27.04.1999. Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Andrejs Panteļējevs dzimis 1961.gadā. 1979.gadā beidzis Rīgas 1.vidusskolu, bet 1984.gadā — LVU Fizikas un matemātikas fakultāti, iegūstot fiziķa specialitāti. Bijis Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts, kā arī 5. un 6. Saeimas deputāts. Turklāt jau 6.Saeimas darbības laikā vadījis Nacionālās drošības komisijas darbu. Tagad, būdams savienības "Latvijas ceļš" priekšsēdētājs, atkal ievēlēts par Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāju 7.Saeimā.

— Kā jūs raksturotu pašreizējās Nacionālās drošības komisijas sastāvu, kas skaitliski salīdzinājumā ar citām Saeimas komisijām ir pavisam neliels? Tajā pašlaik ir tikai seši cilvēki.

— Komisijas veidošanā ir ievērots tāds princips, ka katru no sešām Saeimas frakcijām pārstāv viens cilvēks. Tas faktiski ir tas princips, ko daļēji esam pārņēmuši no Vācijas Bundestāga, kur līdzīga komisija nodarbojas ar slepeno dienestu kontroli. Tur arī ir ievērots politisko partiju paritātes princips, kas norāda uz to, ka komisija tiecas būt maksimāli neitrāla.

Šobrīd komisijā, izņemot mani, ir vēl šādi Saeimas deputāti: Oskars Grīgs, komisijas priekšsēdētāja biedrs — no apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK, Romāns Mežeckis, komisijas sekretārs — no Jaunās partijas, Jānis Ādamsons — no Latvijas sociāldemokrātu apvienības, Juris Dalbiņš — no Tautas partijas un Boriss Rastopirkins — no politisko organizāciju apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā".

Man jāsaka, ka es tikai pozitīvi varu novērtēt šo Saeimas Nacionālās drošības komisijas sastāvu. Domāju, ka mūsu vidū ir diezgan laba saprašanās. Teikšu, ka ienākot Nacionālās drošības komisijas telpās, deputātu partijiskā vai politiskā piederība paliek aiz durvīm. Mūsu komisijā nav vērojams kāds frakcionisms, kas dažkārt redzams citās komisijās.

Mūsu cilvēki ir ļoti kompetenti. Piemēram, Juris Dalbiņš ir bijis Nacionālo bruņoto spēku komandieris, kura pārziņā ir bijuši arī pretizlūkošanas jautājumi. Jānis Ādamsons ir bijis iekšlietu ministrs, bet tagad vada Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas darbu. Savukārt Oskars Grīgs ir Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs. Romāns Mežeckis, būdams jaunienācējs šajā komisijā, sevi apliecinājis kā cilvēku, kas aizvien ir ieinteresēts un gatavs apgūt, kā saka, mūsu spēles noteikumus. Boriss Rastopirkins parasti ir lakonisks, taču tajā pašā laikā visos jautājumos parāda diezgan labu izpratni izskatāmajos jautājumos.

Līdz ar to es pašreizejo Nacionālās drošības komisijas sastāvu vērtēju pozitīvi gan no koleģiālās sadarbības, gan no kopuzdevuma veikšanas viedokļa.

Šī ir tā Saeimas komisija, kam priekšplānā izvirzāmas un saprotamas valsts intereses, kas saistītas ar speciālo dienestu uzdevumiem. Te ir runa arī par valsts prtestižu, te jāņem vērā arī valstiskās lojalitātes princips.

— Vai nav tā, ka dažbrīd tomēr sakrīt Saeimas Nacionālās drošības komisijas un Aizsardzības un iekšlietu komisijas funkcijas? Ar ko šīs komisijas atšķiras?

— Pirmkārt, Aizsardzības un iekšlietu komisija veic likumdošanas funkcijas. Otrkārt, tā nodarbojas ar atklātajiem jeb publiskajiem jautājumiem aizsardzības un iekšlietu sfērā. Taču jāsaprot, ka jebkurā valstī iekšlietās un aizsardzībā ir arī slepenie jautājumi. Piemēram, Vācijas parlamentā ir Aizsardzības un iekšlietu komisija un arī komisija, kas nodarbojas ar slepeno informāciju un valdībā realizējamiem nodomiem, kas nav paredzēti publiskai izpaušanai un apspriešanai. Mūsu komisijas pamatfunkcija tomēr ir kontrole. Mums jāraugās, lai slepenajā sfērā veiktais darbs atbilstu tai politikai, ko kopīgi īsteno parlaments un valdība. Tātad daļēji mūsu komisija ir saistīta ar Aizsardzības un iekšlietu komisiju. Starp citu, četri no sešiem mūsu komisijas deputātiem ir arī Aizsardzības un iekšlietu komisijas locekļi — Jānis Ādamsons, Juris Dalbiņš, Oskars Grīgs un Romāns Mežeckis. Tas arī zināmā mērā liecina par abu komisiju darba kopsakarību.