Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Pa latviešu valodu kā laipu no sirds uz sirdi te, Latvijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.05.1999., Nr. 138/139 https://www.vestnesis.lv/ta/id/24095

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Triju Zvaigžņu ordeņi savu īpašnieku rokās

Vēl šajā numurā

05.05.1999., Nr. 138/139

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Valodu likumam — 10 gadu

 

Pa latviešu valodu kā laipu no sirds uz sirdi te, Latvijā

Savu valodu savā tēvu zemē

Aina Blinkena, 1989.gada Latvijas PSR Valodu likuma sagatavošanas komisijas priekšsēdētāja, — "Latvijas Vēstnesim"

1988.gada 6.oktobrī Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma latviešu tautai un latviešu valodas dzīvībai būtisku lēmumu — latviešu valodai tika atjaunots valsts valodas statuss, ar to apliecinot, ka valsts ņem latviešu valodu savā aizsardzībā un rūpējas par tās pilnvērtīgu lietošanu un izaugsmi.

Taču oficiāli nostiprinātais valsts valodas statuss ir tikai daļa latviešu valodas tiesiskā stāvokļa patiesai īstenošanai praksē, tāpat tas ir tikai daļa no darba, kas veicams republikas valodas situācijas optimālā noregulēšanā. Bija skaidrs, ka nepieciešams ne tikai ieraksts Konstitūcijā, bet arī konkrēti noteikumi par to, kādos nosacījumos un kādās valsts un sabiedriskās darbības jomās lietojama valsts valoda un kādas tiesības ir krievu valodai, kura līdz tam bija faktiskā valsts valoda un latviešu valodu bija izstūmusi no valsts iestādēm un sabiedriskajām organizācijām, tāpat no tirdzniecības, rūpniecības, veselības aprūpes un citām valodas pilnvērtīgas funkcionēšanas jomām. Jāatceras, ka laikā, kad latviešu valoda atguva valsts valodas statusu, Latvija vēl bija PSRS republika, kuras saimniecību un politiku lielā mērā noteica Maskava un PSRS diktāts. Ņemot vērā seno gudrību, ka pret pretinieku visdrošāk cīnīties ar viņa paša ieročiem, cītīgi tika meklēti argumenti, pret kuriem pat dedzīgākie sociālisma aizstāvji neiedrošinājās iebilst, un tādus atradām komunisma galvenā ideologa Ļeņina rakstos. Īpaši noderēja citāts, ko Ļeņins bija vērsis pret cariskās Krievijas valodas politiku un kas aicināja pieņemt visstingrākos noteikumus par nacionālās valodas lietošanu cittautu republikās: "Šeit būs vajadzīgs sīks kodekss, ko kaut cik sekmīgi sastādīt spēj tikai nacionāļi, kas dzīvo attiecīgā republikā." Tātad bija nepieciešams likumus, kas konkretizētu valodu attiecības, ņemot vērā vēsturiskos apstākļus, kad, nepastāvot Latvijas valsts neatkarībai, nebija reālu iespēju runāt tikai par valsts valodas tiesībām.

Toreizējais Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidijs 1988.gada 29.septembrī pieņēma "Lēmumu par latviešu valodas statusu", kurā teikts:

"1. Atzīt, ka:

latviešu valodai LPSR teritorijā ir piešķirams valsts valodas statuss;

jānodrošina latviešu valodas vispusīga attīstība un mācīšana, jāgarantē tās lietošana valsts uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, izglītības, zinātnes, kultūras, tehnikas, veselības aizsardzības, sadzīves pakalpojumu un citās sfērās;

pilsoņiem saskarsmē ar valsts orgāniem, iestādēm un organizācijām pēc viņu izvēles par saziņas un dokumentu valodu jānodrošina latviešu vai krievu valoda. Federatīvajās attiecībās lietojama krievu valoda.

2. Uzdot LPSR Augstākās padomes Prezidijam līdz 1989.gada 1.janvārim izstrādāt projektu par latviešu valodas un citu valodu lietošanu un nodot to tautas apspriešanai, nodrošinot pilnīgotu projektu iesniegšanu izskatīšanai LPSR Augstākajai padomei."

Šo lēmumu 1988.gada 6.oktobrī apstiprināja Augstākā padome, un jau 1988.gada 27.oktobrī Augstākās padomes Prezidijs izveidoja komisiju likumprojekta sagatavošanai par valodu lietošanu. Komisijā bija 24 locekļi — dažādu nacionalitāšu un profesiju pārstāvji: partijas un valsts aparāta darbinieki J.Goldmanis, A.Grīnbergs, A.Jansons, T.Mazure, V.Stešenko, V.Varns (Varnas), V.Žarkovs, juristi R.Apsītis (komisijas priekšsēdētājas vietnieks), R.Bluķis, V.Horoško, U.Pētersons, valodnieki un literatūras darbinieki A.Blinkena, O.Bušs, V.Dozorcevs, I.Freidenfelds, L.Kaļiņina, S.Kļaviņa, T.Liguta, D.Nītiņa, M.Rudzīte, L.Vāciete (Azarova), kā arī tautsaimniecības nozaru pārstāvji A.Buslajevs un V.Žizņevskis.

Šis projekts bija jāsagatavo līdz 10.decembrim.

Komisijas sēdēs valdīja lietišķa sadarbība, arī krievu valodas pārstāvju attieksme bija visai konstruktīva, un kaut arī par dažiem jautājumiem, piemēram, par valodu izglītībā, diskutējām diezgan karsti, izdevās izveidot abām pusēm kaut cik pieņemamu variantu. Ļoti palīdzēja pastāvīgie kontakti ar Igaunijas un Lietuvas valodniekiem, tāpat informācija par citu valstu, īpaši Kanādas, pieredzi valodu problēmu risināšanā. Nozīmīga bija arī sabiedrības lielā interese par valodu likuma tapšanu, un presē varējām atrast vērtīgus ieteikumus jaunajam likumam. Jau 4.decembrī valodu likuma projektu iesniedzām Augstākās padomes Prezidijam un to apsprieda 10.aprīlī APP paplašinātā sēdē.

Tad projekts tika nodots divkārtējai ekspertīzei — vispirms ministrijām un resoriem, kuriem pirmām kārtām nāksies to ieviest darbībā; pēc šo priekšlikumu izvērtēšanas un attiecīgas izmantošanas ar projektu tika iepazīstināti Latvijas Tautas frontes un Interfrontes locekļi, kaut gan Tautas frontes pārstāvji visu laiku bija kontaktā ar likumprojekta veidotājiem un deva savas ierosmes.

Šajā likumprojektā pats svarīgākais bija tas, ka tika noteikta latviešu valodas kā valsts valodas zināma prioritāte latviešu nācijas etnoģenētiskajā dzimtenē. Vienlaikus tika atzītas arī visu citu pilsoņu tiesības lietot un attīstīt savu dzimto valodu. Tā kā likums skar daudzu valodu lietošanu, tajā netika izmantots termins "divvalodība" kā nepietiekami precīzs Latvijas valodas situācijas raksturošanai. Diemžēl toreiz nebija iespējams īpaši neminēt krievu valodu kā federatīvo attiecību valodu, bet panākums bija arī tas, ka likums noteica valodu attiecīgās izvēles tiesības pilsonim, klientam, nevis ierēdnim vai vadītājam, kuri lielākoties līdz tam latviešu valodu nelietoja. Likumā bija noteikts: " Visiem valsts varas un pārvaldes orgānu, uzņēmumu, organizāciju .. darbiniekiem, kuru pienākumos ietilpst saskare ar pilsoņiem, ir jāprot kā latviešu, tā krievu valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo pienākumu veikšanai."

Protams, apzinājāmies, ka tādā gadījumā krievu valoda tiek nostādīta pāri citu Latvijā dzīvojošo nelatviešu tautību valodām, bet tālaika politiskajā situācijā, kad visā PSRS krievu valoda bija starpnacionālās saziņas valoda, Latvijas PSR (kas mēs toreiz bijām) nevarēja būt izņēmums. Viss ir relatīvs, tāpēc par panākumu var uzskatīt arī, ka tiek atbalstīti citu tautību centieni iegūt izglītību viņu dzimtajā valodā, jo pēdējos 40 gados Latvijā mācības skolās bijušas tikai latviešu un krievu valodā.

1989.gada 1.februārī "Cīņā" likumprojekts bija publicēts tautas apspriešanai, diemžēl dažos jautājumos atšķirīgi no projekta izstrādātāju iesniegtā. Piemēram, 14.pantā bija nākusi klāt 4.rindkopa, kurā teikts, ka "iestādes, uzņēmumi un organizācijas, kuras iekšējā lietvedībā lieto krievu valodu, savstarpējā saskarsmē un saskarsmē ar Latvijas PSR valsts varas un valsts pārvaldes orgāniem lieto krievu valodu". Pēc komisijas domām, pastāvīgas krievu valodas lietošanas nostiprināšana kaut vai daļā republikas iestāžu ir pretrunā ar valsts valodas principiem un radītu plašas iespējas lielai daļai Latvijas iedzīvotāju arī turpmāk nemācīties un nelietot latviešu valodu. Bija radušās arī citas nianses, tāpēc, iepazinusies ar publicēšanai sagatavoto likumprojekta tekstu, izteicu savus iebildumus un komisijas vārdā iesniedzu Augstākās padomes priekšsēdētājam lūgumu sasaukt komisijas papildu sēdi, lai iepazīstinātu ar labojumiem visus komisijas locekļus. Diemžēl likums bija steidzīgi jāpublicē, šāda sēde sasaukta netika. Tad savā sagatavotajā komentārā par šo likumu ierakstīju, ka projekta 14. un 21.pants publicētajā redakcijā nav komisijas pieņemts. Šajā komentārā arī izteicu komisijas locekļu domas par likuma piemērošanu Latgalē, jo ne visi mēs uzskatījām, ka dažiem Latgales rajoniem valsts valodas ieviešanai nebūtu nepieciešami tik lieli termiņa pagarinājumi. Žēl, ka avīzei bija daudz citu svarīgu materiālu un komentāram vieta pie likuma neatradās.

Pēc valodu likumprojekta publicēšanas sākās ļoti aktīva tā apspriešana gan darba kolektīvos, gan presē. Tika pausti dažādi viedokļi — tiklab atbalsts un papildu ieteikumi, kā arī pilnīgs noliegums un pārmetumi par "krievvalodīgo" cilvēktiesību aizskaršanu; komisijas locekļi tikās ar darba kolektīviem, izskaidroja likumu, un tika saņemti gandrīz 7000 vēstuļu ar 27 606 priekšlikumiem. Pēc tam šos ieteikumus analizēja un izvērtēja valodu likumprojekta darba grupa un jaunais variants nonāca Augstākās padomes Prezidijā, kur to apsprieda Likumdošanas komisijā un 5.maijā to izskatīja LPSR Augstākās padomes 11.sesijā. Tas bija ļoti saspringts brīdis, jo līdz pēdējam mums nebija drošas pārliecības, vai tālaika Augstākā padome, kurā bija arī neapšaubāmi Latvijas neatkarības un latviešu valodas pretinieki, nobalsos par valsts valodas tiesību prioritāti pār krievu valodu.

APP priekšsēdētājs A.Gorbunovs, iepazīstinot ar likumprojekta galvenajām tēzēm, uzsvēra, ka likums garantē latviešu valodas aizsardzību un tālāku attīstību, neierobežojot citu tautību pilsoņu konstitucionālās tiesības lietot savu dzimto vai citu valodu, ka likumā uz demokrātiskiem pamatiem ir ietverti humāni mērķi. Ziņotājs iezīmēja arī ceļus likuma iedzīvināšanai — trīs gadu pārejas posmu, paplašinātas iespējas cittautiešiem iemācīties latviešu valodu.

Ziņojot par manis vadītās komisijas darbu, es izteicu pārliecību, ka Valodu likuma izstrādāšana un tā pieņemšana, un realizēšana ir republikas, resp. valsts suverenitātes būtiski svarīgs apliecinājums. Uzsvēru, ka par Valodu likumu ir saņemtas galvenokārt pozitīvas atsauksmes, arī no Latvijā dzīvojošiem citu tautu pārstāvjiem, un tās pēc iespējas ņemtas vērā, saglabājot likumprojekta sākotnējos principus — valsts valodas prioritāti, pilsoņa valodas izvēles tiesības un iespējami plašas citu valodu lietošanas tiesības nacionālajām grupām. Likums bija kļuvis koncentrētāks, precīzāks, konkrētāks. Komisijai gan nebija iespējams ņemt vērā Interfrontes destruktīvās akcijas, jo tajās nebija pozitīva kodola un objektīvu argumentu. Tas, ka naidīgu attieksmi pret valsts valodas nostiprināšanu Interfrontes vadība ar melīgiem apgalvojumiem centusies izplatīt mazāk informētos darbaļaužu kolektīvos, bija bīstams šķērslis sabiedrības konsolidācijai un patiesai demokrātijai. Minēju arī dažus punktus, kuros vērtētājiem bijušas atšķirīgas domas, piemēram, viens no priekšlikumiem bija 7.pantu papildināt ar rindkopu, ka latviešu vai krievu valodas lietošanu nosaka, ievērojot šā likuma principus un darba kolektīvu padomju priekšlikumus . Diemžēl šāds formulējums tika pieņemts arī galīgajā redakcijā, kaut gan pret to vēl debatēs protestēja I.Ziedonis, V.Artmane un citi. I.Ziedonis teica: "Uzskatu, ka nosacījums "ievērojot darba kolektīvu priekšlikumus" ir jāsvītro, jo tas pazemo likumu, atņem likumam likuma cieņu un spēku. Tas paredz iespējamību, ka atsevišķi darba kolektīvi it kā varētu būt ārpus visiem pieņemtā likuma un likumam varētu uzstādīt savus grupu noteikumus. Kaut kas līdzīgs divvalodībai vai divlikumībai. Kamēr nav pieņemts likums par pilsonību, kamēr nav pieņemts likums par republikas konstitūciju, tas paver iespējas zemas sociālas apziņas kolektīviem sabotēt Valodu likumu, provocēt uz strīdiem un nekārtībām, kā šodien to dara, piemēram, Interfrontes demagoģiskie kūdītāji."

Jāpiemin, ka jau Valodu likuma apspriešanas gaitā parādījās arī tagad bieži dzirdamais vārds "piespiedu", ko minēja tie, kuri uzskata, ka Valodu likums nozīmē spaidu kārtā likt mācīties un lietot latviešu valodu un tātad ir pretrunā ar cilvēktiesībām un konstitūciju. Jebkurš likums ir sava veida piespiedu līdzeklis ievērot zināmas sabiedriskas normas. Kaut arī tas var nebūt pa prātam kādam atsevišķam cilvēkam, tas nepieciešams sabiedrības interesēs. Valodu likumi pastāv vairākumā valstu, un tie nodrošina ne vien valsts iedzīvotāju optimālu saprašanos, bet arī dod iespēju pamatnācijas valodai savā dzīves telpā pastāvēt un attīstīties, veidot savu nacionālo kultūru. Bez valodas nav nācijas, bez valodas nav nacionālās kultūras, bez visa tā nav nekā, ko kāda nācija varētu dot internacionālajā visas cilvēces kultūrā. Ir dabiski un normāli, ka cittautu pārstāvji, kas grib dzīvot kādas nācijas etnoģenētiskajā teritorijā, šās nācijas izveidotajā valstī, iemācīsies un līdztekus savai dzimtajai valodai lietos arī tās valsts valodu, kuru viņi izraudzījušies par savu pastāvīgo dzīvesvietu, lai kopīgi veidotu šās valsts saimniecisko un kultūras dzīvi, bagātinātu paši sevi un savu garīgo pasauli. Valsts valodas prasme ir dzīves nepieciešamība, īpaši profesionāla nepieciešamība, profesionālās kvalifikācijas jautājums. Vai var pilnvērtīgi strādāt ārsts, ja viņš nesaprot savu slimnieku? Vai var strādāt avārijas dienesta dispečers, ja viņš neprot valsts valodu? Ir vajadzīga profesionāla kvalifikācija arī valodas ziņā, un ne velti Valodu likuma 22.pants paredz, ka amatpersonai vai apkalpojošās sfēras darbiniekam, kura pienākumos ietilpst saskare ar pilsoņiem, jāatlīdzina latviešu vai krievu valodas neprasmes dēļ nodarītais kaitējums.

Savā ziņojumā par jauno Valodu likumu atsaucos arī uz PSRS vēstures faktiem, kas liecināja, ka savulaik Padomju Savienībā bijušas vēl stingrākas prasības pret nacionālo republiku valodu prasmi, piemēram, 1929.gadā Maskavā izdotajā "Darba likumu komentārā" doti pielikuma paragrāfi, kas noteic valsts iestāžu kalpotāju pienākumu prast un lietot nacionālo valodu attiecīgās republikas teritorijā. 598.§ teikts: "Nacionālās (savienotās vai autonomās) republikas un apgabali, pārkārtojot lietvedību attiecīgajās nacionālajās valodās, šajā sakarā izvirza īpašas prasības valsts aparāta darbiniekiem. Svarīgākie šās jomas pasākumi ir izvirzīt darbiniekiem prasību iemācīties to vai citu valodu un noteiktā termiņā nokārtot eksāmenu, prasīt no jaunpienākušajiem vietējās valodas pārvaldīšanu un atlaist tos darbiniekus, kuri noteiktajā laikā nav iemācījušies vajadzīgo valodu." Ukrainā ar 1927.gada 6.jūlija lēmumu bija aizliegts pieņemt darbā personas, kas neprot ukraiņu valodu. Valoda viņiem bija jāmācās tikai uz pašu rēķina. Baltkrievijā 1924.gadā valoda bija jāiemācās 6 mēnešu laikā. Arī PSRS Tieslietu tautas komisāra 1941.gada 6.marta pavēlē bija noteikts, ka tiem tieslietu iestāžu darbiniekiem, kuri ieradušies jaunajās Baltijas padomju republikās un nepārvalda attiecīgo nacionālo valodu, nekavējoties jāuzsāk šās valodas apguve. Kā zinām, šie noteikumi netika realizēti konsekventi, un 1959.gads tos nožņaudza pavisam. Šī vēsture liecina arī, ka valodu, ja ir griba un vajadzība, var apgūt ļoti ātri. Tāpēc toreiz lēmumā par Valodu likuma spēkā stāšanos paredzētie 3 gadi latviešu valodas apguvei tiem, kas to vēl neprot, šķita reāls un pieņemams termiņš. Uz to cerēt ļāva arī Ministru padomes priekšsēdētāja V.Breša referāts, kas informēja par latviešu valodas kā valsts valodas praktiskā nodrošinājuma iespējām — paredzētajiem 50 miljoniem rubļu un arī par tiem latviešu valodas mācību līdzekļiem un pedagogu spēkiem, kādi jau tad bija ikviena latviešu valodas mācītiesgribētāja rīcībā. (Diemžēl tagad, kad pagājuši jau 10 gadi kopš likuma pieņemšanas, gaidītā rezultāta nav.)

Savu ziņojumu beidzot, teicu: "Valodu likuma pieņemšana vai nepieņemšana šāsdienas padomju Latvijā ir ne vien lingvistisks un politisks jautājums, bet tas ir arī godaprāta un humānisma jautājums. Latviešu tauta ir uzticējusi jums sava likteņa lēmēja tiesības un gaida no jums atbalstu, lai pēc ilgās un pazemojošās cīņas atgūtu to, kas tai pienākas, — savu valodu savā tēvu zemē. Tas būs cieņas pierādījums pret savu tautu un valodu. Reinis Kaudzīte pirms vairāk nekā 100 gadiem rakstīja: "Tikai tā tauta, kas sevi neciena, nav nedz pastāvēšanas, nedz savas vēstures cienīga." Būsim savas vēstures un nākotnes cienīgi!"

Par

jauno Valodu likumu izteicās daudzi Augstākās padomes deputāti (A.Builis, A.Čepānis, A.Čiščakovs, M.Darge, I.Daudišs, J.Burlakova, V.Kaņeps, E.Lavendelis, V.Millers, R.Pauls, I.Ziedonis u.c.), bet pret to izteicās vienīgi E.Eglītis, minot argumentus par "tautu savstarpēja naida rosināšanu uz nacionālā pamata".

Par

likumu nobalsoja pārliecinošs vairākums.

Ar to bija juridiski nostiprinātas un konkretizētas latviešu valodas pamattiesības, nosakot arī pilsoņu pienākumus un atbildību. Tam sekoja attiecīgu institūciju izveide (Valsts valodas centrs, Valsts valodas atestācijas komisija, Valsts valodas inspekcija) un virkne pasākumu valsts valodas apguves un lietošanas nodrošināšanai (pastiprināta skolotāju un mācīblīdzekļu gatavošana, tehnisko līdzekļu, piem., latviešu rakstāmmašīnu, sagāde, latviešu valodas kursu organizēšana u.c.). Īpaši nozīmīgs solis bija Latvijas Republikas likums "Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valodu likumā", ko pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pieņēma 1992.gada 1.jūlijā un kas vairs neierādīja izņēmuma tiesības krievu valodai citu Latvijā lietoto valodu vietā. Sagatavots arī jauns — Valsts valodas likums. Bet tas jau ir citas apceres temats.

1999.gada 1.maijā

Ieva Zuicena:

Sabiedrības integrācija un valsts valoda Latvijā

Referāts konferencē "Valodas jautājumi Latvijas sabiedrības integrācijas koncepcijā", Rīgā, 1999.gada 12.aprīlī

 

Valoda, valodas prasme integrācijas procesā ieņem īpašu vietu. Tikai iemācoties valodu, var sākties indivīda integrēšanās process. Tātad valoda ir integrācijas procesa priekšnosacījums. Bet valoda ir arī integrācijas procesa instruments, jeb līdzeklis, ar kura palīdzību notiek integrācija. Ne velti latviešu valodas jautājums vairāk vai mazāk ir skarts gandrīz vai visās valsts programmas "Sabiedrības integrācija Latvijā" nodaļās.

Apzinoties valodas īpašo nozīmi Latvijas iedzīvotāju integrācijas procesā un to, ka valoda ir integrācijas procesa priekšnosacījums, pareizāk būtu, ja nodaļa par valodu programmā būtu pati pirmā, savukārt nodaļa par naturalizāciju – pēdējā, jo naturalizācija ir indivīda integrācijas procesa sekmīgs noslēgums.

Tikai protot valodu, indivīds spēj uztvert apkārtējo vidi visā pilnībā, spēj iegūt informāciju ne tikai no krievu valodā rakstošajiem un raidošajiem mēdijiem, kuri nereti ir visai tendenciozi. Tikai protot valodu, indivīds spēj vispusīgi iepazīt un izprast valstī notiekošos sociālos, kultūras un politiskos procesus, izprast šīs valsts vēsturi. Tikai tad šī valsts viņam varētu kļūt tuva, mīļa. Un tikai tad indivīds spēj apzināti izdarīt savu izvēli — kļūt par Latvijas pilsoni vai nē.

Tai ir jābūt individuālai politiskai izvēlei.

Diemžēl Latvijā tas tiek ignorēts. Skaidri vērojama cenšanās uzņemt Latvijas pilsonībā pēc iespējas vairāk nepilsoņu. Arī panāktā vienošanās par cittautu mācībvalodu skolu audzēkņu latviešu valodas eksāmena apvienošanu ar latviešu valodas pārbaudi naturalizācijas vajadzībām rāda šo tendenci. Runa nav par eksāmena kvalitāti. Tas var būt augsts, un jaunieši valodu pratīs. Runa ir par ko citu — neviens neprasa — vai Latvija kā neatkarīga valsts ir šiem cilvēkiem pieņemama, vai viņi to izjūt kā savu valsti. Tāda kolektīva, masveida naturalizācijas procedūru kārtošana mums ļoti atgādina ne tik seno pagātni, kad pionieros vai komjauniešos uzņēma uzreiz visu klasi.

Programmas "Sabiedrības integrācija Latvijā" valodas sadaļā Valodas situācija Latvijā nav raksturota visā tās sarežģītībā. Nav salīdzināts latviešu valodas stāvoklis līdz 1988. gadam, kad Latvija vēl bija PSRS sastāvā, kad vairāk nekā 300 000 cilvēku rakstīja vēstules ar lūgumu piešķirt latviešu valodai valsts valodas statusu. Nav parādīta latviešu valodas situācija 1992. gadā, kad 3 gadus pēc Valodu likuma pieņemšanas beidzot tika nodibināta institūcija, kas sāka rūpēties par šā likuma īstenošanu dzīvē un uzsāka valsts valodas prasmes atestāciju. Nav dots latviešu valodas situācijas raksturojums šodien, kad visā Latvijā, izņemot varbūt Daugavpili, jūs tomēr var apkalpot latviski, kad lietvedība latviešu valodā ir kļuvusi pati par sevi saprotama lieta.

Valodas situācijas raksturojuma vietā nodaļas autore lielu vietu ierāda tam, ka Latvija nav ratificējusi "Vispārīgo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību", nav parakstījusi "Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu" un citus dokumentus* . Visas šīs rekomendācijas ir izstrādātas un pieņemtas valstīs, kurām nav bijis jālikvidē 50 gadu ilgas okupācijas un rusifikācijas sekas. Šīs sekas vēl nav likvidētas, bet latviešiem ir jau uzdots jauns uzdevums – integrēt turpat pusi Latvijas iedzīvotāju.

Lai veiktu šo neiespējamo uzdevumu, ārkārtīgi lielai gādībai un rūpēm no valsts puses ir jābūt tieši par latviešu valodas saglabāšanu un attīstību, tās zinātnisku izpēti, par latviešu valodas mācīšanas kvalitātes uzlabošanu latviešu skolās.

Dīvaini, ka atzinumu par to, ka mazākumtautību lingvistisko tiesību nodrošināšanai ir jābūt sabalansētai ar latviešu valodas kā valsts valodas aizsardzības un iedzīvināšanas mehānismiem, mēs atrodam kultūras nodaļā, nevis sadaļā par valodu.

Es gribētu teikt vēl vairāk. Integrācijas programmā ir jāierāda īpaša vieta latviešu valodas aizsardzībai, nostiprināšanai un tās kvalitātes uzlabošanai. Pretējā gadījumā šāda forsēta Latvijas iedzīvotāju integrācija var izrādīties latviešu valodai liktenīga. Jau tagad latviešu valodas kvalitāte strauji pazeminās, jo latviešu valodu sāk lietot liels skaits cilvēku, kas to prot ne visai labi. Ar to mums jārēķinās, ja gribam, lai cittautieši vispār lietotu latviešu valodu. Tieši tādēļ šai integrētājai pusei ir jābūt ļoti spēcīgai, drošai, pārliecinātai par sevi un savu valodu. Bez īpaša valsts atbalsta tas nav panākams.

Integrācijas programmas valodas nodaļā ir daudz runāts par nepieciešamību uzlabot latviešu valodas mācīšanas kvalitāti. Tam var piekrist. Taču jebkura valodas prasme zūd, ja to neliek lietā, ja necenšas šo valodu runāt. Diemžēl Latvijā cittautiešu lielākajai daļai nav motivācijas ikdienā lietot latviešu valodu. Televīzijas programmas, prese, radio, grāmatas Latvijā ir pieejamas krieviski, pakalpojumus var saņemt krieviski, skolas ir krievu valodā, darba kolektīvos runā krieviski. Vienīgais stimuls iemācīties latviešu valodu daudziem cittautiešiem izrādījās atestācijas nokārtošana. Taču, valodu ikdienā nelietojot, kursos iegūtā valodas prasme ātri zūd. Tā izskaidrojams lielais cittautiešu skaits, kuri atestāciju vai naturalizācijas eksāmenu gan ir nokārtojuši, bet viņu valodas prasme ir nepietiekama.

Integrācijas programmā būtu jāparedz tādu pasākumu virkne (piem., ļoti interesanti TV raidījumu tikai latviešu valodā, ļoti saistošu, viegli lasāmu grāmatu izdošana), lai stimulētu cittautiešus pastāvīgi lietot latviešu valodu arī pēc eksāmenu nokārtošanas. Tomēr pilnīgi noraidāms ir programmā piedāvātais priekšlikums interesantākos raidījumus televīzijā subtitrēt latviešu valodā. Nevar visus interesantākos Latvijas TV raidījumus pārvērst par mācību raidījumiem. Turklāt televīzijā jau vizuālais attēls pats par sevi atvieglina dzirdētā teksta saprašanu. Gribu atgādināt, ka tieši un galvenokārt ar televīzijas starpniecību daudzi trimdas latvieši ļoti īsā laikā apguva savas mītnes zemes valodu. Latviešu vidū ir jāveic liels izskaidrošanas darbs, lai latvieši kontaktos ar cittautiešiem nepārietu uz krievu valodu. Īpaši tas attiecas uz augstām valsts amatpersonām, kad tās viesojas Latgales pusē, konkrēti, Daugavpilī.

Diemžēl Latvijas valstij valstiskā līmenī nav izstrādāta valodas politika un tās stratēģija, kas iekļautos vispārējā valsts ideoloģiskajā stratēģijā.

Kāda tad būs mūsu valsts?

Kā mēs to veidosim?

Šādus jautājumus var risināt tikai institūcija, kas stāv pāri atsevišķu ministriju un resoru interesēm. Visumā atbalstāms ir sabiedrības integrācijas programmā ierosinātais priekšlikums pārveidot Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļu par Nacionālo lietu departamentu. Šim departamentam būtu jāapvieno visas tās sīkās institūcijas un institūcijiņas, kas nodarbojas ar nacionālajiem, integrācijas, valodas u. tml. jautājumiem. Ir jābūt vienotai valsts politikai, stratēģijai un taktikai nacionālo lietu jautājumos, kur prioritāras tiesības tomēr būtu latviešiem un latviešu valodai.

Izvērtējot valsts programmas "Sabiedrības integrācija Latvijā" valodas nodaļu, diemžēl nākas secināt, ka tā ir pārstrādājama. Galvenie trūkumi ir šādi:

1) nav dots valodas situācijas raksturojums;

2) dota novecojusi informācija (Satversmes 4. pantā ir jau noteikts, ka valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda);

3) tekstā atrodamas daudzas faktu kļūdas par valsts valodas atestācijas komisiju statusu, inspekcijas nodaļām u.tml.;

4) vairākas valodas nodaļā skartās problēmas un risinājumi attiecas uz programmas izglītības nodaļu (par algu piemaksu skolotājiem, par iespēju regulāri celt skolotāju kvalifikāciju, par atlaidēm studiju kreditēšanā);

5) informācija par latviešu valodas apguves valsts programmu ir dota gan izglītības nodaļā, gan nodaļā par valodu;

6) priekšlikums samazināt mācību slodzi tiem skolotājiem, kas māca latviešu valodu saviem kolēģiem vai tiem, kas paši mācās latviešu valodu, ir skolas direktora kompetencē, ne valsts programmas uzdevums.

Dzintra Hirša:

Valodu likumi Latvijā pēdējā desmitgadē

Referāts starptautiskajā seminārā "Nacionālie valodas likumi un valsts valodas prasmes monitorings", Rīgā, 1999.gada 13.aprīlī

Šogad 5. maijā pirmais un pašlaik vienīgais Valodu likums kļūst desmit gadus vecs. Valodas problēmas ir aktualizējušās kopš 1997. gada, kad Saeimā sāka skatīt jauno Valsts valodas likumu. Kaislības ar jaunu spēku uzvirmoja, taču šoreiz šajā diskusijā iesaistījās arī ES eksperti un EDSO misijas pārstāvji Latvijā. Bet atgriezīsimies mazliet vēsturē. Un šo vēsturi gribu atgādināt gan mūsu pašu viesiem, gan ārzemju kolēģiem.

1988. gadā Baltijas Atmoda visvairāk skāra PSRS ideoloģisko sistēmu —politisko un nacionālo. Nacionālā jautājuma degpunktā nonāk valoda, kas Latvijā no trijām Baltijas republikām ir cietusi visvairāk. Tas galvenokārt noticis mākslīgi un vardarbīgi mainītā etniskā sastāva dēļ (veicinot migrāciju, deportējot Latvijas iedzīvotājus). Tātad okupācijas un aneksijas rezultātā latviešu valoda tika novesta līdz iznīcības robežai. Iedzīvotāju etniskais sastāvs Latvijas nacionālajā valstī, šķiet, pašreiz ir viskritiskākais Eiropā 54% : 46%. Un tieši tas ir noteicis lingvistiskā modeļa izvēli Latvijā. 1989. gadā latviešu valoda Latvijā ir daļēji kultūras un izglītības valoda un gandrīz pilnīgi izstumta no valsts administratīvās dzīves:

— armijas,

— policijas,

— sabiedriskā transporta,

— sadzīves pakalpojumu sfēras.

Proti, latviešu valoda pēc funkcionālā piepildījuma bija kļuvusi par minoritātes valodu savā valstī, un tāpēc iedzīvotāju valodas lietošanas inerce darbojas vēl šodien, bieži vien vēl mūsu realitātē balstīta. 1988. gadā apmēram 354 000 parakstu tika savākts ar prasību piešķirt latviešu valodai valsts valodas statusu. Šķiet, tas ir unikāls gadījums sociolingvistikas vēsturē. 1988. gada Revolūcija panāca latviešu valodas statusa atzīšanu Konstitūcijā. Un 1989. gada 5. maijā lielu politisko cīņu rezultātā tika pieņemts Valodu likums, kas paredzēja valodas izvēles tiesības iedzīvotājiem un blakus krievu valodai tādas pašas tiesības deva arī latviešu valodai. Tas paredzēja valsts valodas prasmes atestāciju tiem, kam bija jāieņem noteikti amati vai jāstrādā noteiktās profesijās. Likums paredzēja noteiktā laikā pārtulkot tehnisko dokumentāciju, bet lietvedībā noteica valsts valodas lietošanu. Likums deva stimulu valodas situācijas maiņai. MP bija pieņēmusi programmu valodas funkciju nodrošināšanai. Bija paredzēts, ka valsts plānveida ekonomikas apstākļos iestāžu un uzņēmumu ietvaros no šo iestāžu un uzņēmumu budžeta tiks mācīta valoda. Apmēram 2 000 skolotāju un zinātnieku piedalījās lielajā mācīšanas procesā. Uzreiz tika izdota mācību grāmata, kopumā 300 000 lielā metienā (pa 100 000 eks. 1988., 1989. un 1990. g.). Sākās aktīva mācību līdzekļu gatavošana, vārdnīcu izdošana utt. Taču daudzās vietās likuma izpilde bija formāla vai to neizpildīja.

Galvenais iemesls toreiz bija — neviens Latvijā necerēja, ka likums tiks īstenots, jo arī līdz 1992. gadam nebija institūcijas, kas to kontrolētu un veicinātu tā ieviešanu.

1992. gadā tāda institūcija tika nodibināta. Tika izveidots neliels Valsts valodas centrs, Galvenā valsts valodas atestācijas komisija, Valsts valodas inspekcija, Valsts valodas konsultāciju dienests, bez jau esošās Terminoloģijas komisijas sāka darboties vēl 2 komisijas — Vietvārdu komisija un Latviešu valodas ekspertu komisija. Tika izstrādāti normatīvie akti, kuri darbojas līdz pat mūsdienām. Jaunā likuma gaidās jauni dokumenti netiek izstrādāti. Valsts valodas centrs savu iespēju robežās izdevis mācību līdzekļus, vārdnīcas, palīglīdzekļus valodu mācību centriem. Kopā ar citām ministrijām izveidoja Valodu mācību centru latviešu valodas un citu valodu mācīšanai ierēdņiem un privātpersonām. 1996. gadā sāka darboties LVAP.

Politiskā līmenī šis jautājums uz kādu laiku tika atrisināts. Taču ne praktiski. Pie šādiem iepriekš minētiem pamatnoteikumiem valodas hierarhijas maiņa nevar tik vienkārši notikt. Tāpēc par fonu, uz kura likums funkcionē un turpina funkcionēt. Vispirms jau ideoloģiskā līmenī cittautiešiem bija jāpieņem ideja par to, ka ne krievu, bet gan latviešu valoda Latvijā ir galvenā. Šo domu saprot, bet, manuprāt, nevar pieņemt Latvijas krievu inteliģence. Krievu inteliģences vislojālākā daļa mēģina valsts valodas nākotnes situāciju definēt, šķiet, kā bilingvālu. Protams, tiktāl, ciktāl tas attiecas uz valodas prašanu un mācīšanu, mēs varam būt vienisprātis. Bet, ja bilingvālu situāciju attiecina uz valodu lietošanas reglamentēšanu, tad ar šādu pozīciju mēs nevaram būt vienisprātis. Tikai regulāra sistēmiska valodas lietošana var novest pie latviešu valodas apgūšanas nepieciešamības un apgūtā valodas līmeņa nostiprināšanas. Politiski attīstot valstī bilingvismu, tas nozīmētu oficiāli atzīt Latvijas nacionālas valsts pastāvēšanas beigas un jaunas Latvijas valsts izveidošanos, resp. tas nozīmētu atzīt PSRS nacionālās politikas tālredzību, iepludinot civiliedzīvotājus, mainot kaimiņvalsts etnisko sastāvu, un ar vēl tālāku perspektīvu paplašināt jau starptautiski atzītā veidā ar Pilsonības un Valodas likuma palīdzību Latvijas pilsoņu loku un vēlāk arī Krievijas robežas. Šo ideju daļēji sevī nes arī ļoti daudzi krievu inteliģences pārstāvji, piemēram, tie krievu skolu skolotāji, kuri Latvijā nonākuši migrācijas rezultātā vai arī ar padomju armiju kā virsnieku dzīves biedres. Krievu skolās viņas mācīja dažādus priekšmetus, bieži vien vēsturi. Kā kādā skolotāju vēsturnieku konferencē tika atzīts, šie cilvēki māca galvenokārt Krievijas vēsturi, kā arī Krievijas valsts ideoloģiju. Desmit gadu laikā, kopš pieņemts Valodu likums, krievu skolotāju latviešu valodas līmenis joprojām ir neapmierinošs. Paradoksālā kārtā šīs ideoloģijas nesēji jau 1992. gadā pirmoreiz pieprasīja no valsts piekāpšanos likuma prasību izpildē. Valsts desmit gadu laikā četras reizes ir mainījusi skolotāju latviešu valodas atestācijas termiņus. Kā pirmais pamatojums, kāpēc viņi nevar apgūt valodu, tika minēts īsais mācīšanās laiks (3 gadi), bet 1999. gadā viņi nonāk pie nākamā pamatojuma — neesot naudas, lai mācītos valodu. Bet visā šajā situācijā ir vēl viena interesanta nianse. Kad sāka darboties LVAP un skolotājiem tika piedāvātas iespējas mācīties par brīvu, pieteicās tikai nedaudzi skolotāji. Bet tad, kad tika izdots ministra rīkojums, kas pieprasīja līdz noteiktam laikam nokārtot valodas eksāmenu augstākajā pakāpē, sākās ažiotāža, lai nemācītos latviešu valodu līdz pat nelikumīgu ceļu meklēšanai.

Kāpēc saasinu uzmanību uz skolotājiem, nevis strādniekiem. Tāpēc, ka skolotāji ir ideoloģija, skolotāji ir bērnu paraugs. Šis fakts un vēl citi iemesli liek mums šodien izvēlēties jaunu izglītības modeli, kas sākumā bija ietverts jaunajā Valsts valodas likumā, bet vēlāk pārcelts uz Izglītības likumu.

Ar skolotājiem zināmā mērā solidarizējās Latvijas krievu prese, kas kopš Valodu likuma pieņemšanas allaž ir negatīvi vērtējusi valodas politiku Latvijā, piemēram, "SM Segodņa". Var, protams, kaut ko arī negatīvi vērtēt, bet šī vērtēšana izriet tomēr no attieksmes pret latviešu valodu kā mazas tautas valodu, kas vēlas kļūt vismaz savā teritorijā funkcijās līdzvērtīga krievu valodai. Vienīgais, ko līdz šim krievu prese atzīst, ir tas, ka latviešu valoda jāzina, bet to, protams, var arī nezināt, īpaši pieaugušie. Esot jābūt brīvai izvēlai - mācīties valodu vai nemācīties valodu.

Valodu likums 1992. gadā tika precizēts un papildināts par labu latviešu valodai, taču norma par iedzīvotāju valodas izvēles tiesībām ir saglabājusies līdz pat šim brīdim.

Ievērojot jauno valodas situāciju, kas sāka veidoties pēc 1993. gada, proti, kad Latvijā valsts plānveida ekonomiku sāka nomainīt privātuzņēmējdarbība, kad sāka izveidoties jaunas institūcijas, kad sāka darboties Izglītības likuma panti par to, ka krievu valoda Latvijā nav obligāta, kad bija jāprecizē esošās valodas normas, tika iztrādāts jauns valodas likums, šoreiz Valsts valodas likums, kuru valdība nodeva Saeimai 1995. gadā, bet kuru Saeima sāka skatīt 1997. gadā. Šajā brīdī sākās jauns posms valodas politikā. Es teiktu — buksēšanas posms valodas politikā. Cilvēki gaida, kāds būs likums. Visbiežāk uzmanība pievērsta likuma sāpīgākajam jautājumam - valodas lietošanai privātuzņēmējdarbībā. Varbūt valsts valodu tur varēs arī nelietot, un tā tur varbūt varēs nefunkcionēt?

Kā vairākkārt esmu teikusi, tirgus ekonomikas apstākļos lielu tautu valodām vienmēr būs priekšrocības ekonomisko jautājumu risināšanā, tāpēc katrai valstij jādomā, kā šo valodu funkcionālās priekšrocības kompensēt mazas valsts teritorijā, bet to var kompensēt tikai ar juridiskiem līdzekļiem (protams, varbūt arī ekonomiskiem), attiecinot to, protams, uz valsts iekšējo administratīvo, sociālo un ekonomisko dzīvi.

Valodu, protams, cilvēki mācās, jo tā jāzina, ieņemot kādu amatu vai strādājot kādā profesijā. Taču pašreiz, kad mēs esam pārgājuši no valsts ekonomikas uz tirgus ekonomiku, valodas nepratēji var lieliski paglābties uzņēmējsabiedrībās. Tāpēc valsts uzdevums šobrīd ir aizsargāt pilsoņa tiesības lietot valsts valodu privātuzņēmējdarbībā. Privātuzņēmējdarbība mūsu izpratnē nav privātā sfēra valodas jomā, bet tā ir indivīda ekonomiskās darbības forma pretstatā valsts uzņēmējdarbībai. Ja starp darba devēju un darba ņēmēju ir noslēgts darba līgums, tad privātīpašnieks kļūst par darba devēju tāpat kā valsts, ievērojot visus valsts likumus, tāpat valodas reglamentēšanu. Indivīdam, ja viņš ir pat darba devējs, nav tiesību reglamentēt citu sabiedrības locekļu tiesības lietot citu vai valsts valodu. Tā ir prerogatīva. Valsts valoda nacionālo interešu aizsardzības sfērā ir tikpat svarīga kā pati valsts aizsardzības sistēma, ko regulē valsts. Jaunajā Valsts valodas likumā tiek nodrošinātas darba ņēmēja tiesības saņemt informāciju valsts valodā, taču diemžēl ne lietot valodu.

Dzintars Ābiķis par likumu. Lai izvērtētu valodas situācijas maiņu desmit gadu laikā, es ļoti ceru uz jauno sociolingvistisko aptauju, ko nupat veicis LU Valodas institūta Sociolingvistikas daļa.

Redzot valodas attīstības tendences, varēsim veidot nākamā posma valodas stratēģiju. Bet, kā jau vakar tika runāts, Valodu likuma darbības rezultātā tomēr ir notikusi valodas situācijas maiņa par labu latviešu valodai:

— lietvedība faktiski ir nodrošināta latviešu valodā;

— savstarpējā sarakste starp iestādēm pamatos arī ir nodrošināta latviešu valodā;

— daudzi cilvēki latviešu valodu labāk vai sliktāk apguvuši, apmēram 400 000 tādu iespēju bija izvēlējušies un valodas pārbaudi kārtojuši, daudzi, starp citu, kārto atestāciju uz augstāku pakāpi, un šajā apstāklī es saskatu pozitīvu virzienu;

— valodas līmenis skolās pamazām uzlabojas, valoda nostiprinās izglītībā;

— valsts administratīvajā dzīvē valoda atgriežas lēni, civildienestā, tiesā un prokuratūrā funkcionē pilnībā, tā pilnīgi nefunkcionē policijā, transportā, sadzīves pakalpojumu sfērā.

Kas visvairāk bremzē valodas situācijas attīstību:

1) krievu valodas pašpietiekamība. Tā ir drauds latviešu valodas nostiprināšanai un pilsoniskas sabiedrības izveidošanai;

2) ideoloģiskais konservatīvisms. Ja LVAP aptaujas dati ir normāli, tad tas liecina, ka apmēram 80% aptaujāto vēlētos krievu valodu par otru valsts valodu, domājot nevis par bilingvismu, bet asimetrisko bilingvismu;

3) politiskas gribas trūkums risināt valodas jautājums — Valsts valodas centram ir padomdevēja funkcijas un pie tā griežas ar jautājumu:

Kas visvairāk veicinājis valodas funkciju atjaunošanu — diemžēl, Valodu likums, kā rāda dati:

atestācija — 62,5%

naturalizācija — 25,3%

Valsts valodas inspekcija — 5,7%

citi — 6,5%.

Vija Piese, Ieva Zuicena:

Valsts valodas atestācija un Valodu likums

1992. gada sākumā Latvijā tika izveidots Valsts valodas centrs. Viens no tā pirmajiem darbiem bija valsts valodas prasmes pārbaudes organizēšana. To noteica Valodu likuma 4. pants, ka "visiem valsts varas un valsts pārvaldes institūciju, kā arī iestāžu, uzņēmumu un organizāciju darbiniekiem ir jāprot un jālieto valsts valoda un citas valodas tādā apjomā, kādas nepieciešamas viņu profesionālo pienākumu veikšanai".

Šāda plaša, visu Latviju aptveroša pasākuma nepieciešamību noteica arī vēl tas, ka pēc Valodu likuma pieņemšanas 1989. gadā Latvijā jau divarpus gadus bija norisinājusies bezmaksas latviešu valodas mācīšana darba vietās tiem darbiniekiem, kuri to neprata. Bija nepieciešams konstatēt šo mācību rezultātus, kā arī noskaidrot valsts valodas zināšanu līmeni vispār. Valsts valodas prasmes atestācija bija iecerēta arī kā līdzeklis, kas rosinātu cittautiešus apgūt latviešu valodu, tādējādi paaugstinot savu profesionālo kvalifikāciju.

Iedzīvotāju valsts valodas prasmes atestācija tika uzsākta 1992. gada maija beigās. To bija paredzēts beigt līdz tā paša gada 31. decembrim. Toreizējās Latvijas Augstākās Padomes Prezidija Valsts valodas komisija bija izstrādājusi īpašu nolikumu par to, kā veicama valsts valodas prasmes atestācija. Šo nolikumu apstiprināja Ministru kabinets (Ministru padome) 1992. gada 25. maijā (lēmums Nr. 189).

Atbilstoši Nolikumam valsts valodas prasmes pārbaudei tika pakļauti tie valsts iestāžu, uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību un organizāciju darbinieki, kuru profesionālajos pienākumos ietilpa saskare ar iedzīvotājiem vai valsts noteiktās lietvedības kārtošana. Pārējie darbinieki (piemēram, rūpnīcu strādnieki) valsts valodas prasmes pārbaudi varēja kārtot brīvprātīgi. Ja jaunajā Valsts valodas likumā tiks iekļauta norma par to, ka privāto uzņēmumu darbinieki varēs nezināt valsts valodu, tad tas būs milzīgs kritums atpakaļ, jo jau 1992. gadā uzņēmējsabiedrību darbinieki (arī privāto) kārtoja valsts valodas atestāciju, tādā veidā apliecinot arī savu profesionālo kvalifikāciju.

Valsts valodas atestācijai nebija pakļauti darbinieki (neatkarīgi no tautības), kuri bija ieguvuši izglītību valsts valodā.

Nolikumā bija noteiktas trīs valsts valodas prasmes pakāpes, atbilstoši ieņemamajam amatam vai profesijai. Saskaņā ar to visas ministrijas, kā arī lielo pilsētu pašvaldības veidoja atestācijai pakļaujamo amatu un profesiju sarakstus ar sadalījumu valsts valodas prasmes pakāpēs, tāpat attiecīgus pārbaudes biļešu komplektus. Pašvaldībās un ministrijās tika izveidotas valsts valodas prasmes pārbaudes komisijas septiņu cilvēku sastāvā gan savu darbinieku, gan pakļauto iestāžu vadītāju valodas prasmes pārbaudei. Savukārt katra uzņēmuma vai iestādes vadītājs, vadoties pēc attiecīgās ministrijas pavēles vai pašvaldības lēmuma, veidoja atestējamo darbinieku sarakstus uzņēmumā vai iestādē. Valodas prasmes pārbaudei tika izmantoti biļešu komplekti, kurus bija izstrādājusi vai nu atbilstošā ministrija vai pašvaldība. Uzņēmumu, iestāžu atestācijas komisijas sastāvēja no pieciem cilvēkiem. Vienam komisijas loceklim bija jābūt attiecīgās pašvaldības pilnvarotajam pārstāvim. Šo sarežģīto atestācijas mehānismu vadīja un kontrolēja Galvenā valsts valodas atestācijas komisija, kuras sastāvā tolaik bija deviņi cilvēki.

Tādā veidā 1992. gadā un 1993. gadā darbavietās tika bez maksas pārbaudīti 153 000 cilvēku.

Tā kā valsts valodas prasmes atestācija notika galvenokārt strādājošo darbavietās un pēc iepriekš zināmiem pārbaudes biļešu jautājumiem, turklāt valodas prasmes pārbaudītāji parasti bija pārbaudāmo kolēģi, ne visur atestācijas rezultāti bija objektīvi un neatspoguļoja reālās valodas zināšanas. Liela nozīme bija katra uzņēmuma vai iestādes vadītājam - cik nopietni viņa iestādē valsts valodas prasmes pārbaude tika organizēta. Tāpēc Valsts valodas centrā tika meklēts veids, kā objektīvāk un profesionālāk pārbaudīt latviešu valodas prasmi. Tika izstrādāts Nolikums par pastāvīgajām valsts valodas atestācijas komisijām, kas stājās spēkā 1993. gada 14. aprīlī (Ministru Kabineta lēmums Nr. 190).

Tā aizsākās valsts valodas atestācijas otrais posms. Latviešu valodas prasmes pārbaude tika uzticēta 40 pilsētu un rajonu pašvaldību pastāvīgajām atestācijas komisijām. Katras komisijas sastāvā bija jābūt pieciem cilvēkiem, no tiem vismaz trim bija jābūt latviešu valodas speciālistiem.

Tika kardināli mainīta valodas prasmes pārbaudes metodika, atsakoties no ierastās pārbaudes biļešu sistēmas. Tās vietā sarunvalodas prasmes noteikšanai tika ieviesta tā saucamā intervijas metode, kad sarunas prasmi konstatē brīvā sarunā ar intervētāju. Arī rakstu prasmes pārbaudes veids tika mainīts. Iepriekšējā atestācijas posmā tik populārā diktāta vai pēc noteikta parauga uzrakstāmo lietišķo rakstu vietā Galvenā atestācijas komisija ieteica izmantot radoša rakstu darba metodi. Šāds pārbaudes veids ļauj pilnīgāk atklāt pārbaudāmās personas spēju loģiski un nepārprotami izteikt savu domu, kā arī dod pārliecību, ka cilvēks būs spējīgs uzrakstīt valsts valodā nepieciešamo tekstu ne tikai profesionālām vajadzībām, bet arī jebkurā dzīves situācijā.

Sākot ar 1993./94. mācību gadu mazākumtautību skolu 9. un 12. klašu audzēkņiem valsts valodas eksāmens ir apvienots ar atestāciju. Pirmajos gados latviešu valodas prasme skolēniem tika pārbaudīta pēc vecās biļešu sistēmas, eksāmenā piedaloties pašvaldības atestācijas komisijas pārstāvim. Sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministrijas Satura un eksaminācijas centru Galvenajai valsts valodas atestācijas komisijai izdevās veikt pakāpenisku pārbaudes metodikas reorganizāciju arī skolu sistēmā. No 1995./96. mācību gada latviešu valodas eksāmens mazākumtautību skolās pilnībā atbilst valodas prasmes pārbaudes starptautiskajiem standartiem.

Un tā sešu gadu laikā kopumā valsts valodas prasmes atestāciju ir nokārtojuši 440 000 cilvēku, no tiem

153 000 darba vietās,

201 000 pastāvīgajās valsts valodas atestācijas komisijās,

86 000 skolās.

Pagājušajā 1998. gadā pastāvīgajās valsts valodas atestācijas komisijās pārbaudi nokārtoja 30 000 cilvēku. Puse no tiem atestāciju kārtoja Rīgā.

1998. gadā Latvijā caurmērā augstāko, vidējo un zemāko valsts valodas prasmes pakāpi ieguva vienāds cilvēku skaits. Ievērojami vājākas valsts valodas zināšanas ir Daugavpils iedzīvotājiem. Tur vairākums iedzīvotāju atestāciju spēja nokārtot tikai uz zemāko valsts valodas prasmes pakāpi (2945 no 5454 atestāciju kārtojušajiem).

Valsts valodas atestāciju kārto arī liels skaits Latvijas pilsoņu, kuri izglītību nav ieguvuši latviešu valodā. Vidēji Latvijā tādu ir 30 % no visiem atestāciju kārtojušiem, bet Latgales pusē pilsoņu skaits ir lielāks - 70 %. Diemžēl viņu latviešu valodas prasme ir zemāka nekā nepilsoņiem. Parasti pilsoņi kārto atestāciju uz zemāko vai vidējo pakāpi.

Tomēr ir arī pozitīvi momenti valsts valodas prasmes atestācijas procesā. Tā, piemēram, 1998. gadā pārkārtojuši uz augstāku valsts valodas prasmes pakāpi ir 3 000 cilvēku, t.i., 10 % no kopējā atestāciju kārtojušo cilvēku skaita. Šie skaitļi liecina, ka Latvijas iedzīvotājiem pakāpeniski palielinās motivācija pilnveidot savu valsts valodas prasmi.

Gadu no gada Latvijā palielinās to ārvalstu pilsoņu skaits, kuri pēc pašu iniciatīvas vēlas kārtot valsts valodas prasmes atestāciju, jo latviešu valodas prasme ir nepieciešama viņu darbā. Šo ārvalstnieku vēlme apgūt latviešu valodu ir visspilgtākais apliecinājums, ka valsts valodas prasme ir profesionālās kvalifikācijas rādītājs un ka atestācija nav piespiedu mehānisms latviešu valodas apgūšanai.

Atestēto personu skaits 1992.–1998.

GRAFIKS1.JPG (48847 BYTES)

Atestācijas rezultāti pastāvīgajās komisijās 1998. gadā

KARTE.JPG (72676 BYTES)

 

Piezīmes:

1. Atestācijas komisijas Alūksnes, Gulbenes, Jēkabpils, Kuldīgas un Tukuma rajonā slēgtas.

2. Limbažu rajona komisija savā rajonā atestējusi 86 personas, Rīgā — 2682.

3. Daugavpilī, Jelgavā, Rēzeknē dots kopējais pilsētas un rajona komisijās atestēto skaits.

4. Preiļu komisijas atestācijas rezultātiem pieskaitītas Līvānu komisijā atestētās personas.

5. Atestēto personu skaitu Rīgā veido Rīgas rajonu un priekšpilsētu, Rīgas rajona un Jūrmalas komisijās atestēto skaits.

Valsts valodas inspekcija un tās septiņi gadi

Māris Birzgalis, LR Valsts valodas inspekcijas vadītājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Šā gada 5. maijā atzīmējam Valodu likuma 10 gadu jubileju, taču īstas svētku izjūtas nav. Kārtējie uzbrukumi topošajam Valsts valodas likumam liecina par to, ka valsts konsekventi realizētā valodas politika ir apdraudēta. Tēlaini runājot, līdz šim esam kāpuši pa trepēm uz augšu, šobrīd mīņājamies neziņā uz vietas, ja akli klausīsim ārvalstu padomdevējiem, noriposim lejā. Valsts valodas pozīcijas ir kļuvušas stabilākas, taču tās nav tādas, lai mēs varētu paziņot, ka latviešu valodas nostiprināšanas procesā esam sasnieguši neatgriezeniskus rezultātus. Līdz šim īstenotajai valsts valodas politikai, tās konsekventai turpināšanai, mācoties latviešu valodu, kārtojot valsts valodas prasmes atestāciju, izvēloties bērniem mācību iestādes ar latviešu mācībvalodu, ir noticējuši simtiem tūkstošu cittautiešu. Valsts nedrīkst šos cilvēkus pievilt. Tad, kad beidzot arī latvieši ir reāli sajutuši valodas politikas augļus, mainīt šīs politikas virzienu par 180 grādiem ir nepiedodama kļūda.

Bet tagad par to, kāds bija sākums.

Sākumā bija Radošo savienību plēnums, liela visas tautas aktivitāte, pieprasot noteikt latviešu valodai valsts valodas statusu, pēc tam 1989. gada 5. maijā LPSR Augstākā Padome pieņēma Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valodu likumu, kura 1. pants tika izteikts šādā redakcijā:

"Saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūciju Latvijas PSR valsts valoda ir latviešu valoda." Pēc LR Satversmes atjaunošanas latviešu valoda, saglabājot valsts valodas statusu, savu konstitucionālo statusu zaudēja. Tikai 1998. gada 15. oktobrī, Saeimai pieņemot Grozījumus Latvijas Republikas Satversmē, šis statuss tika atjaunots Satversmes 4. pantā.

Latvijas PSR Valodu likuma 21. pantā tika noteikts, ka "Valodu likuma ievērošanu republikā pārrauga Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Valodas komisija, bet rajonos (pilsētās) — attiecīgās Tautas deputātu padomes."

Latvijas PSR AP lēmumā Par Latvijas PSR Valodu likuma spēkā stāšanās kārtību noteiktais pārejas posms (trīs gadi) viesa zināmas cerības gan šī likuma piekritējos, gan tā noliedzējos. Valodas politikas pretinieki cerēja, ka ir sākusies kārtējā kampaņa (dažādu pasākumu kampaņveidība bija neatņemama attīstītā sociālisma sastāvdaļa), un līdz pēdējam brīdim neticēja, ka Valodu likums kādreiz stāsies spēkā pilnā apjomā.

Savukārt piekritēji cerēja ar likuma spēku apturēt latviešu valodas degradāciju, atjaunot jau gandrīz no visām dzīves jomām izspiestās valodas funkcijas.

Daudzas Valodu likuma normas, piemēram, par nepieciešamību lietot valsts valodu saskarē ar pilsoņiem, par obligātu lietvedības kārtošanu valsts valodā, par latviešu valodas eksāmena kārtošanu, beidzot vidējās, vidējās speciālās vai augstākās mācību iestādes, stājās spēkā tikai 1992. gada 5. maijā.

Tā kā Latvija 1992. gadā jau bija kļuvusi par neatkarīgu valsti un pie varas vēlēšanu rezultātā bija nākuši tautfrontieši, mūsu pretinieku cerības nepiepildījās. Valsts vara sāka pakāpeniski realizēt nacionālas valsts ideju ar latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.

1992. gada 31. martā Latvijas AP pieņēma likumu Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Valodu likumā , kas pēc būtības kļuva daudzvalodīgs ( likumā bez latviešu un krievu valodas ir minētas arī angļu un vācu valoda) un vairs tik ļoti neuzsvēra līdzās latviešu valodai krievu valodas līdztiesību.

1992. gada februārī tika izveidots LR Valsts valodas centrs, bet pēc tam 1992. gada 22. jūlijā ar LR Ministru Padomes lēmumu nr. 282 Latvijas Republikas valsts ministra aparāta Valsts valodas centra sastāvā arī LR Valsts valodas inspekcija.

1992. gada 25. maijā LR Ministru Padome apstiprināja Valsts valodas prasmes atestācijas nolikumu. Sākās atestācijas komisiju veidošana ministrijās, pašvaldībās un uzņēmumos. Atestācija bija jāpabeidz līdz 1992. gada 31. decembrim.

Tādā neparastā laikā, kad tikko bija stājies spēkā Valodu likuma 4. pants ("visiem valsts varas un valsts pārvaldes institūciju, kā arī iestāžu, uzņēmumu un organizāciju darbiniekiem ir jāsaprot un jālieto valsts valoda" ), kad par šo noteikumu neievērošanu Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā jau bija noteiktas soda sankcijas, bet atestācijas process tik tikko bija sācies un bija jāpabeidz līdz 1992. gada beigām, darbu sāka Valsts valodas inspekcija.

Sākums bija grūts. Nebija pieredzes, nebija darbinieku, nebija zināšanu, nebija nekāda priekšstata par inspekcijas darba specifiku.Valsts valodas inspektora amata kandidāti prasīja, vai tas nav pagaidu darbs, vai būs maz ko darīt pēc diviem vai trim gadiem. Toreiz varēja tikai minēt un cerēt, ka inspekcijas mūžs nebūs tik īss. Šodien ar pilnu atbildību var teikt, ka mūsu līdzšinējais darbs ir pierādījis, ka inspekcija ir nepieciešama gan iedzīvotāju lingvistisko tiesību aizsardzībai, gan arī valsts realizētās valodas politikas nodrošināšanai. Nenoliedzot to, ka valsts valodas apguvē un lietošanā ir jābūt pārsvarā stimulējošiem faktoriem, uzskatu, ka pret tiem, kas ignorē valsts noteiktās prasības, ir jāvēršas arī ar likuma bardzību. Burkāna un pātagas modelī Valsts valodas inspekcijai nepārprotami ir atvēlēta pātagas loma, tāpēc dīvaini šķiet mums adresētie pārmetumi sabiedrības integrācijas neveicināšanā u.tml.

Socioloģiskie pētījumi gan pierāda, ka tieši naturalizācija, valsts valodas prasmes atestācija un arī Valsts valodas inspekcijas darbība visvairāk veicina latviešu valodas apguvi.

Ikvienas institūcijas lielākā vērtība ir tās darbinieki. Septiņu gadu laikā Valsts valodas inspekcijā ( tās ir 18 štata vietas) ir strādājuši 43 darbinieki. Septiņi darbinieki (inspekcijas kodols) strādā no šīs institūcijas darbības sākuma. Vislielākā darbinieku mainība ir bijusi Rīgas Latgales priekšpilsētā (šeit ir strādājuši 7 darbinieki) un Ventspilī (5 darbinieki).Lielā kadru mainība ir saistīta ar darba specifiku, tas ir sarežģīts, psiholoģiski grūts, bieži vien sabiedrībā nenovērtēts. Šo 7 gadu laikā inspekcija ir maz slavēta. Labus vārdus par inspekcijas darbu rakstā "Valodas iekšpolitika un ārpolitika" ir pateicis Austrālijas latvietis Uldis Ozoliņš. Ja vietējie iedzīvotāji mūsu darbā redz pamatā negācijas, nepadarīto, U.Ozoliņš, kas tēvzemē ierodas reizi gadā, spēj pamanīt valodas jomā pozitīvas pārmaiņas un paslavēt tos (cik netipiski !) , kas tās ir veicinājuši.

Inspekcijas darbības sākumā daudz izmantojām priekšrakstus, tādējādi bez sodu piemērošanas panācām, piemēram, divvalodīgo izkārtņu nomaiņu. Ilgstoši uzspiestā divvalodība 90. gadu sākumā bija tik pierasta, ka, novācot latviešu un krievu valodā rakstītās izkārtnes, to vietā pēc laika parādījās izkārtnes latviešu un angļu valodā. Pie izkārtņu (un citas publiskās informācijas) teksta tikai latviešu valodā sabiedrībai bija jāpierod.

1993. gadā, kad bija beigusies valsts noteiktā valodas prasmes atestācija (te gan jāatceras, ka daudzu nozaru darbinieki, piemēram, pedagogi, dzelzceļnieki, policisti un citi, saņēma atestācijas pagarinājumu līdz pat 1993. gada beigām), inspekcijas darbība, veicot Valodu likuma izpildes kontroli, daudziem bija pārsteigums. Tā, piemēram, krievu prese rakstīja: ak šausmas, izrādās, ka mūsu mocības ar atestācijas nokārtošanu vēl nav beigušās, jo valodas inspekcija kontrolēs arī valsts valodas lietošanu.

Savukārt latvieši bija pārsteigti par to, ka Valodu likums dod tiem ne tikai tiesības, bet uzliek arī pienākumus. Daži tautieši, aizrāvušies ar naudas pelnīšanu, pārmeta inspekcijai tās konsekvento nostāju, centās uzvelt savas ekonomiskās problēmas (vienīgais traucēklis Valodu likums) un bija gatavi no valodas atteikties, lai tikai ātrāk tiktu uz zaļa zara.

Bija sācies kapitāla uzkrāšanas posms.

1993.–1994. gadā sabruka Latvijas rūpniecība. Sākās pakāpeniska darbinieku štata samazināšana, sāpīgs un traģisks brīdis ikviena cilvēka dzīvē. Par atlaišanu no darba uz inspekciju zvanīja gan latvieši, gan arī citu tautību cilvēki, pie kam daudzi no tiem runāja labā latviešu valodā. Mūs informēja par to, ka no darba bieži vien pirmie tiek atbrīvoti valsts valodas pratēji, bet tie, kas valodu neprot un nav kārtojuši arī atestāciju, darbu nezaudē.

Izrādījās, ka valsts gan bija noteikusi un noorganizējusi Valsts valodas prasmes atestāciju, bet nebija paredzējusi Latvijas Darba likumu kodeksā (un nav to izdarījusi arī līdz šim), ka valsts valodas prasme ir priekšrocība, kas ir jāņem vērā, samazinot darbinieku skaitu.

Tādējādi valsts valodas prasme nebija kļuvusi par reālu darbinieka kvalifikācijas rādītāju. Diemžēl inspekcijas iespējas palīdzēt šiem cilvēkiem bija minimālas.

Šīs atmiņas un arī tās, kas ir saistītas ar vardarbību pret inspekcijas darbiniekiem, ir pašas drūmākās par pieredzēto šo 7 gadu laikā.

1993. gada 9. decembrī Jelgavā tika uzspridzināts Valsts valodas inspekcijas pilnvarotās personas Ainas Briedes dzīvoklis. Postījumi bija tik lieli, ka pašvaldība A.Briedei piešķīra jaunu dzīvokli.

1994. gada 31. janvārī pie savas mājas ieejas durvīm tika piekauta Rīgas Latgales priekšpilsētas inspektore Rūta Icaka. Pēc ilgstošas slimošanas viņai tika piešķirta 3. grupas invaliditāte.

Gan par sprādzienu, gan par uzbrukumu tika ierosinātas krimināllietas, taču noziegumu izdarījušās personas tā arī netika noskaidrotas.

1996. gada 29. oktobrī par uzbrukumu Valsts valodas inspekcijas pilnvarotajai personai Jānim Lapsam pie kriminālatbildības tika saukti un sodīti ar nosacītu sodu bez brīvības atņemšanas A.Žuromskis un S.Serkevics.

Sākot ar 1992. gada oktobri, savā darbā esam iesaistījuši arī inspekcijas pilnvarotās personas. Septiņu gadu laikā pilnvaroto personu apliecības ir saņēmuši 300 cilvēki, šobrīd gan aktīvi darbojas kādi trīsdesmit, tai skaitā pašvaldību inspektori. Tā kā pārraudzīt valsts valodas lietošanu nav pašvaldību pastāvīgā funkcija, esam pateicīgi tām pašvaldībām ( un it īpaši Rīgas Domei), kas ir izveidojušas savas valodas inspekcijas. Pirmkārt, pašvaldības inspekcijas darbība samazina pārkāpumu skaitu, rada attiecīgajā administratīvajā teritorijā lielāku kārtību, otrkārt, nodibinot valodas inspekcijas, šīs pašvaldības demonstrē, ka tām nav vienaldzīgi ar valsts valodu saistītie jautājumi, treškārt, tas tiek darīts administratīvās teritorijas iedzīvotāju interesēs, ceturtkārt, pašvaldība rada jaunas darba vietas, algotie darbinieki, kā zināms, strādā profesionālāk par tiem, kas darbu veic sabiedriskā kārtā.

1994. gada nogalē, nokārtojot ierēdņu kandidātu atestāciju, inspekcijas darbinieki kļuva par valsts civildienesta amatpersonām. Pats lielākais ieguvums bija algu paaugstinājums, citas likumā Par valsts civildienestu noteiktās garantijas.

Pēc 5. Saeimas deputātu D.Stalta, E.Berklava, P.Tabūna, M.Budovska un A.Lamberga 1994. gada 6. septembra pieprasījuma Valsts valodas centra darbinieki kopā ar Latviešu valodas ekspertu komisiju izstrādāja Latvijas Republikas Valsts valodas likuma projektu. Minētais likumprojekts 1994. oktobrī tika iesniegts Tieslietu ministrijai, 1995. gada 21. novembrī to akceptēja Ministru kabinets un nosūtīja uz Saeimu izskatīšanai.

Sākās jaunā likuma "gaidīšanas svētki"... Apstājās normatīvo aktu izstrāde, visi mūsu priekšlikumi tika noraidīti, sak, pagaidiet, tūlīt taču pieņems jauno likumu.Kamēr Latvijā joprojām ir spēkā 1989. gada LR Valodu likums, gan Lietuvā, gan Igaunijā 1995. gadā bez liekas ažiotāžas tika pieņemti jaunie valodas likumi.

Pēc pieciem vai desmit gadiem mēs visi būsim tur, Eiropas Savienībā. Tikai — kādi mēs būsim ? Tas, ka ne lietuvieši, ne igauņi, sasniedzot šo mērķi, nacionālo identitāti (savu patību) nepazaudēs, jau tagad ir skaidrs. Kādi galapieturā būs latvieši, lielā mērā izšķirsies šogad, Saeimai balsojot par jauno Valsts valodas likumu.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!