Spīvi liktens vēji ir atstājuši dziļi šo bērnu sirdīs pārdzīvojumus, kas uzgail ik pa laikam atmiņās vai nu kā nemitīga dzelzceļa sliežu duna, vai baraku kopīgais saltums, kartupeļu mizu un maizes garozas rītdienas solījums, bet pāri tam visam – alkas pēc cilvēcības roku maigumu, zinībām un spēlēm.

Sibīrija vai bēgļu nometnes rietumu zonā, kara šausmas Latvijā vai kur citur Eiropā – šīs rētas un spēju pārdzīvot un kļūt par sekmīgiem savā cilvēcīgumā un dzīvē viņus vieno.

Svētu darbu ir veikusi “Sibīrijas bērnu” iniciatīva, un tāpat tie ļaudis, kas Okupācijas muzeja ietvaros vai kā citādi, ir daudz darījuši, lai audio materiālos, rakstiski vai videolentēs fiksētu šo dažādo tautas cilvēcisko likteņu vēstures mantojumu, jo tas ir ļoti būtisks tautas un mūsu valsts vispārējai vēstures apzināšanai. Savas dzīves laikā esmu mēģinājusi apzināt kaut dažus desmitus trimdas bērnu dzīves stāstus, un būtu ļoti gandarīta, ja šis darbs tiktu turpināts. Jo daudzšķautņaināk mēs būsim apzinājuši savu vēsturi, jo ar reālāku un mērķtiecīgāku skatu varēsim veidot savu nākotni – kā valsti, kas pati apzinās savas iespējas un aktīvi veido savu ikdienu, un arī uz ārpolitiskās skatuves neļauj pasaulei aizmirst notikumus, kas tik traģiski un nežēlīgi iespaidoja tik daudzu valstu likteņus un cilvēku dzīves.

Ir apbrīnojami, cik daudzi cilvēki, izgājuši cauri neiedomājamām grūtībām un pārbaudījumiem, ir spējuši saglabāt cerīgu skatu uz dzīvi, ir pārdzīvojumos kaldinājuši spēcīgu raksturu un gribasspēku, ir varējuši pārdzīvot, panākot sekmes, un neļauties, lai rētas tos nomāktu, bet gan veltīt savus spēkus, lai brūces pārvērsos stiprumā, cerībā un pulsējošā sirds gaismas starā.

Mums visiem, katram savā veidā, ir bijis jāatnāk mājās uz neatkarību atguvušo Latviju. Šodien pienākums un atbildība ir turpināt aktīvu dzīves stāstu vākšanas darbu – tas nepieciešams ne tikai vēsturei, bet arī tam, lai mūsu tauta, dziļi viens otru uzklausot un izprotot, turpinātu vienotības tilta stiprināšanu.

Cilvēku dzīves stāsti un raksturi veido tautas dvēseli un sirdsapziņu. Lai arī tik ļoti izkaisīti pasaulē, bet viņus visus vieno Latvija. Tautas dzīves stāsti veido tiltu, pa kuru visi var atnākt mājās. Latvijā.”

Sievietes un bērnus specnometinājuma apstākļos izvietoja galvenokārt Krasnojarskas novada un Tomskas apgabala sādžās. Viņiem īpaši smags bija izsūtījuma pirmais posms – Otrā pasaules kara gadi, kad smagā darba un slimību dēļ daudzi nomira.

Kāda krievu dziesma vēsta, ka tas bija svētais karš, melīgas propagandas rezultātā izsūtītie tika dēvēti par fašistiem, attiecīgi pret viņiem izturoties. Jeņisejas upes lejtecē ir vieta, kuru dēvē par Nāves salu – Agapitova. 1942.gada rudenī tur izsēdināja 700 cilvēkus, tostarp latviešu mātes ar bērniem. Pavasarī dzīvi bija palikuši 70, izglābās seši latviešu bērni, kuru intervijas ir grāmatā.

1946. un 1947.gadā, pateicoties Latvijas Izglītības ministrijas Bērnu nama daļas darbinieku uzņēmībai un pūlēm, vairāk nekā tūkstotis 1941.gada 14.jūnijā aizvesto bērnu – galvenokārt bāreņi un pusbāreņi vecumā līdz 16 gadiem – tika pārvesti uz Latviju, atdoti audzināšanā viņu radinieku ģimenēs vai ievietoti bērnu namos. Taču diemžēl ar to viņu moku ceļi nebeidzās. Daudzus no viņiem varas orgāni vēlāk pa etapu atkal nosūtīja uz agrākajām nometinājuma vietām, no kurām Dzimtenē varēja atgriezties tikai piecdesmito gadu vidū. Arī tagad Sibīrijā dzīvo 1941.gadā izsūtīto pēcteči.

Esam mērojuši tūkstošiem kilometrus sešu gadu garumā. Krasnojarskas, Tomskas, Jeņisejskas un citos apgabalos palikušie bērni šobrīd ir sirmgalvji un invalīdi. Viņiem nolaupīta ne tikai Dzimtene un tuvinieki, pārkrievošanas politika viņiem atņēmusi arī dzimto valodu, daudzi no viņiem vairs nespēj latviski sazināties. Dažs no viņiem ir dzīvojis ar cerību, ka vecumdienās nokļūs vismaz kādā Latvijas nabagmājā, šis sapnis kļuvis tikai par sapni, jo viņus no dzimtenes šķir robeža, kas vairs nav tik vienkārši pārejama. Braucot mājup no Sibīrijas, ikreiz bijām iespaidu pilni par šīs zemes dabas krāšņumu, mums bija uzfilmēti materiāli, intervijas, taču vienmēr mēs vedām līdzi arī kādas ceļojumā iegūtas dziļas personīgas izjūtas. Un tās bija skumjas un neizzūdoša vainas sajūta… Tie, kuri atgriezās, ir laimīgi, jo viņi ir Dzimtenē, bet vientulību, ciešanas, badu un postu, tuvinieku zaudējumu nekas nevar aizstāt. Tas atstājis sekas daudzu paaudžu garumā. Katrs stāsts ir liecība un piemiņa par brāļiem un māsām, kuri palika mūžīgajā sasalumā.

Skaista ziņā otra lielākā tauta, kas cieta 1941.gada deportācijā, ir ebreji. Tie, kuri izglābās, atgriezās Latvijā, bet viņu tuvinieki bija iznīcināti Otrā pasaules kara laikā. 70.gados lielākajai daļai izdevās izbraukt uz Izraēlu. Mēs intervējām Sibīrijas bērnus arī tur.