"Leiputrija projektiem"

"Berlingske Tidende"

— 99.04.24.

Konsultantfirma "Carl Bro" ieradās Latvijā saistībā ar Rietumvalstu lielajiem palīdzības projektiem, kam jāpalīdz Latvijai pēc 50 padomju pakļautības gadiem atkal nostāties uz kājām.

Latvija ir īsta "leiputrija" tiem uzņēmumiem, kuru darbalauks aptver vidi un infrastruktūru. Valstī, kur daudziem ļaudīm nākas regulēt istabas temperatūru, atverot vai aizverot logu, ja vien vispār var runāt par kādu siltumapgādi, ir ne mazums darāmā.

Līdz šim ES, Pasaules Banka un Rietumu kaimiņvalstis, to skaitā Dānija, ir sūknējušas uz Latviju lielas naudas summas, lai uzlabotu apkārtējo vidi un stabilizētu šīs valsts ekonomisko stāvokli pēc 50 padomju okupācijas gadiem. Šogad Dānija piešķīrusi 30 miljonus kronu jauniem vides projektiem Latvijā, saistītiem ar sadzīves atkritumu un bīstamo atkritumu pārstrādi, notekūdeņu attīrīšanu un dzeramā ūdens uzlabošanu. Bez tam vēl 30 miljoni kronu piešķirti citiem vides projektiem dažādās rūpniecības nozarēs.

ES ir piešķīrusi aptuveni 150 miljonus kronu un paredzams, ka Pasaules Banka trīs gadu laikā piešķirs vairāk nekā miljonu kronu vides uzlabošanai un privātā un publiskā sektora stiprināšanai.

Palīdzības projekti dažādām ārvalstu konsultantfirmām ir labs ienākumu avots. Taču diez vai ārvalstis turpinās piešķirt līdzekļus gadiem ilgi, un Latvijas firmām nāksies vien maksāt pašām, paredz Bents Sēholms Jepsens.

Martā viņš tika paaugstināts amatā par inženierfirmas "Carl Bro" meitas uzņēmuma Latvijā direktoru. Uzņēmums atrodas pašā Vecrīgas sirdī. No sava ofisa Bents Sēholms Jepsens var sekot vecās Hanzas pilsētas atjaunošanai, vērojot kā vecajā autonovietnē padomju kravas automašīnas ar to katastrofālo dizainu pamazām tiek aizstātas ar moderniem Rietumu transporta līdzekļiem.

"Rietumeiropas finansējumu avots nebūs mūžīgs. Tādēļ mēs mēģinām atbrīvoties no Rietumu noteiktās palīdzības kārtības un cenšamies iegūt vairāk vietējos latviešu klientus. Nākamo piecu gadu laikā mums stingri jāpieķeras maksātspējīgam Latvijas tirgum," saka Bents Sēholms Jepsens, paskaidrojot, kādēļ "Carl Bro" ir nodibinājis uzņēmumu Latvijā.

"Iespēja slēgt tiešus līgumus ar uzņēmumiem un pašvaldībām dod zināmas priekšrocības. Patiesībā visu ir vieglāk nokārtot, ja pati struktūra ir latviska. Lai būtu līdzvērtīgās pozīcijās ar vietējiem, arī mums jābūt latviskiem," saka Bents Sēholms Jepsens.

Viņš pats ir precējies ar latvieti un tekoši runā latviski. Un seši no astoņiem darbiniekiem ir latvieši. Tie ir tehniski augsti kvalificēti darbinieki. Taču nevajag sevi mānīt ar domu, ka Latvija līdzinās Dānijai. Šeit pastāv lielas kulturālas atšķirības.

"Izglītība un darbs augstā mērā ir orientēti uz konkrētu specializāciju, nevis uz to, ko mēs Dānijā dēvējam par "starpprofesiju sadarbību". Katra persona šeit ir specializējusies konkrētā jomā un ir autoritāte savā profesijā. Ja jūs kaut mazliet novirzīsieties no tēmas, kas ir jūsu sarunu biedra kompetencē, viņš tūdaļ atkāpsies un ieteiks jums griezties pie nākamā eksperta. Tas mazliet palēnina lietu gaitu," saka Bents Sēholms Jepsens.

"Carl Bro" uzsāka darbību Latvijā īsi pēc valsts neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Pirmais darbs bija Ziemeļu Padomes uzdevumā atzīmēt kartē "vides bumbas".

"Mēs redzējām, ka gaidāmi arvien vairāk uzdevumu; īpaši vērā ņemams bija atbalsts no Dānijas vides aizsardzības organizācijām, ES PHARE programmas un Pasaules Bankas. Uzdevumu bija tik daudz, ka būtu zināma priekšrocība atrasties šeit uz vietas. Arī no latviešu puses tagad attieksme ir skaidra - arī viņi vēlas, lai sadarbības partneri strādātu tepat Latvijā," stāsta Bents Sēholms Jepsens.

Sākumfāzes ātro risinājumu laiks ir pagājis. Iesākumā bija daudzi projekti, kuru uzsākšanai pietika ar to, ka dāņu konsultants vai piegādātājs ieradās jau ar gatavu ideju kādam projektam. Viņi nāca klajā ar ideju, dabūja latviešu puses parakstu, tad devās atpakaļ uz Dāniju un saņēma šim projektam finansējumu. Iespējams, latvieši domāja, ka ir lietas, kurās viņiem palīdzība būtu vairāk nepieciešama, tomēr viņi ņēma pretī visu, ko varēja dabūt.

"Tagad latviešu prioritātes kļūst arvien vairāk izteiktas. Latviešiem pašiem pret sevi ir arvien augstākas prasības - kas īsti viņiem ir nepieciešams. Daudzās nozarēs viņi paši izstrādā stratēģijas un investīciju plānus un mēģina tos realizēt caur ārvalstu kompānijām," saka Bents Sēholms Jepsens.

Izejas punkts tam ir Latvijas vēlme tikt uzņemtai ES. Daudzās izmaiņas vides likumdošanā un daudzās investīcijas ir balstītas uz ES prasībām.

"Viņi apzinās, ka, Latvijai kļūstot par ES dalībvalsti, tai pāris gadu laikā būs jāpielāgojas ES prasībām, un runa ir par milzīgām investīcijām," saka Jepsens. "Carl Bro" Latvijā ir iesaistīts daudzos un dažādos projektos. Viens no tiem ir tieši saistīts ar ūdeni skarošo likumu pielāgošanu ES direktīvām.

Cits projekts, kurā "Carl Bro" ir iesaistīts kā padomdevējs, paredz tīrākas tehnoloģijas ieviešanu trīs Latvijas uzņēmumos zivrūpniecības, alus darīšanas un metālrūpniecības nozarēs. Šī projekta ideja ir demonstrēt pozitīvas attīstības iespējas videi kaitīgās nozarēs.

Bents Sēholms Jepsens atzīst, ka Latvijā joprojām ir daudzas jomas, kas prasa līdzekļus un vēl ilgi būs atkarīgas no ārvalstu palīdzības programmām un investīcijām.

"Tomēr pārtikas rūpniecība un kokapstrāde ir iegājušas pareizajās sliedēs, un daudzi uzņēmumi šajās nozarēs, ja vien gribētu, būtu arī spējīgi maksāt paši. Tomēr vides tīrības apziņa maksā naudu, un pagaidām uzņēmumi ievēro tikai šobrīd eksistējošās prasības," saka Bents Sēholms Jepsens.

Viņš arī uzsver, ka daudziem mazākiem pagastiem patiesi būtu nepieciešama konsultantu palīdzība. Tomēr Jepsens vienlaikus konstatē, ka Latvijas pagasti atrodas visai sarežģītā situācijā. Iedzīvotāju maksātspēja ir zema, un pagastu ienākumi ir ļoti pieticīgi.

"Tomēr mēs ticam, ka šis būs ekonomiskā pieauguma reģions, un, augšupejai sākoties, mēs gribam būt šeit," saka Bents Sēholms Jepsens.

Sonijs Vikmans

"Stabilitātes oāze"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.04.23.

Baltijas jūra starp nepiedalīšanos

aliansē un NATO paplašināšanos

Stokholma, 22.aprīlis. Gadiem ilgi, un jo īpaši pašreiz, Baltijas jūra liekas kā stabilitātes oāze Eiropā. Taču ne visās piekrastes valstīs šis miers saistās ar drošību. Vašingtonas NATO samits un Kosovas karš rāda arī šeit, pie Baltijas jūras, cik daudz ir likts uz spēles. Visās pārdomās kā dominējošs un neaprēķināms lielums parādās Krievija: kā reaģēs Krievija, ja kaut kas izmainīsies? Trijām Baltijas valstīm Kosovas karš parādīja, cik nepatīkama var būt atrašanās kaimiņos ar kādreizējo okupācijas varu. Šī iemesla dēļ atkal ir pieaugusi nepieciešamība pēc drošības. Arī Baltijas jūras valstis Zviedrija un Somija, kuras, atšķirībā no Baltijas valstīm, pašas savas gribas dēļ nav iesaistījušās aliansē, ne mazāk vaicājoši raugās uz austrumiem, ja runa iet par nākotnes nodomiem. Citādi nekā Baltijas valstīs, šeit baidās, ka drošībpolitiskas izmaiņas Baltijas jūras reģionā no Krievijas puses varētu tikt uzskatītas par provokāciju. Šādi domājot, oāzes stabilitāte nozīmē - nemodināt gulošus suņus.

Igaunijai, Latvijai un Lietuvai jau pirms galotņu tikšanās no Dānijas puses tika apliecināts, ka to prasība par pievienošanos NATO Vašingtonā tiks skaidri apstiprināta. Šis solījums atbilst loģikai, ka NATO atbalstīs Baltijas valstu brīvo izvēli pievienoties NATO jo spēcīgāk, jo skaļāk no Maskavas pie Baltijas jūras tiks vilkta "sarkanā līnija" NATO paplašināšanai, kā prezidents Jeļcins neveikli izteicās Polijas, Ungārijas un Čehijas Republikas uzņemšanas sakarā. Taču NATO nostājā pret Baltijas valstīm nekas nav saistošs. Izskatītos jau ļoti labi, ja NATO nodomu paziņojumus varētu uzskatīt par lieliem panākumiem. Trīs valstis, kurām to pagātnes dēļ šajā reģionā būtu vislielākais iemesls pieprasīt vairāk drošības, bet kuras līdz šim to ir vismazāk dabūjušas, neļaujas ilūzijai, ka pirmajai paplašināšanās kārtai uzreiz sekos nākamā. Starplaiks, no kura baidās Tallinā, Rīgā un Viļņā, pēc NATO ilglaicīgās iesaistes Balkānos varētu kļūt drīzāk garāks nekā īsāks. Tikmēr ceļu uz natoiskajām "atvērtajām durvīm" aizvietos sagatavošanās programmas un lavierējošas baltiešu-atlantiskas kombinācijas.

Pa to laiku Somija un Zviedrija protas šķērsot NATO atvērtās durvis tā, ka neviens to nepamana. Šis skandināvu meistarstiķis ir vērojams jau kopš ilgāka laika: no Stokholmas līdz Helsinkiem tiek izteikts pārliecinošs atbalsts ES drošības politikai - līdz šim gan tikai "krīzes novēršanas nolūkos". Taču ne tik pārliecinoši tiek runāts par to, ka atbilstošs militārs potenciāls Eiropā ir iespējams tikai ar NATO. Ar Kosovas karu skatījums uz to ir vēlreiz saasinājies. Aliansē neiesaistījušās Zviedrija un Somija, tāpat kā Austrija, nokļuvušas vienā situācijā ar ES dalībvalstīm, kuras vairākumā ir arī NATO dalībvalstis. Skandināviem tā ir mazāk sarežģīta nekā krīzes reģiona kaimiņiem Vīnē.

 

Brašas atziņas NATO lietā

Vēl vairāk par somu izturēšanos, kas gan vienmēr redzes lokā krievu kaimiņu paturot, ļoti ātri ir attīstījusi kontinentālo ES pragmatismu, izbrīnu izraisa Zviedrijas izturēšanās. No Stokholmas, kas reiz profilējās kā sarūgtināts amerikāņu imperiālisma pretinieks, ir dzirdamas brašas atziņas par NATO, labākajā gadījumā ar piebildi, ka lieta patiesībā piederētos pie Apvienoto Nāciju galda. Kamēr Zviedrijā agrāk pastāvēja plaša valdošo kreiso vienprātība par to, ka valsts neitralitāte ir garants morālai augstākai vērtībai, pašreiz nepievienošanās aliansei tiek definēta vairs tikai kā līdzeklis mērķim status quo saglabāšanai. Piemēram, NATO darbības Kosovā attaisnošana kā neizbēgama humāna intervence, ir iznīcinājusi šo vienprātību un maldina veco NATO pretinieku fronti, kas aliansē nesaskatīja vairāk par "karotkāru" institūciju.

Kopā ar Somiju Zviedrija jau pirms Dienvidslāvijas bombardēšanas apsolīja spēcīgāku drošībpolitisko atbildību Eiropas Savienībā. Abas valstis, atsaucoties uz attiecīgiem uzbrukumiem no ES partneru puses, jūtoties izaicinātas, jo īpaši tādēļ, ka pašas ir Amsterdamas līguma drošībpolitisko pasāžu līdzautores. "Bēgšanu uz priekšu" tām toreiz nodrošināja ar pūlēm nosargātā harmonija starp nepiederību aliansei un dalību ES. Britu premjers Blērs pagājušā gada beigās ar savu priekšlikumu par spēcīgāku ES militāro iesaisti draudēja izjaukt šo līdzsvaru. Tāpēc ārlietu ministri Stokholmā un Helsinkos ātri un tālredzīgi apsolīja: "Eiropas krīžu novēršana ir transatlantiskās kooperācijas svarīgs papildelements".

Ar mājienu, ka "neesot nekāda iemesla veidot paralēlas struktūras", abas valdības daudzsološi norādīja uz iespējamiem NATO galotņu tikšanās Vašingtonā secinājumiem. Kā Eiropas drošības politikas līdzeklis toreiz vēl tika favorizēta RES. Ar Kosovas karu ir kļuvis skaidrs, ka situāciju turpmāk noteiks ne RES, bet gan ES sadarbība ar NATO.

Somu ārlietu ministrijā jau iet tālāk un atklāti runā par RES kā ES un NATO "politiskā motora" likvidēšanu. Tā vietā nākot tieša saikne starp ES un NATO. Ja Somija reiz pievienosies aliansei, tad ne uzreiz NATO, bet droši vien kādai ES aizsardzības savienībai, kas līdzinātos dalībai NATO, tikai ar Eiropā ierobežotām funkcijām. Tālāku soli šajā virzienā spēra Somijas jaunā valdība ar veco ministru prezidentu Liponenu, valdības programmā izmainot klasisko Somijas aizsardzības formulu. Somija turpmāk nodrošināšot nevis "aliansei nepiederošu", bet "ticamu" aizsardzību. Neitralitātes sargiem Liponens argumentēja, ka Somija vairs neesot piesaistīta atbalsta paktam ar Padomju Savienību.

Baltijas valstīs ar augošu interesi sekos somu-zviedru trika attīstībai. Somija gada otrajā pusē no Vācijas pārņems ES prezidentūru un savos mēģinājumos, virzīt uz priekšu ES Austrumu paplašināšanos, negribēs apstāties arī drošības politikas priekšā. Igaunija jau ved sarunas par iestāšanos ES, Latvijai un Lietuvai drīz būtu jāseko. Ar to arī būtu piepildījusies vīzija par Baltijas jūru kā "ES iekšējo jūru", ja neskaita Krievijas pārrāvumus Kaļiņingradā un Pēterburgā. Toties priekšstats par "NATO iekšējo jūru", ņemot vērā "gulošos suņus", pēc iespējas tiek atbīdīts. Taču ūdens oāzē abos gadījumos ir viens un tas pats.

Jaspers fon Altenbokums

"Lietuvā aizstāvēja sievieti"

"Izvestija"

— 99.04.22

Kopš šī brīža lietuviešu sievietes var neuztraukties par seksuālu uzmākšanos

.

Reizē ar Seima apstiprināta īpaša kontroliera stāšanos amatā Lietuvā reāli stājas spēkā likums par vīriešu un sieviešu vienlīdzīgām tiesībām. Plaši izplatīts Rietumos, šāds likums pirmo reizi sāks darboties pēcpadomju teritorijā, un pirmo reizi Lietuvas Seima vēsturē likums tika pieņemts tik draudzīgi un ar humoru.

Tomēr, spriežot pēc likuma satura, vīriešiem var klāties plāni: par likuma pārkāpšanu tiek paredzēts sods no 100 līdz 4000 litiem. Piemēram, firmas direktoram atliek vienīgi "piecirst" savai sekretārei vai mēģināt uzsākt ar viņu romānu bez viņas piekrišanas. Pēc sūdzības saņemšanas kontrolieris tūlīt ierosinās lietu. Turklāt likums paredz atbildību par diskrimināciju pēc dzimuma vai pieņemot darbā, vai arī nosakot atalgojuma apjomu.

Lietuvā tiek paustas bažas, ka valsts ieslīgs diskusijās par to, vai uzstājīgs uzaicinājums pusdienās vai kompliments uzskatāms par seksuālu uzmākšanos, tas ir, vai tā ir rīcība, kas aizvaino cilvēka cieņu. Vīrieši savukārt var mierināt sevi ar iespēju sūdzēties par sieviešu-priekšnieču seksuālu uzmākšanos. Visi ar nepacietību gaida pirmo soda naudas piespriešanu un pirmo tiesu.

Nikolajs Laškevičs

"Dzelzs lēdijas mīļākais skolnieks"

"Frankfurter

Rundschau"

— 99.04.26.

Portrets: Igaunijas jaunais valdības vadītājs Lārs tiek uzskatīts par neoliberāli.

32 gadu vecumā viņš bija jaunākais valdības vadītājs Eiropā. Divus gadus vēlāk viņu no amata padzina ar neuzticības votumu. Tagad Marts Lārs, kurš 38 gadu vecumā jau ir pieredzējis politiķis, atgriežas. Viņš atkal vadīs valdību: šoreiz savas nacionāli konservatīvās Tēvzemes partijas koalīciju ar liberālo Reformu partiju un sociāldemokrātiski noskaņoto Moderātu partiju.

Kamēr pārējās Baltijas valstīs pēc izmaiņām pie varas palika vecā politiķu gvarde, igauņi izvēlējās saraut saites ar pagātni. Tā bija jauno galvu stunda, kas tiecās uzņemties atbildību tūlīt pēc diskusijām universitātēs. Starp viņiem bija arī Marts Lārs, kurš bija vēsturnieks Tartu augstskolā un Tautas frontē aktīvi darbojās Igaunijas neatkarības labā, ātri iegūstot neoliberālā brīnumbērna slavu: viņa ministru kabineta radikālie reformatori likvidēja cenu regulēšanu un muitas tarifus, veicināja privatizāciju un nojauca vecās tirdzniecības barjeras. Anglijas "dzelzs lēdija" Margarete Tečere Lāru nosauca par savu mīļāko skolnieku.

Taču paša valstī strīdējās par viņa šoka teoriju. Pašmāju lauksaimniecību - arī eksporta subsīdiju dēļ - no tirgus brutāli padzina lētākā ārzemju konkurence. Pensionāri bezdarbnieki un daudzbērnu ģimenes pieaugošo cenu dēļ ieslīga lielā nabadzībā. Igauņi kurnēja, ka Lārs gan pārvalda ekonomiskās teorijas, bet neko nesaprot no reālās dzīves.

Arī paša rindās par pašapmierinātu un autoritāru uzskatītais Lārs nebija populārs. Viņu kritizēja pat no tās pašas politiskās nometnes nākušais prezidents Lennarts Meri. Un tāpēc maz bija tādu, kuri bēdājās, kad ministru prezidentam pēc diviem gadiem vajadzēja aiziet no amata. Izraēlas ieroču iepirkšana, kas izrādījās dārgi un nelietojami, kā arī afēra ar Igaunijā no apgrozības izņemto krievu rubļu miljardu pārdošanu Čečenijai, maksāja Lāram amatu. Pēc sakāves nākošajās vēlēšanās viņš aizgāja no Tēvzemes partijas vadības.

Taču tad viņam radās vēlēšanās atgriezties. Pagājušajā gadā viņš atkal kļuva par "Pro Patria" vadītāju. Un tas, ka viņš vēlēšanās negaidīti atradās dažas promiles priekšā abiem koalīcijas partneriem, Lāram nodrošināja ministru prezidenta posteni. Tagad viņš grib atkal paātrināt reformu tempu, kas viņa priekšgājēju laikā ir samazinājies. Uzņēmumu nodokļu svītrošana - līdz šim 26%, tāpat kā visiem pārējiem ieņēmumiem - ir sensacionālākais pasākums ceļā, kam "2003. gadā ir jānoved līdz gatavībai ES."

Taču Lārs ir mācījies no agrākajām kļūdām. Šoreiz viņš reformu programmu grib nodrošināt sociāli. Koalīcijas programmā ir paredzēti nodokļu atvieglojumi ģimenēm ar bērniem, bērnu audzināšanas nauda vecākiem un prioritātes piešķiršana izglītības sektora uzlabošanai. Bez tam Lāram ir jāiegrožo arī sava autoritārā daba, jo viņam ir jāsatur kopā valdība, kurā labējie liberāļi, nacionāli konservatīvie un sociāldemokrāti velk dažādos virzienos.

Opozīcijas vadītājs Edgars Savisārs, kura Centra partija vēlēšanās ieguva vislielāko balsu skaitu, bet sarunās par valdību ar triku palīdzību tika atstāts malā, jaunajai koalīcijai paredz īsu mūžu.

Haness Gamilšegs

"Krievija izkrīt no ritma"

"International Herald

Tribune"

— 99.04.26.

Šajā nedēļas nogalē gandrīz katra Eiropas valsts nosūtīja un NATO megasamitu Vašingtonā savu pārstāvi - gan NATO dalībvalstis, gan tās, kas nav dalībvalstis. Krievi nebija ieradušies.

Par nelaimi NATO un Klintona administrācijai, kas bija smagi nopūlējušās, lai rastu Krievijai vietu jaunajā Eiropā. Bet vēl nožēlojamāk tas bija pašai Krievijai, kas tagad ir vēl izolētāka kā jebkad agrāk, un daudz vairāk pati sava vājuma apdraudēta.

Krievijas boikota tiešais cēlonis ir NATO karš Kosovā. Bombardēšana Krievijā ir izraisījusi spēcīgas emocijas - negatīvas, protams. Daži krievi apgalvo, ka viņu bažas par to, ka NATO ir agresīva nevis aizsardzības alianse, ir izrādījušās pareizas. Tiek izteikta līdzjūtība serbiem, kuri arī pieder pie Pareizticīgās baznīcas. Politiķi, kuri paši piedalījās savā brutālajā karā pret etniskajiem separātistiem Čečenijā, ir nobažījušies, ka Kosovas piemērs varētu tikt izmantots Krievijas sašķelšanai. Tiek pausta arī neapmierinātība ar to, ka NATO uzsāka savu kampaņu bez ANO Drošības Padomes piekrišanas - tas nozīmē, bez Krievijas un Ķīnas piekrišanas.

Pretestība pret NATO rīcību pati par sevi nav necienīga. Daudz amerikāņu un eiropiešu pievienojas uzskatam, ka gaisa kampaņa nebija optimālākais veids, kādā NATO vajadzēja sasniegt savus mērķus. Tomēr Krievija divējādā veidā ir ierobežojusi savas tiesības izvirzīt šādus argumentus.

Pirmkārt, tā nav spējusi piedāvāt nevienu reālu alternatīvu. Visa iepriekšējā gada laikā Krievija apgalvoja, ka atbalsta Kosovas autonomijas mērķus, etniskās vardarbības izbeigšanu un serbu karaspēka lielākās daļas izvešanu. Taču, kad Slobodans Miloševičs lauza savus solījumus attiecībā uz šiem mērķiem, kurus bija izlolojusi Drošības Padome, Krievija neizteica nekādus priekšlikumus, kā veicināt vienošanos īstenošanu par Kosovas civiliedzīvotāju aizsargāšanu.

Daudz nopietnāks ir bijis Krievijas atteikums nosodīt vai arī atzīt masu noziegumu pret cilvēci esamību, par kuriem ir atbildīgs Miloševičs. Ir jau labi uzstāties pret NATO bombardēšanu, ja tas ir jūsu viedoklis, kā arī pievērst uzmanību tam, kādus cilvēku upurus var nest šāda bombardēšana. Tomēr nav smalki izlikties, kā to darīja premjerministrs Jevgēņijs Primakovs, ka masveida bēgšanu no Kosovas ir izraisījusi vienīgi NATO bombardēšana. Nemaz nav smalki apgalvot, kā to ir darījis ārlietu ministrs Igors Ivanovs, ka piespiedu izceļošana ir vienīgi Rietumu propagandas lieta. Neviens neaizmirsīs, cik daudz krievu politiķu nespēja saņemties, lai nosodītu masveida izvarošanas un slepkavības. Tagad prezidents Boriss Jeļcins par starpnieku Kosovā ir iecēlis savu bijušo premjerministru Viktoru Černomirdinu. Tas tikpat lielā mērā var izrādīties kā pļauka pašreizējam premjerministram Primakovam kā centieni panākt mieru, tomēr NATO ir pamats veicināt Černomirdina centienus. Krievijas valdība ir novērsusies no komunistu un nacionālistu opozīcijas aicinājumiem veikt ārkārtas pasākumus, piemēram, bruņojuma nosūtīšanu Dienvidslāvijai.

Ja būtu iespējams atgriezt Krieviju procesā, nenododot NATO principus, jo labāk. Tomēr šai iesaistīšanai var būt nozīme tikai tik lielā mērā, cik tā atzīs realitāti un Miloševiča noziegumu sekas.

"Nacionālisma sēja Turcijā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.04.20.

Svētdien turku vēlētāji, ievēlot savu parlamentu, pārsteidzoši skaidri ir izšķīrušies par jaunu kursu.

Kaut arī amatā esošā ministru prezidenta Edževita Demokrātiskā kreiso partija vēlēšanās, kā jau bija paredzēts, guvusi labākos rezultātus, kā īstā balsošanas uzvarētāja ir kļuvusi otrā spēcīgākā labēji ekstrēmā Nacionālistiskās kustības partija (MHP). Vēl pirms desmit gadiem ultranacionāļiem neizdevās savākt ieiešanai parlamentā nepieciešamos 10 procentus. Abas vidēji - labējās partijas, Mesuta Jilmaza Mātes zemes partija un Tansu Čilleres Labējā ceļa partija, guva rūgtus zaudējumus. Un ar tradīcijām bagātā republikas dibinātāja Ataturka sekotāju kustība, sociāldemokrātiskā tautas partija, jaunajā parlamentā vispār netiks pārstāvēta. Zaudējumus cietuši ir arī islamisti. Viņu Tikumības partija, līdz šim lielākā parlamenta frakcija, nu ir tikai trešā spēcīgākā.

Jilmazs un Čillere saņēma rēķinu par korupcijas skandāliem, kuros bija iesaistītas viņu partijas, un kas uz laiku bremzēja valdības darbību. Un partijas aizlieguma apdraudētie islamisti vairs nav atraktīvi tiem protesta vēlētājiem, kuri pirms četriem gadiem vēl bariem par to balsoja. Armijas vadības brīdinājumi par to, ka Tikumības partijas uzvara netiks pieņemta bez rīkošanās, acīmredzot panāca savu. Un tomēr turku ģenerāļi nez vai var būt apmierināti ar vēlēšanu rezultātiem. Jo valsts dienvidaustrumos tāpat aizlieguma apdraudētā prokurdiskā Demokrātijas partija (Hadep) reģionālajā līmenī ir guvusi uzkrītošus panākumus. Kurdu apgabalu lielākās un otrās lielākās pilsētas Djarbakirā un Sirtā mēru amatus ieņems Hadep biedri, piederīgi partijai, kas militārajās aprindās tiek uzskatīta par aizliegtās Kurdu strādnieku partijas (PKK) politisko zaru. Konflikts ar nākamo Ankaras valdību ir ieprogramēts.

Viena no vēlēšanu dīvainībām bija kurdu jautājuma aizliegums. Neviena no lielajām partijām necentās radīt koncepciju, kā atrisināt šo valsts neatliekamāko problēmu. No kreisajiem populistiem par nacionālistu nodēvētais Edževits sildījās "kurdu terorisma" galīgas uzvarēšanas maldīgajā slavā. Kopš Odžalana apcietināšanas pirms diviem mēnešiem turku televīzijas skatītāji tiek apveltīti ar brutāliem attēliem, kuru vientiesīgā un viegli iegaumējamā jēga izskan vienmēr vienādi: kurdu asinskārais bērnu slepkavnieks ir cietis sakāvi no lielās turku nācijas. Naža dūrienu vēlēšanu propaganda acīmredzot arī Turcijā ir novedusi pie politiska panākuma. Sēkla ir uzdīgusi.

Skaidrais vēlētāju spriedums nepiepilda cerības pēc politiski un saimnieciski stabiliem laikiem. Stambulas akciju birža pirmdien reaģēja ar skaidru kursu kritumu. Turpmākie mēneši nesola neko labu, pēc pēdējo dienu atkal uzliesmojošām cīņām starp kurdu nemierniekiem un armiju. Ja Odžalans pēc tiesas sprieduma tiks nonāvēts, kā to jau pieprasa ultranacionālisti, ir jārēķinās ar nemierīgiem laikiem valstī. Pieprasīti tiek samierinoši spēki. Taču tie pēc pēdējām vēlēšanām atrodas grūtā situācijā.

"Serbi vērsīsies pie Rietumiem"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.04.27.

Lēmums par sauszemes karaspēka nosūtīšanu uz Kosovu ir tikai laika jautājums. Sauszemes operāciju galvenā bāze būs Albānija. Manā ieskatā NATO arī pieņems lēmumu par Kosovas Atbrīvošanas armijas apbruņošanu, laikraksta korespondentei Malgožatai Altermanei teica Bonnas Starptautiskā stratēģisko analīžu centra direktors Holgers Meijs.

Malgožata Altermane:

Kā Jūs vērtējat NATO Vašingtonas galotņu konferences rezultātus?

Holgers Meijs:

Vašingtonā NATO praktiski deklarēja, ka ir atbildīga par visu, kas notiek pasaulē - Āfrikā, Āzijā, Tuvajos Austrumos, utt. Es uzskatu, ka tā ir stratēģiska kļūda, par kuru nākotnē NATO varētu nākties samaksāt augstu cenu - tai nāktos samaksāt ar Alianses vienotību. Tas varētu mazināt Alianses spēku un efektivitāti. Militārā ziņā spēcīgā aizsardzības savienībā, kurai ir skaidri noteikti un ierobežoti mērķi - visu savu dalībvalstu robežu aizsardzība saskaņā ar principu: viens par visiem, visi par vienu, ir viegli panākt vienprātību. Tagad NATO nākotnei gatavo visai nestabilu pamatu. Pirmām kārtām jau tādēļ, ka ir palielinājies tās dalībvalstu skaits, kas jau pats par sevi ir zināms "līdzsvara zaudējuma" faktors. Otrkārt tādēļ, ka Alianse ir apsolījusi uzņemt jaunas dalībvalstis. Treškārt tādēļ, ka NATO ir deklarējusi, ka turpmāk tā vairs nebūs vienīgi aizsardzības savienība, bet gan "pasaules policists", kas apkaro teroristus, diktatorus, cīnās pret kodolieroču izplatību, utt. NATO vadībai aizvien biežāk nāksies nodarboties ar otršķirīgiem jautājumiem tā vietā, lai koncentrētos uz galveno jautājumu: uz savu dalībvalstu drošību savā teritorijā. No tā reizēm var celties tikai zaudējumi, lai kā arī negribētos to atzīt. Jau tagad ir redzams, ka, jo ilgāk ievilksies konflikts Kosovā, jo grūtāk NATO nāksies saglabāt savu vienotību, piemēram, jautājumos par sauszemes spēku iesaisti vai naftas embargo ievērošanu attiecībā pret Serbiju. Vašingtonā NATO sev noteica ārkārtīgi cēlus mērķus un viss būtu ļoti jauki, ja vien būtu garantijas, ka NATO arī turpmāk būs spēcīga organizācija. Bet spēks prasa naudu. Es neticu, ka Alianses Eiropas sabiedrotie sava militārā potenciāla attīstībai piešķirs tik daudz līdzekļu, cik daudz no viņiem pieprasa amerikāņi.

MA:

Vašingtonas galotņu konference nedeva nekādus radikālus risinājumus Kosovas jautājumā. Komentātori gaidīja, ka tur tiks pieņemts lēmums par sauszemes spēku iesaistīšanu.

HM:

Militārie eksperti jau agrāk brīdināja politiķus, ka ar aviācijas uzlidojumiem vien karu pret Miloševiču uzvarēt nav iespējams. Vašingtonas galotņu konference vēlreiz apstiprināja, ka Alianses politiskajiem vadītājiem nav izstrādāta nekāda stratēģija uzvaras sasniegšanai karā. Neviena alianses dalībvalsts nevēlas sūtīt savus karavīrus cīņās Kosovā. Ir jau tiesa, ka daži britu politiķi tagad apgalvo, ka gribot nosūtīt karavīrus, taču tā pati Lielbritānija pirmajā uzlidojumu dienā paziņoja, ka uz Kosovu sauszemes vienības sūtītas netiks. Tā bija viena no visidiotiskākajām deklarācijām. Miloševičs uz to vien gaidīja, jo viņš lieliski apzinājās, ka ar uzlidojumiem vien karā uzvarēt nevar. Ar aviācijas triecieniem var vienīgi palīdzēt uz zemes uzbrūkošajiem karavīriem. Daudzi cilvēki dzīvo ar pārliecību, ka Deitonas vienošanās tika panākta NATO aviācijas uzlidojumu rezultātā. Bet patiesībā tikai horvātu sauszemes spēku ofensīva noveda līdz Deitonai. Savu ieguldījumu deva arī musulmaņi, kuri, iegūstot ieročus nelegālā ceļā, arī uzsāka asas cīņas. Miloševičs tikai tad sēdās pie sarunu galda, kad saprata, ka pēc brīža [militāro triecienu rezultātā] viņam nāksies zaudēt teritorijas. NATO uzlidojumi bija tikai papildinājums, kaut arī ar lielu psiholoģisko nozīmi, kas dramatiski paātrināja karadarbības izbeigšanos. Otrā Pasaules kara beigās vācieši padevās tikai tad, kad sāka zaudēt savu teritoriju, nevis tad, kad sabiedrotie bombardēja Vācijas pilsētas.

MA:

NATO vadītāji tomēr nolēma vienīgi pastiprināt aviācijas uzlidojumus un ievest naftas embargo pret Serbiju.

HM:

NATO vadītājiem nav ne mazākās nojausmas par to, kā uzvarēt karā Balkānos. Klintons ir demokrāts, Blērs ir sociālists, bet Vācijas valdība ir sarkani-zaļa. Tie ir politiķi, kuri visu savu jaunību ir pavadījuši pretkara mītiņos un demonstrācijās, apgūdami, kā "radīt" mieru un nevis karu. Taču viņu pretinieks ir cilvēks, kuram karš ir asinīs. Militārie komandieri brīdināja, ka NATO nāksies spēlēt "uz visu banku" un iesaistīt sauszemes spēkus, lai panāktu uzvaru. Spēka pielietošanas draudiem ir jābūt diplomātijas neatņemamai sastāvdaļai. Frīdrihs Lielais kādreiz izteicās: diplomātija bez spēka ir tas pats, kas mūzika bez instrumenta. Tomēr jau pašā sarunu sākumā ar Miloševiču NATO neņēma vērā šo likumsakarību. Un tagad ir arī redzams, ka Miloševičs cer uz laika faktoru un tādēļ vilcinās. Viņš mēģinās pielietot sīkus kompromisus, kuri drīz vien izrādīsies par krāpnieciskiem. Tāpat kā Sadams, arī Miloševičs ņirgājas par mūsu vadītājiem, nesaskatīdams viņos patiesu apņēmību un patiesus draudus.

MA:

Vai tad NATO var zaudēt šo karu?

HM:

Nevar, jo uz svaru kausiem ir likta arī pati alianses ticamība. Tādēļ arī es uzskatu, ka lēmums par sauszemes spēku iesaistīšanu Kosovā ir tikai laika jautājums. Vienīgi žēl, ka Alianse jau no paša iesākuma neparādīja Miloševičam, ka NATO spēki ir sagatavoti, jo tādā gadījumā karš jau varbūt būtu beidzies.

MA:

Sauszemes operācijas sagatavošana arī ir laika jautājums. Kādu rīcības scenāriju Jūs saskatāt?

HM:

Ir skaidrs, ka tas prasīs kādu laiku. Sauszemes operāciju bāze būs Albānija. Būs nepieciešams turp nogādāt nepieciešamo aprīkojumu, savest kārtībā ostas. Tajā pat laikā, manuprāt, NATO pieņems lēmumu apbruņot Kosovas Atbrīvošanas armiju (UCK). Bosnijas konflikta laikā briti izrādīja pretestību musulmaņu apbruņošanai, apgalvojot, ka jau tā reģionā esot pārāk daudz ieroču. Tā rīkojoties, viņi bija aizmirsuši, ka, ja Otrā Pasaules kara laikā amerikāņi viņiem pašiem nebūtu piegādājuši ieročus, tad vēl līdz pat šai dienai kūpētu koncentrācijas nometņu krematoriju skursteņi. Tādēļ arī mums ir pienākums apbruņot UCK vienības.

Pēc tam NATO būtu nepieciešams noteikt konkrētus un ierobežotus mērķus: ar spēka palīdzību nodrošināt vismaz divas drošības joslas (pusi Kosovas). No tā, kā mēs apbruņosim un apmācīsim UCK kaujiniekus, būs atkarīgs , cik karavīru mums pašiem nāksies iesaistīt Kosovā. Militārie eksperti paredz, ka būs nepieciešami apmēram 80 tūkstoši karavīru. Ja Miloševičs neizies uz kompromisu, NATO ieņems visu Kosovu. Ar viņu ir iespējams vest sarunas tikai tādā veidā.

MA:

Jūs vēl nepieminējāt Krievijas lomu. Vai vēl ir iespējams konflikta diplomātisks atrisinājums?

HM:

Nē. Šobrīd Krievijai nav nekādas iespējas kaut ko izdarīt, jo ir skaidri redzams, ka tai nav nekādas ietekmes uz Miloševiču. Vēl vairāk - Miloševičs Krievijas līderus pataisa par idiotiem. Miloševičs spēlē ar viņiem izmanto iezīmētas kārtis, bet viņi ļauj sevi apvest ap stūri. Kad karš būs beidzies, ne jau Krievijā serbi meklēs sev sabiedrotos. Viņi vērsīsies pie Rietumiem, jo vienīgi no turienes ir iespējams saņemt ekonomisko palīdzību sagrautās valsts atjaunošanai. Krievijai nav naudas šādai palīdzībai, bet tieši nauda noteiks serbu draudzīgās jūtas.

"Līderi vienojas aizsargāt

pierobežas valstis"

"International Herald

Tribune"

— 99.04.26.

19 NATO valstu līderi, svētdien nobeidzot samita sarunas, kurās dominēja Kosovas krīze, bija vienoti intensīvākas aviācijas kampaņas atbalstīšanā, kā arī atbalstīja plašas politiskās vadlīnijas NATO apgādē, lai risinātu Kosovai līdzīgas krīzes nākotnē.

Solot militāri izolēt Belgradu un nepieļaut konflikta paplašināšanos pāri robežām, Alianses līderi paziņoja, ka viņi reaģēs uz jebkādu serbu uzbrukumu kaimiņvalstīm, kurās NATO gatavo karaspēku uzbrukumiem.

Kāda ASV Nacionālās Drošības Padomes amatpersona sacīja: "Mēs esam izstrādājuši principus tam, ko NATO jau tagad dara Kosovā."

NATO, kas 50 gadus ir veiksmīgi darbojusies kā aizsardzības alianse, aizstāvot savu dalībvalstu teritorijas, Savienotās Valstis arvien vairāk aicina demonstrēt savu varu ārpus savas tradicionālās teritorijas, lai atrisinātu konfliktus Eiropas perifērijā. Alianses vienotība un ticība tai, reizē ar tās lomu nākotnē, ir atkarīga no līdzsvara, turpinoties Kosovas konfliktam.

Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs teica: "Uzvara ir vienīgā izejas stratēģija, par kuru es esmu gatavs domāt." Viņš uzsvēra, ka Aliansei ir nepieciešama pārliecinoša uzvara, lai attaisnotu savu solījumu par to, ka militārā intervence varētu pārtraukt krīzi un ļaut atgriezties etniskajiem albāņiem.

Prezidents Bils Klintons, uzstājoties pusdienās Baltajā Namā, sacīja: "Es esmu pārliecināts, ka mēs gūsim uzvaru, ja vien būsim pacietīgi."

Valsts pusdienas tika rīkotas 44 NATO dalībvalstu un citu valstu līderiem, kuri bija piedalījušies triju dienu ceremonijās un sarunās par godu NATO 50.gadadienai.

Parādīšanās brīdī NATO dokuments, kas tika nosaukts par jauno "stratēģisko koncepciju", bija radīts tik prasmīgi, lai ļautu katrai valstij izteikt savu līdzdalības interpretāciju, tomēr galvenie punkti, likās, derēja ASV vadītajai koncepcijai, ka Aliansei sevi ir militāri un politiski jānodrošina, lai tā būtu gatava Kosovas veida intervencēm nākotnē.

Vispretrunīgākajā jautājumā par to, vai NATO vienmēr ir nepieciešams ANO Drošības Padomes mandāts, lai uzsāktu militāru darbību, vai arī tā pati var izlemt par intervenci, kā dalībvalstis rīkojās Kosovā, Savienotās Valstis pieņēma kompromisa traktējumu, kas, kā apgalvoja ASV amatpersonas, saglabā NATO rīcības brīvību.

Dokumentā netika ierakstīts, ka NATO darbosies "Drošības Padomes kontrolē." Šādu frāzi bija ieteikusi Francija, bet sabiedrotās to noraidīja, jo baidījās, ka tas varētu dot Krievijai veto tiesības pār NATO darbību.

Gaisa uzbrukumiem turpinoties 33.dienu, sabiedroto komandieri paziņoja, ka viņi gatavojoties nepārtrauktām bombardēšanām.

Solot aizstāvēt tās valstis, kas dod savu ieguldījumu NATO gaisa karā, Klintons patiesībā piešķīra īslaicīgas drošības garantijas ārpus-NATO valstīm, kas atbalsta sabiedrotās un baidās, ka Dienvidslāvijas prezidents Slobodans Miloševičs varētu censties destabilizēt to valdības.

Klintons paziņoja: "NATO reaģēs uz jebkādu Serbijas darbību pret tās kaimiņiem vai uz jebkādu soli, kas varētu apdraudēt demokrātiski ievēlēto Melnkalnes valdību."

Tas bija līdz šim pārliecinošākais paziņojums, kādu kāds NATO līderis sniedza attiecībā uz Melnkalni, Serbijas mazāko partneri Dienvidslāvijas Federācijā. Šī kalnainā republika kontrolē pieeju jūrai, ieskaitot tās naftas rezervēm.

Pie pierobežas valstīm ir pieskaitāma arī Ungārija, kas nesen ir pievienojusies Aliansei un pastiprina savas aktivitātes pret Serbiju, neraugoties uz bažām par etnisko ungāru iedzīvotājiem Serbijas ziemeļos.

No citām pierobežas valstīm jāmin Albānija, Bulgārija, Bosnija, Horvātija, Maķedonija, Rumānija un Slovēnija, kuras visas vēlas pievienoties Aliansei. Tās līdzdalību NATO un ekonomisko palīdzību uzlūko kā iespējamo atalgojumu par savu gatavību stāties pretī iekšējai spriedzei un Serbijas atriebības draudiem. Klintons izteicās, ka panākumu formula esot bijusi reģionālās stabilitātes saglabāšana, vienlaicīgi graujot Serbijas spēku, "ja mēs esam gatavi izmantot izdevību un darīt visu iespējamo, lai parūpētos par bēgļiem, un nodrošināt stabilitāti un atbalstu pierobežas valstīm."

Slēgtā līderu sanāksmē NATO komandieris Veslijs Klārks paziņoja, ka gaisa uzbrukumi vieni paši varētu lauzt serbu militāro kontroli pār Kosovu.

Britu uzstājīgā prasība pēc sauszemes iebrukuma lika šo izvēli atstāt atklātu apspriešanai. Valsts sekretāre Madlēna Olbraita paziņoja: "Mēs neplānojam bruņotu iebrukumu." Tomēr britu amatpersonas uzstāja, ka arvien vairāk tiekot atzīts, ka kādā brīdī sauszemes karaspēks būšot nepieciešams.

NATO līderi pieņēma vairākus lēmumus par gaisa kampaņas aktivizēšanu.

Viņi pilnvaroja ģenerāli Klārku dot triecienu militārajiem objektiem, cik drīz vien iespējams, lai izmantotu NATO gaisa izlūkošanas uzlabošanos un izmantotu laika apstākļu svārstības.

Iepriekšējā sistēma, kas paredzēja nepieciešamību saņemt NATO vēstnieku apstiprinājumu nakts operāciju objektu sarakstiem, izrādījās pārāk sarežģīta. Ģenerālis Klārks saņems plašu objektu sarakstu, tomēr būs arī NATO vēstnieku apstiprināts saraksts.

Savienotās Valstis un Lielbritānija paziņoja, ka tās nosūta uz Albāniju karaspēka papildinājumu, kas drīz sasniegs 20.000 karavīrus, lielāko daļu no kuriem sastādīs elitārās vienības, tādas kā 82. desanta divīzija. Lielākā daļa no ASV karavīriem strādās ar "Apache" triecienhelikopteriem, kuru izmantošana varētu sākties vai nu šonedēļ vai nākamnedēļ.

Ungārija paziņoja, ka tā NATO gatavojot trīs aviācijas bāzes. Visas pārējās pierobežas valstis ir paziņojušas, ka tās atverot savas gaisa telpas un dažkārt arī citas infrastruktūras NATO lidmašīnām.

Izsakot savu "absolūto apņēmību" gūt uzvaru Kosovā, sabiedroto līderi bija vienoti savā atbalstā paplašinātam gaisa karam. Tomēr privātās sarunās amatpersonas izteicās, ka lielākajā Eiropas valstu daļā pastāvot bažas, ka gaisa kampaņa viena pati nespēj glābt Kosovas bēgļus, un tā var prasīt pārāk ilgu laiku, lai gūtu ilgstošu sabiedrības atbalstu.

Bet pat tādas valstis kā Grieķija un Itālija, kurās ir izteikta sabiedrības pretestība pret aviācijas triecieniem, izvairījās no jebkādas šķelšanās aliansē.

Tomēr tik liela vienprātība neizpaudās attiecībā uz "stratēģiskās koncepcijas" dokumentu, kuru sestdien parakstīja 19 NATO līderi, par to, kā vajadzētu attīstīties NATO. Politiskās nesaskaņas attiecībā uz šo dokumentu noveda pie piezemētākas valodas par jaunu autoritāti, kādu NATO vēlas piešķirt Vašingtona un lielākā daļa sabiedroto.

Pēc sava veiksmīgā pusgadsimta, kura laikā tā pastāvēja kā aizsardzības spēks, organizēts, lai bloķētu Varšavas Pakta agresiju pret savām dalībvalstīm. NATO reorganizē sevi kā reģionālo policistu, kurš ir gatavs izmantot politisko spiedienu un militāro spēku krīzēs, kas apdraud Rietumu intereses Eiropā.

Krievija ir centusies ar to sacensties, savukārt Ķīna un neitrālās valstis to uzlūko ar aizdomām kā precedentu intervencei aiz savām robežām. Jaunā NATO loma rada bažas pat tās sabiedroto vidū, it īpaši Francijā. Tā nevēlas piedzīvot, kā NATO iegūst tādu politisko autoritāti, kas palīdzētu ASV ietekmei aizēnot ES. Jau samita pirmajās dienās notika diplomātiska kaulēšanās.

Vēl arvien nopietnas pretrunas izraisa NATO apgalvojumi, ka tā var rīkoties pati, ja ir panākta vienošanās starp tās 19 dalībvalstīm. Tomēr dokumentā tika īpaši uzsvērta alianses unikālā loma Eiropas drošībā: "NATO vēl arvien ir būtisks vienošanās forums politikai, kas attiecas uz drošības un aizsardzības saistībām pret dalībvalstīm."

Citā svarīgā jautājumā, kas skar paplašinātas NATO lomu, dokumentā tika paziņots, ka sabiedroto centieni pēc stabilitātes citās valstīs nozīmējot to, ka NATO bija jāatrisina "nedrošība un nestabilitāte Eiro-Atlantijas teritorijā un ap to, kā arī reģionālo krīžu iespēju alianses perifērijā, kas varētu strauji izplatīties."

Džozefs Fičets

"NATO nepieder tikai Amerikai"

"Die Zeit"

– 99.04. Nr.17

Padoms piecdesmitajā dzimšanas dienā: Aizsardzības aliansei ir vajadzīgs Eiropas pīlārs.

Tam, kurš paraugās atpakaļ uz NATO piecdesmit gadiem, ir jāatzīst: bez amerikāņu iestāšanās par Eiropas atjaunošanu un brīvību, bez Ziemeļatlantijas pakta un Maršala plāna Staļins un Hruščovs būtu pakļāvuši arī Eiropas rietumu daļu. Eiropiešu pateicību ir pelnījuši Džordžs Maršals, Dīns Ečisons, Džordžs Kenans, bet galvenokārt prezidents Trumens un visa amerikāņu nācija. Tomēr tam, kurš mēģina iztēloties atlantiskās sadarbības nākošos 50 gadus, ir grūti apspiest šaubas par Vašingtonas šodienas ārpolitikas vadošo personu spriešanas spējām.

Kad 1949. gadā, tāpēc, ka Rietumeiropu un vēlāk arī ASV, apdraudēja militāri varens pretinieks, tika dibināta NATO, uz pasaules dzīvoja mazāk nekā 3 miljardi cilvēku. Šodien uz pasaules ir 6 miljardi cilvēku, bet 2050. gadā būs jau vairāk nekā 9 miljardi. Šī iedzīvotāju eksplozija notiek gandrīz vienīgi attīstības valstīs. Nav iespējams, ka iedzīvotāju pieauguma eksplozija varētu radīt draudus Eiropai vai Savienotajām Valstīm. Turpretī bēgļu un pārceļošanas radītie draudi tur ir iepazīti jau sen. Straujais iedzīvotāju pieaugums daudzās pasaules daļās ir novedis līdz lielām pārtikas un nodarbinātības problēmām un izraisījis lokālos karus. Taču ir iespējams arī globālais sasilšanas efekts, ko izraisa naftas, dabas gāzes un koka sadegšana. Tā sekas var būt spēcīgas klimata izmaiņas.

Krievija arī turpmāk būs

pasaules vara tikai tās

militārā spēka dēļ vien

Vašingtonas ieplānotās NATO izveidošana ar visā pasaulē iesaistīties spējīgiem intervences bruņotajiem spēkiem maz ko palīdzēs pret šīm nākošā pusgadsimta pasaules problēmām. Tā nespēs pārvarēt gaidāmās krīzes ne Āzijā, ne arī Āfrikā vai Latīņamerikā. Arī Kosovā un Balkānu pussalā tā gan spēj ar varu apspiest konfliktus, bet ne atrisināt tos uz ilgu laiku. Rietumu militāro aliansi var salīdzināt ar dzīvības apdrošināšanu pēc savstarpīguma principa, neviens no partneriem to nevēlas likt uz spēles. NATO nav instruments konfliktu un problēmu atrisināšanai ārpus partnervalstu teritorijām.

Rietumiem šodien trūkst kopējas stratēģijas. Un tas pēc Rietumus apdraudošās Padomju Savienības sabrukuma nav nekāds brīnums. Īpaši grūti nākošā gadsimta varas struktūru iztēloties ir ASV politiskajai šķirai. Protams, ka ASV arī turpmāk būs pasaules vara – jau tikai tās milzīgās teritorijas dēļ vien, tās dabas bagātību un militārā bruņojuma dēļ, arī tad, ja tās šodienas vājums turpinātos vēl nākamajā paaudzē. Arī Ķīna ir ceļā uz pasaules varas statusu. Ir iespējams, ka tai sekos Indija. Neraugoties uz šodienas krīzi, Japāna būs vismaz finansu lielvara. Arī Eiropas Savienība nākošajos gadu desmitos var attīstīties par pasaules varu.

"Jaunajai NATO", kādu pēc kristībām vēlas redzēt amerikāņi, un kā daži cer – sākot ar ASV ārlietu ministri Madlēnu Olbraitu un līdz bijušajam padomniekam drošības jautājumos Bžežinskim - ir vismaz jāspēj parūpēties par to, lai eiropieši arī nākošajā gadsimtā neatbrīvotos no Vašingtonas vadības. Taču šīm cerībām nav pārāk lielu izredžu piepildīties. Daudziem eiropiešiem arvien vairāk krīt uz nerviem iekšpolitiski motivētā nevērība, ar kādu Vašingtona realizē aktuālās intereses, un ASV pārsvars. Bez tam amerikāņi nevar piedāvāt kopēju ilgtermiņa stratēģiju. Viņiem trūkst skaidras politiskās līnijas gan attiecībā pret Krieviju, gan attiecībā pret Ķīnu, nemaz jau nerunājot par Indiju un islamu. Tāpat viņiem trūkst arī pasaules ekonomikas un ekoloģijas stratēģijas. Skaidri ir tikai tās priekšstati par pašas turpmāko varas politiku un militāro lomu pasaulē. NATO paplašināšana, uzņemot tajā Poliju, Ungāriju un Čehijas Republiku, kā arī iesaistīšanās Balkānos, ir šo priekšstatu konsekvences.

Krievijas politiskie un militārie vadītāji nespēja aizkavēt NATO paplašināšanu. Viņiem ir jādzīvo ar šo faktu, taču viņiem tas ir kā skabarga acī. Rietumi no savas puses nav darījuši pietiekami, lai mazinātu tās radītās sāpes. Vašingtonas motīvi nebija tikai varas politikas, bet arī iekšpolitikas dabas. Runa bija par poļu, čehu un ungāru izcelsmes vēlētāju balsīm un tāpat par pasūtījumiem ASV bruņojuma rūpniecībai un par darba vietām. Vašingtonā nākošajos 15 gados rēķinās ar milzīgām militārām investīcijām trijās jaunajās dalībvalstīs: 60 līdz 100 miljardiem dolāru. Tā, it kā Varšavai, Prāgai vai Budapeštai civilās investīcijas nebūtu daudz svarīgākas un tā, it kā nekas nebūtu nevajadzīgāks par jaunu bruņošanās sacensību. Faktiski Polijas, Čehijas un Ungārijas iestāšanās bija tikai viens motīvs: šo tautu vairākuma neatlaidīga vēlme iestāties aliansē.

Daudzi krievi NATO teritorijas robežu pārcelšanu uz austrumiem uztver kā pazemojumu. Tāpēc viens no svarīgākajiem nākotnes uzdevumiem ir izveidot labas kaimiņattiecības ar Krieviju. Ar formāli kopīgo EDSO, NATO – Krievijas padomē un saistībā ar KSE līgumu nekādā gadījumā nepietiek.

Rietumiem ir jāņem vērā

arī atomvara Ķīna

Tāpat svarīgi ir arī izstrādāt Rietumu stratēģiju iepretī Ķīnai. Tā ir militāra kodolvara, kurai tāpat kā tādām atomvarām kā ASV, Krievijai, Anglijai un Francijai, ir veto tiesības ANO Drošības padomē. Taču tā, pretēji kā pārējās četras atomvaras, nav pievienojusies atomieroču neizplatīšanas līgumam, tāpat kā jaunās kodolvaras Izraēla, Indija un Pakistāna.

Vienīgais leģitīmais kodlbruņošanās iemesls ir nepieciešamība iepretī varbūtējam pretiniekam nodrošināt abpusējo kodolpotenciāla līdzsvaru. Taču, tā kā šodien pastāv ļoti niecīgas briesmas, ka starp NATO un Krieviju varētu izcelties atomkarš, pārskatāmā nākotnē būs ideāli priekšnoteikumi, lai savstarpēji ar līgumu apstiprinātā vienprātībā samazinātu atomieroču skaitu. Tāpat cilvēces interesēs ir šajā procesā iesaistīt arī pasaules varu Ķīnu. Šeit trim NATO atomvarām ir patiesi globāls vadības uzdevums. Visiem NATO partneriem ir jāzina, ka pirmajiem lietot atomieročus būtu noziegums pret cilvēci. Tāpēc iespējai pirmajiem izmantot atomieročus nevajadzētu būt vietai arī "jaunās NATO" koncepcijā.

Nopietns militārais uzbrukums kādai no NATO sabiedrotajām valstīm – vai pat trešais pasaules karš – šodien šķiet neiedomājams. Turpretī – pārsvarā ārpus Eiropas – lielā skaitā ir gaidāmi reģionālie, vai arī valstu iekšējie kari. Lai arī cik šie kari no malas neliktos viegli novēršami, šeit kompetentas vispirms ir Apvienotās Nācijas un tās Drošības padome. Gandrīz visas pasaules valstis ir parakstījušas ANO hartu. Tomēr ir ļoti daudz piemēru, kad ANO misijas, kurām bija jārada un jānosargā miers, ir cietušas neveiksmi. Šādos gadījumos ANO harta paredz tiesības uz pašaizsardzību. Taču tā nekādā gadījumā nedod tiesības iejaukties kādam trešajam. To var darīt tikai saskaņā ar ANO lēmumu un ANO Drošības padomes uzdevumā.

1919. gadā nodibinātās, pēc 1945. gada atkal atdzīvinātās un tagad sabrukušās mākslīgās Dienvidslāvijas valsts piemērs ir pamācošs. Pasaules varas, lai izbeigtu slepkavības un iedzīvotāju padzīšanu, tur iejaucās - sākumā pat ar ANO lēmumu - ar politiskajām un militārajām misijām. Vēlākajiem gaisa uzbrukumiem Belgradai un serbu militāristiem nebija drošs starptautisko tiesību pamats. Par tiem Drošības padome lēmumu nav pieņēmusi.

Nevienai no NATO dalībvalstīm nav ar līgumu noteikta pienākuma piedalīties Balkānu konfliktā. Partneru palīdzības pakts, kas izriet no Ziemeļatlantijas līguma 5. panta, attiecas tikai uz uzbrukumiem 6. pantā viennozīmīgi definētajām Alianses dalībvalstu teritorijām. Pie tām nepieder ne Horvātija, ne Bosnija, ne arī Kosova. Tas, kurš zina Balkānu vēsturi pēc Osmaņu impērijas norieta un pēc Austroungārijas dubultmonarhijas beigām, ir skeptiski noskaņots pret jebkādu militāru intervenci Balkānos, kuras mērķis ir stabila miera iedibināšana. Labākajā gadījumā – pēc daudzu karavīru un civiliedzīvotāju nāves –nonāks līdz militāri nodrošinātam Rietumu protektorātam. Tāpēc nav zināms, vai sabiedriskā doma valstīs, kuras piedalās intervencē, ņemot vērā cilvēku zaudējumus, jau pirms tam nenovedīs līdz militāro operāciju pārtraukšanai.

ASV valdība tomēr līdzšinējā norisē uz vecās Dienvidslāvijas zemes saskata pozitīvu pamatojumu nākamajiem gadījumiem pārējās pasaules daļās. Atklātas debates par vispārēju NATO uzdevumu paplašināšanu (out of area) līdz šim gandrīz nav bijušas. NATO 1996. gadā pieņēma lēmumu par Combined Joint Task Forces (CJTF) izveidošanu, pie kam principā tika domāts par out of area iesaistīšanos. Visu NATO padomes un pārējo NATO komisiju pieņemto lēmumu daudzveidība un necaurskatāmība apgrūtina ieskatu tajos masu mēdijiem, NATO dalībvalstu parlamentiem un sabiedriskajai domai. Taču katram demokrātam vajadzēja vēlēties atklātas debates, pirms par alianses mērķi tiek noteikta principiāla uzdevumu paplašināšana. Gadījumā, ja rezultātā nonāktu līdz alianses uzdevumu un sabiedroto pienākumu paplašināšanai, pie katra Ziemeļatlantijas pakta papildinājuma, tāpat kā līdz šim, priekšroka ir jādod ANO hartai. Tas nozīmē: pēdējais vārds paliek Drošības padomei – arī attiecībā uz pašaizsargāšanās tiesībām.

Amerikāņu izturēšanās pret Apvienotajām Nācijām iepriekšējās desmitgadēs nav vienmēr bijusi viennozīmīga. Tā, piemēram, Kongress aizkavēja ASV laikā nokārtot finansiālās iemaksas. Pēc padomju draudu izzušanas Amerikas politiskā šķira attiecībā uz ārpolitiku vairs nav tikpat homogēna kā agrāk. Kopumā Ameriku gan raksturo sen ierastā vitalitāte, taču vienlaicīgi ar niecīgāku ārpolitiski stratēģisko piesardzību un kontinuitāti nekā iepriekšējos gadu desmitos.

Tam, kurš kā eiropietis satura un teritoriālajā ziņā vēlas paplašināt Ziemeļatlantijas alianses uzdevumus, Amerikas ārpolitisko spriedumu un mērķu nepastāvīguma dēļ, ir jāapsver precīzāka definīcija.

Tāpat viennozīmīgai definīcijai liela nozīme tālredzīgam amerikānim ir jāpiešķir nācijas interesēs. Iluzorais priekšstats par pasaules varu Ameriku, kas kā globālā miera iedibinātāja ar NATO palīdzību uztur pasaulē mieru un kārtību, nedrīkst izspiest atmiņas par Koreju vai Vjetnamu, par "Desert Storm" un citiem ar ieroču izmantošanu papildinātiem "miera procesiem". Amerikāņu nācija arī turpmāk noslieksies uz visu pasauli attiecināt pašas pasaules kārtību un American way of life ; taču tā tikai ļoti dramatiskos izņēmuma gadījumos ir gatava iesaistīties svešā karā, ja ir paredzami lielu cilvēku dzīvību zaudējumi: tikai gadījumos, kad uz spēles ir liktas pašu nācijas vitālās intereses. Citos gadījumos Savienotās Valstis aprobežojas ar to, lai no drošas ģeogrāfiskās distances izmantotu augstās klases militāro un telekomunikāciju tehnoloģiju. Pārējos gadījumos tās balstās uz sabiedroto militārajām vienībām.

Saistībā ar neseno iekšpolitisko krīzi starp ASV Kongresa vairākumu un prezidentu, eiropieši labprāt atceras Džona F. Kenedija priekšstatu par "diviem pīlāriem", uz kuriem ir jābalstās Eiroatlantiskajai aliansei: Ziemeļamerika un Eiropa. Taču līdz šim mēs, eiropieši, savu integrāciju neesam noveduši līdz gatavībai, kas ļautu runāt par Eiropas pīlāru. Ne 1955. gada 6. maija Briseles militārās palīdzības līguma iemidzinošais skaistums un uz tā pamata izveidotā Rietumeiropas Savienība (RES), ne arī Eiropas Savienība (ES) līdz šim nav attīstījušies par stratēģiskām un rīkoties spējīgām vienībām. ES un tās 15 dalībvalstis joprojām atrodas ceļā uz šo mērķi.

Vispār ceļš vēl ir tāls. To, ņemot vērā ES nāciju iekšējās nepiekāpības iespēju, diez vai ir iespējams paātrināt. Visbeidzot, pasaules vēsturē nav iespējams atrast 15 nāciju ar dažādām valodām, kultūru un vēsturisko mantojumu, kas sniedzas gadu simtos, brīvprātīgas politiskās un ekonomiskās apvienošanās piemēru. Eiropas integrācija arī 21. gadsimtā prasīs daudzus lielākus un mazākus soļus.

Tomēr sadarbība starp Eiropu un Ziemeļameriku ir ļoti vēlama. Taču Eiropas Savienība nedrīkst kļūt par Vašingtonas stratēģisko satelītu. Tāpēc mūsu veiksmīgās Ziemeļatlantijas alianses 50. dzimšanas dienā jūtas nedrīkst ņemt pārsvaru pār turpmāko uzdevumu un iespēju lietišķu analīzi.

Eiropiešus, tāpat kā kanādiešus, nomierina atrašanās vienā aizsardzības Aliansē ar ASV. Taču šī alianse nespēj ne garantēt mieru visās pasaules daļās, ne arī atrisināt milzīgās nemilitārās problēmas, kas cilvēci sagaida 21. gadsimtā.

Helmūts Šmits

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS