Lai mūžam godā celtu Latviju

Par 2000. gada 6. marta piemiņas pasākumiem Skrundas Airītēs

Snieg. Drēgns vējš rauj karogus vīriem no rokām. Neredzēti gara karavīru ierinda izkārtojusies uz vecā Skrundas lielceļa iepretim pulkveža Oskara Kalpaka un viņa kritušo vīru piemineklim — Nacionālo bruņoto spēku štāba orķestris, Jūras spēki, Zemessardzes 14., 42. un daudzi citi bataljoni no Latvijas malu malām, atsevišķais studentu bataljons ar neiztrūkstošo kapteini Alekseju Ozoliņu ierindā, jaunsargi, skolēni, daudzu karavīru veterānu organizāciju pārstāvji. Svētbrīdi vada Kuldīgas Sv.Katrīnas draudzes mācītājs prāvests Viesturs Pirro.

Attēlā: pie Oskara Kalpaka pieminekļa dodas NBS komandieris Raimonds Graube

(centrā) un citi augstākie virsnieki

Pēc militārās ceremonijas un ziedu nolikšanas pie pieminekļiem karavīrus un klātesošos uzrunā Nacionālo bruņoto spēku komandieris ZS pulkvedis Raimonds Graube:

— Karavīri! Cienījamie klātesošie! Katru gadu marta sākumā mēs nākam šeit, Airītēs, Visagala kapos, Rudbāržu skolā un citās vietās pieminēt mūsu pirmo armijas komandieri pulkvedi Oskaru Kalpaku. Tāds bija mūsu pirmā komandiera liktenis. Viņš krita kaujā, viņš krita savu karavīru priekšā, viņš krita, cīnoties par mūsu valsts neatkarību. Šī nav lappuse tikai mūsu militārajā vēsturē, šī ir lappuse mūsu valsts neatkarības vēsturē. Bez tāda karavīra, bez tāda komandiera, kāds bija pulkvedis, nebūtu iespējama mūsu valsts neatkarība. Viņš bija vadonis, komandieris, kurš kā šīs valsts pilsonis varbūt nepaspēja izbaudīt valsts neatkarību, bet viņš izdarīja daudz vairāk — iedeva mums ticību, ka varam būt brīvi un neatkarīgi, ka spējam par to cīnīties un spējam to sasniegt. Ir apbrīnojama tā ticība un gribasspēks, kas bija viņā un viņa karavīros tajā tālajā 1919.gada ziemā. Tas nav pat apjaušams, fiziski izskaidrojams vai aprēķināms — kādai jābūt ticībai, lai karavīri — skaitā nedaudz vairāk par diviem simtiem — uzsākot sāpīgo atkāpšanās ceļu no Rīgas, izcīnot nevienlīdzīgās kaujas, spētu apstāties pie Rudbāržiem, spētu mobilizēties uzbrūkošajām kaujām un tās realizēt. Domāju, ka viņa gars, šī viņa pārliecība nāk līdzi mums, nāca līdzi tiem varoņiem, kas cīnījās ar Latvijas neatkarības cerību sirdī gan Otrā pasaules kara cīņās, gan arī pēc tam. Man kā Nacionālo bruņoto spēku komandierim ir īpašas jūtas, šeit stāvot netālu no tās vietas, kur krita mūsu pirmais komandieris. Tā ir milzīga atbildība — mums visiem kopā ir jāizveido spēcīga Latvijas valsts armija, un šī nepieciešamība nav izmērāma ne automātu skaitā, pat ne tanku skaitā, tā ir mērāma ar vienu mērvienību — cik patriotiski, cik cīnīties spējīgi un griboši par savu valsti mēs būsim, tik stipra arī būs mūsu valsts aizsardzība.

Vēl varēja muzejā "Airītes" pārlapot vēstures lappuses, ielūkojoties dažā unikālā uzņēmumā vai vēsturiskā dokumentā. Tur varēja atrast arī kāda valstsvīra aicinājumu:

Kam drosme ir un goda prāts, un skaidra sirds,

kam tauta tuvāka par draugu stāv,

tas nāk man līdz, tas nāk man līdz,

lai mūžam slavā, godā zeltu Latvija!

 

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Andris Kļaviņš