Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas
uzruna Baltijas asamblejas medaļas pasniegšanas ceremonijā Saeimas namā 2011.gada 10.novembrī

Es priecājos sveikt jūs – patiesus Baltijas patriotus – šovakar Saeimas namā. Šis ir nozīmīgs brīdis, jo Baltijas asambleja svin savu divdesmitgadi un tai par godu mūsu valstu sadarbības veicinātāji un atbalstītāji saņems īpašu apbalvojumu – Baltijas asamblejas medaļu.

Šis ir nozīmīgs brīdis, jo iezīmē 20 gadus kopš jaunas, skaidri eiropeiskas vēstures lapas atšķiršanas Baltijas valstu nebūt ne vienkāršajā vēsturē. Latvija, Lietuva un Igaunija plecu pie pleca un roku rokā ir stājušās Baltijas ceļā, ir pārcietušas barikādes un okupācijas armijas uzbrukumus un ir nodibinājušas savas neatkarīgas un demokrātiskas valstis. Tie bija latvieši, lietuvieši, igauņi, ukraiņi, krievi, poļi, ebreji – visi mūsu ļaudis, kas spēja paturēt sevī dzīvu brīvības ideju un izturēt visu, pat fizisku pārspēku.

Toreiz tādas šodienas realitātes kā dalība Eiropas Savienībā un NATO, bezvīzu ceļošana vai iespēja brīvi uzsākt uzņēmējdarbību bija tāls un izplūdis sapnis. Pat pašai neatkarības apjausmai vēl bija jāiesakņojas mūsu prātos. Taču mēs skaidri apzinājāmies, ka tikai vienotībā mēs spēsim pasaulei un Eiropai pierādīt, ka mūsu vieta ir bijusi un būs Eiropas un transatlantisko valstu saimē. Tā bija mūsu ambīcija, kuras sasniegšanai mēs netaupījām pūles.

Bērniem māca, ka grūtos laikos cilvēkiem ir jāturas cieši kopā, jāsavelkas kā pirkstiem dūrē. Un tā arī mēs esam visai pasaulei pierādījuši, ka trīs draudzīgu valstu vienotība var mainīt pasaules vēstures gaitu, pārvarēt dažādus šķēršļus, politiskās realitātes un totalitāro režīmu savstarpējās vienošanās. Arī mēs paši tagad zinām – ja cilvēki vienojas kopīgam un taisnīgam mērķim, garīgi un fiziski iesaistās vienotas idejas īstenošanā, tad vardarbībai un agresijai neglābjami pienāk gals.

Baltijas asambleja tika izveidota laikā, kad nepieciešamība pēc vienota un stingra spēka bija izšķiroša mūsu turpmākajai nākotnei.

Mēs panācām padomju karaspēka izvākšanu, veicām vērienīgas reformas, 2004.gadā kļuvām par pilnvērtīgām ES un NATO dalībvalstīm. Taču tas nenozīmē, ka ar to beidzās mūsu ambīcijas.

Baltijas asambleja savos divdesmit pastāvēšanas gados ir spējusi saglabāt sevi un mainīties līdzi laikam. Baltijas asambleja joprojām ir vienīgais Baltijas valstu parlamentu sadarbības institucionālais ietvars. Tā ir organizācija, kas turpina trīs Baltijas valstu ciešo saišu stiprināšanu, uztur dzīvu mūsu vienotības ideju un arī spēcina Baltijas valstu nacionālo identitāti, kā to pierāda Baltijas asamblejas balva literatūrā, mākslā un zinātnē.

Arvien vairāk papildus politiskajai dimensijai tā piedāvā un ietekmē konkrētu lēmumu īstenošanu, kas galu galā uzlabo mūsu iedzīvotāju dzīves līmeni. Tās ir kopīgas iniciatīvas veselības aprūpes jomā, izglītībā, vides jautājumos un daudzās citās jomās.

Man pašai ir gandarījums, ka arvien plašāk izvēršas arī sadarbība starp Baltijas asambleju un Ziemeļvalstīm. Šis ir virziens, kurš noteikti būs aktuāls tuvākajā desmitgadē, un tieši parlamentārajā līmenī mums ir iespējams to stiprināt gan politiski, gan piepildīt to praktiski.

Baltijas valstu sadarbība ir veiksmes stāsts – tā ir izdevība, kuru mums vajadzētu vēsturiski godāt, arvien kopt un stāstīt par to citiem, lai mūsu sasniegtais būtu kā iedrošinošs paraugs citiem.

Es sveicu šodien visus Baltijas patriotus! Mums kopā ir jāstrādā, lai mūsu turpmākajā attīstībā joprojām kā pamatvērtība saglabātos sadarbība starp Baltijas valstīm.

Lai mūžam plaukstoša Latvija, Lietuva, Igaunija!