Pošoties 1. Sēlijas kongresam Aknīstē, Sunākstē un Viesītē 21. un 22. Maijā Grāmatas autors — "Latvijas Vēstnesim"

"Latvijas Vēstneša" redakcija!

Paklausu Jūsu aicinājumam pateikt dažus vārdus par manu "Sēlijas grāmatu". Saku gan "manu", bet patiesībā tā ir "mūsu": daudzu — gan sēļu, gan nesēļu — kopdarbs.

Kad sāku šo darbu — tas notika pirms vairāk nekā pussimt gadiem — ar zinātāja padomu man talkā nāca mans vecākais brālis, kas nu jau bezmaz četrus gadu desmitus atpūšas Aizsaules dārzā. Mana dzīvesbiedre palīdzēja, uzzīmējot Sēlijas karti. Jau labi vēlāk Sēlijas novada pētnieki Arkādijs Kasinskis no Viesītes (tagad arī viņš jau Aizsaulē), Emīlija Spēlmane no Pļaviņām un Voldemārs Mežaks no Austrālijas atsūtīja pašu sastādītus Sēlijas novadnieku sarakstus, vairāk nekā simts sēļu un Sēlijas darbinieku neliedza man anketas ar biogrāfiskām un bibliogrāfiskām ziņām. Dažādus materiālus man devuši daudzi, visvairāk, šķiet, Aina Bruņeniece (etnogrāfijā) un Marija Čūrišķe (Aknīstes novada izpētei). Daudzi ārzemju sēļi un nesēļi man ir sūtījuši ārpus Latvijas izdotas grāmatas un žurnālus, pie kādiem citādi es nebūtu varējis tikt. Ļoti daudz palīdzēja māksliniece Aina Karisone, uzzīmēdama grāmatai vinjetes un daudz ģīmetņu, bet rakstniece Lūcija Ķuzāne — noorganizēdama līdzekļu vākšanu grāmatas iespiešanai. Jāmin tās Sēlijas pašvaldības, kas piešķīra vairākus simtus latu, un tie sēļi un sēļu draugi, kas ziedoja mazākas summas — atbilstoši savām iespējām. Un vai tad drīkst nenosaukt čaklo datoristu Agri Vītoliņu, tāpat fotomeistarus, grāmatas vāka darinātāju Andri Lamsteru, visbeidzot apgāda "Signe" saimnieku Valdi Bajāru, kas visu darbu noveda līdz vainagojumam, jo, kā latīņi sacīja, "Finis coronat opus" ("Beigas vainago darbu").

Lūk, cik daudz darītāju un palīdzētāju! Bet — ja uz grāmatas vāka nosaukts tikai mans vārds, tad tam nav citas nozīmes kā vien šī: vienīgi es esmu atbildīgs par grāmatā sastopamajām kļūdām un nepareizībām, kuru diemžēl ir vairāk, nekā es pats vēlētos.

"Sēlijas grāmata" nu ir iznākusi. Tā uzsākusi gaitu pie varbūtējiem lasītājiem (gribas taču cerēt, ka tie, kas grāmatu iegādājušies, to arī izlasīs, vismaz izšķirstīs). Vienu otru atsauksmi esmu jau saņēmis, domāju, ka citas vēl sekos. Bet kā tad ar grāmatas turpinājumu? Vai arī tas sekos?

Ja tas būtu atkarīgs tikai no manis, es sacītu droši un pārliecinoši: sekos gan. Būs "Sēlijas grāmatai" gan otrā, gan trešā, gan varbūt pat ceturtā daļa. Materiāla manās mapēs sakrājies daudz. Bet apsolīt negribu, jo neba es viens noteicējs par to, kas būs rītu. Ir vēl Dievs debesīs, un es nezinu, cik ilgi Viņš man būs lēmis strādāt. Virs zemes savukārt pastāv tā sauktā naudas vara, un es nezinu, vai mums izdosies savākt tik daudz latu (vai varbūt eiro), kas nepieciešami grāmatas nākamo daļu izdošanai.

Taču — ja "Sēlijas grāmatu" būs lemts turpināt, tad to gan varu solīt, ka neatkāpšos no tā plānojuma, kāds bijis jau pirmajā daļā, proti: vispirms vispārīga satura raksti par Sēliju un sēļiem, tālāk novadnieku sarakstu turpinājums un visbeidzot īsas apceres hronoloģiskā secībā par atsevišķiem Sēlijas un sēļu darbiniekiem — zinātniekiem, māksliniekiem, literātiem utt. Otrajā daļā šīs apceres tad varētu sākties ar Seces skolotāju un dzejnieku Frīdrihu Mālberģi, jo vīri, kas par Mālberģi vecāki, apcerēti jau pirmajā daļā.

Novēliet labu izdošanos, turiet īkšķus, un tad jau turpinājums "Sēlijas grāmatai" būs. Vienkārši — nedrīkst nebūt, jo sēļi jau sen pelnījuši, ka par viņiem iznāk grāmatas. Daudz grāmatu.

Valdemārs Ancītis

Zinātņu akadēmijas prezidents — grāmatas autoram

Mīļo Dižsēli Ancīti,

man bija patiess prieks (bet ne pārsteigums, jo par ieceri it labi zināju!) saņemt "Sēlijas grāmatu", I — apsveicu, pateicos. Tas ir patiesi vērtīgs faktu apkopojums par mūsu novadu, kur īpaši nozīmīgi man liekas Sēlijas novada — tā robežu, pagasta definējums un, protams, arī kultūrvēsturiskā daļa ar novadiem (pagaidām gan vairāk vāciešu un agrīno latviešu darbinieku) — sarakstiem un raksturojumu. Čakls ir bijis vācējs, rūpīgs sijājums, ceru tuvākajā laikā pieredzēt arī II un III krājumu. Īpaši iepriecina, ka grāmata nāk klajā īsi pirms I Sēlijas kongresa, būs maijā Aknīstē un Viesītē kaut kas taustāms, ar ko iepriecināt kopānācējus un arī Lietuvas viesus (Maijas Poišas izlokšņu grāmatas 2. daļa laikam vēl nebūs skatāma).

Katrā ziņā šī grāmata, tāpat kā Skruzīšu Mikus izdevums, būs viens no tiem, kuriem neviens Sēlijas pētnieks un lokālpatriots nevarēs paiet garām, arī tad, kad pēc gadiem varbūt veidosies "Sēlijas novada enciklopēdija". Es nupat mazliet par šo Sēlijas problēmu arī esmu rakstījis Latvijas Vēstures institūta grāmatā "Latvijas zemju robežas 1000 gados" (ar bibliogrāfiju) un profesora S.Cimermaņa 70 gadu jubilejas veltījuma krājumā, kam drīzumā jāiznāk. Ceru, ka varēšu šos izdevumus varbūt prezentēt, tiekoties maijā.

Pašreiz svarīga ir Sēlijas reģionālā atdzimšana, gan no kulturālā, pašapziņas viedokļa, bet ne mazāk arī no saimnieciskā, infrastruktūras veidošanas viedokļa. Latvija var būt stipra, ja stipri ir tās novadi, bet pagaidām augšupeja vairāk saistās ar Rīgu, Ventspili, daļēji — ar Valmieru un Zemgali. Latgale un mūsu Sēlija ir Latvijas pameitas, kas īpaši duras acīs, piemēram, kaut vai salīdzinot ar kaimiņu aprēķiniem Lietuvā (kuri kādreiz, ne tik sen, taču personificēja itin kā neglābjamu atpalicību). Saistu zināmas cerības ar Sēlijas kongresu, kura rīkošanā piedalīsies arī Latvijas Zinātņu akadēmija un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija (Dr. Timšāna personā) un kur mums izdevies piesaistīt arī Lietuvas Zinātņu akadēmiju, kur iesaistījušās arī vietējās pašvaldības (bet mazākā mērā — Jēkabpils). Ceru redzēt pēdīgi uzšūtu un iesvētītu Sēlijas karogu, par ko iestājos jau vairāk nekā 10 gadu, — tas varētu vienot vietējos un darīt tos lepnus — lepnums taču vajadzīgs, lai kaut ko celtu! Kā raksta S.Cimermanis, "sēlis", "Sēlija" ir zināmi poētismi, ne zinātniski jēdzieni, bet arī "Latvija" radās kā poētisms pirms 150 gadiem.

Protams, šajā kongresā Valdemārs Ancītis būs galvenā persona, simbolizējot vairāk nekā pusgadsimta cenšanos pēc reģionālās identitātes. Un arī viņa grāmata būs viens no "sēļu karogiem" tālākajā gaitā. Saprotams, neaicinu uz kaut kādu lokālpatriotismu, savrupību, bet uz īpatnību saglabāšanu gan. (Starp citu, kas ir tas 1981. gada Klaucēnu Šiepla, kura izloksnes paraugs sniegts grāmatā, ja tas nav netaktisks jautājums? Tak ne Jaunsudrabiņš no Aizsaules?) Atceros savu vecomāti un dažkārt pat tēvu runājam mīkstajā, dziedošajā sēļu valodā, kuru labi saprotu, bet kurā pats neielauzījos nekad runāt.

Vēlreiz mīļš paldies, "labasdīnas un novēļu Tev veseleibu koa rotu topu".

Sirsnībā

Jānis Stradiņš

Grāmatas autors — priekštečiem un pēctečiem

Sentēvs Sēlis

Es viņu neesmu redzējis.

Viņš bija sentēvs Sēlis.

Un, ja es zinātu, ka viņš bijis muļķis

vai ļauns,

Es viņu būtu pēlis.

Bet es viņu neesmu redzējis

Un zinu tikai — šis Sēlis,

Pār kura trūdiem jau gadsimtus

Ir velēnu zelmenis zēlis,

Šis Sēlis,

Ja viņš ir baļķus vai akmeņus vēlis,

Tos viņš man ir vēlis.

Ja viņš ir klēti vai riju cēlis,

To viņš man ir cēlis.

Ja viņš ir kungus dziesmā

vai teiksmā dzēlis,

Viņš tos manā labā ir dzēlis.

Ja viņš karā ar vāli ir zvēlis

Un galvas ir šķēlis,

Viņš ir manis dēļ zvēlis un šķēlis.

Un, ja viņš strautā ir ūdeni smēlis,

To viņš man ir smēlis.

Vai tad es citādi varu?

Man ir jāmīl šis sentēvs Sēlis.

Jo arī es pats —

Arī es pats

Vispirms gribu būt cilvēks,

Bet pēc tam — sēlis.

1978