantojums no komunisma laikiem, kad ļaudis uzskatīja, ka privātīpašums ir grēks un nauda arī ir kas šaubīgs. Īstenībā Latvijai ir vajadzīga kapitāla ieplūšana, kapitāla ieguldījumi, lai būvētu ražotnes, radītu darbavietas, lai ļaudīm būtu, kur strādāt, pelnīt un augtu labklājība. Mēs zinām, ka Polijā kopš brīža, kad tā kļuva par NATO dalībvalsti, astoņas reizes ir pieauguši ārzemju kapitāla ieguldījumi. Varšavā uz katra soļa var redzēt, ka būvē jaunus namus, tiek dibinātas jaunas firmas, rodas jaunas darbavietas un palielinās algas. Tur aug labklājība. NATO tātad sniedz šo drošību, kas reizē arī veicina attīstību.

— Savulaik Valdis Birkavs šajā pašā zālē teica: naudu ārā no Rīgas un uz provinci! Visa nauda un investīcijas tomēr paliek Rīgā un Rīgas reģionā un arī Smiltenē maz kas nonāk. Mazi uzņēmumi diez vai nodrošinās nepieciešamās darbavietas. Ir nepieciešama lielāka ražošana, jo jaunatne arī masveidā aizplūst uz Rīgu. Iznāk tā, ka mēs strādāsim Rīgā, bet izejamās dienas pavadīsim Smiltenē. Kā kapitālu no Rīgas novirzīt uz provinci, lai mazpilsētas un lauki attīstītos?

— Te parasti vietējā pašvaldība ņem iniciatīvu, lai savu vidi veidotu pēc iespējas pievilcīgāku iespējamam ieguldītājam. Pie šādas pievilcības būtu jāpieskaita, pirmkārt, kvalificēts darbaspēks. Te, Smiltenē, ir ļoti laba vidusskola, un arī, cik noprotu, smiltenieši ļoti rūpējas par to, lai visi bērni ietu skolā. Tas šim novadam jau ir liels pluss. Jebkurš ieguldītājs raudzīsies, vai viņam ir iespējas savai ražotnei atrast kvalificētu darbaspēku. Esmu dzirdējusi tādus komentārus, ka kāds ir vēlējies atvērt labu uzņēmumu Latgalē, bet nav varējis atrast tādus darbiniekus, kas ilgāk nekā trīs dienas no vietas bez piedzeršanās varētu pie viņa strādāt. Tas ir tās vietas mīnuss, un sliktās slavas dēļ arī cits uzņēmējs par šo vietu vairs nedomās. Tātad ļaužu kvalifikācija, kultūras līmenis, sadzīve ir liels pluss, lai piesaistītu ieguldītājus.

Nākamais aspekts ir dzīves kvalitāte, kas varētu veidoties. Ja vide, piemēram, pilsētā ir sakopta, ja smiltenieši paši savā pilsētā ir spējuši parādīt, ka viņi pilsētu kopj un par to rūpējas kā par savu māju un dārzu, tad arī tas rada labu iespaidu, ja kāds ārzemnieks atbrauktu uz Latviju un lūkotos pēc vietas, kur uzcelt mazu uzņēmumu. Modernā pasaulē valda sāncensības un konkurences principi. Lai piesaistītu investīcijas, jārosās ir pašai pašvaldībai un tās pārstāvjiem. Ļoti daudzas pilsētas un novadi dodas uz dažādām tehniskām izstādēm un līdzīgiem pasākumiem, cenšoties ieinteresēt dažāda lieluma firmas, vilināt viņus šurp, piedāvāt viņiem nodokļu atlaides un tā tālāk. Tas viss prasa darbu un cenšanos, nekas nenotiek pats no sevis.

— Runājot par demokrātiju un ņemot vērā pasaules pieredzi un to, ka, piemēram, šogad Kanādas komunistiskajai partijai ir 80 gadu jubileja… Vai nevajadzētu arī Latvijā atjaunot komunistiskās partijas darbību?

— Tas ir jautājums, kas katrā zemē tiek risināts dažādi. Kā jūs zināt, Francijā un Itālijā komunisti ir oficiāli atzīta partija un kandidē. Turpretī Vācijā nacionālsociālisti ir aizliegti. Liels satraukums bija Austrijā, kad valdībā tika iekļauta partija, kas vismaz pēc savas programmas bija līdzīga partijai ar, varētu teikt, fašistiskām nosliecēm. Man šķiet, ka Latvijā pieredze ar komunismu ļoti daudziem ir bijusi pārāk rūgta un pārāk nesen, lai viņi ar labvēlību raudzītos uz šādu priekšlikumu.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!