Latvijas Armijas štāba priekšnieks ģenerālis Mārtiņš Hartmanis

Prof. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Kurzemnieks. Saimniekdēls. Piecu puiku lielas ģimenes jaunākā atvase. Tāds bija nākamās Latvijas nākamais

ģenerālis Mārtiņš Hartmanis, kas nāca pasaulē 1882.gada 18.oktobrī Kuldīgas apriņķa Pelču pagasta Dupatās

Latvietis svešā uniformā

Pabeidzis Kuldīgas ministrijas skolu, jaunais kurzemnieks devās uz Viļņu, kur 1901. gadā absolvēja dzelzceļa tehnisko skolu. Kā daudzi latviešu jaunekļi, kuri sapņoja par militāro karjeru, arī Hartmanis 1904.gadā brīvprātīgi iestājās armijā, dienot 106. kājnieku pulkā. Trīs gadus (1905–1908) viņš kopā ar ne vienu vien savu tautieti mācījās Viļņas karaskolā, to beidzot ar podporučika pakāpi. Jaunais latviešu virsnieks virzījās sekmīgi augšup pa dienesta kāpnēm: poručiks (1911), ģenerālštāba akadēmijas klausītājs (1913), štābkapteinis (1915. VI).

Prestižajā akadēmijā Pēterpilī Hartmanim izdevās mācīties gan tikai vienu gadu, jo, sākoties Pirmajam pasaules karam, viņu komandēja uz 106. pulku aktīvajā armijā. Kopš 1914. gada augusta štābists 29. divīzijā, vēlāk — divīzijas 2. brigādes štāba priekšnieks. Krievu armijas ofensīvai ciešot neveiksmi Austrumprūsijā, Hartmanis līdzīgi simtiem citu virsnieku 1915. gada februārī nokļuva vācu gūstā. Apstākļi gūstniecībā toreiz bija humānāki, nekā Otrā pasaules kara laikā, un viņš izmantoja tos, lai patstāvīgi papildinātu savas zināšanas, īpaši svešvalodās cittautu virsnieku sabiedrībā. Vācijas kapitulācija 1918.gada rudenī pavēra Hartmanim atceļu uz dzimteni.

Latvijas Brīvības cīņās

1918. gada novembrī atgriezies Latvijā, Hartmanis, būdams īstens savas valsts patriots, tūdaļ stājās Pagaidu valdības bruņoto spēku rindās, kā pieredzējis militārs taktiķis sākot dienestu Apsardzības ministrijas ģenerālštābā. 1.decembrī viņu iecēla par valdības pārstāvi Baltijas landessvēra virsštābā, kur bija nepieciešamas kā labas valodu zināšanas, tā arī diplomāta spējas. Hartmanis kļuva aktīvs cīnītājs pret vācu intrigām, kas bija vērstas pret Latvijas valsti.

1919. gada jūnijā Hartmani komandēja uz Igauniju un jūlijā iecēla par Ziemeļlatvijas brigādes štāba priekšnieku, bet nākamajā mēnesī vēl atbildīgākā postenī — par visas nacionālās armijas virspavēlnieka štāba operatīvās daļas priekšnieku. Viņa zināšanas lieti noderēja Cēsu kaujās, kur izšķīrās neatkarīgās Latvijas un Igaunijas liktenis. Par kaujas nopelniem pie Juglas tilta 1.jūlijā Hartmani apbalvoja ar Lāčplēša kara ordeni. Kopā ar pulkveža Jorģa Zemitāna komandēto Ziemeļlatvijas brigādi viņš 6.jūlijā iesoļoja Rīgā.

1919. gada oktobra sākumā bija pilnīgi skaidrs, ka bermontieši kuru katru dienu var pāriet uzbrukumā. Lai vajadzības gadījumā mēģinātu rast palīdzību arī no diviem kaimiņiem, bijušā apsardzības ministra Jāņa Zālīša vadībā uz Lietuvu un Poliju 5.oktobrī devās Latvijas delegācija, kurā armiju pārstāvēja Hartmanis. Poļi, saņēmuši viņa informāciju par stāvokli Latvijas frontēs, drīz vien sniedza latviešiem palīdzību ieroču veidā.

Armijas virspavēlnieks pulkvedis Jānis Balodis par pulkvežleitnantu paaugstināto Hartmani 29. oktobrī iecēla par Latvijas militāro pārstāvi (atašeju) Polijā. Viņa pirmais uzdevums bija sagatavot ceļu Latvijas un Polijas karaspēka sadarbībai paredzamajās Latgales atbrīvošanas operācijās, kuras, kā zināms, tika sekmīgi realizētas 1920. gada sākumā. Varšavā Hartmanis strādāja līdz 1921. gada beigām, būdams vienlaikus arī Latvijas diplomātisko un militāro delegāciju loceklis vairākās svarīgās konferencēs.

Ceļā uz ģenerāļa pakāpi

1922. gada sākumā Hartmani atsauca uz Latviju, kur viņam uzticēja armijas galvenā štāba operatīvās daļas priekšnieka amatu, bet jau tā paša gada rudenī ar valdības stipendiju nosūtīja mācīties Francijas kara akadēmijā. Šo seno tradīcijām bagāto mācību iestādi bija beiguši gandrīz visi augstākie franču virsnieki un pēc Pirmā pasaules kara arī daudzi ārzemnieki. Vienā laikā ar Hartmani studijas akdēmijā uzsāka 100 vietējie un 30 ārvalstu militāristi. Pēdējo vidū bija seši poļi, četri čehi, četri amerikāņi, trīs serbi utt. Kopā ar viņiem mācījās vēlākās prominences Šarls de Golls (tolaik vēl tikai kapteinis) un pulkvežleitnants Siāmas troņmantnieks princis Prajatiboks, kas dažus gadus pēc akadēmijas beigšanas kļuva par savas zemes valdnieku. Hartmanis ar abiem kungiem mācījās vienā grupā, un viņu starpā izveidojās draudzīgas attiecības.

Hartmanis bija pirmais latviešu virsnieks, kas beidza Rietumeiropas kara akadēmiju. Pēc viņa šo mācību iestādi absolvēja arī vēlākie ģenerāļi Aleksandrs Kalējs un Mārtiņš Jeske un pulkveži Teodors Andersons, Ansis Birkenšteins un Vilis Strazdiņš.

Pēc augstākās militārās izglītības iegūšanas Hartmanim pašam bija jāstājas akadēmiskā darbā — 1924. gadā viņu iecēla par virsnieku akadēmisko kursu priekšnieka palīgu, vienlaikus paaugstinot par pulkvedi. Nākamajā gadā Hartmanim uzticēja jau armijas komandiera štāba operatīvās daļas priekšnieka pienākumus. Ka tam nebūt nebija gadījuma raksturs, liecina viņa 1925. gada atestācijas raksturojums, kuru bija parakstījis armijas komandiera štāba priekšnieks pulkvedis Eduards Aire. Šajā dokumentā bija sacīts: "Vesels. Garīgi ļoti labi attīstīts. Morāliski nevainojams. Ļoti saticīgas dabas. Alkohola lietošana uz dienesta pienākumu izpildi nekādu iespaidu neatstāj. Pasniedz zinības virsnieku akadēmiskos kursos. Nelieli traucējumi, kas caur to ceļas, atsveras ar to, ka nodarbošanās kursos veicina ieņemamā amata izpildīšanai vajadzīgo zināšanu paplašināšanu. Pārvaldīdams vairākas svešas valodas, cītīgi seko kara mākslas attīstībai citās armijās. Pateicoties savām plašām militārām zināšanām, centībai un neatlaidībai savu dienesta pienākumu izpildīšanā, ieņemamo amatu izpilda teicami un sagatavots arī augstākā štāba amata izpildīšanai. Ļoti labs virsnieks. Izbīdams uz štāba priekšnieka amatu "(Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.fonds, 1.apr., 1828.lieta, 57.lapa).

No ģenerāļa līdz armijas štāba priekšniekam

1929. gadā Hartmanim piešķīra ģenerāļa dienesta pakāpi un iecēla par armijas štāba priekšnieka pirmo palīgu. 1929. un 1930. gadā, lai iegūtu pulka un divīzijas komandēšanas cenzu, viņš bija 5.Cēsu kājnieku pulka komandiera v.i., 1932. un 1933. gadā — Zemgales divīzijas komandiera vietas izpildītājs. 1934. gada februārī Hartmanim uzticēja ļoti atbildīgos armijas štāba priekšnieka pienākumus. Līdz ar to pēc kara ministra un armijas komandiera viņš kļuva par trešo augstāko militārpersonu valstī.

Ievērojamais trimdas vēsturnieks prof. Edgars Andersons jauno štāba priekšnieku vērtēja šādiem vārdiem: "Labi izglītots, elegants un inteliģents bija arī Kalēja pēcnācējs amatā ģenerālis Hartmanis (..) Ģenerālis Raštiķis (Lietuvas armijas virspavēlnieks. — R.T.) raksturojis Hartmani kā stalta auguma karavīra uniformā tērptu diplomātu un džentlmeni, kas bijis ļoti prātīgs un gudrs", spējis ātri orientēties sarežgītās problēmās un bijis runīgs, bet viņam esot bijusi arī "diplomātiska dāvana neatbildēt tieši uz sarežģītiem jautājumiem". No viņa neesot bijis iespējams uzzināt taisnību par Latvijas armiju. Amerikāņu militāro novērotāju vērtējumā Hartmanis bijis gan inteliģents, bet ne intelektuāls, un viņa nelielā pieredze kaujas vienību vadībā negatīvi ietekmējusi viņa darbu armijas štābā. Angļu militāriem novērotājiem katra Francijas Kara akadēmiju beigusi persona, protams, principā bija "franciski noskaņota" un "aizdomīga". Angļi viņam neuzticējās un viņa teikto nevērtēja nopietni. Par angļiem īsti draudzīgu viņi uzskatīja tikai ģenerāli Balodi. Hartmanis bija daudz darījis armijas un tās iestāžu noorganizēšanā un vadīšanā un karavīru apmācībās. Sakarā ar Hartmaņa kontaktiem ar Franciju dažas aprindas viņu uzskatīja par poļiem labvēlīgu." ("Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture." — Toronto, 1983. — 68.–69.lpp.) Laikam jau tā arī bija, jo, piemēram, laikraksta "Latvijas Kareivis" 1933.gada 11. novembra numurā publicētais Hartmaņa raksts saucās "Polijas armija viena no vislabākajām pasaulē".

Tajā pašā gadā no 11. līdz 19. septembrim pēc Polijas armijas štāba priekšnieka ģenerāļa Januša Gansiorovska ielūguma kaimiņvalstī viesojās Latvijas militārā delegācija Hartmaņa vadībā un piedalījās poļu bruņoto spēku manevros. Ciemiņus pieņēma pats maršals Jozefs Pilsudskis.

1937. gadā no 8. līdz 18. septembrim Hartmanis kopā ar Somijas un Igaunijas ģenerālštābu priekšniekiem ģenerāli Karlu Ešu un ģenerāli Nikolaju Rēku atkal piedalījās Polijas armijas rudens manevros. Pēc viesošanās poļu zemē Baltijas valstu militārie darbinieki steigšus devās uz PSRS bruņoto spēku manevriem Baltkrievijā, lai pasvītrotu savas "neitralitātes balansu".

Savukārt Polijas ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Vaclavs Stahievičs 1938. gada 27. un 28. jūnijā apciemoja Rīgu, kur tikās ar Kārli Ulmani, kara ministru ģenerāli Jāni Balodi, armijas komandieri ģenerāli Krišjāni Berķi, ārlietu ministru Vilhelmu Munteru un ģenerāli Mārtiņu Hartmani.

Līdztekus darbam armijas štābā Hartmanis pildīja 1934. gada sākumā nodibinātā Kara aviācijas fonda valdes priekšsēdētāja pienākumus. Fonda uzdevumus viņš formulēja žurnālā "Aizsargs" 1934. gada 6. burtnīcā publicētajā rakstā "Gādāsim par Latvijas labāku neapdraudētu nākotni". Tā autors norādīja, ka, lai nekļūtu par upuri pārsteidzošā gaisa uzbrukumam ar katastrofālām sekām, valstij ir nepieciešama stipra kara aviācija. Taču lidmašīnas maksāja dārgi, tās ātri nolietojas, bet to skaitam pastāvīgi jābūt pietiekami lielam. Valstij šajā ziņā jāpārvar lielas grūtības, jo budžets ir stipri ierobežots, bet vajadzību ļoti daudz. Tādēļ katra patriota, rakstīja Hartmanis, bet it sevišķi aizsarga karavīra un ikviena cita drošības sarga pienākums ir stiprināt kara aviācijas fondu: "Gan idejiski — izplatot pareizus uzskatus par fondu un ierosināt uz ziedojumiem un vispār darbību fonda labā, gan tieši — materiālā ziņā."

Operatīvi, jau 1934.gadā, aviācijas fonds izdeva Hartmaņa redakcijā rakstu krājumu "Aviācija". To ievadīja Ed.Virzas dzejojums "Latviešu aviatoriem", kuru nevar necitēt:

Mums miers tik padebešu ceros,

Kur savdabība pretī dveš;

Rūc motori un propelleros

Jau gaudo bezgalības vējš.

Tās dziesmas dziedātāji esam,

Kas plūst no dienām nākamām,

Par latvju zvaigzni vēsti nesam

Mēs tagad zvaigznēm mūžīgām.

Un tautas greznība un košums,

Tie laiki, kas tai mieru dos,

Valsts stiprums, kārtība un drošums

Dus mūsu putnu spārngalos.

Vēl dziļāk savas tāles veri

Mums telpa! Gala nava tai.

Pret sauli vērstie propelleri

Dzied jaunu slavu Latvijai!

Virzas dzejolim sekoja fonda dibinātājam un valdes pirmajam priekšsēdētājam ģenerālim A.Kalējam veltītais pulkvežleitnanta Edvīna Medņa raksts "Viņaspiemiņu cēli pauž paveiktais darbs". M. Hartmaņa publikācija "Kara aviācijas fondā nozīme" pēc būtības bija viņa iepriekš minētā raksta kopija. Pēc nepilniem diviem gadiem Hartmanis žurnālā "Lāčplēsis" 1936. gada 4. numurā ievietotajā korespondencē "Kara aviācijas fonds" jau gandarīts varēja redzēt, ka ikdienas KAF kasē plūst iekšā naudas līdzekļi valsts gaisa aizsardzībai — kara lidmašīnu iegādei. Jau iemaksāti 2,5 milj. latu, un nekādas zīmes nerāda, ka tautā būtu atslābušas pašaizsardzības tieksmes, gluži otrādi, viņas pieaug". Publikācijas autors solīja, ka visas ziedotās summas tiks izlietotas kaujas lidmašīnu iegādei. Diemžēl šā solījuma izpildei bija lemti vairs tikai četri gadi, un tas lielā mērā palika vienīgi uz papīra.

Anglijas militārais atašejs Rīgā pulkvedis Rojs Fairbrēss 1935. gada 22. februārī cita starpā informēja savu priekšniecību, ka "Latvijas aviācija joprojām ir visai zemā līmenī. Modernā materiāla trūkums un tipiskā latviešu nevēlēšanās kaut ko mācīties no citiem un pieaicināt virsniekus no citām zemēm neļauj zemo standartu uzlabot. Aviācija Latvijā ir sliktākā stāvoklī nekā citās Baltijas valstīs."

Par Latvijas armijas virsniekiem britu pulkvedis rakstīja: "Vairumam vecāko virsnieku bija pieredze lielajā karā, kad viņi kalpoja kā jaunākie (arī vecākie. — R.T.) virsnieki Krievijas armijā un pēc tam, neatkarības karā. Ar maz izņēmumiem viņi ir tradicionālā krievu tipa, lēni domājoši un aizdomīgi pret jauninājumiem. Pēdējos gados viņiem nav bijis iespēju komandēt savas vienības karalaukā un šinī ziņā viņu spējas jāuzskata par nepārbaudītām. Armija nav pietiekami apgādāta ar moderniem ieročiem." Vienīgais izņēmums šajā atsauksmē bija daži labi vārdi par Hartmani un ģenerāli Hugo Rozenšteinu. Pirmais no viņiem esot godkārīgs un stingri atbalstot Ulmaņa režīmu (Dunsdorfs E. "Kārļa Ulmaņa dzīve". — R., 1992. — 339.–340.lpp).

Vēlāk, 1938. gada februārī, angļu lietveža Rīgā Pītera Skārleta nosūtītajā Latvijas pirmo personu raksturojumā par mūsu raksta varoni bija teikts: "Ģenerālis Hartmanis. Štāba priekšnieks kopš 1934. gada februāra. Ir liels Polijas draugs un var uzskatīt, ka lietos savu ietekmi tās labā. Būdams militārais atašejs Varšavā, bija ciešos sakaros ar turienes britu militāro misiju un liekas draudzīgs [Anglijai]. Godkārīgs un stingrs. Ulmaņa režīma atbalstītājs. Interesējas par politiku, un viņu uzskata par inteliģentu, kā arī labu militāro diplomātu. Liekas tomēr, ka uz viņu nevar paļauties un ka viņam nosliece rīkoties tā, lai gūtu personisko labumu (..). Runā krieviski, vāciski, franciski un mazliet angliski (cit. grām., 340.lpp.)."

Valodu zināšana Hartmanim lieti noderēja kopā ar armijas komandieri ģenerāli Berķi, kas savukārt prata somu valodu, 1939. gada 20.–25. martā piedaloties Somijas bruņoto spēku ziemas manevros. Viņu iepriekšējā vizīte Somijā notika 1934. gadā. Latviešu generāļi iepazinās ar somu armijas vadību un manevru norisi, karaspēka dzīvi, bruņošanās rūpniecību Iveskilē un Tamperē, kur būvēja pat lidmašīnas, un ar Helsinku garnizonu. Somi iepazīstināja viesus ar jaunizstrādāto mobilizācijas plānu, kas neparedzēja atklātu iesaukšanu, bet gan karavīru mobilizāciju dažādās apmācībās un pārgrupēšanos iepriekš nozīmētos apgabalos, resp., slēgtu mobilizāciju. Šo plānu vēlāk pārņēma arī Latvijas armija. Somija, kā pārliecinājās viesi, jau ražoja lauku lielgabalus un vieglos prettanku un pretaviācijas lielgabalus un plānoja drīzumā sākt ražot arī smagos lielgabalus. Ciemiņiem kļuva skaidrs, ka somi nopietni plāno aizstāvēt savu zemi. Latvieši pasūtīja Somijā arī lielāku skaitu mīnmetēju. Hartmanis un ģenerālis Oskars Dankers 1939. gada 20. aprīlī pārstāvēja Latviju Hitlera 50. dzimšanas dienas svinībās.

"Fīrers" abiem ģenerāļiem paskaidroja, ka pēc Klaipēdas jautājuma nokārtošanas (resp., aneksijas) Vācijai vairs neesot nekādu pretenziju pret Baltijas valstīm. Latvijai neesot jābaidās no Vācijas, un tā varot mierīgi turpināt savu uzbūves darbu. Abām valstīm vajadzētu paplašināt tirdzniecības sakarus, Vācija varot būt laba lauksaimniecības produktu pircēja un rūpniecības preču piegādātāja. Dažas dienas vēlāk Hitlers pats ierosināja noslēgt neuzbrukšanas līgumu, ko Baltijas valstis bez panākumiem bija mēģinājušas panākt jau kopš 20. gadu vidus. Līgums ar Latviju un Igauniju tika parakstīts Berlīnē 1939. gada 7. jūnijā.

Tā paša gada 12. oktobrī Hartmanim vajadzēja atstāt augsto amatu, jo bija sasniegts maksimālais vecums. Viņa vietā stājās desmit gadus jaunākais ģenerālis Rozenšteins, bijušais karaskolas priekšnieks, Viņa priekštecis tika iecelts par armijas komandiera sevišķu uzdevumu ģenerāli.

Šķita, ka Hartmanis tagad būtu varējis vairāk nodoties savai ģimenei, kurā ietilpa 1922. gadā apprecētā Irma Marija Liepiņa (1892–1973), meita Astrīda Helēna (1926) un dēls Juris (1928), saviem trim, kā tagad saka, vaļaspriekiem — grāmatām, antikvarātus Parīzē un Rīgā ieskaitot, makšķerēšanai un saules rieta vērošanai, kā arī par nopelniem atbrīvošanas karā iegūtā Lestenes muižas centra apstrādāšanai, kur tā saimnieks bija iekopis lielu ābeļu dārzu, siltumnīcu un parku.

Sakostiem zobiem

Taču laiks bija pārāk trauksmīgs, lai 57 gadus vecais ģenerālis nodotos tikai sev un ģimenei. 1939. gada 5. oktobrī Latvijas valdība bija spiesta parakstīt ar PSRS t.s. savstarpējās palīdzības paktu, atļaujot savas valsts teritorijā ierīkot sarkanarmijas un kara flotes bāzes. Jau pēc nedēļas Ministru kabinets pēc kara ministra ģenerāļa Baloža priekšlikuma iecēla Hartmani, labu krievu valodas zinātāju un diplomātu, par komisijas priekšsēdētāju paktā paredzēto sarunu vešanai ar PSRS pārstāvjiem militāros jautājumos. Komisijas locekļi bija flotes pārvaldes admirālis Teodors Spāde, tehniskās divīzijas pulkvedis Jēzups Baško, armijas štāba pulkvedis Mārtiņš Jeske, autotanku pulka pulkvedis Oto Grosbarts un artilērijas inspektora štāba pulkvedis Kristaps Kārkliņš. Komisijas priekšsēdētājs pēc vajadzības varēja pieaicināt kā kara, tā arī citu resoru lietpratējus, sazinoties ar attiecīgo resoru vadītājiem.

Galvenais dokuments, uz kura pamata vajadzēja realizēt bāzu līgumu, bija konfidenciālais protokols, ko parakstīja reizē, ar paktu un kas bija pielikums pie tā. Tas netika, protams, publicēts, bet vienīgi minēts pakta tekstā kā atsevišķa vienošanās. Saskaņā ar protokola 1. pantu Latvijas teritorijā bija atļauts novietot padomju garnizonu "kopskaitā līdz 25 tūkstoši cilvēku sauszemes un gaisa bruņoto spēku". (Salīdzinājumam: Latvijas armijā 1940. gada 1. jūnijā bija 2013 virsnieki, sanitārvirsnieki un administratīvie virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji, kopā 29 568 vīri.)

Protokola 3. pantā bija paredzēts nepieciešamais aparāts, kas sekotu panta realizēšanai un atrisinātu jautājumus, kas rastos šinī sakarā. Šim nolūkam, pamatojoties uz īpašiem notikumiem, tika izveidota jaukta komisija uz paritātes pamatiem no abām līgumslēdzēja pusēm. Šai komisijai vajadzēja tieši uz vietām atrisināt visus radušos jautājumus, ievērojot vispārējo principu, ka "gadījumā, ja izceltos domstarpības, nosakot vietas un robežas bāzēm un aerodromiem un vispār jauktās komisijas darbā, strīdīgi jautājumi jāatrisina diplomātiskā ceļā vai ar tiešām sarunām starp valdībām."

Jauktās komisijas kompetencē ietilpa šādi galvenie jautājumi:

— padomju bruņoto spēku pāriešana pār robežu un pārvietošanās Latvijas teritorijā;

— visi jautājumi, kas saistās ar zemes gabalu un ēku nomu un nomātā īpašuma ekspluatāciju;

— jautājumi par padomju bruņoto spēku sakariem kā savā starpā, tā ar augstāko virspavēlniecību Padomju savienībā (pasts, telegrāfs, radio) utt.

Jauktās komisijas lēmumi attiecīgajām PSRS un Latvijas varas institūcijām bija obligāti, turklāt sevišķi svarīgos gadījumos tās lēmumus apstiprināja abu valstu ārlietu ministrijas. Komisijas pienākumus pildīja PSRS un Latvijas delegāciju priekšsēdētāji.

Jau 13. oktobrī no Tallinas Rīgā ieradās padomju militārās komisijas priekšsēdētājs, jūras kara flotes tautas komisāra vietnieks admirālis Ivans Isakovs. Ar vilcienu no Maskavas atbrauca viņa militārā komisija Kaļiņinas kara apgabala priekšnieka, korpusa komandiera Ivana Boldina vadībā. Komisijā bija arī tanku korpusa komandieris ģenerālis Dmitrijs Pavlovs, vēlākais Rietumu atsevišķā kara apgabala komandieris, un ģenerālis N.Morozovs, vēlākais 11. armijas komandieris. Jauktās komisijas darbs sākās 14. oktobrī. Hartmanis sakostiem zobiem nolēma ļaut krieviem pirmajiem izteikt savas prasības, lai latvieši paši satraukumā nesasolītu par daudz. Padomju militārie pārstāvji prasīja daudz vairāk, nekā Latvijas puse bija sagaidījusi. Viņi vēlējās bāzes ne tikai Liepājā, bet arī Ventspilī, Jelgavā, Vaiņodē, Priekulē, Paplakā, Cīravā, Bārtā, Piltenē un Ziemeļkurzemē pie Irbes jūras šauruma.

16. oktobrī komisija izbrauca uz Liepāju un Ventspili, lai uz vietas precizētu bāzu robežas (pirmo izbraucienu un vietu apskati latviešu puse veica bez krieviem, lai vispirms vienotos paši savā starpā, ko dot un ko aizstāvēt). Pēc divām dienām komisija atgriezās Rīgā un īsā laikā izstrādāja 10(!) līgumus, kurus parakstīja 23. oktobrī. Tie bija: par padomju karaspēka daļu dislokāciju Latvijā, par pasākumiem Irbes jūras šauruma aizsargāšanai, par PSRS jūras kara flotes bāzēšanos Ventspilī, par flotes bāzēšanos Liepājā, par trešās valsts karakuģu ienākšanu Latvijas ostās, kurās ierīkotas padomju kara flotes bāzes, par kriminālatbildību padomju bruņoto spēku bāzēs un aerodromos Latvijas teritorijā, par karaspēka pārvietošanos pa Latvijas teritoriju, par jūras aviācijas bāzēšanās nodrošināšanu, par padomju transporta regulāriem reisiem starp PSRS ostām un punktiem, kur bāzējas padomju jūras spēki Latvijā, un par hidrogrāfisko darbu veikšanu.

Šo dokumentu akceptēšanas dienā ģenerālis Balodis par godu padomju delegācijai rīkoja pusdienas, kurās piedalījās admirālis Isakovs, padomju militārie pārstāvji, Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters, ģenerāļi Berķis, Rozenšteins, Hartmanis un citas oficiālas personas. Atbildot Baloža galda runai, Isakovs nekautrējās liekulīgi apgalvot, ka "Padomju savienība jau 20 gadu laikā praktiski pierādījusi, ka savus noslēgtos līgumus tā izpilda un realizē noteikti un bez ierunām." Šie vārdi tika teikti laikā, kad līdz Latvijas pilnīgai okupācijai bija palikuši vairs tikai astoņi mēneši. Padomju un latviešu atbildīgās amatpersonas runās un rakstos pauda oficiālu optimismu, bet Kārlis Ulmanis šajā laikā esot privāti izteicies: "No pēdējā līguma mēs bez kara vaļā netiksim. Pagaidām balansēsim un būsim laipni."

Latvijas valdība lojāli pildīja 1939. gada 5. oktobra paktu, gan nereti pārcenzdamās līguma cildināšanā un dažbrīd klanīdamās Maskavai. Pat Hartmanis, kas pārzināja vienošanās izpildes gaitu, 1939. gada 1. decembrī paziņoja PSRS militārajam atašejam Latvijā pulvedim K.Vasiļjevam, ka gadījumā, ja uzlidojumi Somijai to prasa, krievi var izmantot arī Latvijas lidlaukus, pat Rīgā.

Otrās puses apetīte auga ar katru dienu un mēnesi. Ne velti Latvijas iekšlietu ministram Kornēlijam Veidniekam 1940. gada 7. martā vajadzēja organizēt apspriedes augstā līmenī, lai vienotos par atbildi padomju militāristu kārtējām pretenzijām. Hartmanis, kas kopš 1940. gada 18. janvāra bija Latvijas delegācijas priekšsēdētājs krievu – latviešu jauktajā komisijā savstarpējās palīdzības pakta realizēšanai, pirmajā sanāksmē, kurā sprieda par krievu prasībām Liepājā, runāja trīs reizes, cita starpā skeptiski sacīdams: "Man liekas, ka krieviem nekādas jaunas prasības nevarētu būt, jo kad krievi nesen prasīja 2 ēkas no Tosmāres, mēs iedevām viņiem daudz vairāk — munīcijas noliktavas ēkas, kurās var novietot ap 400 personu. Pie tam šīs ēkas iespējams arī piemērot dzīvojamām telpām un otrādi(..). Ja cietoksnī krievi ielikuši ap 16 000 karavīru, tur viegli varētu novietot vēl dažus simtus un par jaunām telpām nevarētu būt runa." ("Latvijas okupācija un aneksija 1939.–1940." — R., 1995. — 236. lpp.)

Otrajā sanāksmē tāpat ministra vadībā pārrunāja jautājumu par padomju karaspēka turpmāko novietojumu Ventspilī. Hartmanim atkal vajadzēja runāt vairākkārt. Pēc viņa domām, tā kā krievi pēdējā laikā bija sabūvējuši pilsētā daudz baraku, telpu jautājums Ventspilī viņiem puslīdz labi atrisināts, tāpēc ar jaunu rajonu nodošanu krieviem būtu stingri jāuzmanās (cit.grām., 243.lpp.).

Kad padomju Liepājas kara flotes bāzes pavēlniecība lūdza Lejaskurzemes rajona garnizona priekšnieku ģen. Jāni Lavenieku visīsākā laikā atrisināt jautājumu par bāzes komandējošā sastāva ģimenes locekļu izvietošanu, viņš informēja par to Hartmani. Pēdējais 1940.gada 16.martā ieteica atbildēt padomju pusei šādi: "Atbildot uz Jūsu 1940.gada 28.februāra iesniegumu nr.4104, pagodinos paziņot sekojošo: Savstarpējas palīdzības paktā, kas noslēgts starp Latvijas Republiku un PSRS 1939.gada 5.oktobrī, ir paredzēts novietot "teritorijā, kas piešķirta bāzēm un aerodromiem, zināmu daudzumu sauszemes un gaisa bruņoto spēku", bet tajā nav paredzēts ievest Latvijas Republikā civilpersonas, kādas ir Jūsu pieminētie ģimenes locekļi. Tā kā Jūsu ierosinātais jautājums iziet ārpus savstarpējās palīdzības pakta robežām, armijas štābs atturas apspriest šo jautājumu." Hartmanis informēja savu padoto, ka "šo tekstu pieņēmis arī ārlietu ministrs".

Tad krievi laida darbā smago artilērij. 1940.gada 3.aprīlī viņu sūtnis Latvijā Ivans Zotovs, tiekoties ar Ulmani (vienīgo reizi trīs gadu laikā!), izteica vēlēšanos, lai Latvijas valdība atrisinātu jautājumu par dzīvokļu ierādīšanu Ventspilī un Liepājā padomju kara flotes bāzu vajadzībām. Hartmanis sadusmots rakstīja vēstulē Laveniekam par krievu militāristiem, "kuri pilnīgi nevajadzīgi šajā lietā iejaukuši diplomātiju, vispirms nemēģinot noregulēt to paši bez diplomātijas palīdzības". Pēc sūtņa demarša Latvijas valdība tomēr bija spiesta daļēji apmierināt padomju pavēlniecības prasības.

Gals

1940.gada sākumā vēl paspēja iznākt kapitālā 453 lappuses lielā Hartmaņa rediģētā (virsredaktors ģen. Rozenšteins) grāmata "Latvijas armija 20 gados", un tad jau klāt bija 17.jūnijs — latvju valsts okupācijas diena. Ministru kabinets jau nākamajā dienā savā priekšpēdējā sēdē nolēma sadarbības organizēšanai un veicināšanai ar PSRS karaspēka daļām Latvijā nodibināt pie armijas komandiera sakaru štābu. Par štāba priekšnieku iecēla ģen. Hartmani, kas bija vispieredzējušākais latviešu virsnieku attiecību kārtošanā ar kaimiņvalsts bruņotajiem spēkiem. Tikai tagad tas nācās ievērojami grūtāk, jo okupanti ne tikai daudz nerēķinājas ar Hartmaņa domām, bet arī Augusta Kirhenšteina valdība viņiem nebija šķērslis, ierīkojot jaunas bāzes, sagrābjot Latvijas armijas kazarmas un ieročus, ieperinoties skolās, dzīvokļos un zemnieku tīrumos.

Hartmanis iebrucējiem bija tikpat vajadzīgs kā zirgam piektā kāja, tāpēc ar Latvijas Tautas armijas likvidācijas komisijas pilnvarotā ģen. Roberta Dambīša 1940.gada 21.oktobra pavēli viņš, kā teikts dienesta gaitas sarakstā, "piemērotu amatu trūkuma dēļ Sarkanajā armijā atvaļināts no aktīvā kara dienesta". Hartmanis tika svītrots no Tautas armijas sarakstiem un reģistrēts Rīgas kara apriņķa pārvaldes zemessargu sarakstos ar 1940.gada 13.decembri (Latvijas Centrālais valsts vēstures arhīvs, 5601.fonds, 1.apr., 1828.lieta, 67.lapa).

Ģenerāļa meita Astrīde Ivaska, tagad pazīstama trimdas dzejniece, savās atcerēs par šo laiku raksta:

"Pēc bāzu novietņu izlemšanas viņš 1940.g. rudenī bija brīvs un palaikam uzturējās Lestenē, ģimenei dzīvojot Rīgā. Slapstīties viņu nevarēja pierunāt, tādēļ arī čekistiem nebija nekādu grūtību, viņu apcietinot 1940.g. 20.decembrī Lestenē. (..) Tēvs bija uzturējies Lestenē jau divi nedēļas, tā ka mēs viņu nebijām redzējuši, nedz arī dabūjām atvadīties. Nakts vidū pie mums dzīvoklī izdarīja kratīšanu, paņemot visus tēva ordeņus un citas godazīmes. Gulēju bērna miegu, un pamodos tikai, kad svešs vīrs rakņājās pa manām atviktnēm, bet drīz atkal iemigu. No rīta mans rokas pulkstentiņš nebija vairs atrodams. Visu, kas noticis, sapratu tikai, kad uzgāju māti sēžam uz gultas malas, galvu rokās satvērušu un šurpu turpu šūpojoties. Mans bērnības laiks bija apstājies, un tā vietā sākušies neziņas un baiļu gadi. Bērnišķā cerība, ka tēvs atgriezīsies ku®u katru dienu, ka tālrunis zvanīs un nesīs prieka vēsti, — šī bērnišķā cerība pamazām izbālēja un likteņa nenovēršamības izjūta pieņēmās stiprumā." ("Daugavas Vanagu Mēnešraksts", 1967, 1.nr., 13.–14.lpp.)

Mārtiņu Hartmani aizveda uz Maskavu, kur 1941.gada 7.jūlijā viņam tika piespriests nāvessods, kas izpildīts 27.jūlijā. Latviešu ģenerāļa mūžs 59 gadu vecumā bija beidzies.

Šo rakstu gribas pabeigt ar citētā žurnāla tajā pašā numurā ievietoto dzejoli.

 

Astrīde Ivaska

Vēstule tēvam

Visu nakti snidzis un šorīt vēl snieg,

daudzus gadus snidzis mūsu dārzā.

Dažādi putni saplok pie mana loga,

nāk vēstules, visādas ziņas,

bet gadu divdesmit jau negaidu vairs

Tavu rokrakstu uz katras aploksnes,

Tavu balsi katrā tālruņa zvanā.

Kad man jautā, kādēļ dzīvoju,

kur tik ga®as un bargas ziemas,

tad saku, man patīk sniegs.

Bet es nestāstu to,

ka mēs sarakstāmies sniegā,

ka ikviens pelēkains, pūkains,

puteņains rīts

ir vēstule no Tevis baltā aploksnē,

kur krūmi un ābeļu zari ir burti,

bet zvirbuļi punkti starp teikumiem.

Un es nestāstu arī to, ka mijkrēslī,

mīkstajā mijkrēslī, kad sijājas sniegs,

es raugos tavās pelēkās acīs.

Ģenerāļa M.Hartmaņa ziņojums ārlietu ministram V.Munteram

Nr.92 1940.gada 2.februārī

Padomju karaspēka korpusa komandieris1 personīgās sarunās vairākkārtīgi ierosinājis jautājumu par virsnieku un instruktoru ģimeņu ielaišanu Latvijā, cenšoties noskaidrot, kādās domās par šo lietu ir mūsu valdība. Korpusa komandierim no paša sākuma tika paskaidrots, ka savstarpējās palīdzības pakts neparedz ģimeņu iebraukšanu, ka karaspēks ievests Latvijā kara laikam, ka trūkst telpas ģimeņu novietošanai. Rakstisku prasību šinī jautājumā korpusa komandieris nav iesniedzis. Apspriedē pie kara ministra kunga 22.decembrī 1939.g. korpusa komandieris atkal pacēla jautājumu par ģimeņu ielaišanu, bet viņam tika dota noraidoša atbilde. Arī Valdība noraidīja ģimeņu ielaišanu.

Neskatoties uz noraidošu izturēšanos no mūsu puses, tomēr š.g. 14.janvārī nelegāli pārbrauca robežu un ieradās Liepājā 68 sievas un 36 bērni, Ventspilī 19 sievas un 10 bērni.

Pārrunājot šo jautājumu ar korpusa komandieri, pēdējais atvainojās par notikušo, apgalvoja, ka esot pats piemānīts no saviem padotiem, ka viņš esot bijis pretī tādai patvarīgai rīcībai un apsolīja, ka tādas lietas viņš uz priekšu nepielaidīšot. Tāpat apsolīja, ka ģimeņu dēļ netikšot celtas nekādas prasības ne dēļ skolām, ne dēļ dzīvokļiem. No savas puses uzstādījām korpusa komandierim prasības, lai visas nelegāli iebraukušās personas būtu apgādātas ar attiecīgiem dokumentiem, lai visas tiktu pieteiktas policijā un lai visas tiktu novietotas padomju karaspēkam ierādītos rajonos.

Tālāk tika paziņots, ka mēs visas nelegāli iebraukušās personas uzskatām, ka tās ir ieradušās uz īslaicīgu apciemojumu pie saviem tuviniekiem un ka pēc 3 mēnešiem mēs sagaidām visu šo personu izbraukšanu atpakaļ uz Padomju Savienību.

Delegācijas sekretārs kapteinis

Gailītis

Ģenerālis

M.Hartmanis

1 N.Morozovs

LVVA, 1474.f., 3.apr., 9.l., 25.lp. Oriģināls

Latvijas Iekšlietu ministrijas Kārtības policijas departamenta direktora A.Austruma ziņojums ģenerālim M.Hartmanim

Nr.102 1940.gada 10.martā

Lūdzu, kungs ģenerāli, jūsu ieskatu un norādījumu sekojošos jautājumos:

1/ Pontonu tilts Ventspilī pār Ventu pie stacijas ir ļoti nolietotā stāvoklī. Ir bijuši gadījumi, kad koka liellaivas, uz kurām balstās viss tilta svars, dažas pieplūdušas ar ūdeni, jo ir cauras. Arvien vēl PSRS karaspēka automašīnas, sevišķi cisternas, kuru svars pēc vietējo lietpratēju vērtējuma pārsniedz 12 tonnas, pārbrauc tiltu, neskatoties, ka noteiktā celtspēja ir 6 tonnas. Ledum atkūstot, tilta celtspējas vēl samazināsies, kādēļ būtu nepieciešami brīdināt PSRS karaspēka vadību.

2/ Ēdoles parkā iepretim aizsargu namam, apm. 100 metrus no aizsargu nama, blakus kājceliņam, bez kāda aizseguma PSRS karavīri iekārtojuši ateju bedres un tur izdara savas dabiskās vajadzības, kas redzamas visiem garāmgājējiem — pasta kantora apmeklētājiem.

3/ Ēdoles novietnē PSRS karavīri aizvien vēl apmācības izdara uz apkārtējo māju laukiem.

4/ Arvien biežāk krievu karavīri mēdz uzturēties privātos dzīvokļos /sevišķi Ventspilī/, un notiek iedzeršanas, kas var izsaukt nevēlamus konfliktus. Krieviem šī lieta acīmredzami nav nokārtota, jo viņi ir nesaprašanā par to, ka privātdzīvokļos uzturēties liegts.

Departamenta direktors

Austrums

LVVA, 1474.f., 3.apr., 10.l., 24.lp. Oriģināls

Ģenerāļa M.Hartmaņa vēstule Iekšlietu ministrijas Kārtības policijas departamenta direktoram A.Austrumam

Nr.135 1940.gada 11.jūnijā

Liepājā 5.jūnijā š.g. kopējās apspriedēs ar PSRS sauszemes karaspēka vadību un jūras karaspēka vadību tika pārrunāts arī jautājums, kādi soļi būtu sperami, lai aizkavētu PSRS karavīru nokļūšanu patvaļīgā prombūtnē vai novēlošanos no atvaļinājuma.

No krievu puses izskanēja pārmetumi, ka daži neapzinīgi Latvijas pilsoņi labprāt pieturot pie sevis padomju karavīrus, tādā kārtā netieši pamudinādami tos uz iedzeršanu un novēlošanu. Būtu vēlams izdot saistošus noteikumus, kuri zem soda draudiem uzliktu katram Latvijas pilsonim par pienākumu pēc zināmas stundas nepieturēt pie sevis padomju karavīrus. Liels ļaunums esot arī slepenās izpriecas vietas, kur padomju karavīri nav sameklējami. Šīs slepenās vietas padomju karavīriem uzrādot ormaņi un taksometru vadītāji, kamdēļ šīm personām būtu uzliekams par pienākumu ziņot par katru padomju karavīru, kuru tie nogādājuši uz slepenām izpriecas vietām.

Vēl no krievu puses tika izteikts priekšlikums noliegt reibinošu dzērienu pārdošanu padomju karavīriem. Šo priekšlikumu noraidīja kā necienīgu un apvainojošu.

Lūdzu Jūsu atsauksmi, vai krievu priekšlikums ienestu lielāku skaidrību savstarpējās attiecībās un par cik būtu iespējama tā realizēšana.

Ģenerālis

M.Hartmanis

LVVA, 1474.f., 3.apr., 10.l., 35.lp. Oriģināls

(No dokumentu un materiālu krājuma

"Latvijas okupācija un aneksija 1939–1940", R., 1995).

Ar 1939.gada līgumiem iegūtās Padomju Savienības karaspēka bāzes Baltijas valstīs