Mēs — par sevi, par dzīvi, par laiku

Piecpadsmitā tikšanās

Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere pedagoģijas doktore Anta Rudzīte

Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere kultūras darbiniece Liāna Ose

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris grāmatizdevējs Jānis Elksnis

— Nupat, 4. maijā, atzīmējām Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu, rīt, sestdien, ir 8. maijs — Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena. Pēdējā laikā daudz tiek runāts, ka jaunā paaudze aizvien sliktāk zina Latvijas vēsturi. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?

Anta Rudzīte: — Domāju, ka ikkatram latvietim, kurš ciena sevi, savu tautu un valsti, ir jāzina Latvijas vēsture. Diskusiju par Latvijas vēstures mācīšanu faktiski aizsāka mūsu skolas skolēni. Oktobrī, brīvdienās, Bauskas 1.vidusskolas skolēnu Mazais ministru kabinets rīkoja konferenci ar devīzi "Svešais cirvis cērt un cērt". Tajā piedalījās jaunieši no visiem novadiem, bija atbraucis arī dzejnieks Andrejs Eglītis un publicists Visvaldis Lācis. Divu dienu konferences ietvaros darbojās vairākas sekcijas, arī vēstures. Un šīs sekcijas darba rezultātā tika uzrakstīta vēstule izglītības un zinātnes ministram Jānim Gaigalam ar lūgumu ieviest skolās kā atsevišķu mācību priekšmetu Latvijas vēsturi.

Biju ļoti apbēdināta, ka šodien presē izlasīju, ka, pēc ministra kunga domām, Latvijas vēsturi drīkst arī nezināt. Viņš uzskata, ka "jāsamierinās ar Latvijas vēstures nepilnīgu mācīšanu skolās". Bet kāpēc jāsamierinās ar nepilnīgu mācīšanu, un kāpēc tai jābūt nepilnīgai? Mēs varam nodrošināt pilnīgu.

— Jā, bet no kā tas ir atkarīgs?

Anta Rudzīte: — No ministra, pirmām kārtām — no ministra. Izglītības ministrijas Izglītības satura un eksaminācijas centrā ir komisijas, kas izstrādā izglītības standartus.

Bet, manuprāt, ir cita vaina. Vaina ir tā, ka Izglītības likumā, arī vispārējās izglītības un pamatizglītības standartā kā mērķis un uzdevums nav izvirzīta patriotiskā audzināšana skolās.

Tātad tad, kad skolēnu vēstule izglītības ministram parādījās "Izglītībā un Kultūrā", man tūlīt zvanīja no Izglītības un zinātnes ministrijas un jautāja: kāpēc jūs nemācāt Latvijas vēsturi? Es teicu: mēs mācām. Uz to man atbildēja: bet jūsu skolēni raksta, ka nemācāt, un vienam no rakstītājiem tomēr būs jāatbrauc uz ministriju uz apaļā galda diskusiju. Aizbrauca divi bērni uz šo diskusiju. Es nebiju aicināta, bet drīkstēju atrasties tajā konferenču zālē un klausīties. Iepriecināja tas, ka skolēnu pārliecība bija ļoti noteikta un viņi no sava viedokļa neatkāpās.

Jau Kronvaldu Atis ir teicis, ka ir trīs tēvzemes mīlestības audzināšanas avoti, un viens no tiem ir tautas vēsture. Un kā ir tagad ar tautas vēstures zināšanu? Piemēram, domāju, ka bērni nemaz īsti nezina, ko tautā sauc par Baigo gadu.

Liāna Ose: — Domāju, ka vēstures mācīšana un patriotisma audzināšana cieši saistās kopā ar kultūru, tāpat ar kordziedāšanu un muzikālo audzināšanu, kas skolās tagad vairs nav obligātais priekšmets. Arvīds Platpers ir viens no tiem, kas ļoti cīnās par to, lai skolas mācību programmā būtu muzikālā audzināšana. Bet, šķiet, visa izglītības sistēma ir greiza. Un tas ir ļoti skumji.

Ir iznācis nedaudz pabūt deputātu aprindās, gan tikai Rīgas domē, nevis Saeimā. Bet arī tur nācies sastapties ar atsevišķu augstu amatpersonu viedokli, ka kultūra un latviskās tradīcijas nav vajadzīgas.

Ir jau pat tāds viedoklis, ka arī Dziesmu svēki nav vajadzīgi, tā esot atmirstoša lieta. Tagad — tikai disko.

Anta Rudzīte: — Mūsu skolā mācās 1248 bērni, un ar prieku varu teikt, ka mums ir brīnišķīgi skolēni. Ja būtu normāla izglītības sistēma, arī kora dziedāšana nebūtu problēma. Un uzreiz gribu atgādināt, ka to, ko cilvēks nepazīst, viņš nevar arī iemīlēt.

Jānis Elksnis: — Nu, ja par vēsturi runā, tad jāteic, ka savā reģionā šajā jomā esam darījuši diezgan daudz. Esam sagatavojuši jau desmit "Tēvzemes kalendārus". Tā ir kultūrvēsturiska un literāra gadagrāmata, laikam viena no vecākajām Latvijā. Pirmais numurs iznācis 1938.gadā, pēc tam — 1944. gadā, bet visi nākamie numuri iznākuši Vācijā — trimdā. Mēs 1990.gadā sākām gatavot kalendāru 1991.gadam, bet tagad jau top vairāk nekā 300 lappušu biezs 2000.gada kalendārs. Tas ir ne vien kultūrvēsturisks, bet arī plašs patriotisks materiāls, kurš noderīgs visiem, kas māk lasīt augšlatviešu jeb latgaliešu valodā. Izdodam arī citas grāmatas, galvenokārt par Latgales vēsturi, tai skaitā valodas, literatūras un mūzikas vēsturi. Patlaban sagatavota grāmata "Latgales mūzikas kultūra", kura būs lasāma literārajā latviešu valodā. Jūnijā ceram laist klajā Latgales dziesminieka Andrīva Jūrdža grāmatu "Myužeigais kalinders". Šajā vairāk nekā 850 lappušu biezajā izdevumā atrodamas visas zemniekam nepieciešamās dzīves gudrības — gan reliģijas jautājumos, gan pamācības laukkopjiem, gan dažādas dzīvē noderīgas atziņas.

Nepilnu deviņu gadu laikā Latgales kultūras centra izdevniecībā ir sagatavotas un laistas klajā vairāk nekā simts nosaukumu grāmatas. Jāteic, ka savas zemes vēstures izzināšanā tās ir ļoti noderīgas. Skolēniem vajadzētu lasīt kaut vai tos pašus "Tēvzemes kalendārus". Tajos ir ļoti daudz vēsturiski patiesu un spilgtu atmiņu stāstījumu — dažādu profesiju pārstāvji, arī represētie, partizāni raksta par savā dzīvē pieredzēto.

Turklāt domāju, ka savas zemes vēsturi var apgūt ne tikai stundās skolā. Lasiet grāmatas un jūs daudz ko uzzināsit!

— Par grāmatām runājot. Savulaik mums viens augstskolas pasniedzējs teica, ka viņš jau jaunībā izvirzījis sev mērķi — izlasīt visu, kas uzrakstīts latviešu valodā. Tolaik tas varbūt bija iespējams, tagad — diez vai. Bet kur rast precīzāko kompasu, kas norādītu, ka, lūk, šī grāmata būtu jālasa, bet to varētu arī nelasīt?

Anta Rudzīte: — Mūžā esot jāizlasa septiņas labas grāmatas. Bet, lai zinātu, kuras tās ir, jāizlasa vismaz divi tūkstoši.

Grāmatas var lasīt katrs. Bet, manuprāt, jau bērnībā ir jāieaudzina mīlestība uz grāmatu, jāpanāk, lai bērns to gribētu lasīt. Lai kaut ko mīlētu, tas ir jāpazīst. Starp citu, mans uzvārda brālis dakteris Edmunds Rudzītis savās "Straupes piezīmēs" raksta, ka dēli neies tēva pēdās un tēva dziesmu nedziedās, ja viņiem to nemācīs. Es pilnībā atbalstu šo domu.

Tātad ir velti arī cerēt, ka jaunā paaudze zinās Latvijas vēsturi, ja viņiem tā netiek mācīta. Tauta, kas nezina savu vēsturi, vairs neesot tauta. Un patiesi ir pamats domāt, ka mūsu tauta nezina savu vēsturi. It īpaši par to nākas domāt, vērojot mazāko klašu skolēnu vecākus. Tie ir gados jauni cilvēki, dzimuši un auguši padomju sistēmas laikā, un ģimenē saviem bērniem vēstures zināšanas nespēj dot. Ja vēl arī skolā šīs zināšanas netiek dotas, tad cerības, ka jaunā paaudze zinās Latvijas vēsturi, pavisam sarūk.

— Vakar Izglītības un zinātnes ministrijā preses konferencē tika izplatīts ministrijas paziņojums par Latvijas vēstures mācīšanu. Žurnālistiem tika izdalīts arī Latvijas Vēstures skolotāju asociācijas paziņojums. Tur ir teikts, ka pamatizglītības un vidējās izglītības standarti nosaka: no kopējā vēstures kursa ne mazāk kā viena trešā daļa jāvelta Latvijas vēstures mācīšanai. Turklāt skolai ir tiesības šo stundu skaitu palielināt, mācīt integrēti Eiropas vēstures kontekstā vai izdalīt tās atsevišķā tematiskā daļā un Latvijas vēsturi mācīt neintegrēti. Vidējās izglītības posmā ir iespēja izvēlēties padziļināta vēstures kursa apguvi 420 mācību stundu apjomā trīs mācību gados.

Tātad ir izstrādāti standarti, bet skolotājam ir dota arī brīva izvēle veidot šo stundu skaitu pēc saviem ieskatiem. Un varbūt daļēji taisnība ir tiem, kas uzskata, ka ministrijas uzdevums nav vis dot šos stingros paraugus, bet domāt, kā skolotājiem palielināt algu, nodrošināt viņiem tālākizglītības iespējas?

Anta Rudzīte: — Jā, tā ir noteikts, ka ne mazāk kā viena trešdaļa no kopējā vēstures kursa jāvelta Latvijas vēsturei. Mums tiek piedāvāti trīs varianti, kā pēc izvēles mācīt Latvijas vēsturi. Pirmais — veltīt tai katru trešo mācību stundu. Manuprāt, šis variants nav derīgs, vai tad — divas stundas mācīsim par Romas impēriju, bet trešajā — Latvijas vēsturi? Otrais variants — atsevišķs stundu bloks semestrī vai mācību gadā. Trešais (tas man liekas pieņemamākais) — Latvijas vēsture viena mācību gada garumā. Jā, tā drīkst darīt. Bet tad tā ir jāgrib skolotājiem, skolotāju metodiskajām apvienībām un skolu direktoriem. Diemžēl no 20 tūkstošiem vēstures skolotāju vismaz puse nav vēstures speciālisti. Tātad būtu visai naivi cerēt, ka viņi gribēs izmantot šīs izvēles iespējas. Diez vai skolotājs nespeciālists, kurš Latvijas vēsturi nekad nav mācījies, gribēs to mācīt, ja tas nav obligāti.

Jānis Elksnis: — Man liekas, ka tā teikt nebūs īsti pareizi. Es pazīstu kādu skolotāju, kas ir fiziķis, bet māca kultūrvēsturi. Viņš par vēsturi ir izlasījis tik daudz grāmatu Rēzeknes Latgales kultūrvēstures muzejā, ka diez vai daudzi vēstures speciālisti to ir tik plaši apguvuši un varētu tikpat labi mācīt kā šis skolotājs.

— Jūs te teicāt, ka dzīvē esot jāizlasa septiņas labas grāmatas. Varbūt jūs varat nosaukt vismaz divas vai trīs, kuras, jūsuprāt, vajadzētu katram izlasīt? Vai varbūt — grāmatas, bez kurām jūs nevarētu iztikt?

Anta Rudzīte: — Ir tik daudz jāizlasa, ka nosaukt kaut ko konkrēti ir ļoti grūti.

Liāna Ose: — Man liekas, ka vieglāk nosaukt tādas vispārējas tēmas, kas kādreiz mūsos uzturēja latvisko pašapziņu. Tās bija dzejas grāmatas. Protams, katram bija savi tuvākie autori, bet daudziem tauta uzticējās un gāja līdzi Atmodas laikā. Piemēram, Māra Zālīte. Bet tagad ir cits laiks. Mēs to kādreiz lasījām pavisam citā kontekstā. Grūti pateikt, kas būtu vajadzīgs pašreizējai jaunatnei.

Es atceros, ar kādu interesi lasīju pa nakti visu, kas bija pieejams par Kārli Ulmani, kad viesojos pie latviešiem Amerikā. Toreiz mums šeit Latvijā nekas tāds nebija dabūjams, bet tagad tas ir pavisam citādi.

Jānis Elksnis: — Man ir grūti nosaukt septiņas grāmatas, kuras būtu jāizlasa visiem, bet pavisam konkrēti varu minēt divas — Latvju dainas kā latviešu literatūras paraugu un grāmatu grāmatu Bībeli kā pasaules kultūras un literatūras kvintesenci. Arī savā darbā esmu saskāries ar šīm grāmatām — nesen mūsu apgādā iznāca "Mūsdienu bībele", gan krievu valodā, kuras autori ir Daugavpils pedagoģiskās universitātes profesors Šteimanis un vēsturnieks Kuzņecovs un kas uzrakstīta raitā, saistošā valodā, veiksmīgi izvēlēti piemēri. Arī jau iepriekš pie mums izdotas grāmatas par reliģijas vēsturi, Jaunās un Vecās derības svēto vēsturi. Strādājot ilgu laiku ar šādu literatūru, izkristalizējusies apziņa, ka tās tomēr ir vērtīgākās grāmatas — gan dainas ar latviešu dzīvesgudrību, gan Bībele, kur vērtības atklājas citā kontekstā, citā veidā. Protams, tā ņemt un izlasīt Bībeli nav vienkārši, tā ir grūti izprotama, pretrunīga lasāmviela, kas prasa daudz papildus studēt komentārus, palīgliteratūru, bet tas atmaksājas un sniedz milzu vērtības.

— Bet kuri no latviešu rakstniekiem jums ir tie tuvākie — mums tomēr ir vismaz 150 gadus gara rakstniecības vēsture?

Jānis Elksnis: — Pats esmu mācījis gan latviešu literatūru, gan Latvijas vēsturi, tajā sakarībā varu teikt — kuru rakstnieku daiļradei skolā bija atvēlēts lielāks stundu skaits, par kuriem plašāk bija jāmāca — tie arī vairāk palikuši atmiņā. Tie ir Rainis, Rūdolfs Blaumanis, Andrejs Upīts, kas nenoliedzami ir izcili rakstnieki.

Daudz esmu lasījis latgaliešu autoru darbus. Tikko izdevām Antona Rupaiņa grāmatu "Tauta grib dzīvot" — par latgaliešu atmodu, kas sākās pagājušajā gadsimtā Pēterburgā, par Latgales inteliģences darbiniekiem. Vēlreiz pieskaroties tematam par vēstures mācīšanu, gribu pateikt, ka ar šādām un līdzīgām grāmatām vēsture pie mums nonāk arī caur literatūru, caur daiļliteratūru. Šādā veidā vēsture kļūst dzīva, jo, uzzinot tikai sausus faktus, nesaistot tos ar konkrētiem tēliem, atmiņā nekas nepaliek. Varu pastāstīt piemēru no savas dzīves — mācoties Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, man bija jāizlasa pavisam neliela grāmatiņa — latgaliešu dzejas antoloģija "Kokle". Antoloģijā atainots šī gadsimta sākums. Jau iepriekš biju lasījis daudzas vēstures grāmatas par šo laiku, bet tikai necilā "Kokle" sniedza man neticami skaidru un spilgtu ainu par tautas centieniem pēc gaismas — izglītības un kultūras. Tā ka literatūrai ir milzīga nozīme vēstures iedzīvināšanā un izskaidrošanā.

Anta Rudzīte: — Ja runājam konkrēti par grāmatām, man grūti nosaukt svarīgākās un tuvākās, bet no visiem dzejniekiem mans ir Rainis. Un otrs — Ojārs Vācietis. Ļoti jūsmoju arī par Kārli Skalbi, kas, manuprāt, ir vismaz Eiropas mēroga rakstnieks, par Frici Bārdu. Un tomēr pāri visiem ir Rainis, kura daiļradē viss ir kopā — lielums, ideāli, filozofiskais vispārinājums, viņš neapstājas un neļauj apstāties uz vietas. Tāds spēks atrodams arī O.Vācieša dzejā, un tajā pašā laikā Skalbes dzejā virmo tīrība, skaidrība... Nē, es apstājos, es nerunāju tālāk, jo tad man tāpat jāturpina par Annu Brigaderi, par daudziem, daudziem citiem.

— Pirms mēneša Ludzā Latgales Pētniecības institūta VII zinātniskajā konferencē tika pieņemta rezolūcija par papildinājumiem Satversmei, lai latgaliešu valodai dotu otras literārās valodas statusu, garantētu tās īpašu aizsardzību, saglabāšanu un attīstību. Šāda vai līdzīga prasība parādās laiku palaikam, arvien no jauna. Kādas ir jūsu domas par šo jautājumu?

Anta Rudzīte: — Diemžēl man šajā jautājumā nav savas noteiktas pārliecības. Es neesmu pārliecināta, ka pastāv latgaliešu valoda. Tas ir dialekts. Protams, tam ir atsevišķas valodas pazīmes — rakstu valoda un citas, bet patiesībā tas ir un paliek viens skaists dialekts, tāpat kā ventiņu īpatnējā runa. Uzskatu: kā dialekts tas jāsaglabā noteikti un kā tādam tam arī nav liegtas šīs tiesības — skolās to māca, lai arī fakultatīvi, iznāk grāmatas latgaliešu valodā.

Liāna Ose: — Neesmu speciāliste valodu jautājumos, bet tīri intuitīvi, tiekoties ar viena vai otra novada ļaudīm, arī tādiem, kuriem saknes no vienas puses Kurzemē, no otras Latgalē, jūtu, ka jebkurš paņēmiens, kā saglabāt šo īpatnību, vai to saucam par valodu vai dialektu, kā panākt tai vienlīdzību, lai mēs paši nesmietos un nevīpsnātu par tiem, kas runā citādi, ir labs. Padomju laikos bija pat tādi kuriozi, ka amatieru teātriem neatļāva spēlēt lugas "valodās", ko nesaprot žūrija. Esmu par valodas īpatnību saglabāšanu arī tāpēc, ka tā ir iespēja izteikt atšķirīgo mentalitātē, raksturā, pat domāšanas modelī, kas katrā Latvijas novadā tomēr ir atšķirīgs, ar savu emociju ritmu.

Jānis Elksnis: — Un ir ļoti nepareizi izdalīt atsevišķi latgaliešu valodu, jo pētnieku atzīts dalījums ir augšlatviešu un lejaslatviešu valoda. Latgaliskais latviskums nebūt nav sliktāks par kādu citu latviskumu. Dialekts tas nav, jo Latgalē pastāv vairāk nekā trīsdesmit izloksnes, tā valoda, ko saucam par latgaliešu rakstu valodu, jau ir normēta literārā valoda, tā bijusi normēta jau 1929.gadā. Tai ir gara vēsture — arī četrdesmit gadus ilgais drukas aizliegums Latgalē, kad nevarēja izdot grāmatas ar latīņu burtiem. Latgalē nekad nav pastāvējis gotu alfabēts, arī krievu alfabētu neizdevās ieviest — caur katoļu baznīcu, latgalisko rakstību un valodu tauta saglabāja latviskumu, ticību, netika pārkrievota. Visi latgalieši to valodu, ko mēs saucam par literāro valodu, atzīst par kopnacionālo valodu, par visas latviešu nācijas valodu, kas ir vairāk izkopta, labskanīga — pret to nevienam sevi cienošam cilvēkam nav un nevar būt pretenziju. Bet pastāv arī otra literārās valodas forma — latgaliešu, ko daudzi zinātnieki sauc arī par veclatviešu valodu, jo tā saglabājusi daudz senākas formas kā kopnacionālā valoda — tā ir saglabājama, kopjama, tā ir liela kultūras vērtība. Starp citu, viens no latviešu zinātniekiem ārzemēs, filoloģijas doktors Jānis Lelis ir teicis, ka Latvija kļūs tikai bagātāka, ja arī Latgale ienesīs savu valodas, literatūras un kultūras krājumu kopējā Latvijas pūrā.

Nevar būt nekādu domstarpību par latgaliešu valodas pastāvēšanu — tāda valoda ir, mēs tajā izdodam grāmatas, tai ir izstrādāti noteikti gramatikas principi. Latgaliešu valoda tiek nemitīgi izkopta, tā nekādi nevar slikti ietekmēt latviešu literāro valodu, gluži otrādi — ar latgaliešu izrunas palīdzību varētu iemācīt arī daudzas literārās intonācijas.

Anta Rudzīte: — Piekrītu jums, jo dialekts tikai palīdz saglabāt latviski īpatnējo, kas katram novadam ir cits. Latgaliešu valoda vai dialekts pastāvēs vēl simtiem gadu, tur neko neviens nevarēs padarīt, bet mani nedaudz mulsina kas cits — lai atceramies trīsdesmitos gadus, kad Latgalē domāja — mums ir sava valoda, tātad mums vajag arī autonomiju citādā ziņā. Ulmanis to juta un, būdams gudrs vīrs, dibināja valsts ģimnāzijas Daugavpilī un ne tikai. Kāpēc? Valsts ģimnāzija bija tiešā Izglītības ministrijas pakļautībā, tā iecēla gan direktoru, gan skolotājus. Ja bija jūtams, ka novadā palielinās komunistu vai citu valstij naidīgu tendenču ietekme, kā pretspēks tika iesūtīti savi gaiši cilvēki. Es pati pirmajā klasē mācījos pie skolotājas Ausmas Impes, kas arī pildīja šādu savdabīgu misionāres lomu.

Tāpēc es mazliet baidos no šādas pārspīlētas patstāvības izjūtas, kāda bija Latgalē trīsdesmitajos gados, jo Latvijai pašlaik ir laiks, kad mums cieši jo cieši jāturas kopā. Bet ja Latgalei būs sava patstāvīga valoda, sava teritorija jau tai ir, kāpēc lai tā negribētu kļūt vismaz par pavalsti?

Jānis Elksnis: — Nesaprotu, kāpēc ir tādas domas — ja kāds rūpējas par savu kultūru, tas uzreiz ir separātisms. Vai tiešām kāds domā, ka Latgale pēc tā tiecas? Blakus "lielais kaimiņš" gan to prastu izmantot...

— Un vēl viens aspekts — daudzi rakstnieki, kas sāka rakstīt latgaliešu valodā, vēlāk savus darbus radīja latviešu literārajā valodā — piemēram, Jānis Klīdzejs, Alberts Sprūdžs. Un tikai tāpēc, lai visa tauta varētu lasīt viņu darbus. Tā ka nūjai tomēr ir divi gali...

Jānis Elksnis: —Domāju, ka tā ir rakstnieka katra paša darīšana, kādā valodā viņa darbi top. Otrs — tas nav zaudējums Latgalei, jo tāpat latgaliskums saglabājas — arī latviski rakstītajā. Un galu galā — visi mēs esam viena tauta, un vai mums, latviešiem, valoda būtu jādala?!

— Lai mūsu saruna, tuvojoties noslēgumam, neievirzītos strīdīgā vai minorā gultnē, pastāstiet — ko jūs pašlaik darāt un kas jūs pēdējā laikā visvairāk ir iepriecinājis?

Liāna Ose: — Turpinu darīt Rīgas domē iesākto — tagad jau Kultūras pārvaldē, kas tāpat ir Rīgas domes izpildinstitūcija. Manā uzmanības lokā ir kultūras iestādes, tautas mākslas kolektīvi. Mazāka ir kļuvusi saskare ar lauku rajoniem, novadu tautas mākslas kolektīviem, tagad piedalos skatēs un pasākumos, kas notiek Rīgā. Līdz ar to man liekas, ka ir zudis kas būtisks no tā, ko varētu saukt par tautas īsto garu. Protams, arī Rīgā ir daudz tautas mākslas kolektīvu, bet tas nav tas gars, kas ir raksturīgs tikai katram novadam, rajonam, pagastam pašam.

Prieks ir par to, ka, lai arī kādi vēji pūš, lai arī ko domā lieli kungi, lai arī brīžiem tiek pasmiets par bibliotēku, par pašdarbniekiem, par kultūras iestādēm, sakot, ka mēs ātri ejam uz priekšu, uz Eiropu, kur tādu nav, priekš kam mums tas ir nepieciešams. Bet mēs tomēr saglabājam Dziesmu svētkus, mēs saglabājam tautas mākslas radošo garu. Kaut vai cīņa ap VEF Kultūras pili, ko izmanto ne tikai Rīgas kolektīvi, bet arī daudzi laucinieki, kas viesojas Rīgā, — ir parakstīti Ministru kabineta rīkojumi, ir attiecīgi Rīgas domes lēmumi, bet vēl aizvien tā nav nonākusi Kultūras pārvaldes rīcībā. Visus pēdējos gadus esam protestējuši pret šīs ēkas privatizēšanu, visādi ir gājis, nu ceram, ka līdz jūnijam viss atrisināsies mums par labu un lieta, kas ir aizķērusies Privatizācijas aģentūrā, no turienes veiksmīgi izkļūs laukā. Tā ir milzīga mana sāpe, ka pret kultūru, starp citu ne tikai latviešu, jo Rīgā darbojas arī ļoti daudz citu tautu mākslas kolektīvu, ir tāda attieksme. Ja to izdodas pārvarēt, tad ir liels gandarījums un prieks.

Jānis Elksnis: — Latgales Kultūras centra izdevniecība savu darbu sāka 1990.gadā Rēzeknē. Sākumā bija daudz grūtību saistībā ar poligrāfiju — drukājām daudzās vietās, nebija vajadzīgās kvalitātes. Kad ar Norvēģijas valdības palīdzību tika realizēts projekts par latgaliešu druku, strauji palielinājas drukāšanas apjomi un auga kvalitāte — tagad lielākoties visas Latgales novada avīzes tiek drukātas Rēzeknē, arī daļa Vidzemes laikrakstu. Līdztekus tika pilnveidotas arī grāmatu drukāšanas iekārtas. Vienlaikus ar tehniskajiem uzlabojumiem ir mainījusies arī mūsu izdevniecības izpratne par savu misiju un uzdevumiem, mums ir radies savs autoru kolektīvs. Mēs nešķirojam — vai grāmata ir rakstīta latviešu literārajā valodā, vai latgaliski, ja tā ir par Latgales novadu un ir tam noderīga un vajadzīga, mēs to izdodam. Es redzu, ka mans darbs ir vajadzīgs un ka izdevniecībai veicamā netrūks — savas pastāvēšanas laikā esam izdevuši vairāk nekā simt grāmatu. Un katru gadu izdoto grāmatu skaits pieaug, kolektīvs ir nemainīgs, krājas pieredze, un tas priecē.

Pagājušais gads mums bija ļoti nozīmīgs ar to, ka izdevām Franča Trasuna rakstus trīs sējumos. Šim izdevumam ir gara vēsture — pirmais sējums jau reiz tika izdots — 1938.gadā, otrais sējums nenokļuva tālāk par tipogrāfiju, kur 1941.gadā tika konfiscēts, bet trešo sējumu sastādīja profesore Pēteris Zeile no F.Trasuna runām Saeimā. Īpašs prieks, ka šis Latgalei nozīmīgais cilvēks, kas savulaik bija ekskomunikēts, ir atgriezies tautā ar savu vārdu un slavu. Īpašs paldies par to bīskapam Jānim Pujatam.

Anta Rudzīte: — Mani visvairāk priecē Bauskas 1. vidusskolas skolotāji un skolēni. Skolotājiem ir sava misijas apziņa, viņi strādā pašaizliedzīgi, labi un radoši. Skolēni visi ir gaiši, jauki un ļoti cerīgi. Šis ir iespēju laiks, un man prieks par to. Izmantojam dotās iespējas arī skolā — paši saviem spēkiem esam izveidojuši kapelu. Tā ir maza, mazītiņa, bet katram ir iespējas tur kavēties, ja ir tāda nepieciešamība. Trešajā stāvā griestos iezīmējām latviešu rakstu zīmes — un tās darbojas, runā... Esmu pārliecināta, ka mēs varētu sakopt savu Latviju tikai caur skolu vien, ar bērnu rokām. Esmu no sirds priecīga par šo jauno paaudzi!

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa

cilvēkiem tiekoties, —

Dace Bebre, Liena Pilsētniece,

Andris Sproģis, Arnis Blumbergs, "LV"