"Izdzīvošanas valdība"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.05.26

Korespondentes Irēnas Ļevandovskas saruna ar Novije Izvestija komentētāju Otto Lāci.

IĻ:

Jau galvenajos vilcienos ir skaidrs, kāda izskatīsies Sergeja Stepašina valdība. Vai tā ļoti atšķirsies no iepriekšējā premjera Jevgēņija Primakova valdības?

OL:

Šajā valdība nebūs komunistu, bet, ja viņi arī tiks iesaistīti, tad vienīgi otršķirīgos amatos. Maigi izsakoties, arī pats Primakovs nebija nekāds reformu piekritējs. Vienīgais, ko varēja teikt par viņa valdību, ir tas, ka viņš nevirzījās atpakaļ, bet gan vienkārši stāvēja uz vietas. Un tieši šī taktika viņu novirzīja komunistu virzienā, jo tādā situācijā viņš ne uz vienu citu balstīties nevarēja. Sergejs Stepašins vismaz ir demokrāts un, lai gan viņš nav ekonomists, tad tomēr katrā ziņā viņš atbalsta reformas. Šī iemesla dēļ arī Jeļcins viņu izvēlējās par Primakova nomainītāju. Turklāt, tieši tādēļ, ka Stepašins nav ekonomists, mūsu pilsoņiem, kuri ir ārkārtīgi neapmierināti ar savu materiālo situāciju, pret viņu nav izveidojusies alerģija.

Taču Stepašinam viegla dzīve nebūs - par to liecina pirmdienas un otrdienas notikumi Sočos. Stepašins ieradās pie prezidenta, lai apstiprinātu sava kabineta sastāvu. Bet tad izrādījās, ka viņam priekšā jau ir vicepremjers, bijušais transporta ministrs Nikolajs Aksjoņenko. Viņš nepārprotami vēlējās kļūt par vienīgo vicepremjeru, ar to kļūstot par pretsvaru Stepašinam. Savukārt premjers tieši pateica, ka viņš vēloties sev divus vietniekus, turklāt otrais būtu Domes Budžeta komisijas vadītājs Aleksandrs Žukovs. Aksjoņenko Sočos ieradās ar parasto reisa lidmašīnu un bez apsardzes, par savu vizīti neinformējot vietējās varas pārstāvjus. Ar pilnu pārliecību var teikt, ka Jeļcins par viņa vizīti zināja, taču par to neko nezināja premjers. Tas ir ļoti savādi, kaut arī neviens likums nav pārkāpts. Saimnieks pie sava galda var aicināt ikvienu, kas viņam ienāk prātā. Vienīgi nepatīkami ir tas, ka vicepremjers netika uzskatījis par nepieciešamu informēt savu tiešo priekšnieku.

Sarunas ar prezidentu ieilga un turpinājās vēl arī otrdienā, turklāt vispār nav zināms, vai Stepašins ir ticies ar Jeļcinu zem četrām acīm. Pretēji prognozētajam par pirmo vicepremjeru ekonomiskajos jautājumos netika apstiprināts vis Aleksandrs Žukovs, bet gan līdzšinējais finansu ministrs Mihails Zadornovs. Tas droši vien ir kompromisa variants: Aksjoņenko nebūs vienīgais pirmais vicepremjerministrs, taču valdībā nebūs arī Stepašina kandidāts Žukovs. Lai gan pavisam nesen vēl klīda baumas, ka premjerministrs būs Aksjoņenko, tad tagad Stepašinam blakus būs viņa eventuālais pēcnācējs, kurš jau ir bijis kā Kirijenko, tā arī Primakova valdībās, un kurš jau sen sēž priekštelpā, gaidīdams savu kārtu.

IĻ:

Kādu politiku ievēros Stepašina kabinets?

OL:

Par to premjers jau izteicās publiski: viņa uzdevums esot nepieciešamo apstākļu nodrošināšana sabiedrībā pirms Domes vēlēšanām decembrī. Tas nozīmē, ka, lai gan premjers reformas atbalsta, viņš tomēr tās neīstenos, jo to īstenošana sākumā vienmēr ir nepopulāra.

"Krievijas jaunā stagnācija"

"Die Presse"

— 99.05.26.

Borisam Jeļcinam vairs ir tikai viens mērķis: kā nodrošināt ģimeni laikā pēc aiziešanas no amata?

Krievijas jaunais premjers noliek visu vietās: "Es neesmu Pinočets, mans uizvārds ir Stepašins." Ar šādiem vārdiem pagājušajā nedēļā viņš vērsās pret tiem naidīgi noskaņotajiem deputātiem, kuri viņu uzskata par potenciālu militāro autokrātu; par tādu, kurš spēj izpildīt tikai augstākā Kremļa bosa pavēles, bet neko vairāk. Tikpat noteikti Stepašins noraidīja arī aizdomas, ka viņš ir marionete "oligarhu" rokās, tātad finansu un izejvielu magnātu lobijs, tātad to lobijs, kuri līdz rubļa krīzei pagājušā gada vasarā arī uz Kremli izdarīja arvien lielāku politisko spiedienu.

Tagad oligarhiem ar viņiem joprojām labvēlīgā Jeļcina palīdzību izdevās Stepašina ministru kabinetā iedabūt savu pārstāvi: līdzšinējo dzelzceļa ministru un multimiljardierim Borisam Berezovskim tuvu stāvošo Nikolaju Aksjoņenko Jeļcins iecēla par ministru prezidenta pirmo vietnieku. Tāpēc Stepašins taktiski izveicīgi mēģināja ar Aleksandru Žukovu kā otro pirmo vicepremjeru nodrošināt pretsvaru Aksjoņenko. Par mērenu reformātoru uzskatītais Žukovs vada Valsts Domes Budžeta komisiju un ir studējis elitārajā Harvardas universitātē. Ar viņa politisko orientāciju, viņa izglītību un problēmu apzināšanos ("Bez parādu problēmas atrisināšanas vispār nekas uz priekšu nekustēsies") viņš, iespējams, būtu īstais vīrs ar svaigām idejām smagi cietušās Krievijas ekonomikas un finansu sistēmu atveseļošanai. Tikai Žukovs Jeļcinam un viņa videi, acīmredzot, neder. Viņa vietā tiks iecelts finansu ministrs Mihails Zadornovs, jaunais lielais makroekonomisko jautājumu šķietamais speciālists. Tātad vēl viens necaurskatāms Jeļcina (personāl-) politiskais manevrs, pie kam nav zināms, kurš ir iniciators. Vai prezidents pats? Vai viņa padomnieki Kremlī? Vai oligarhi? Visi Jeļcina un viņa aparāta politiskie pasākumi gadu pirms amata pilnvaru izbeigšanās ir vērsti tikai uz to, lai saglabātu pašu varu un sagatavotu augsni iespējami pieņemamākam pēctecim. Visbeidzot, runa ir arī par to, lai nodrošinātu, lai Jeļcins, viņa ģimene un uzticības personas, kad viņiem vairs nebūs politiskā teikšana, būtu pasargāti no izmeklēšanas par korupciju un ļaunprātīgu varas izmantošanu. Tā Jeļcinam ir augstākā prioritāte. Un viņš katru valdības vadītāju vērtē pēc tā, vai viņš ir noderīgs šim uzdevumam vai nē. Attiecīgi šauras šajā Jeļcina ēras pēdējā posmā ir arī valdības vadītāja un ministru kabineta ietekmes robežas. Un attiecīgi stagnācijā līdz pat parlamenta vēlēšanām 1999. gada decembrī un, iespējams, pat līdz prezidenta vēlēšanām 2000. gada jūlijā, būs arī Krievijas politika, ekonomika un sabiedrība.

Vai ir izeja no Krievijas strupceļa, vai ir gaidāms politiskā sastinguma atslābums? Iespējams, ka ir. "Mēģinājumi Krieviju reformēt no augšas nav devuši augļus. Reformām ir jānāk no apakšas - no reģioniem," jaunās vēlēšanu savienības "Visa Krievija" dibināšanas kongresā teica St. Pēterburgas grubernātors Vladimirs Jakovļevs.

Faktiski Maskavas centram bija daudz laika, lai virzītu Krieviju uz priekšu, bet, par nožēlu, tas ar to netika galā. Kāpēc gan reformu impulsi nevarētu nākt no reģioniem? Galu galā to vadītājiem - pretēji kā Jeļcinam šodien - ir arī plašs pilsoņu atbalsts.

Burkhards Bišofs

"Garā ēna"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.05.25.

Beļģijā notiek gatavošanās parlamenta vēlēšanām.

Brisele, 24.maijs. Cienījamā un senā Antverpene šajās dienās greznojas ar apjomīgu baroka gleznotāja Antonisa van Deika darbu kolekciju. Šurp ir atceļojuši pirms četriem gadu simtiem šajā pilsētā dzimušā mākslinieka darbi no visas pasaules. Nu harmoniskajos toņos ieturēto van Deika portretu un ainavu cienītājiem ir jādodas ceļā uz 1999. gada Eiropas mākslas galvaspilsētu. Tikai nedaudziem no viņiem būs zināms, ko šodien vēl simbolizē šī otrā lielākā Beļģijas pilsēta ar nepilnu miljonu iedzīvotājiem: ārzemnieku nīdēju nacionālistiskās partijas Vlaams Blok cietoksni. Kad 1994. gada pašvaldību vēlēšanās labējie radikāļi ieguva 28 procentu balsu, sociālisti, kristīgie demokrāti, liberāļi un zaļie bija spiesti vienoties paktā pret labējiem.

Gandrīz vai visi pret vienu - piemērs, kas varētu atkārtoties pēc beļģu parlamenta vēlēšanām 13. jūnijā. Premjerministrs, flāmu kristīgais demokrāts Dehane, nesen izpelnījās aplausus pat no liberāļu un zaļo puses, kad kādā Briseles piepilsētā pasludināja, ka nākamajās vēlēšanās runa būšot par demokrātijas saglabāšanu Beļģijā. Citas balsis savukārt brīdina par to, lai partijai, kura ar veikliem izteicieniem aicina atbalstīt neatkarīgu Flandriju, uzstājas pret Valoniju un ārzemniekiem, kā arī bārstās ar izteikumiem par taisnību un kārtību, netiktu iedalīta cietēja varoņa loma.

Vienpadsmit gadus, kopš 1988. gada, Briselē pie varas ir abu valsts daļu kristīgi demokrātiskās un sociālistiskās partijas. 1995. gada vēlēšanās tās katra ieguva 41, tādējādi kopā ar 82 no 150 vietām veidojot komfortablu vairākumu parlamentā. Ja var ticēt sabiedriskās domas pētniecības institūtiem, tad par sensāciju varētu kļūt viss, bet ne melni-sarkanās koalīcijas sakāve. Kristīgiem demokrātiem Flandrijā varētu draudēt tas pats liktenis kā sociālistiem franciski runājošajā Valonijā: kopš gadu simta pastāvošās varas pozīcijas zudums. Liberāļi, kas astoņdesmitajos gados darbojās koalīcijas valdībā kā kristīgo demokrātu junioru partneri, visai iespējams varētu izaugt par lielāko parlamentāro spēku abās valstīs. Abām liberāļu partijām, Beļģijā tās ir ierindotas pa labi no arodbiedrību spēcīgi ietekmētajīem kristīgajiem demokrātiem, parlamentā patreiz ir 39 mandāti.

Pagaidām gan vēl ir apšaubāms, vai ar pareģoto balsu pieaugumu liberāļiem pietiks, lai atdzīvinātu astoņdesmito gadu vidus-labējo koalīciju vai arī pēc nīderlandiešu parauga veidotu sociālistiski-liberālu koalīciju. Flāmu liberāļu priekšsēdētājam, agrākajam vicepremjeram Verhofstadam, šāda savienība liekas tīri pieņemama. Kā iespējamais valdības vadītājs beļģu avīzēs tiek minēts bijušais sociālistiskās partijas priekšsēdētājs Van Mierts. Pēdējo gadu laikā viņš kā ES konkurences lietu komisārs ir ieguvis konsekventa tirgus saimniecības pamatprincipu aizstāvja reputāciju. Patiesībā van Mierts pēc aiziešanas no ES komisijas vēlas pavilkt svītru savai politiskajai karjerai, kļūstot par kādas Nīderlandes privātās universitātes rektoru. No otras puses, viņš ir pazīstams ne tikai kā pats enerģijas iemiesojums, bet arī kā pilnasinīgs politiķis, kurš tikai ar grūtībām varētu pretoties šīs augstās pozīcijas vilinājumam.

Viss tas, kā daudz kas politikā, vēl ir tikai spekulācijas. Sabiedriskās domas aptaujas, kas uzrādā vienādi lielus zaudējumus kā sociālistiem, tā arī kristīgajiem demokrātiem, pieļauj arī iespēju, ka neviens ceļš nevarēs izvairīties no plašākas koalīcijas veidošanas, kurā ieies visas sešas etablētās partijas - ar visām no tā izrietošajām sekām. Tieši holandiski runājošajā Flandrijā, kur dzīvo gandrīz trīs piektdaļas beļģu, patreizējā vēlēšanu cīņa parādās kā tradicionālo partiju izmisīgs mēģinājums cīņā pret labējiem radikāļiem. Daži sabiedriskās domas pētnieki pat pieļauj iespēju, ka Vlaams Blok varētu savu vietu skaitu parlamentā Briselē no patreizājēm 11 pat dubultot. Balsu daļa Flandrijā, kas pēdējo reizi bija 12,2 procenti, tad varētu sasniegt gandrīz 20 procentu robežu. Arī pārsvarā franciski runājošajā Briselē Vlaams Blok var cerēt uz spēcīgu piekrišanu.

Briselē augsne flāmu labējiem ir labvēlīga arī tādēļ, ka turienes franciski runājošā nometne ir sašķelta. Kad partijas priekšsēdētājs Vanheke sūdzas, ka pat skolas kļūst par upuriem naža dūrējiem un kriminālām bandām, galvaspilsētā viņam izdotos saistīt daudzu pilsoņu izjūtas. Tam klāt nāk nenoteikta, taču Beļģijā izplatīta sajūta par pakļautību "tiem tur augšā". Daudznacionālajā valstī Beļģijā Briseles valdība tiek uzskatīta mazāk par kopējā labuma sargātāju, nekā biežāk par attiecīgi otras valsts daļas pārvaldnieci. Jau pirms valsts dibināšanas 1931. gadā valdība Flandrijas un Valonijas iedzīvotājiem bija sinonīms svešai varai. Beļģijā vēl joprojām spēkā ir obligāta piedalīšanās vēlēšanās - jau pagātnē iecienīts ventilis neapmierinātiem pilsoņiem tvaika nolaišanai.

Uz šī fona Dehane ir grūti piepildīt vēlēšanu plakātos izvēlētā "lokomotīves" motīva cerības. Premjerministrs no 1992. gada valsti un koalīciju vada savu priekšgājēju tradīcijā: ar tādu mērķtiecības un kompromisa gatavības sajaukumu, kādu pieprasa tāda kultūrā un politikā sadalīta valsts kā Beļģija. Savu mērķi - Beļģijas iestāšanos Eiropas valūtas ūnijā - viņš ir panācis. Viņš veikli ir mācējis nogludināt tādus šokējošus gadījumus kā militārās rūpniecības kukuļi sociālistiem, kā arī bērnu neģēlīgā izmantotāja Dutro noziegumus, un pavirzījis labu gabalu uz priekšu reformas beļģu tieslietu sistēmā un policijas aparātā.

Flandrija un Valonija, un arī kopš 1989. gada ar plašām pilnvarām nodrošinātais galvaspilsētas Briseles reģions, pēdējo gadu laikā ir nonākušas pie jaunas pašizpratnes un pārliecības. Beļģija šodien ir federāla valsts pēc Vācijas parauga - tikai ar vienu trūkumu: federālisms divatā - ar Flandriju un Valoniju -ir praktizējams daudz grūtāk nekā starp sešpadsmit - ar Berlīni, Sāras apgabalu, Tīringeni, Lejassaksiju vai Bavāriju. Vielas konfliktiem starp flāmiem un valoņiem federālajā valstī Beļģijā vēl ir pietiekoši. Tie sniedzas no strīdiem par Briseles likteni, cauri franciski runājošo iedzīvotāju statusam Flandrijai piederošajos galvaspilsētu ietvērošajos apgabalos, līdz pat transfēra maksājumiem starp ziemeļiem un dienvidiem. Tā kā Flandrija nesalīdzināmi labāk ir pārdzīvojusi pāreju uz vidēja līmeņa un apkalpojošās nozares raksturojošu sabiedrību kā kādreiz ogļu un metāla rūpniecības iespaidotais industriālais Valonijas apgabals, labklājības līmeņa atšķirības pēdējo gadu laikā ir vēl pieaugušas. Saimnieciskie sasniegumi Flandrijā par pieciem procentiem pārsniedz, bet Valonijā atrodas septiņus procentus zem, valsts vidējā līmeņa. Oficiālie bezdarba līmeņa rādītāji valsts ziemeļos ir nepilni pieci procenti, bet Valonijā divreiz vairāk. Pretrunas draud arvien palielināties, un līdz ar tām arī finansēšanas plūsma no ziemeļiem uz dienvidiem. Lai cik arī tas neliktos absurdi: Flandrijas saimniecisko panākumu augsnē tagad var attīstīties nenovīdība, kas draud daudzus vēlētājus iedzīt flāmu ekstrēmistu rokās.

Mihaels Štabenovs

"Blēra "trešā ceļa" medusmēnesis

ir beidzies"

"International Herald

Tribune"

— 99.05.26.

Uzsākot savu trešo gadu premjerministra amatā Tonijam Blēram nav jāpiedzīvo tik nopietnas problēmas, kā viņa draugam Bilam Klintonam šajā posmā, kad republikāņi tikko bija no jauna pārņēmuši Kongresu savā kontrolē un Diks Moriss vēl tikai gatavojās iepazīstināt prezidentu ar "triangulācijas" nomierinošo iespaidu.

Tomēr jauno leiboristu un viņu pievilcīgā līdera medusmēnesis tuvojas nobeigumam. Pagājušajā nedēļā parlamenta leiboristi ignorēja partijas aicinājumu un balsoja pret valdības likumu, kas paredz padarīt bargākas prasības invalīdu pabalstu piešķiršanā. Sacelšanās pret relatīvi niecīgu labklājības valsts sašaurināšanu atgādina Kongresa demokrātu neapmierinātību 1996.gadā, kad Klintons parakstīja labklājības reformu likumu.

Tādi tradicionālisti, kā Rojs Heterslijs, kuri neizjūt īpašas simpātijas pret Blēra "Trešā ceļa" revizionismu, izteicās: "Mēs varam priecāties, ka Leiboristu partijas principi nav vis miruši, bet tikai iemidzināti."

Blēram nu ir jāsaskaras ar nepieciešamību bremzēt savas reformas, lai panāktu likuma apstiprināšanu Lordu palātā.

Leiboristu kreiso un toriju labējo varas spēles droši vien nav nekas vairāk kā tikai īslaicīga Blēra ambiciozās programmas neveiksme. Tomēr tās notiek brīdī, kad viņa valdībai jāpārvar dažādas problēmas. Tai jāsaskaras ar augošu kritiku par tās gauso reakciju uz valdības informācijas noplūdi, kas liecina par to, ka ģenētiski pārveidoti augi un pārtika var apdraudēt dabu un sabiedrības veselību. Parlamentu sadusmo ziņas par to, ka premjerministra kabineta štatu izmaksas ir pieaugušas par 56%.

Kāds Blēra padomnieks izteicās, ka Velsas vēlēšanu rezultāti, kas izraisīja vislielāko vilšanos, šādi esot bijuši tādēļ, ka "mēs savus atbalstītājus uztvērām kā pašsaprotamus."

Blēram par labu nāk Konservatīvo opozīcijas vājums un nemākulība, kas vēl jo lielāku neveiksmi piedzīvoja Skotijas un Velsas vēlēšanās nekā 1997.gada vispārējās vēlēšanās.

Kāda Margaretas Tečeres valdības vadoša amatpersona toriju līderi Viljamu Heigu raksturoja kā "nepareizo cilvēku nepareizajā laikā," kuru vajadzēja pataupīt turpmākām cīņām, nevis nostādīt pret izveicīgo un populāro premjerministru.

Konservatīvie ir dziļi sašķelti jautājumā par Lielbritānijas attiecībām ar Eiropu. Pro-eiropeisku toriju šķeltnieku grupa met izaicinājumu kandidātiem nākamā mēneša Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Blēra padomnieks likās pārliecināts, ka ap 2002.gadu, kad Jaunie leiboristi centīsies panākt otra termiņa mandātu, patreizējā brīža satricinājumi būs aizmirsti uz plašu sociālo un ekonomisko reformu fona. Tomēr, līdzīgi Klintonam, arī Blēra lielākais ieguvums varētu būt viņa opozīcijas neapdomība.

Deivids S.Broders

"Korsika ir jauns nesaskaņu cēlonis"

"Le Monde"

— 99.05.26.

Korsika ir jauns strīdus ābols un nesaskaņu cēlonis starp Francijas prezidentu, kurš nosodījis kļūmes valsts darbībā un premjeru, kurš grib "pāršķirt jaunu lappusi" pēc prefekta Eriņaka slepkavu aizturēšanas un neuzticības izteikšanas mēģinājuma izgāšanās.

Drošs pēc neuzticības izteikšanas mēģinājuma neveiksmes parlamentā, Žospēns atbildējis prezidentam, kurš Ministru padomes sēdes laikā aicinājis novērtēt visas sekas nopietnajām kļūmēm valsts darbībā. Īsā uzrunā Širaks pieminējis prefektu Eriņaku un apsveicis visus, kas piedalījušies šajā grūtajā izmeklēšanā, kas devusi rezultātus. Viņš arī jo īpaši aicinājis meklēt ilgstošu un noturīgu situācijas attīstību, ņemot vērā to, ka Korsika ir sala un respektējot tās iedzīvotāju spēcīgo identitāti valstī.

Atbildot uz prezidenta izteikumiem, kas nav parasta lieta šādās sanāksmēs, premjers sacījis, ka nav nekāda labuma visu laiku atgriezties pie valdības kļūmju pieminēšanas, kuras izraisījuši pēdējā laika notikumi Korsikā. "Protams, ka kļūmes bija, bet mēs tās neatbalstījām. Mēs pret tām cīnījāmies un tās labojām, un tas ir elements, kuru agrāk vis neredzēja", uzsvēra Žospēns. Tādējādi premjers vēlējās pateikt, ka vairāk neļaus sev uzbrukt par notikumiem Korsikā un Bonnē lietu [prefekts, kuru notiesāja] un ka ir pāršķirta jauna lappuse.

Tādā pašā garā Tieslietu ministre Gigū izteikusies, ka Eriņaka slepkavu aizturēšana ir jauns pagrieziens Korsikā. "Tas ļaus piešķirt mūsu salas politikai patiesu svaru, un mūsu politika šaja jautājumā ir ievērot likumu", viņa teica.

Prezidenta rezidencē korespondentam apgalvoja, ka prezidents nekādā veidā neesot centies ieliet eļļu ugunī, tikai vēlējies griezties pie Korsikas iedzīvotājiem un aicināt tos ievērot lielāko salas iedzīvotāju daļas vēlmi dzīvot mierīgu dzīvi bez vardarbības. Prezidentam neesot bijis arī nodoma uzsvērt vārdu "kļūmes", viņš tikai gribējis pateikt, ka prefekta Bonnē apcietināšana ir bezprecedenta gadījums, kas patiesi ir neapstrīdams fakts. Pirms tam gan, 5. maija Ministru padomes sēdē prezidents Širaks lietojis skarbākus vārdus, pieprasot valdībai darīt visu, lai tiktu atjaunota valdības rīcībspēja Korsikā, un nākošajā dienā, uzstājoties Nansī pilsētā, viņš aicināja deputātus, politiķus, valsts ierēdņus un militāros darbiniekus uzņemties atbildību. Taču premjers uz prezidenta izteikumiem par valdības atbildību jau netieši atbildēja savas runas laikā debatēs par neuzticības izteikšanu: valdības atbildība ir tikai par tās rīcību un politiku, nevis par atsevišķu personu izdarībām.

"Kā buramvārdi"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.05.27.

Hāgas Starptautiskā tribunāla prokurore Luīze Ārbora šodien pulksten 14.00 ir sasaukusi pašu svarīgāko preses konferenci visas šīs institūcijas vēsturē. Ja informācijas noplūde par apsūdzības izvirzīšanu Slobodanam Miloševičam izrādīsies patiesa (vēl vakar viss norādīja, ka tā tas arī ir), tad tas nozīmēs, ka Tribunāls ir metis divkāršu izaicinājumu - Belgradai un Briselei.

Tā kā jautājums par attiecībām ar Belgradu un tās attieksmi ir visai skaidrs, tad vislielākās problēmas ir sagaidāmas no NATO ģenerālštāba puses.

Belgrada uz apsūdzību reaģēs ar kampaņas pastiprināšanu Kosovā, ar ārzemju žurnālistu un diplomātu darbības ierobežojumiem, ar patieso un iedomāto režīma ienaidnieku vajāšanas pastiprināšanu. Turklāt serbu miera sarunu priekšnoteikumu sarakstā neoficiāli tiks ietverta arī prasība par drošības garantēšanu Dienvidslāvijas prezidentam.

Savukārt Brisele reaģēs ar ne mazākām, kaut arī rūpīgi slēptām dusmām. Tribunāla lēmumi ir obligāti jāpilda visām ANO dalībvalstīm. Tas nozīmē, ka ar Miloševiču nedrīkst vest nekādas sarunas, viņš ir jāarestē un jānogādā Hāgā. Taču šīs prasības nav izpildāmas bez sauszemes karadarbības uzsākšanas. Ar savu lēmumu prokurore viena pati atrisinās strīdus par NATO ilgtermiņa stratēģiju Kosovā.

Ir skaidrs, ka NATO sparīgi centīsies izvairīties no Hāgas izliktajām lamatām. Tomēr lieta ir tāda, ka nav īsti skaidrs, kā to būtu iespējams izdarīt. Vai nu NATO respektē Tribunāla pieņemtos lēmumus ar visām no tiem izrietošajām sekām, vai arī tos ignorē, atklāti metot izaicinājumu visai starptautisko tiesību sistēmai. Kad apsūdzības tika izvirzītas pret Bosnijas serbu līderiem Radovanu Karadžiču vai ģenerāli Ratko Mladiču, tad no šīs nepatīkamās izvēles bija iespējams izvairīties, vedot sarunas tieši ar Miloševiču, bet pēc tam izlikties, ka Bosnijā viņu nemaz nav. Ja apsūdzētais ir Miloševičs, ar ko tad būtu jāved sarunas? Un kā var izlikties, ka valstī, ar kuru tiek karots, neeksistē prezidents?

Nebūtu nekādas grūtības nepievērst uzmanību Hāgas Tribunāla apsūdzības aktam. Tribunālam nav nekādas izpildvaras, tas ir izvietots tikai dažās nelielās ēciņās un nekad nav pārliecināts, vai nākamā gada darbībai tam tiks atvēlēts budžets no ANO līdzekļiem. Tā vienīgais spēks slēpjas tikai pārliecībā, ka demokrātiskais sabiedriskās domas viedoklis vairs turpmāk nevarēs akceptēt iecietību pret noziedzniekiem, kas ir izdarījuši noziegumus pret cilvēci.

Miloševiča lietā pierādījumu netrūkst. Tur ir kartes, kas liecina par etniskajām tīrīšanām, masu slepkavībām un vardarbību Kosovā, tur ir asiņaino notikumu bilance Bosnijas pilsētā Srebreņicā, liecības par Sarajevas apšaudi un Vukovaras nolīdzināšanu līdz pat zemei. Tie vadītāji, kuri reālpolitikas vārdā pieņemtu lēmumu ignorēt šīs liecības, apzinās, ka tuvākajās vēlēšanās viņu pretinieki par to aizmirst neļaus. Sabiedriskā doma, kura ir atbalstījusi kara uzsākšanu cilvēktiesību aizsardzības vārdā, šajā jautājumā viņiem tikai palīdzēs.

Ir jāpasaka skaidri: Hāgas Tribunāla lēmums nozīmē kara paildzināšanu un upuru skaita palielināšanos. Tas arī nozīmē, ka agrāk vai vēlāk Hāgas Tribunāls varēs izvirzīt apsūdzības arī pret kādu no mūsu demokrātiski izvirzītajiem politiķiem vai ģenerāļiem, kuri ir kaut vai nedaudz aptraipījuši savas rokas ar citu cilvēku asinīm. Tas ir jāņem vērā ne tikai Pinočeta vai Miloševiča sekotājiem vien.

Ārboras kundzei šodien nāksies atbildēt gan uz šādiem jautājumiem, gan arī uz simtiem citu jautājumu. Es pieļauju, ka viņa iepletīs rokas un atkārtos: es nenodarbojos ne ar politiku, nedz arī ar militārajiem jautājumiem. Savāktie materiāli ir pilnīgi pietiekami, lai izvirzītu apsūdzību Miloševičam. Tribunāls viņam garantē uzmanīgu un bezkaislīgu lietas izskatīšanu.

Šos vārdus viņa atkārtos kā mantru, kas ir domāta visa aizejošajā gadsimtā uzkrātā ļaunuma izdzīšanai.

Dāvids Varšavskis

"Izpostīšana"

"Frankfurter

Rundschau"

— 99.05.26.

Serbu tauta nav pelnījusi ne savu šovinistisko vadību, ne arī iznīcinošo sodu par to, ka tā tai joprojām ir.

Par gaisa uzbrukumiem atbildīgais NATO ģenerālis Maikls Šorts domā, ka pēc diviem mēnešiem būs gūti panākumi - vai nu serbu armija Kosovā būs iznīcināta, vai arī būs no turienes padzīta. Divos līdzšinējos kara mēnešos serbu armija un neregulārās bruņotās vienības ar pieaugošu brutalitāti turpināja albāņu iedzīvotāju padzīšanu no Kosovas. NATO no mērķa, panākt, lai bēgļi varētu atgriezties mierīgā un apdzīvojamā dzimtenē, ir tikpat tālu kā pirms astoņiem mēnešiem. Bilance ir satriecoša.

Miloševiča režīma militārā vara un viņa ietekme uz visām politiskās dzīves jomām Serbijā nav samazinājusies. Dienas gaismā ir parādījusies patiesība, pavisam citāda nekā Briselē paziņotā: NATO virsnieki atzīst, ka ir izslēgta tikai apmēram trešā daļa no militārajiem mērķiem. Vairāk iznīcināta ir valsts infrastruktūra. Ir pārtraukta satiksme pār Donavu, izņemot vienu Belgradas tiltu. Ir sagrauti dzelzceļi un ielas.

Grafīta ieroči, kas izraisa īsslēgumus un, iespējams, arī citas militārās ierīces, traucē apgādi ar elektroenerģiju. Tā sekas ir ūdensapgādes pārtraukumi. Miljonu pilsētas Belgradas rīcībā vairs nav dzeramā ūdens, jo tā piegādei ir nepieciešama elektroenerģija. Arī slimnīcām, kurām ir vietējās elektroapgādes sistēmas, līdz ar degvielas noliktavu un naftas pārstrādes rūpnīcu iznīcināšanu trūkst degviela. Taču uz armiju tas atstāj tikpat nelielu iespaidu, kā uz valdošajai šķirai piederīgajiem, kuriem ir citas iespējas.

Serbijas rūpnieciskie apgabali, ieskaitot arī Kosovas rūpnieciskos rajonus, ir kļuvuši par tuksnesi. Ir dzirdamas klusas balsis, kas norāda uz to, ka patreizējā Dienvidslāvija ir atsviesta atpakaļ stāvoklī, kāds bija 1900. gadā. Toreiz tā bija nabadzīga lauksaimniecības zeme. Virspavēlnieks Veslijs Klārks uzskata, ka uguns pārtraukšana nav iespējama, jo tad serbi varēs turpināt albāņu padzīšanu no Kosovas.

NATO ir jāņem vērā arī tas, ka Dienvidslāvijas militārā doktrīna balstās uz partizānu kara pieredzi, kam obligāti nav vajadzīgas industriālas valsts infrastruktūras. Var nonākt līdz masveida dezertēšanai; pazīmes jau ir. Tās, kas paliks pāri, būs īpaši uzticamas mazas kaujas grupiņas, kurām pievienosies četņiki un citas bruņotās bandas. Tad viegli bruņotās kārtības iedibināšanas vienības un tie, kuri būs atgriezušies no nometnēm mājās, cerētās vienotības vietā sastapsies ar fanātisku pretinieku.

Pēc tam, kad Olbraitas aprēķins, ka pēc pāris raķešu uzbrukumiem Slobodans Miloševičs parakstīs visu, neizdevās, NATO stratēģija nonāca strupceļā.

Serbu tauta nav pelnījusi divas lietas: savu šovinistisko vadību un iznīcinošo sodu par to, ka tai tā joprojām ir.

Karls Grobe

"Eiropas nabagmājai jaunais karš

Balkānos ir pārāk dārgs"

"Frankfurter

Rundschau"

— 99.05.26.

Dienvidslāvijas kaimiņvalstīm dažus gadus pēc Bosnijas šoka draud pilnīgs ekonomiskais kolapss.

Dienvidslāvijas karš spēcīgi izlaupa arī kaimiņvalstis, kuras jau tāpat pa lielākajai daļai pieder pie Eiropas nabagmājas. Kamēr ekonomiskos zaudējumus vēl nav pat iespējams aprēķināt, eksperti jau apšauba reģiona "Maršala plāna" panākumus.

Amerikāņi un japāņi NATO bombardēšanas dēļ baidās pavadīt atvaļinājumu Čehijas galvaspilsētā Prāgā, kas no kara reģiona atrodas tikpat tālu kā Bāzele. "Karu Balkānos mēs ar katru dienu izjūtam arvien vairāk," saka čehi. Arī grieķi, itāļi un spāņi, kā informē tūrisma biroju aģenti, NATO gaisa uzbrukumu dēļ baidās no riska, ar kādu varētu būt saistīti lidojumi uz Čehiju. Viesu izpalikšana nozīmē nopietnas problēmas arī citām tautsaimniecības nozarēm.

Horvātija, kas ir atkarīga no ieņēmumiem no tūrisma Adrijas piekrastē, ir tikko kā sākusi atveseļoties pēc Bosnijas šoka. Tagad bažas izraisa daudzie pieteikumu atsaukumi.

Kara dārdzība visvairāk ir skārusi Ungāriju, kas tagad no agrāk Padomju Savienībai piegādātajiem lauksaimniecības produktiem vairs nevar atbrīvoties arī Dienvidslāvijā. Ogles un dzelzsrūda Ungārijas rūpniecībai līdz šim tika piegādāta vienīgi pa ūdens ceļu. Lielus zaudējumus cieš Donavas kuģu īpašnieki, jo viņu kuģi tagad ir noenkuroti ārzemēs. Piemēram, Bulgārijas valsts rēdereja ik dienas zaudē 30.000 marku, jo 14 no tās kuģiem ir pietauvojušies ārzemēs.

Reģiona nabadzīgākās valstis no kara sekām cieš visvairāk. Rumānijas ārlietu ministrs Adrians Plešu vērtē, ka valsts finansiālie zaudējumi līdz gada beigām sasniegs 1,5 miljardus marku. Taču vēl ļaunāk klājas Bulgārijai. Līdzko tur bija iesāktas ilgi novilcinātās ekonomiskās reformas, kara dēļ tika pārtraukta tiešā satiksme ar pirktspējīgo Rietumeiropu.

Ņemot vērā lielās bēgļu masas, pilnīgi haotiska ekonomiskā situācija ir izveidojusies Maķedonijā un Albānijā. Ekonomiskās Sadarbības un Attīstības organizācija ir konstatējusi, ka tur bez politiskajām un sabiedriskajām struktūrām milzīgu spiedienu izjūt arī ekonomika. "Kara izmaksas reģiona valstīm ir augstas. Taču tā netiešās sekas varētu būt vēl graujošākas, jo negaidītais šoks no ārpuses skāra ekonomikas, kam tāpat jau bija smagas un savā ziņā nepārvaramas problēmas," rezumē Vīnes Starptautiskais ekonomiku salīdzināšanas institūts.

Tādas valstis kā Rumānija un Bulgārija solidaritātes dēļ tomēr pievienojās naftas embargo pret Dienvidslāviju. "Kari bijušajā Dienvidslāvijas teritorijā nāk arvien tuvāk. Mūsu ekonomikai var palīdzēt vienīgi ilgstoša stabilitāte Balkānos," teica Bulgārijas ārlietu ministre Nadežda Mihailova. Bulgārijā, kā rāda aptaujas, 77% pilsoņu ir pret NATO uzbrukumiem.

ES brīnumlīdzekli, kam ir nepieciešami 60 miljardi marku, sauc par Balkānu atjaunošanas programmu. Taču šo jauno "Maršala plānu" ekonomikas eksperti vērtē skeptiski. "Līdz šim vēl neviens nav pateicis, kam tieši ir jānotiek," saka ekonomikas zinātnieks Peters Havliks. "Bez tam runa nav tikai par atjaunošanu vien, bet arī par darbaspēka kvalifikāciju un demokrātisko struktūru izveidošanu." Viņa ASV kolēģis Roberts J. Semjuelsons domā līdzīgi: "To, ka ar naudu vien nepietiek, pierāda milzīgās summas, kas - ar pieticīgiem panākumiem - ir aizplūdušas uz Āziju, Āfriku un Latīņameriku."

Ulrihs Glaubers

"Nekādu romantisko saišu"

"The Washington Times"

— 99.05.26.

Pēdējā laikā nekas nav dzirdēts par amerikāņu-ķīniešu "stratēģiskajām partnerattiecībām", vai ne?

Romantiskās attiecības, kas savu kulmināciju sasniedza reizē ar Klintona vizīti Ķīnas Tautas Republikā, šodien ir tikpat aukstas kā vakardienas kartupeļi. Interesanti, bet izrādās, ka visu laiku kopš 70.-to gadu beigām Ķīnai ir bijušas stratēģiskās partnerattiecības ar Savienotajām Valstīm līdz pat šai nedēļai un Koksa komitejas ziņojuma publicēšanai.

Ziņojums "ASV Nacionālās Drošības un militāri komerciālās problēmas ar Ķīnas Tautas Republiku" šokēja Vašingtonu, lai gan atsevišķas dokumenta detaļas informācijas noplūdes dēļ jau mēnešiem parādījās The New York Times .

Tie, kuri meklē līdzekļus, lai izmainītu ASV-Ķīnas politiku, iegūs pārliecinošu munīciju. Publikācija notiek laikā, kad pēc dažām nedēļām ir gaidāmas ikgadējās Kongresa diskusijas par Ķīnas tirdzniecības statusu, un neskaidrs ir jautājums par sarunām attiecībā uz Ķīnas iestāšanos Pasaules Tirdzniecības Organizācijā (WTO).

Ziņojumā tiek paziņots: "PRC zādzības no mūsu nacionālajām laboratorijām sākās vismaz 70. gadu beigās, un ir zināms, ka ievērojams skaits noslēpumu ir nozagti 90. gadu vidū. Šīs zādzības gandrīz noteikti turpinās arī pašlaik. Pie zagtās informācijas pieder klasificēta informācija par termo-kodolgalviņām, ieskaitot katru pašlaik izvietoto termonukleāro kaujas galviņu ASV ballistisko raķešu arsenālā."

Ļoti drūma informācija. Varbūt nevajadzētu vainot ķīniešus par to, ka viņi ir zaguši to, kas ir bijis tik pieejams; tā vietā vajadzētu vainot tos, kuri nespēja aizsargāt ASV kodolnoslēpumus.

No ķīniešu puses arī ir valdījis satraukums, kopš amerikāņu sabombardēja Ķīnas vēstniecību Belgradā ar dažiem vismodernākajiem amerikāņu arsenāla ieročiem. Kā The Washington Times rakstīja Bils Gercs, Pekinas niknuma galvenais iemesls esot tas, ka ķīniešu spiegošanas dienesti esot secinājuši, ka tas nekādā ziņā nevarētu būt nelaimes gadījums. Par spīti amerikāņu atvainošanās straumēm, ķīnieši ļāva cilvēku pūļiem uzbrukt amerikāņu vēstniecībai Pekinā un patiesībā saņemt gūstā ASV vēstnieku Džimu Saseru. Šie nav cilvēki, kuri ir mazliet neapmierināti, bet gan tādu, kuri neuzticas amerikāņu motīviem. Galu galā, varbūt mandarīnu valodas vārdu krājumā nemaz nav jēdziena par humanitāro intervenci.

Un tā, ķīnieši ir secinājuši, ka Savienotās Valstis patvaļīgi vēlējās viņus ieraut Kosovas krīzē. Lai gan tas izklausās šausminoši, šādai idejai ir sava loģika. Varbūt tas ir tieši tas, kam vēlas ticēt Ķīnas vadītāji.

Tas izraisa jautājumu par to, vai patreizējie notikumi sagraus Ķīnas-ASV attiecību virzienu. Prezidents Bušs pirms 10 gadiem bija apņēmies saglabāt šīs attiecības, kad Tautas Atbrīvošanas Armijas karavīri apšaudīja miermīlīgo studentu demonstrāciju Tjanaņmena laukumā.

Tomēr Klintona administrācijas apstākļos šīs sarežģītās attiecības ir piedzīvojušas draudīgas problēmas. Dažādos laikos Baltais Nams ir: draudējis Ķīnai sakarā ar cilvēktiesību pārkāpumiem; piešķīris prioritāti tirdzniecībai ar Ķīnu; eksportējis uz Ķīnu sensitīvu satelītu tehnoloģiju un superkompjūterus; ņēmis naudu prezidenta 1996,gada atkalievēlēšanas kampaņai; tikpat kā uzsācis karu Ķīnu Taivanas dēļ; publiski liedzis Taivanai tiesības uz pašnoteikšanos; neļāvis FIB atklāt ķīniešu veikto amerikāņu kodolnoslēpumu zādzību; bombardējis Ķīnas vēstniecību Belgradā.

Citiem vārdiem sakot, amerikāņi atrodas ķīniešiem vai nu pie rīkles vai kājām, bet lielākoties tomēr pie kājām. Nav nekāds pārsteigums, ja tagad tiek plūkti šīs bīstamās amatieriskās izturēšanās nestie augļi.

Helle Beringa

"Superlielvaras rēgs"

"The Washington Post"

— 99.05.26.

Savienotās Valstis sevi uzskata par pasaules "vienīgo atlikušo superlielvaru," tomēr karš Kosovā atgādina, ka šī lielīgā retorika ir maldinoša. ASV ārpolitikas centrā pēc-Aukstā kara periodā atrodas stingra pārliecība, ka amerikāņu ideju un ideālu pozitīvisms apvienojumā ar ekonomisko un militāro spēku spēj pakāpeniski pārveidot pasauli par plaukstošu un mierīgu vietu. Tā ir viņu misija, un kad tā tiks izpildīta, ikvienam klāsies labāk. Nelaime ir tā, ka amerikāņi to nespēj.

"Superlielvaras" koncepcija vienmēr ir mulsinājusi pārējās valstis, jo ASV ar savu varu cenšas piespiest pārējo pasauli izturēties tā, kā to vēlas amerikāņi. Virspusēji vērtējot, Savienotās Valstis neapšaubāmi ir pārākas. Tai ir vairāk spārnoto raķešu, Stealth iznīcinātāju, personālo kompjūteru un McDonaldu nekā citiem. Tomēr šie militārā spēka un ekonomiskās labklājības rādītāji automātiski nedod tiesības citiem rīkoties pēc amerikāņu prāta. Šis izšķirošais faktors ir aizmirsts neskaitāmās sapņainās diskusijās.

Tas neapšaubāmi tika aizmirsts arī Kosovā, kur mēs piedzīvojam humanitāro traģēdiju, kuru amerikāņi nespēja novērst. Šajā ziņā karš jau ir zaudēts, pat ja Slobodans Miloševičs nekavējoši izvedīs savu karaspēku un lielākā daļa Kosovas bēgļu atgriezīsies mājās. Var diskutēt par šīs sakāves iemesliem: vai tās pamatā ir ASV un NATO vadības nespēja - atteikums izvietot un izmantot sauszemes karaspēku; vai arī tā ir bijusi nenovēršama, jo nekādi draudi nespētu iebiedēt Miloševiču. Vienādi vai otrādi, sakāve paliek sakāve.

Tomēr ieroči nav Amerikas iecienītie līdzekļi pasaules pārveidei. Amerikāņu izvēlētie instrumenti ir ekonomika un idejas. Viņi cer, ka pārējās valstis pieņems "amerikāņu modeli". Viņi domā, ka uzplaukums novedīs pie brīvākiem tirgiem un brīvāki tirgi savukārt veicinās brīvākas sabiedrības. Augošajam vidusslānim būs nepieciešama demokrātija un personiskās brīvības. Un brīvie tirgi nespēs plaukt bez politiskās brīvības.

Interesanti, gan sabiedrība, gan ievērojama Amerikas ārpolitiskās elites daļa pievienojas šiem pieņēmumiem. Piemēram, bijušais vēstnieks Ķīna un bijušais Ārējo Attiecību padomes vadītājs Vinstons Lords Ķīnas izredzes raksturoja šādi: "Ķīna vai nu kļūs brīvāka un bagātāka, vai arī represīvāka un nabadzīgāka. Tā nekad nekļūs represīvāka un bagātāka."

Amerikāņi tic, ka Amerikas globālās tālredzības galvenais ieguvums ir tas, ka tā veicina mieru. Valstis, kas ir savstarpēji ekonomiski atkarīgas, var strīdēties par tirdzniecības barjerām un banku likumiem, bet tās nekad nešaus viena uz otru. To nepieļauj pārticīgi un demokrātiski vēlētāji. Viņi var pārāk daudz zaudēt.

Šādu vīziju kļūda ir tā, ka tas nav ne nenovēršami, ne pašpiepildoši. Kosovas mācība ir tā, ka daudz konfliktu - lielu vai mazu - pastāv ārpus pārliecības robežām. Naidīgums turpinās, nacionālisms izdzīvo un valda nabadzība. Amerikāņi ir pārvērtējuši savu spēju eksportēt ASV ekonomisko modeli un tās politiskos tikumus. Protams, visspilgtākais piemērs ir Krievija. Pagaidām centieni nomainīt tās komandu un kontroles ekonomiku ar "tirgus" vai "jaukto" sistēmu ir bijuši neveiksmīgi. Jūtamākais rezultāts ir dzīves līmeņa krišanās, Krievijas jaunās demokrātijas novājināšanās un antiamerikānisku noskaņojumu pieaugums.

Vajadzētu arī apzināties, ka ekonomiskā "globalizācija" var izraisīt nestabilitāti. Āzijas finansu krīze brīdina, ka, valstīm kļūstot savstarpēji saistītām, tās rada jaunas savstarpējo problēmu formas. Jebkuras nacionālās ekonomikas pamatā ir kopēja valdība, kultūra un likumi. Jo vairāk ekonomiskā aktivitāte tiek starptautiskota, jo vairāk ir nepieciešams globālo tradīciju, likumu un valdības pasākumu. Tomēr to ir radīt ļoti sarežģīti. Atvērtāka pasaules ekonomika rada arī daudz neekonomisku briesmu, sākot no terorisma un beidzot ar kibernētiskiem uzbrukumiem.

Šo problēmu kataloģizēšana nenozīmē, ka aiz katra stūra uzglūn briesmas. Tas nenozīmē, ka, apcerot pēc-Aukstā kara pasauli, mēs esam minimizējuši draudus. Varbūt pēc Aukstā kara, kad amerikāņi pamatoti lepojās par to, ka "mūsu dzīves veids" ir guvis virsroku, tas bija neizbēgami. Tomēr valstij nekad nevajadzētu pārāk nopietni uztvert pašu avīžu izgriezumus. Tas 80.-os gados notika Japānā, kad gandrīz ikviens domāja, ka tā kļūs par pasaules spēcīgāko ekonomisko lielvaru. Japāņi kļuva pašapmierināti un pārāk pašpārliecināti. Amerikāņi ir saslimuši ar to pašu slimību.

Zināmā mērā Āzijas finansu krīzes iemesls bija ASV pārāk aktīvie centieni aģitēt par "atvērtajiem tirgiem." Nav jau tā, ka atvērti tirgi būtu slikti, tomēr tos nav viegli iedibināt tradicionālajās sabiedrībās. Kosovā kritisku domāšanu aizvietoja bramanība. Prezidents Klintons uzskatīja, ka gaisa uzlidojumu draudi piespiedīs Miloševiču piekāpties. Pašpārliecinātība liedz ignorēt to, kā pārējie uztver sevi vai amerikāņus.

Harvardas politiskais zinātnieks Semjuels Hantingtons raksta: "Amerikāņu amatpersonas ir īpaši aklas pret faktu, ka, jo vairāk Savienotās Valstis uzbrūk kādam ārvalstu līderim, jo pieaug viņa popularitāte..., lai stātos pretī lielākajai pasaules lielvarai."

Amerikāņi nespēj pārveidot pārējo pasaules pēc sava modeļa. Izsakot pieņēmumu, ka tas ir iespējams, superlielvaras formulējums ir veicinājis paviršas analīzes un pārmērīgas cerības. Pirmā briesmas ir tās, ka tās var novest pie dziļas pārrēķināšanās, un Kosova tam ir veiksmīgs piemērs. Otrās briesmas ir tās, ka, amerikāņiem aptverot pēc-Aukstā kara ēras nenoteiktību, viņi var zaudēt ilūzijas un censties norobežoties. Amerikāņi nevar atļauties neoizolacionisma greznību, jo pasaule viņus nenovēršami iesaistīs. Tomēr viņiem vajadzētu būt disciplinētākiem un ne tik romantiskiem savā attieksmē pret valstiskajām interesēm. Būtu pienācis laiks svītrot no vārda krājuma "vienīgās atlikušās superlielvaras" jēdzienu.

Roberts Dž.Semjuelsons

"Vieta Eiropas Savienības demokrātijai"

"Financial Times"

— 99.05.25.

Eiropas Parlaments, kuru ir jāievēl pēc nedaudz vairāk nekā divām nedēļām, neapšaubāmi ir īpatnējs iestādījums. Tādēļ arī ir sagaidāms, ka no 297 miljoniem vēlētāju visā Eiropas Savienībā mazāk nekā divas trešdaļas papūlēsies ierasties pie vēlēšanu urnām.

Atšķirībā no nacionālo valstu parlamentiem Eiropas Parlamentam nav tiesību izstrādāt un pieņemt likumus vai noteikt nodokļus. Eiropas Parlaments nevar iecelt vai atlaist valdības. Vai tādā gadījumā tam vispār ir kaut kāda nozīme?

Atbilde ir pavisam noteikts "jā" dažādu un atšķirīgu apsvērumu dēļ. Eiropas Parlaments ir vienīgā demokrātiski ievēlētā institūcija, kas spēj nodrošināt, lai Eiropas Savienība 21. gadsimtā nepārvērstos par birokrātisku, pārmērīgi reglamentētu un pārlieku centralizētu struktūru.

Nākamajiem Eiropas Parlamenta deputātiem nekādā gadījumā nevajadzētu sapņot par jaunu regulējošu noteikumu izstrādāšanu un ieviešanu. Tā vietā viņiem vajadzētu veltīt visu savu uzmanību pārējo Eiropas Savienības institūciju - ES Ministru Padomes, kas pārstāv visas 15 dalībvalstis un ES Komisijas, kas ir tās izpildorgāns - atturēšanai no pārmērīgas iejaukšanās savu pilsoņu dzīvē.

Jaunajam Parlamentam būs daudz plašākas pilnvaras nekā agrākajiem. Pateicoties Amsterdamas Līgumam, kas stājās spēkā šī gada 1.maijā, Eiropas Parlamentam būs "līdzlemšanas" tiesības 38 dažādās likumdošanas jomās, kamēr agrāk šādas tiesības tam bija tikai 15 jomās. Šajās jomās ietilpst tādi jautājumi kā nodarbinātība, sociālā politika, veselības aizsardzība, transports, patērētāju aizsardzība, brīva strādnieku kustība, un tamlīdzīgi. Dalībvalstīs, pieņemot jebkādus lēmumus šajos jautājumos, būs jāņem vērā Eiropas Parlamenta viedoklis. Ir sagaidāms, ka dalībvalstu valdības un uzņēmēji sāks centīgi lobēt Parlamenta deputātus.

Otrs būtiskais Parlamenta ietekmes aspekts ir tā tiesības pieprasīt atskaites. Kā to jau janvārī nodemonstrēja aizejošā Parlamenta deputāti, viņi var pieprasīt birokrātus - šajā gadījumā Eiropas Savienības Komisiju - atskaitīties par savu darbību. Deputāti gan nenobalsoja par Komisijas atlaišanu, taču viņi tiktāl apkaunoja Komisiju, ka tās 20 locekļi jutās spiesti atkāpties. Tas bija dramatisks solis, kas gan attiecībā uz atsevišķiem Komisijas locekļiem pilnībā nebija pamatots. Tomēr, izvērtējot no konstitucionālo tiesība aspekta, šis solis bija ar būtiski svarīgu nozīmi: Parlaments parādīja, ka nākotnē tā demokrātiskā autoritāte būs jārespektē.

Vēlētājiem vajadzētu balsot nevis par tādiem deputātiem, kuri paklausīgi ievēros savu nacionālo valdību norādījumus, bet gan par tādiem, kuri cels traci par pārmērīgo birokratizāciju un pārlieku lielo regulēšanu. Tas varētu nozīmēt atteikšanos no tradicionālās lojalitātes savām partijām. Partiju sarakstu sistēma, kuru ir pieņēmusi lielākā daļa dalībvalstu, šķiet, ir radīta paklausīgu deputātu ievēlēšanai. Eiropas Parlaments tikai iegūtu, ja tajā būtu vairāk neatkarīgi domājošu deputātu.

No alfas līdz omegai

Ukrainas presē

— 99.05.25.

Centrāleiropas valstu vadītāju

samits Ļvovā

14. un 15. maijā Ļvovā notika Centrāleiropas valstu (Polijas, Austrijas, Vācijas, Čehijas, Ungārijas, Slovēnijas, Rumānijas, un Bulgārijas) vadītāju samits, ar nosaukumu "Humanitārā dimensija Eiropas integrācijā". Samita laikā tika parakstīta kopēja deklarācija, kurā tiek nosodīta varmācība un terors Kosovā un izteikta nožēla sakarā ar upuriem un Dienvidslāvijas nevainīgo iedzīvotāju ciešanām. Kategoriski nosodīta Dienvidslāvijas bombardēšana.

Kā paziņoja Ukrainas prezidents, laba pazīme ir tā, ka dokumentu parakstījuši arī NATO dalībvalstu prezidenti. Deklarāciju nolemts izplatīt, kā ANO oficiālu dokumentu, kā arī nolemts konflikta noregulēšanai Dienvidaustrumeiropā sasaukt starptautisku miera konferenci augstākajā līmenī, (kas varētu notikt Vīnē), kas pieņemtu stabilizācijas paktu.

Prezidenti savās runās skāra arī nacionālo minoritāšu brīvas attīstības un tiesību problēmas, uzsverot, ka to saprātīgs risinājums novērš iespējamus starpnacionālus konfliktus.

Tika apspriests jautājums par potenciālo ES dalībvalstu brīvas robežu šķērsošanas priekšrocību saglabāšanu Ukrainas iedzīvotājiem. Nolemts izveidot speciālu darba grupu, kuras pirmā sēde notiks Polijā. Kā izteicās Polijas prezidents Aleksandrs Kvašņevskis, brīva iedzīvotāju pārvietošanās nav iemesls tam, lai atvērtu robežu starptautiskajai noziedzībai un narkotisko vielu kontrabandai un šādu viedokli pauž visi, ar kuriem tiekas Ukrainas pārstāvji.

Ieplānots, ka nākošais Centrāleiropas valstu vadītāju samits notiks Ungārijā, kurā piedalīsies arī Itālijas un Slovākijas prezidenti.

Polijas prezidents solījās atbalstīt Ukrainas integrāciju Eiropas struktūrās.

Kā samita noslēgumā preses konferencē paziņoja L. Kučma, galvenais samita rezultāts ir tas, ka ir atzīta Ukrainas loma Eiropā. Ukraina ģeogrāfiski ir izvietota tā, ka tā spēlē un spēlēs svarīgu lomu Eiropas procesos. Viņš izteica pārliecību, ka izdosies izvairīties no jaunu robežu nospraušanas Eiropā, jo tas skar ne tikai Ukrainu, bet arī Poliju, Ungāriju un Čehiju. Prezidents cer, ka ar samita dalībvalstu palīdzību tiks atrisināts jautājums par ES asociētas dalībvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, kas "uzreiz atrisinātu daudzas problēmas".

Pēc Ukrainas prezidenta preses sekretāra izteicieniem, Ukraina uzskata šo tikšanos par svarīgu etapu Baltijas un Melnās jūras valstu samita sagatavošanā, kuru Ukraina plāno sarīkot š. g. septembrī Jaltā. ("Deņ", "Fakti un komentāri", " Zerkalo ņedeļi", 18. maijā).

 

Ukrainas Ārlietu ministra

vizīte Briselē

18. maijā ar divu dienu darba vizīti Briselē ieradās Ukrainas ārlietu ministrs Boriss Tarasjuks. Tiekoties ar NATO ģenerālsekretāru Solanu un Rietumeiropas Savienības ģenerālsekretāru Kutileiru, B. Tarasjuks apsprieda Kosovas krīzes noregulēšanas iespējas un Ukrainas iniciatīvas šajā kontekstā. Kā zināms, prezidents Kučma izteicis gatavību nosūtīt uz Dienvidslāviju Ukrainas miera uzturēšanas spēkus. Iespējams, ka tika apspriesti arī Ukrainas ekonomiskie zaudējumi ($ 1,2 mln ik dienu) no karadarbības Balkānos.

Vizītes laikā Tarsjukam jāizpēta noskaņojumi Ķelnes samita priekšvakarā, kur, iespējams, tiks izskatīta ES stratēģija attiecībā uz Ukrainu. Pašlaik ir skaidri saprotams, ka, neskatoties uz deklaratīvu atbalstu, Ukrainu, pašas vainas dēļ, neviens negrib atzīt par potenciālu sabiedroto. Eiropa nesaprot nedz Ukrainas ārpolitikas "daudzvektorialitāti", nedz pārejas perioda īpatnības un diez vai pat Tarasjuka kompetence šeit varēs daudz līdzēt. ("Deņ", "Ukrajina moloda", 19., 20. maijā).

 

NVS izpildsekretāra

Jurija Jarova vizīte Kijevā

Ukrainas prezidents L. Kučma tikās ar NVS valstu izpildsekretāru Juriju Jarovu, kurš ir izvēlējies Kijevu par savas pirmās oficiālās vizītes galapunktu. Kā paziņoja Jarovs, NVS izpildsekretariāta aparāta samazināšana turpinās, taču tas neskar grupas, kas strādā "maģistrālajos virzienos", piemēram tādos, kā sadaraudzības valstu brīvās tirdzniecības līguma realizācija un cīņa ar organizēto noziedzību.

Runājot par NVS valstu brīvā tirdzniecības līguma realizācijas iespējām, Jarovs paziņoja par virkni problēmu, kas saistītas ar 1994. gadā noslēgtā līguma neratificēšanu. Pēdējā samitā tika parakstīts šī līguma papildus protokols, saskaņā ar kuru līgums nevar stāties spēkā līdz brīdim, kamēr visas NVS dalībvalstis neratificēs šo līgumu. Pēc Jarova vārdiem, Ukraina ir vienīgā valsts, kas pašlaik ir izpildījusi visus noteikumus, lai līgums stātos spēkā. Brīvās tirdzniecības zonu ieplānots atklāt 2000. gada 1. janvārī, ko daudzi gan Kijevā, gan Maskavā uzskata par utopiju.

Kā paziņoja Ukrainas prezidenta preses sekretārs, 4. jūnijā Minskā notiks Ārlietu ministru Padomes un NVS valstu valdību vadītāju sēde. Paredzētajā sēdē ieplānots apstiprināt nolikumu par NVS izpildkomiteju, kā arī brīvās tirdzniecības zonas izveides pamatvirzienus, kurus pašlaik izstrādā sekretariāts. Dokumenti tiks nodoti tālākai apstiprināšanai NVS valstu vadītāju sēdē.

("Fakti un komentāri", "Golos Ukrajini", "Ukrajina moloda", 19., 20. maijā).

 

Ukrainā ieradies

Uzbekijas premjers Utkirs Sultanovs

19. maijā Kijevā divu dienu darba vizītē ieradās Uzbekijas premjers Utkirs Sultanovs. Vizītes laikā notika Ukrainas - Uzbekijas sadarbības komisijas trešā sēde, kā arī saskaņots Ukrainas - Uzbekijas ekonomiskās sadarbības projekts 1999. - 2000. gadā.

Tika apspriesti arī daži gaidāmā NVS samita programmas jautājumi, tostarp Uzbekijas prezidenta Islama Karimova ierosinājums par 12 NVS izpildsekretāra vietnieku amatu (pa vienam no katras dalībvalsts) ieviešanu. ("Ukrajina moloda", "Fakti un komentāri", 20., 22. maijā).

 

Ukraina un Rumānija veidos

kopīgu jūras spēku vienību

Rumānijas Nacionālās aizsardzības ministrijas valsts sekretāra Jona Plingu vizītes galvenais mērķis Kijevā bija vienoties ar Ukrainas pusi par kopīgas jūras spēku vienības izveidošanu. Kopīgie jūras spēki tiek paredzēti humanitāro operāciju veikšanai. Tiesa gan, militārie diplomāti apzinās, ka paredzētā jaunizveidojuma likteni galīgi izlems abu valstu parlamenti. Sakarā ar to, ka Rumānija vēlas pievienoties NATO, šim projektam savu labvēlību liegs gan kreisie spēki Ukrainā, gan labējie - Rumānijā.

Šis nebūt nav pirmais ukraiņu un rumāņu sadarbības mēģinājums militārajā jomā. Joprojām līdzekļu trūkuma dēļ nav īstenots kopīga inženieru bataljona izveides projekts dabas katastrofu apdraudētajos Aizkarpatos, kura uzdevums būtu sniegt neatliekamu palīdzību dabas negadījumu upuriem. Ieilgusi ir arī pierobežas drošības zonas parametru saskaņošana. Eksperti nekādi nevar vienoties par tās platumu - 60 vai 120 kilometru?

Rumāņu puses aktivitāte ir labi saprotama, jo Bukarestei ir jādemonstrē Briselei labas attiecības ar kaimiņvalstīm. Arī Ukrainai militārā sadarbība ar NATO valstīm (piem. - Poliju) ir vērtīga, jo apliecina tās lojalitāti Aliansei.(Ukrajina moloda, 20. maijā).

 

Ukrainai atteikts kārtējais tranšs

8. maijā savu darbu Kijevā pabeidza SVF misija, kas tomēr neuzņēmās rekomendēt Fondam piešķirt Ukrainai kārtējo paplašinātās finansēšanas kredīta tranšu. Kā paziņoja misijas vadītājs, tā ir augsti novērtējusi Nacionālās bankas darbību valūtas tirgus liberalizācijā un budžeta ienākumu nodrošinājumā, salīdzinājumā ar pagājušo gadu. Taču budžeta ienākumi tomēr ir zemāki par rādītājiem, kas paredzēti paplašinātās finansēšanas programmā, bet tā izdevumi pārsniedz ieplānotos rādītājus, kas liecina, ka valdība ir pārkāpusi vienošanos ar SVF un savu grafiku darba algu un pensiju parādu segšanā.

Šī gada I ceturksnī budžeta ienākumu iztrūkums ir pieaudzis par 4mlrd grivņu un 1. aprīlī sasniedza 13,9 mlrd grivņu. ( "Deņ", 18. maijā).

 

Rotācija Ukrainas miera spēkos

No 18. līdz 25. maijam notiek Ukrainas BS 240. sevišķā bataljona personālsastāva plānveida rotācija. Bataljons pilda uzdevumus starptautisko stabilizācijas spēku sastāvā Mostaras pilsētā (Bosnija un Hercegovina). Bataljona sastāvā ir 400 militārpersonas. Jaunais kontingents ir apmācīts 108. miera spēku apmācību centrā Dņepropetrovskā. Šogad Finansu ministrija ir iedalījusi Ukrainas kontingenta vajadzībām $4,1 mln. (Ukrajina moloda, 19. maijā).

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS