No latviešu saknēm uz Latvijas zvaigznēm

Par latviešu studentijas biedrošanos 125 gadu ritumā

Latviešu tautas jaunajām paaudzēm allaž tuvas ir bijušas zinību slāpes, ar vienkāršu lauku pamatskolu sākot un augstām universitātēm beidzot. Tālajos carisma gados tās varēja veldzēt tuvākajā Rīgas Politehniskajā institūtā un Tērbatas universitātē, kā arī Vakareiropas alma mater un Pēterburgā un Maskavā. Vien Krievijas otrajā galvaspilsētā 1883.gadā jau studēja 16 latvieši (13 no Kurzemes un trīs no Vidzemes guberņas): septiņi – tieslietas, pieci – medicīnu, divi – filoloģiju, pa vienam – matemātiku un farmāciju. Censoņu pulkā bija nākamais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste (1859–1927), kas studēja jurisprudenci, topošie tiesībnieki Jānis Kreicbergs (1864–1948) un Fricis Garais (1865–1936), Krišjāņa Barona dēls Kārlis (1865–1944) un citi.

No Maskavas latviešu studentu vakariem laika gaitā, vairākkārt mainot nosaukumu, izauga akadēmiskā vienība “Austrums”, kas savu pastāvēšanas laiku skaita no 1883.gada 31.oktobra. J.Kreicbergs vēlāk atzīmēja, ka J.Čakstes kā “organizācijas dibinātāja, veidotāja un sarga” personiskā nostāja izšķirošos “Austruma” dzīves pagriezienos izveidoja tā demokrātiskas organizācijas identitāti, kurai iekšējā dzīvē un ārējās izpausmēs raksturīga ne vien pašapziņa, bet arī tolerance.

“Austrums” ir gan viena no vecākajām latviešu akadēmiskajām mūža organizācijām, gan lielākā nekorporantiskā savienība, kas, izvēlējusies savu ceļu, palikusi uzticīga tam bez pārtraukuma jau vairāk nekā 125 gadus. Un tās garajai, bagātajai, bet ne vienmēr vieglajai dzīvei ir veltīta 991(!) lappusi bieza, labi ilustrēta, uz teicama papīra iespiesta grāmata, kuras sakārtotājs un galvenais autors ir vienības vecbiedrs Dr.hist. Ainārs Lerhis. Viņam talkā nācis organizācijas goda biedrs akadēmiķis Jānis Stradiņš un četri trimdas kopu darbinieki un vadītāji: Andrievs Eiche, Andrejs Roze, Ojārs Upatnieks un Viesturs Pauls Karnups. Gandarī arī Dr.phil. Ainārs Dimants, kas ir šā lielizdevuma galvenais redaktors un “Austruma” vēstures komisijas priekšsēdētājs, viens no šīs organizācijas atjaunotājiem atdzimušajā neatkarīgajā Latvijā.

Pie vārda piesakās “Austrums”

Maskavas perioda (1883–1918) aplūkojums pieder A.Lerha un J.Stradiņa spalvai. Viņi, balstoties galvenokārt uz savu priekšgājēju pētījumiem, presi un literatūru (Krievijas arhīvi autoriem arcīmredzot nav bijuši pieejami vai arī nav izmantoti), soli pa solim izseko turienes latviešu lasāmo vakaru pāraugšanai par organizāciju ar savu rakstītu vai nerakstītu programmu, statūtiem, noteikumiem, tradīcijām, simboliem utt., u.tml. Viņu tekstā ņirbēt ņirb vārdi, uzvārdi, biogrāfijas, fakti, notikumi u.tjpr. Faktoloģija (arī nākamajās nodaļās) dažbrīd pat nogurdina. Taču mūs un, šķiet, arī auditoriju, vai vismaz tās lielu daļu, vairāk interesē analīze, vērtējumi un secinājumi. Kaut, gods godam, to grāmatā netrūkst.

Bet vispirms tomēr jāatceras, ka studentu vakari parasti notika katru otro nedēļu kādā no dalībnieku dzīvokļiem. Tajos lasīja referātus un diskutēja par visdažādākajiem jautājumiem: dabas zinātnēm, jurisprudenci, nacionālo problēmu, Latvijas vēsturi un latviešu valodu, cīņu pret vācu virskundzību dzimtenē u.c. Kāds no saieta pastāvīgajiem apmeklētājiem nereti pēc avīžu ziņām un citiem materiāliem informēja par notikumiem Latvijā. Skanēja aicinājumi vākt latviešu folkloru un kopt dzimto valodu.

J.Stradiņš uzsver, ka ““Austruma” vēsturiskajā mantojumā jāpatur viss vērtīgākais, paliekošais, kas sasniegts Maskavas laikā un vēlākajos gados, – “kulturālais nacionālisms”, patriotisms, tolerance, demokrātisms, allaž spēcīgie intelektuālie starojumi, K.Valdemāra un J.Čakstes liktie idejiskie pamati, arī pievēršanās zinātniskajai pētniecībai”. Viņš īpaši akcentē Čakstes dzimtas (seniora, dēlu Konstantīna un Mintauta, znota Vernera Tepfera) lielo lomu vienības darbības agrīnajā posmā un neatkarīgajā Latvijā. Akadēmiķis norāda, ka nepastāvēja nepārvaramas plaisas starp korporācijām un vienību “Austrums”, lai gan tā nepieņēma korporantu bramanību, uzdzīvi un attālināšanos no tautas, vienlaikus norobežojoties no sociāldemokrātiskās “Zemgalijas”, kuru savā laikā slēdza cara varas iestādes (120.–121.lpp.). Līdzīgus uzskatus grāmatā pauž arī A.Lerhis un ārpuses autori.

Par brīvu valsti, brīvu garu

Starpkaru suverēnajā Latvijā neviena netraucētas varēja darboties daudzās studentu organizācijas. Lai gan to starpā un pašu vidū gadījās pa konfliktam vai pat krīzei, kura nepagāja secen arī “Austrumam”, kopumā tas 20 gadus darbojās visnotaļ sekmīgi. Pēc Pirmā pasaules kara un pilsoņu kara Krievijā lielākā daļa austrumiešu atgriezās dzimtenē un gandrīz 60 no viņiem piedalījās Brīvības cīņās, pieci saņēma Lāčplēša Kara ordeni. Viņu vārdi un uzvārdi ir atrodami grāmatā. Daudzi austrumieši kļuva par plaši pazīstamiem valsts, sabiedriskiem un militāriem darbiniekiem: Hermanis Apsītis, Kornēlijs Veitmanis (Veidnieks), Jānis Ducens, Fricis Birkenšteins u.c. Jau 1919.gada 18.decembrī Rīgā notika pirmā vecbiedru sapulce. Pēc divām dienām nākamajā sanāksmē pieņēma tēzes par “Austruma” uzdevumiem neatkarīgajā Latvijā. Lūk, dažas no tām:

• uzņemt bijušās Maskavas universitātes biedrus, citu ārzemju augstskolu latviešu studentus un LU studentus;

• veicināt nacionālās kultūras attīstību;

• izkopt savos biedros biedriskuma un draudzības garu un būt tolerantiem, respektējot godīga pretinieka politiskos un kulturāli sabiedriskos uzskatus;

• atmetot ārējās vāciskā rakstura studentu pazīmes, pamatā pieņemt korporāciju vērtīgo kodola ideju – solidaritāti.

Atbilstoši Rīgas apgabaltiesas 1920.gada 16.oktobra lēmumam studentu sabiedrību “Austrums” iekļāva biedrību reģistrā. Pēc statūtu akceptēšanas organizācija varēja oficiāli darboties. To uzsāka 33 vecbiedri (filistri) un 14 aktīvie biedri, resp. studenti (savieši). Vēl uzņēma 15 jaunus locekļus. “Austruma” popularitāte studentijā strauji auga. 1933.gadā tajā jau bija 176 biedri. Pēc prezidentūras beigām par vecbiedru kļuva Maskavas universitātes Juridiskās fakultātes absolvents Gustavs Zemgals (1871–1929). Šajā laikā vienībā funkcionēja 18 institūcijas – bez vadības orgāniem astoņas dažādas komisijas: audzināšanas, literārā, bibliotēkas, dziedāšanas, sporta u.c. Tika turpināta Maskavas laika tradīcija, literārās sapulces ar referātiem un diskusijām. Bet grāmatas autori pamatoti pārmet saviem priekšgājējiem, ka “Austrums” 1929.gada 15.septembrī nepiedalījās Raiņa bērēs, kuras kupli apmeklēja plašas un politiski dažādas Latvijas sabiedrības aprindas. Bija nepareizi ņemt vērā tikai to, ka Rainis bija sociāldemokrāts, un ignorēt lielā dzejnieka vispārējos nopelnus tautas un valsts labā (174.lpp.).

K.Ulmaņa autoritārā režīma laikā (1934–1940) attieksme pret “Austrumu” nebija tik labvēlīga kā demokrātijas gados. Arī paši austrumieši nebija sajūsmā par šo iekārtu, jo bija audzināti parlamentārisma garā. Neraugoties uz šādu duālismu, viņi tikpat atsaucīgi piedalījās 18.novembra svinībās, J.Čakstes un Brīvības pieminekļa atklāšanā un citās svarīgās sabiedriski politiskās akcijās. 1934.gadā notika 22 literārie un sabiedriskie vakari, 1935.gadā – 23, 1936.gadā – 24, 1937.gadā – 24, 1938.gadā – 24 un 1939.gadā – 24. Pēdējā “miera” gadā, piemēram, pazīstamais ekonomists J.Bokalders referēja par pasaules saimniecību, LETA direktors un rakstnieks R.Bērziņš – par Igaunijas zemi un tautas vēsturi, R.Šīrants – par kaņepāju kulstītājiem un liģeriem Rīgā utt. Pa laikam uzstājās arī savieši un viesi.

30.gadu vidū “Austrums” atsaucīgi piedalījās LU studentu vienību savienības veidošanā (korporācijas tajā nesastāvēja). Raksturīgi, ka šīs organizācijas dibināšanas sapulce notika 1935.gada 24.maijā austrumiešu namā Rīgā, Ģertrūdes ielā 123, kas 90.gados tika atgūts un kur arī mūsdienās atrodas vienības “štābs”. Viņi allaž bija dalībnieku pulkā Vienību savienības rīkotajās talkās Aglonā, Nāves salā, Pļaviņās un citās vietās. “Austruma” koris 1938.gada jūnijā piedalījās IX Vispārējos latviešu dziesmu svētkos. 30.gadu problemātikas iztirzāšanā ir jau plašāk izmantoti Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumenti.

Par sarkano un brūno mēri

Padomju un nacistu iebrukuma un okupācijas laikā arī “Austrumam” pienāca grūtas dienas. Senators M.Čakste vēlāk ļoti asi nosodīja ienaidnieka ielaišanu Latvijā bez militāras pretestības. Ģenerālis V.Tepfers izteica viedokli, ka pat armijas nepietiekamais apbruņojums nedrīkstēja būt par iemeslu kapitulācijai bez cīņas. Viņš kritizēja kara ministru ģenerāli J.Balodi par nolaidībām šīs ministrijas vadībā.

1940.gada nogalē “Austrumu”, tāpat kā citas studentu organizācijas, slēdza. A.Lerha skrupulozā darba rezultātā noskaidrots, ka pirmajā padomju okupācijas gadā deportēts vismaz 31 austrumietis. Atrastās 29 viņu fotogrāfijas, no kurām lielākā daļa ir pirmpublicējumi, un pētnieka uzrakstītās šo cilvēku īsbiogrāfijas arī ievietotas krājumā.

Cietušo dzīvesstāstiem un attēliem tāpat ir bagāta vācu okupācijas laikam veltītā nodaļa. Par to var autoru tikai slavēt. Taču vēl lielāku atzinību viņš ir pelnījis par konkrēti un objektīvi parādīto austrumiešu ciešo sadarbību, teiksim, ne ar kolaboracionistu Latviešu leģiona ģenerāli R.Bangerski, bet caurcaurēm demokrātisko Latvijas Centrālo padomi, kuras pirmais vadītājs bija LU prof. K.Čakste. A.Lerhis raksta: “Bija patrioti, kuri saskatīja politisku tuvredzību kaut īslaicīgā sadarbībā ar jebkādu no svešajām varām. Viņi pretojās abiem totalitārajiem režīmiem, pauda nesamierināmību ar tiem gan morāli, gan politiski. Arī austrumietis prof. K.Čakste vācu okupācijas sākuma posmā sāka aktīvu darbību politiskā pretestības kustībā kopā ar grupu austrumiešu, kuri bija uzsākuši pagrīdes darbību jau padomju okupācijas gadā [..]. Darbība LCP bija nozīmīgākais nacionāli patriotiskais daudzu “Austruma” biedru ieguldījums Otrā pasaules kara gados un nozīmīgs laikmets “Austruma” vēsturē.” (296.lpp.)

Grāmatā detalizēti stāstīts par K.Čakstes līdzbiedru V.Tepfera, M.Čakstes, Jāņa Breikša (1887–1965), Leonīda Siliņa (1916–2005) un citu nerimtīgajām pūlēm pagrīdes apstākļos informācijas vākšanā par okupācijas režīmu Latvijā un nosūtīšanu uz Stokholmu, austrumiešu lomu laivu akcijā, vedot politiskos bēgļus – vairāk nekā četrus tūkstošus cilvēku – uz Zviedriju, un pārējām aktivitātēm. Zinātnieks rezumē: “Lai gan LCP padomes locekļus apcietināja, padomes darbība netika pārtraukta. Tomēr spēki bija nevienādi, jo abas naidīgās varas latviešu nacionālās pretestības dalībniekus apkaroja īpaši nežēlīgi [..]. Otrā pasaules kara beigās latviešu tautas pretinieku pārspēks bija nesamērīgi liels. Cīņā arī “Austrums” zaudēja ļoti daudz.” (321.lpp.)

Par kopām trimdā

Ārzemēs nokļuvušie austrumieši arī neturēja rokas klēpī salikuši. Viņi izvirzīja sev šādus mērķus:

• turpināt darbību, lai uzturētu dzīvu Latvijas ideju;

• palēnināt asimilācijas procesu, lai paaudzei, kas dzimst un dzīvo ārpus Latvijas, uzturētu latviski identitāti – valodu, tradīcijas, vēsturi, kultūru;

• nodot tālāk “Austruma” principus līdz laikam, kad Latvija atkal būs brīva;

• atbalstīt trimdas latviešu sabiedrību.

Kā šie mērķi tika īstenoti, var izlasīt 255 (!) lappusēs. Pirmā valsts, kur pēc kara jau 1945.gadā sāka darbu “Austrums”, bija Zviedrija, jo tur ar laivām nokļuva daudz austrumiešu. Lielākās viņu kopas, nemaz nerunājot par individuāli izkaisītiem tautiešiem aptuveni 20 valstīs, līdz 50.gadu sākumam izauga Kanādā, ASV, Austrālijā un Vācijā. Zviedrijā iznāca interns žurnāls “Atceries Austrumu” (1951–1965), pēc tam Bostonā “Austrumu Vēstis” līdz pat 1993.gadam. Jādomā, ka apjomīgais stāstījums par šo kopu darbību un veikumu sevišķi interesēs turienes latviešu diasporu, viņu bērnus un mazbērnus.

Par pēdējo cēlienu – apspiestajā un brīvajā Latvijā

Šim ilgajam laikam kalpo grāmatas pēdējās divas nodaļas. No 1945. līdz 1989.gadam dzimtenē dzīvi palikušie austrumieši bija spiesti savā zemē satikties pagrīdes apstākļos, neformāli, taču viņi iespēju robežās saglabāja savstarpējos sakarus laikā, kad akadēmiskā vienība “Austrums” oficiāli nepastāvēja. Viņi bažīgi raudzījās, vai arī viņu ceļš nevedīs uz … Tālajiem Austrumiem. Tāpat kā iepriekš, A.Lerhis informē par represēto biedru likteņiem, viņu biogrāfijām, ko papildina attēli.

Grupa Latvijā atrodošos biedru pat uzdrošinājās 1983.gada rudenī atzīmēt “Austruma” 100.gadadienu kādās lauku mājās. Ādažu pagastā zemnieku sētā “Suitiņos” 1989.gada 9.septembrī notika vienības atjaunošanas sanāksme (630.lpp.), taču autors 648.lpp. raksta, ka šī saieta vieta bijis nams Rīgā, Ausmas ielā 2. Kam ticēt? Šķiet, ka otrajai norādei, jo tur sīkāk pastāstīts par minētajā datumā notikušo. Jo vairāk vēl tālab, ka 14.septembrī šajā namā atkal bija sanāksme.

Notikumi tālāk, kā vēstīts grāmatā, risinājās aptuveni šādi:

… 24.septembrī Latvijas “Austruma” organizācijas jautājumu apspriež saietā latviešu trimdas topošajā centrā “Abrene” Francijā, piedaloties arī J.Stradiņam, LU rektoram Jurim Zaķim un Bonnas universitātes mācībspēkam Austrim Grasim.

… 25.oktobrī izveido atjaunotā “Austruma” valdi ar inženieri Vili Zirnīti (1909–1994) galvgalī, kuram bija galvenā loma vienības reanimācijā.

… 1990.g. 25.martā viņš biedru sanāksmē ziņo, ka paredzēts rīkot kopīgas tikšanās apmēram divas reizes mēnesī, kā arī literārus vakarus ar referātiem par dažādiem jautājumiem.

… 14.aprīlī valdes sēdē nolemj leģitimēt darbības atjaunošanu uz 1920.gada statūtu pamata, nepieciešamības gadījumā izdarot grozījumus.

… 13.septembrī pieņem labotos un papildinātos statūtus.

… 20.novembrī “Austrumu” akreditē Rīgas Tehniskajā universitātē.

… novembrī Rīgā iznāk “Austruma Vēstneša” pirmais numurs.

… 1991.g. 12.februārī “Austruma” saime vēl ir neliela – 15 vecbiedri, deviņi savieši, divi jaunieši un viena goda biedre.

… 1993.g. 19.maijā Tieslietu ministrija reģistrē akadēmisko vienību “Austrums” un tā var “uzsākt Latvijas Republikas likumos un savos statūtos paredzēto publisko darbību”.

… 21.septembrī gada sapulce ievēlē jaunu valdi, par vecāko – A.Dimantu.

… 1.novembrī LU akreditē “Austrumu”…

… Apskatītais izdevums varbūt nav akadēmisks darbs, bet zinātnisks foliants katrā ziņā. Tāpēc tam bez tradicionālā personu rādītāja ir pētnieciski pielikumi. Negaidīti daudz – veseli septiņi (!), kas aizņem vairāk nekā 100 lappušu (841.–951.lpp.). Tur bez ierastā avotu un literatūras saraksta ir vienības dažādu laiku statūti, tās tradīcijas un simboli, un, kas ir sevišķi svarīgi, akadēmisko referātu tēmas, autori, nolasīšanas laiks un vieta, kā arī “Austruma” pamatnostādnes, kuras pieņemtas vienības 120 gadiem veltītā sapulcē 2003.gada 24.oktobrī. Citēsim tās pēc nosaukumiem, kas jau liecina arī par to saturu. Tātad: akadēmiskums, latviskums, valstiskums, demokrātiskums, draudzība, ētika. Pielikumi beidzas ar Summary, protams, angļu mēlē. To būtu vajadzējis pārtulkot arī krievu valodā, bez kuras vismaz Maskavā jau nu nevarēja iztikt. Ja tam atvēlētu, sacīsim, deviņas lappuses, lielizdevums varētu dižoties tieši ar 1000 lappusēm. Bet tas nākotnei.

Izmantojot iespēju, vēlos apsveikt visus austrumiešus – aptuveni 250 Latvijā un citzemēs – valsts svētkos, un arī šogad, kā daudzkārt, redzēt jūs 18.novembrī gājienā no Universitātes uz Brāļu kapiem.

Nedaudz pārfrāzējot, gribas beigt apceri ar klasisko latīņu sentenci Vivat, crescat, floreat Austrums in aeternum! Lai “Austrums” dzīvo, zeļ un zied mūžīgi!

Ainārs Lerhis “Akadēmiskā vienība “Austrums” 125 gados (1883–2008)”, Izd.: N.I.M.S., 2011, 991 lpp.

Prof., Dr.habil.hist. Rihards Treijs