Latvijas Republikas Satversmes tiesai

1999.gada 11.maijā

Iesniedzējs:

Latvijas Republikas Ministru kabinets

Institūcija, kas izdevusi aktu, kurš tiek apstrīdēts:

Valsts cilvēktiesību birojs

Prasības pieteikums

par Ministru kabineta 1997.gada 11.jūnija rīkojumu Nr.289 "Par Valsts pārvaldes reformas biroja izveidošanu" 2.punkta daļas atzīšanu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 57. un 58.pantam, "Ministriju iekārtas likuma" 13.pantam, Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta otrajai daļai un likuma "Par valsts civildienestu" 4.panta otrajai daļai

Ministru kabinets 1993.gada 7.decembrī nodibināja Valsts civildienesta pārvaldi Valsts reformu ministrijas pakļautībā (lēmums Nr.63).

1994.gada 21.aprīlī Saeimā tika pieņemts likums "Par valsts civildienestu". Šī likuma 4.pantā ir tieši noteikts, ka Valsts civildienesta pārvalde ir pakļauta Ministru kabinetam.

Sakarā ar Valsts reformu ministrijas likvidēšanu (1995.gada 29.jūnija rīkojums Nr.352) Ministru kabinets nodeva Valsts civildienesta pārvaldi vispirms Valsts kancelejas pārraudzībā) 1995.gada 30.maija noteikumi Nr.145), bet 1996.gada 23.oktobrī — Labklājības ministrijas pārraudzībā (rīkojums Nr.435).

1997.gada 11.jūnijā Ministru kabinets izveidoja valsts civiliestādi Ministru prezidenta biedra pakļautībā — Valsts pārvaldes reformas biroju — un nodeva Valsts civildienesta pārvaldi šī biroja pārraudzībā (rīkojums Nr.289).

Ministru kabineta rīkojuma Nr.289 2.punkts daļā par Valsts civildienesta pārvaldes nodošanu Valsts pārvaldes reformas biroja pārraudzībā ir pretrunā ar spēkā esošām likumu normām.

Latvijas Republikas Satversmes 57.pantā ir noteikts, ka ministriju skaitu un to darbības apjomu, kā arī valsts iestāžu savstarpējās attiecības nosaka likums, savukārt 58.pantā ir noteikts, ka Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes. Padotības tiesiskās attiecības starp Ministru kabinetu un iestādēm tiek regulētas ministriju iekārtas likumā. Šī likuma 13.pantā ir noteikts, ka visas valsts institūcijas un iestādes ārpus ministrijām, izņemot Saeimas Kanceleju un Valsts prezidenta Kanceleju, atrodas Ministru kabineta pakļautībā vai pārraudzībā, ja likumā nav noteikts citādi, un šo pakļautību vai pārraudzību pār iestādi Ministru kabinets realizē ar attiecīgās ministrijas starpniecību. Minēto tiesību normu prasības attiecas arī uz Valsts civildienesta pārvaldi, jo šī iestāde saskaņā ar likuma "Par valsts civildienestu" 4.pantu veic tai ar likumu uzliktos valsts uzdevumus. Izdodot tiesību normu par Valsts civildienesta pārvaldes nodošanu Valsts pārvaldes reformas biroja pārraudzībā, ir ticis pārkāpts Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta nosacījums, ka Ministru kabineta "noteikumi nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un likumiem", jo Valsts pārvaldes reformas birojs nav ministrija, bet valsts civiliestāde, ko vada valsts civildienesta ierēdnis, kura tiesības ir pielīdzinātas ministrijas valsts sekretāra tiesībām.

Ministru kabineta rīkojuma Nr.289 2.punkta neatbilstība likumam izraisa šādas sekas:

1) Valsts civildienesta pārvalde ir izgājusi no Ministru kabineta padotības, respektīvi, no Ministru kabineta kontroles un ietekmes. Valsts civildienesta pārvaldes formālā atrašanās Valsts pārvaldes reformas biroja pārraudzībā situāciju neizmaina, jo pēdējam nav likumisku tiesību jebkādā veidā tieši ietekmēt šīs iestādes darbību;

2) nav nevienas Saeimas priekšā politiski atbildīgas amatpersonas, kas atbildētu par valsts uzticēto funkciju veikšanu civildienesta nozarē. To, ka šajā nozarē pastāv nopietnas problēmas, apliecina Valsts kontroles Valsts budžeta revīzijas departamenta kolēģijas 1998.gada 18.decembra lēmums Nr.5.1.–2–232 ("Latvijas Vēstnesis", 1999, Nr.62/63);

3) atšķirībā no ministriju pakļautībā un pārraudzībā esošajām iestādēm nav augstākstāvošas iestādes, kura uzraudzītu likumības ievērošanu Valsts civildienesta pārvaldes darbā. Ministram (valsts ministram) nepieciešamības gadījumā ir tiesības dot tiešu rīkojumu katram ministrijas pakļautībā esošās iestādes darbiniekam, bet attiecībā uz pārraudzībā esošām iestādēm — atcelt iestādes vadītāja rīkojumu vai apturēt iestādes darbību, ja rīkojums vai iestādes darbība ir prettiesiska, toties Valsts civildienesta pārvalde stāv ārpus šādas kontroles un ietekmes;

4) Valsts civildienesta pārvaldes vadītājs nevar tikt saukts pie disciplinārās atbildības par civildienesta pienākumu nepildīšanu vai prettiesisku lēmumu pieņemšanu, lai gan ieņem ierēdņa amatu. Tas rada tādu situāciju, ka ierēdņi nevar būt pasargāti no Valsts civildienesta pārvaldes vadītāja patvaļas, jo saistībā ar ierēdņu (ierēdņu kandidātu) disciplinārlietu ierosināšanu un izmeklēšanu viņam ir iespējams nesodīti pieņemt prettiesiskus lēmumus attiecībā gan uz savas, gan citas civiliestādes ierēdni. Ierēdnis varēs sūdzēties tikai tiesā, savukārt tiesa varēs tikai atcelt Valsts civildienesta pārvaldes vadītāja prettiesiskos lēmumus, taču nevarēs viņu sodīt. Šis apstāklis var negatīvi atsaukties uz valsts civiliestāžu funkciju pildīšanu, jo citu iestāžu vadītājiem tādējādi var tikt liegta iespēja, piemēram, realizēt patstāvīgu kadru politiku attiecībā uz uzticību zaudējušajiem darbiniekiem, proti, Valsts civildienesta pārvaldes amatpersonas, kaut kādu personisku vai korporatīvu apsvērumu vadītas, var uzstāt, ka uzticību zaudējušajam ierēdnim, lai kādus pārkāpumus tas būtu izdarījis, nav piemērojams disciplinārsods. Ja iestādes vadītājs šādu ierēdni soda, tad Valsts civildienesta pārvaldē var tikt pieņemts prettiesisks lēmums par ierēdnim uzliktā soda atcelšanu un iestādes vadītāja sodīšanu par to, ka tas nav pakļāvies Valsts civildienesta pārvaldes "ieteikumiem". Tā rezultātā iestāde zaudē iespēju patstāvīgi realizēt tai ar likumu uzdotās funkcijas, taču atbildība par šo funkciju neizpildīšanu vai nekvalitatīvu pildīšanu gulstas uz iestādes vadītāju, nevis uz Valsts civildienesta pārvaldi. Veidojas situācija, ka Valsts civildienesta pārvalde var nesodīti traucēt iestādei realizēt savas funkcijas, bet par šādas rīcības izraisītajām sekām pie atbildības saukt iestādes vadītāju;

5) ierēdņiem (ierēdņu kandidātiem) ir liegtas tiesības pārsūdzēt Valsts civildienesta pārvaldes lēmumus pakļautības kārtībā augstākstāvošai iestādei — visas sūdzības par Valsts civildienesta pārvaldes prettiesiskiem lēmumiem ir jāadresē tiesai. Tā rezultātā tiesa nevajadzīgi tiek noslogota ar lietām, kuras atrisināt būtu iespējams ārpustiesas kārtībā.

Saskaņā ar teikto un pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 57., 58. un 85.pantu, "Ministru kabineta iekārtas likuma" 14.panta otro daļu, "Ministriju iekārtas likuma" 13.pantu, likuma "Par valsts civildienestu" 4.panta otro daļu, likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 8.panta pirmo daļu, "Satversmes tiesas likuma" 16.panta 4.punktu un 17.panta 2.daļas 8.punktu, Satversmes tiesu lūdzu:

atzīt Ministru kabineta 1997.gada 11.jūnija rīkojuma Nr.289 "Par Valsts pārvaldes reformas biroja izveidošanu" 2.punktu daļā par Valsts civildienesta pārvaldes nodošanu Valsts pārvaldes reformas biroja pārraudzībā, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 57. un 58.pantam, "Ministriju iekārtas likuma" 13.pantam, "Ministru kabineta iekārtas likuma" 14.panta otrajai daļai un likuma "Par valsts civildienestu" 4.panta otrajai daļai un spēkā neesošu no tā pieņemšanas brīža.

Valsts cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers

Satversmes tiesā — 12.05.1999., reģ.Nr.198