Mūsu rakstniekam Jānim Klīdzējam — 85

No sarakstes ar Zeiļu un Vējānu ģimenēm

23.martā, 1979

Mīļie — Andri, Velta, Beni!

Jums visiem gribas mīļas labdienas pateikt un parunāties par šo un to. Patīkamā atmiņā ir tās skrejošās stundas Latvijā, Rīgā, kad varējām atkal redzēties vaigu vaigā ar Latviju, Rīgu, draugiem, tuviniekiem, ar savu jaunību. Viss tādā kā filmas scenārijā — acis, sejas, domas, atmiņas, ainavas. Labdien! Mīļi sveicināti! Ar Dievu! Arī tas bija daudz. Uzpildīja gara baterijas ilgākam laikam. Pārbraucis tūlīt varēju piesēsties un pabeidzu romānu "Bārenis".

Neaizmirstamas tās minūtes, kad pamanījām Tavu seju un smaidu Tallinā. Un tas ceļa gabals pārrunām. Tāpat satikšanās "Karoga" redakcijā.

Mums ar Emīliju klājas visādi labi, visa pietiek, tikai dzimtenes pietrūkst. Rokamies pa savas mājas dārzu, kā jau zemnieku bērni. Plūmes jau noziedējušas. Zied zemenes. Debesis zilas. Ārā 23 grādi.

Šogad daudz ceļošanu pa latviešu vietām. Uz latgaļu kongresu Indianapolē, septembrī. Uz latviešu vidusskolu mūsu krastā, Vašingtonas valstī. Divus mēnešus decembrī un janvārī pa visu Austrāliju.

Mani rakstu darbi turpinās labi. Esmu pārdomājis daudzkārt un galīgi samierinājies ar to faktu, ka mana mūža laikā manus darbus dzimtenes ļaudīm nebūs iespējas lasīt. Par to manī ir pilnīgs miers. Zinu, ka kaut ko mainīt un mūsu darbiem iespējas rast dzimtenē nav neviena Jūsu spēkos, lai arī vēlētos. Tas, ka atļauj iespiest dažam pa pāris dzejoļu, ar ievadu par kaut kādu svešatnes dzejnieku, tas skan drīzāk kā labs joks. Lai kur es būtu, esmu latviešu rakstnieks, nekāds svešatnes rakstnieks. Man nav ilgu parādīties ar kādu rindu kā — "svešatnes rakstniekam". Tā kā es rakstu savus darbus, tas ir mans sirdsapziņas izvēlējums un uzdevums. Tas viss radies, domājot par dzimteni, latviešiem, Latviju un citām tautām visu gadu simtu skatījumā. Reizē arī redzot pasaules literatūru, balsis un atbalsis. Arī to, ko šodien Āfrikas tautas drīkst. Visā tanī ziņā manī ir pilnīgs miers.

Lasu daudz un priecājos no sirds par visu, ko Jūs, dzimtenes dzejnieki un prozisti, dodat skaistu, labu paliekošu un ievainotās tautas garu spēcinošu. Jums ir daudz labu darbu, daudz labu autoru. Daudzi no Jums zina, cik ļoti tie savai tautai ir vajadzīgi. Ļoti un daudz vairāk vajadzīgi tautai Rīgā, Latgalē, Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē nekā BAM apdziedāšanai un jūsmošanai.

Gribas vēlēties — kaut nākamā vasara Latvijā būtu saulaina un auglīga.

Apsveicu Tevi un Tavas redakcijas ļaudis ar "Karoga" pāriešanu jaunajā Preses debesskrāpī Pārdaugavā.

Kā Tev būvējas paša nams, kur Tu biji uzbuknījis pirkstam ar āmuru augustā. No tā varēja manīt, ka Tu esi pilns ar zemnieka dēla garu.

Lasu Antonu Stankēviču, un viņš man arvien vairāk patīk. Viņā top vīrs, rakstnieks, kas reiz nopelnīs Nobela prēmiju.

Uz aploksnes uzlīmēju ekstra markas. Jānis Anerauds minēja, ka Benis krājot markas.

Vēlreiz mīļas labdienas visiem no mums abiem ar Emīliju.

Dievpalīgu vēlot —

Jānis

2.janvārī, 1987.

Sveicināts, Andri!

Pateicamies par 11.decembra vēstuli ar Taviem, Veltas un Beņa laba vēlējumiem mums 1987. Tāpat novēlam Jums visiem Dievpalīgu, sekmes visos pasākumos un darbos.

Patika Tavs raksts "Karogā", 9.nr. — "Patiesības gaismā staro vārds" par rakstnieku VIII kongresu. Tāpat cerības viesa Putniņa, Laganovska, Kalpiņas, Dripes, Kosteņeckas, Māras Zālītes raksti "Literatūrā un Mākslā". Jūs, visi šie latviešu rakstnieki pēc 40 klusēšanas gadiem paceļat balsis (jo tagad jums to ļauj bez sodīšanas) par latviešu valodas un vēstures pazemošanu un nemācīšanu mūsu Latvijā. Tas ir par šīm pašām lietām, ko mēs šeit, tālumā, esam atkārtojuši gadu desmitiem. Bet par tādu mūsu runāšanu propagandas skaļruņiem Latvijā lika kliegt: "Tie ir pret tautu", "Tie tur svešumā skaudībā rej un apmelo mūsu sociālo kārtību". Man Edgars Damburs, protams, zem četrām acīm teica: "Ja jūs tur šam velna krievam uzknābjat, tad tas savus asos nagus uz kādu laiku pavelk atpakaļ." Tam vīram bija latvieša sirds un drosme, kad citiem tādas nebija. Acīmredzami jaunais, redzīgais padomju valsts vadītājs Gorbačovs saprot, ka ar tautas maisā turēšanu un pa spundi barošanu progress, jo sevišķi ekonomijā, nav iespējams. Pasaules speci ekonomijā saka, ja padomijā tāpat vien tas turpinātos, tad Ķīna ar savu jauno kārtību 15 gadu laikā padomiju apsteigs.

Mēs ticēsim, ka īstas maiņas ir notikušas, ja sāks mācīt dzimtenē Latvijas vēsturi un teiks, ka tā nesākās vis 1940.gadā. Ticēs tauta dzimtenē tad, kad iestādēs, veikalos, fabrikās latviešu valoda atkal būs godā un kad sanāksmē, kur piedalās 40 latviešu un tikai divi krievi, visi pakalpīgi nesāks runāt krieviski, bet latviski. Krieviem pieliks pa tulkam? Tad būs ticēšana. Citādi viss paliks pa vecam.

Nebūs viegli Gorbačovam, jo visas iestādes pilnas ar Staļina dēliem. Tāpat diez vai kas pozitīvs notiks Latvijā, jo arī tur vēl ir pilns ar Staļina un Pelšes slavinātājiem. Un — vai krieviem patiks sākt justies līdzīgiem ar latviešiem, nevis kā lielkungiem kā līdz šim? Tā kā līdz šim ir gājis, Latvija tiks arvien vairāk pārvērsta par Krievijas guberņu. Tāpat vācieši raudzīja būvēt savu —Ostgebiet. Ja radīsies pārmaiņas un arī tās, kā muitnieki apietas ar ceļotājiem (kā nekur citur pasaulē), tad gribētos ciemoties dzimtenē. No sirds vēlu Tev un visiem rakstu ļaudīm un skolotājiem Latvijā Dievpalīgu centienos, kas rauga pacelt savu tautu, tās valodu, vēsturi, godu un tiesības tautai pelnītā un pienācīgā vietā. Lai Tev un Tavējiem gaišs 1987.gads.

Jānis

1990.gada 16.jūnijā

Mīļo Andri!

Jau dažus mēnešus esam nokavējušies pateikt labdienas Tev, Veltai un Benim un parunāties par šo un to. Tu pats droši vien vasaras mēnešos pavadi vairāk laika savā lauku "muižā" un varbūt esi iecerējis un jau pasācis kādus lielākus gabalus. Tavs jau 40 gadu darbs rakstos un kalpojumā jauniem literātiem un tautai visā Latvijā, vēl biežāk — paša Latgalē, Tev ir devis milzīgu pieredžu un atmiņu krājumu. Būtu bagātīga grāmata, ja to visu Tu dabūtu uz papīra. Kā jau kādreiz minēju, Tu daudzus jaunos, jo sevišķi no Latgales, "izvilki" uz ceļa. Diezin vai viņi atceras pateikt Tev paldies?

Paldies Tev par klātbūtni un veikumiem Franča Trasuna un Alberta Sprūdža piemiņas atdzīvināšanai. To esi Tu darījis gan ar idejām, mudinājumiem, gan ar rakstiem. Šad un tad es Tev nepelnīti esmu pārmetis, kā Tev būtu bijis jādara tas un tas, bet Tu to jau biji paveicis. Arī tālumā no dzimtenes dzīvojot, ir sāpes par to un vēlmes. Bet — jo bieži mēs nespējam pamanīt iespējas īstenībā. Tāpēc piedod manu izrunāšanos nevietā reizēm. No dzīvajiem latgaļiem dzimtenē šodien Tu esi viens no tās lielākajiem dēliem, tās mīlētājiem un kalpotājiem tai. Lai tik Dievs sargā Tevi un uztur veselībā ilgi.

Mēs šeit gan cerīgi, gan bažīgi par dzimteni dzīvojam un darām savu iespējamo daļu. Gadu gājumu arī jau sākam vairāk sajust. Man ir jau 76, Emilijai — 74. Kad padomājam par visiem tiem tūkstošiem dzimtenē, kas zuda daudz jaunāki par mums un dzīvi nedzīvojuši, tad redzam, ka mēs tagad jau dzīvojam uz viņu visu rēķina. Abi tagad arvien vēl ar veselībām turamies septiņdesmitgadniekiem piemērotos līmeņos. Ja nu iespējas būs labvēlīgas, ceram septembrī paciemoties Latvijā.

Andri, 15.februārī izsūtīju Tev tās piecas grāmatas, kuras Tu biji minējis. Nezinu, vai Tu esi tās saņēmis un vai vispār saņemsi, lai gan tās bija apdrošinātas. Krievu pasts un visas citas iestādes "strādā" pēc citādiem likumiem nekā visur citur kultūras pasaulē. Būtībā līdz šim tur tādu likumu, kas aizsargātu indivīdu un tā tiesības, nemaz vēl nav. "Aparāts" ar milzīgu spēku strādā pret tādu likumu tapšanu. Starp citu, pagājušā gada beigās un šī gada sākumā uz Latviju esmu izsūtījis pāri par simtu savu grāmatu. Sūtīju visām personām un iestādījumiem, kas tās vēlējās un prasīja. Paša krājumi bija izsīkuši. Antikvāros pirku savas grāmatas par pāri par 200 d. Izsūtīšana — jau pāri par 350. Diezin vai tas viss nepazudīs kādā Maskavas bedrē? ... Teica, ka tagad drīkst sūtīt — bija jāmēģina, kamēr jauns Staļins netiek kronēts. Tādi rubiki, alkšņi, klaucēni gaida tādu "augšāmcelšanos". Parapsīcholoģijas speciālistiem Latvijā šie būtu vērtīgi pētīšanas un analīzes specimeni.

Reizē nosūtu Tev arī otru aploksni. Būšu pateicīgs, ja Tu par vienas vai šo abu vēstuļu saņemšanu man kādas rindas atrakstītu.

Tev, Veltai un Beņa ģimenei novēlam Dievpalīgu mēs abi ar Emiliju.

Dzeivojit stypri un vasali!

Jānis un Emilija

13. dec. 1993

Zeilēm

Sumināti!

Mums vēstuļu saradies tik pulka, ka jāizlīdzas ar kopējo. Aizejošā, 1993. gada augustā abi ar Emiliju ciemojāmies dzimtenē. Pirmais dzimtenes apciemojums bija 1978., kad satikām radiņus, draugus, skatījām pelēko Rīgu un "izcilos" kolhozus. 1992. gadā ciemojos viens. Redzēju Sakstagalu, tēva mājas vietā, Ļivžā, akmeņu kaudzi, nātras un vībotnes cilvēka augumā. Arī Jāņa Streiča veidotās filmas "Cilvēka bērns" tapšanas vietas. Rīgā satikos ar Rakstu un Mākslu ļaudīm. Šogad bija Emilijas gads. Nebija redzējusi savu dzimto pusi kopš 1944. Bijām Varakļānu baznīcā. Tad kapsētā, ku®as smiltīs dus Emilijas tēvs Jānis, māte Jadviga, Sibiriju izcietušais brālis Stasis. Arī rakstnieks Alberts Sprūdžs. Emilijas tēva mājvietā, Grivženiekos, akmeņu kaudze, krūmāji un šodien — par lielās Svilānu ģimenes mirušajiem skumjās atmiņas. Vēl ciemojāmies pie Emilijas māsas Antes bērniem Brangavā. Nākamajās dienās paspējām redzēt Franča Trasuna piemiņas centru Sakstagalā. Vēl paceļojām uz Rāznas ezeru, kas šodien lielākais Latvijā. Izstaigājām grandiozo izbūvi ap Aglonas katedrāli. Atceļā uz Rīgu iegriezāmies Madonā, kur satikām Emilijas brāli Augustu. Viņš izcietis 19 gadus Sibirijā. Rīgā 26. augusts bija steidzīga un neaizmirstama diena, Latvijas Zinātņu akadēmijā Jānim pasniedza goda locekļa diplomu. Tanī pašā dienā turpat Zinātņu namā Latvijas prezidents Guntis Ulmanis aicināja mūs satikšanai un iepazīšanai. Līdz šim Latvijā ir iznākušas 5 Jāņa grāmatas: Rīgā — "Sniegi", "Cilvēka bērns" un "Dāvātās dvēseles". Rēzeknē — "Seši kalni" un "Enģelīši nav miruši". Pēc piecu gadu nepārtrauktām rūpēm par visiem un visu Latvijā, pamanījām, ka pilnīgi novārtā esam atstājuši pašu dzīvi, vajadzības, māju un apkārtni. Jāatvelk elpa un jāsaved kārtībā mūsu pašu tik nevērīgi nokavētais. Dievpalīgu 1994. novēlēdami. —

Jānis un Emilija

19. aprīlī, 1995

Sumināti — Zeiles!

Pavasars tā kā būtu ieradies arī Latvijas debesīs. Vēstules stāstīja, ka ziema bijusi mainīga, auksta un mitra. Daudzi slimojuši. Mūsu krastā "ziema" nesa daudz lietus un arī plūdus. Esam jau izžāvējušies.

Būsit manījuši, ka pēdējā pusgadā Rīgā iznākušas trīs no manām grāmatām: "Cilvēka bērna" 2. izdevums Latvijā. Vēl tikai pēdējā mēneša laikā — "Bārenis" un tūlīt sekoja "Gribējās Saullēkta". Šī ir diloģija. 780 lpp. par Keizija — Kazimira jauno pusmūžu. Uzaudzināts kā no Vācijas atvests bārenis Amerikas karavīra ģimenē. Tikai ap mūža 30 gadiem atklāj, ka viņa māte un tēvs nākuši no kādas pasaulē tikpat kā nepazīstamas tautiņas — latviešiem. Keizijam sākas ziņkārīga, drudžaina meklēšana uz savām "saknēm".

Lūgums: Pēter, kad gadās brīvāks brīdis, lūdzu, uzraksti apceri par šīm abām grāmatām kaut kur Rīgas periodikā. Lai nebūtu liekas pūlēšanās, tā paša raksta kopiju varbūt varētu nosūtīt "Katoļu Dzeivei", Viļānos. Mums, latgaļiem, tas ir vienīgais vairāk lasītais izdevums. Gribas, lai arī mūsējie kaut cik tiek informēti, kas notiek pasaulē blakus pātaru skaitīšanai. Klausoties no tāluma, liekas, ka latgaļu inteliģences gara aktivitātes ir turpat, kur bija 1940. gadā. Vai patiesi mēs kā latviešu tautas daļa arī 1995. gadā esam kāda nelabā sodīti dzīvot gara paralīzes stāvoklī? Par piemēru, "Karogs" ir izsludinājis jau 3. vai 4. romānu sacensību. Starp jaunajiem romānu autoriem neesmu manījis nevienu latgaļa vārdu, nevienu romānu ar Latgales dzīves un ļaužu tēmu. Mūsu Latgalē pēc visiem pēdējiem pārdzīvotajiem gadu desmitiem materiāls ir milzīgs, kas prasīt prasās būt izteicams, pašiem sev un pasaulei parādāms! Daži jaunie akadēmiķi kaut ko dara pie Rīgas Archidiocēzes kūrijas. (Varbūt tā ir vienīgā organizācija mūsu katoļiem, kas spēj tiem kādu algu samaksāt?) Daži citi vidējo gadu akadēmiķi "darbojas" ap "sovas volūdas un ortogrāfijas" taisīšanu. Skumji, ka tā tiek izšķiesti trenēti un vērtīgi spēki neirotiskā un mazvērtības kompleksa izteikšanai. Tik maz ir mūsu jauno vidū tādu, kas spētu pacelt acis uz tālākiem apvāršņiem. Varbūt tas viss ir sekas, ko rada visas mūsu Latvijas politiskā un ekonomiskā paralīze, un ar turpinošos visas mūsu tautas vēl nepiedzīvoto nabadzību un bezcerību?

Kāda skolotāja no dzimtās puses raksta: "Latvijā nevalda valdība, bet gan mafija un nesavaldāmā korupcija..."

Gribas cerēt, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās tautai radīsies kaut cik vairāk apjēgas sūtīt vadībā dēlus un meitas, kas spētu redzīgāk aptvert savu uzdevumu mērķus. No Latvijas presē lasītā jāsecina, ka arvien visa administratīvā valsts aparāta lielākā puse pārslodzīta ar tādiem "bijušajiem", kuru vēlēšanās esot, lai latvieši vēl ilgāk pabrien pa purvu. Tad radīsies "pareizās" ilgas atgriezties māmuļas Krievijas mātišķajā klēpī.

Dievpalīgu novēlēdams Valentīnai, Zanei un Pēterim,

Jānis Klīdzējs

26. okt. 1995

Sumināts — mīļo Andri!

Pateicos Tev par Tavu apjomīgo (160 lp.) grāmatu — "Krustceļu Vējos". Tā ir dzīva ar dzimtenes elpu, tuvīga un dvēseliski silta ar dzimtās puses ļaužu balsīm. Reizē arī Tevis, Dzejnieka Gara — prieku un sāpju vijumā, paša Dvēseles un Tavas un manas Latgales gara un sapņu Profīls.

Tencinu par sirsnīgo ierakstu pirmā lappusē, ar aizkustinošajiem vārdiem no dzejas — Cepure Staba Galā (111).

Pie lietas. Par grāmatu "Karogam" un vēl šeit šur un tur apceri uzrakstīšu. Lūdzu Tavu palīdzību. Kurus no autoriem Tu ievedi literātu Pasaulē Tavas "Karoga" vadības gados? Tu daudziem biji krusttēvs, pats ar savu ādu riskējot.

Vēl lūgums: Vai Tu varētu nofotografēt tā "Karoga" lappuses ar Māras Zālītes dzejām par svešnieku pie galda, kas "ēd un ēd un ir arvien ir — izbadis". Šo "Karogu" medīja pa visu Rīgu, jo tādu "prastību" pret "brālīgajiem" nedrīkstēja pieļaut. Tu biji riskējis. Riskējis daudzas reizes un ar daudziem. Vai tagad to šie atceras?

Man tas "Karogs" ir, bet nevaru izrakt.

Tādam vecītim (81) kā man neklājas viegli. Jūdzi liek art un ratus vilkt no visām malām.

Vēl viena lieta: Ilona Salceviča raksta, ka no Zinātņu akadēmijas kādi doktori vēloties manu grāmatu un rakstu izvērtējumu. Piezvani viņai. Teicu, ka tu būtu vienīgais, kas to īsti redzīgi spētu paveikt. Lūdzu!

Dzeivoj vasals un pasveicynoj jauko Veltiņu no mums abiem ar Emiliju.

Tavs sābris

Lyvžas Jāņs