Lai lasītājs izprastu, kas tradicionāls, viņam jāizprot viss spektrs. Man bieži ir jautājuši, kā varētu iedalīt reliģiskās organizācijas Latvijā? Tradicionālās organizācijas vēl lasītājs varētu atšķirt, bet kā ar pārējām? Piemēram, jaunajām reliģiskajām kustībām. Tās nav viegli klasificēt, jo vispārināt ar šo terminu nav vēlams. Jaunās reliģiskās kustības saskaņā ar Latvijā spēkā esošo 1995. gada Reliģisko organizāciju likumu nav krišnaīti, bahaisti, Rika Rennera sekotāji, "Jaunās Paaudzes" draudzes vai kā sabiedriskās organizācijas reģistrējušās "Brahma Kumaris", "Antropozofijas biedrība", humanitārais centrs "Dianētika" (sientalogu sekta), "Sievietes par mieru visā pasaulē" (mūnisti), "Kultūras draugu biedrība" (jehovieši). Definīciju problēma, runājot par reliģiju, ir aktuāla. Tā kādā no pēdējā laikā izdotajām juridiskajām vārdnīcām par netradicionālām reliģiskām organizācijām ir nosauktas tās "organizācijas, kuras ir atdalījušās no pasaules reliģiju konfesijām un nacionālajām reliģijām vai kuru mācība, dogmatiskās nostādnes, reliģiskās ceremonijas un organizatoriskā uzbūve nav pietiekami skaidri identificējamas ar kādu no tām". Skaidrojums ir nepareizs, jo vārdi "tradicionāls" un "netradicionāls", lai gan ir pretpoli, tomēr sarežģītajā reliģijas sfērā nevar tikt tulkoti tādā veidā, jo šajā izpratnē netradicionālam ir likta sektas nozīme. Netradicionāla Latvijas reliģija ir islams vai budisms, tomēr tās ir pasaules reliģijas. Vai tās varētu nosaukt Latvijā par tradicionālām? Viennozīmīgi — nē! Netradicionālo reliģiju terminā sektas iekļaut arī nebūtu pareizi, jo tas aizvainotu tautas, kuras gadsimtos ir kultivējušas un piekopušas šīs reliģijas. Tāpēc reliģisko organizāciju iedalījums pēc to juridiskās dabas, pēc mana uzskata, varētu būt šāds:

1) tradicionālās reliģiskās organizācijas — tās ir astoņas konfesijas, kas nosauktas 1937. gada Civillikuma 51. p.;

2) netradicionālās reliģiskās organizācijas — tās, kuras Latvijā nav tradicionālas, bet citos pasaules reģionos tiek uzskatītas par tādām, jo precizēsim: budisms un musulmanisms netradicionāls Latvijai ir tikai tāpēc, ka tas Latvijā nav izplatīts, tikai nesen sācis darboties un tam nav nekādas ietekmes uz Latvijas iedzīvotājiem. Tādas organizācijas ir, piemēram: anglikāņi, budisti, musulmaņi, sintoisti, vasarsvētku draudzei piederīgie, Austrumu pareizticīgā baznīca (armēņu apustuliskā baznīca), austrumu rita katoļi un tml.;

3) jaunās reliģiskās kustības (JRK) — šajā grupā ietilpst ne tikai tās, kurām ir jāpārreģistrējas ik gadu, bet arī tās, kas reģistrējušās Tieslietu ministrijā (TM) pirms 1995. gada, kā arī no tradicionālajām konfesijām atšķēlušās atsevišķas draudzes, kas kļuvušas par sektu. Kā JRK ir reģistrētas arī Augstburgas ticības apliecības draudzes, kuras var tikt uzskatītas par jaunām, nevis to konfesionalitātes sakarā, bet gan to administratīvās nošķirtības no tradicionālās konfesijas sakarā. Daži indivīdi, kas nevēlējās pakļauties tradicionālajai ev. luterāņu vadībai, nodibināja un TM reģistrēja septiņas draudzes. Tās ar JRK līdzinās ne tikai ar to termiņreģistrāciju, bet arī vēl tai sakarā, ka tās ļoti jutīgi uztver pašu terminu — JRK. Tās uzskata sevi par patiesākiem luterāņiem, nekā ir pārējie 300 000 luterāņu, kas ir LELB sastāvā. Protams, demokrātijas apstākļos tas ir normāli, bet no valsts puses tos līdzināt ar LELB ir vairāk nekā netaisnīgi. Tātad no tradicionālām baznīcām aiziet (vai nu paši vai tiek izstumti) atsevišķi sektantiski grupējumi, kuri par tādiem tiek uzskatīti sakarā ar nevēlēšanos iekļauties pastāvošajos centros. Nav svarīgi, kādas intereses tos vada — teoloģija vai īpašums. Tās ir jāuzskata par JRK;