Mēs arvien esam Rietumu un Austrumu krustpunktā un krustcelēs. Te Latvijā

LZA akadēmiķe Maija Kūle:

Par mūsu ideoloģijas nekoptību

Līdz šim neatkarīgajā Latvijas valstī mēs bieži esam runājuši par ekonomiskiem, finansiāliem, sociāliem sarežģījumiem un krīzēm, bet nekad nav izskanējis uztraukums par ideoloģijas nesakoptību kopumā. Pastāv naiva pārliecība, ka kopš neatkarīgās valsts atjaunošanas ideoloģiskie jautājumi risināsies paši no sevis, jo ģenerālā līnija ir it kā skaidra, t.i. demokrātija, neatkarība, brīvība, liberālā tirgus ekonomika utt. Taču tas ir nepiedodams naivums — nekopt un neveidot ideoloģiju kā ideju mācību par sabiedrības attīstību. Ja ekonomikas un sociālajā sfērā pēdējā laikā ir nākusi modē valsts programmu rakstīšana (tas nozīmē, ka palielinās stratēģiska tipa domāšanas nozīme, lai gan atklāts paliek jautājums, cik šīs programmas tiek uztvertas nopietni) un samazinās "ugunsdzēsēju" tipa darbošanās (lai gan arī tā nav izzudusi), tad ideoloģijas jomā "ugunsdzēsēju" stils ir ļoti jūtams. Tas nozīmē, ka ideoloģija ir vēl vairāk atpalikusi un nesakārtota nekā ekonomikas un finansu sfēra, jo tās jau daudzus gadus ir bijušas valdību galvenās rūpes, taču ideju mācība ir palikusi novārtā.

Kas mūsu valstī kopj un veido ideoloģiju? Visi un neviens. Ideoloģija veidojas vadošo politisko partiju rakstvežu darbībā, kas it īpaši aktivizējas pirms vēlēšanām un aprimst starpvēlēšanu laikā. Reizēm pie partiju "Programmu" rakstīšanas svarīgā darba pieaicina ekspertus intelektuāļus no malas, taču tie nāk un aiziet, nejuzdami nekādu atbildību par sacerēto.

Ideoloģiju veido tās personas, kas sacer runas Valsts prezidentam, premjeram. Taču šobrīd ir sagaidāms pilnīgs tukšums šajā jomā, jo Valsts prezidents, gaidot sava ievēlēšanas termiņa beigas, nekādas būtiskas runas, droši vien, nelasīs, bet premjers V.Krištopāns pat atsakās runāt ar sabiedrību, nesaprotot, ka tā nav tikai gražošanās, bet savas ideoloģiski simboliskās funkcijas nepildīšana.

Protams, ideoloģiju neveido tikai valstsvīri; tā top arī presē, zinātnē, mākslā, kultūrā. Taču mums ir tikai daži intelektuāli komentētāji, kuru rakstos ir ne tikai ziņas un domas, bet arī idejas Sociālās un humanitārās zinātnes ir tik lielā mērā pazemotas un pakļautas nabadzības postam, ka tās, pat gribēdamas, nevar dominēt ideoloģijas kopšanā. Kultūrkapitāla fondam radikāli samazina līdzekļus (un pat dzird domas par tā likvidēšanu), nesaprotot, ka kultūras zīmju attīstība ir ideoloģijas stiprības pamats. Tāpēc politiskā elite, izjūtot ideoloģijas nesakoptību un tukšumu, mēdz idejas "nospert" no Rietumiem un ekspluatēt šeit, daudzkārt nesaprotot, kas tiek aizgūts. Tad politiskajā domāšanā tiek palaisti tādi monstri, kā, piemēram, "liberālkonservatīvisms", kas gan izbeidza savu dzīvi pirms pāris gadiem, jo nebija dzīvotspējīgs. Taču neviens no šiem ideju pseidoradītājiem to iepriekš neredzēja un neparedzēja.

Lai veidotos ideoloģija, ir nepieciešamas idejas, formulējumi, koncepti, simboli, ir nepieciešamas runas un domas, kas izaug no vietējās garīgās vides, nevis tiek transportētas kā tranzītbiznesa sastāvdaļa. Attīstot valsti Rietumu civilizācijas garā, daudzas idejas un vērtības nāk pie mums no Rietumiem, taču tās ir "jāiestāda", un augsne nevar būt plika, liesa un noplicināta.

Lai augtu idejas, ir jāpieliek daudz vairāk spēka, laika un naudas, nekā lai iegūtu materiālas lietas. Ja ideoloģija ir nekopta, tā iegāžas tukšumos un melnās bedrēs. Nupat tā iegāzās jautājumos par leģionāriem, tā gāžas iekšā jautājumā par holakaustu, par jaunāko vēsturi Latvijā. Taču ideoloģiju nevis sāk kopt, bet tukšumiem mēģina uzgāzt virsū ugunsdzēsēju putas. Pēc kāda laika ideoloģija iegāzīsies atkal. Kur? Es zinu daudzus tukšumus, un mani kolēģi Filozofijas un socioloģijas institūtā arī zina, taču mēs neteiksim, jo intelektuālais kapitāls arī ir kapitāls, un prece ir jāpērk. Pārāk ilgas ir bijušas politiskās un biznesa elites tieksmes intelektuālo kapitālu dabūt par velti. Nevar tā turpināties, ka sociālo un humanitāro zinātņu finansēšanā Latvija ir pirmspēdējā vietā Eiropā; aiz mums ir tikai Albānija, un, kas notiek tajā reģionā, to visi jau redz. Jo vairāk Latvijā tiks nīdēts intelektuālais kapitāls (augstskolas, zinātne, intelektuāļi, kultūras sfēra), jo krīzes un tukšumi ideoloģijā būs lielāki un ar rikošetu atgriezīsies atpakaļ, vēršoties pret ekonomiku, biznesu, investīcijām. Ar nekoptu ideoloģiju nebūs iestāšanās ES, jo būtībā jau igauņi vinnēja mūs ne tik daudz ar ekonomiskās un tiesību sistēmas pārākumu, bet ar lielāku cieņu pret intelektuālo kapitālu, kas labāk noformēja un noformulēja Igaunijas valsti un sabiedrību.

Referāts konferencē "Latvija Rietumu un Austrumu interešu krustpunktā" Rīgā 1999.gada 9.aprīlī

LU profesors Inesis Feldmanis:

Par attieksmi pret mūsu vēstures sāpīgajiem punktiem un pagātnes nastām

Latvijas jaunāko laiku vēsture ir visai pretrunīga un savdabīga. Katrā ziņā tā uzrāda vairākas ļoti raksturīgas iezīmes. Vispirms jau Latvijas 20.gadsimta vēsturē skaidri izdalās vairāki īpaši izšķiroši pagrieziena punkti. Minēsim kaut vai 1918., 1940. un 1991.gadu. Katrs no tiem ievadīja jaunu, krasi atšķirīgu situāciju. Vienā situācijā priekšplānā izvirzījās Latvijas tautas tālākās politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras attīstības priekšnoteikumu nodrošināšana, citā atkal — tautas izturības kāpināšana un izdzīvošanas māka. Mainījās arī Latvijas saistība ar Eiropas vēstures kopējās attīstības tendencēm. Laika posmā starp kariem Latvija pakāpeniski kļuva par gluži normālu Eiropas valsti, 1940.gadā Latvijas tautas dzīvē un vēsturiskajā liktenī iezīmējās traģisks un reti bīstams pagrieziens. Tā tika izrauta no Eiropas civilizācijas aprites un pakļauta teroram, represijām, deportācijām, okupantu klātbūtnei, kolonistu masas spiedienam, rusifikācijai, sociālistiskajam eksperimentam, atpalicībai, nacionālās cieņas pazemojumiem un cilvēka necienīgai eksistencei.

Vairāk nekā pusgadsimtu ilgajā trīs okupāciju periodā Latvijas tauta faktiski nebija ne īsta sava likteņa noteicēja, ne arī savas vēstures veidotāja. Tā vairāk bija vēstures objekts, nevis tās subjekts. Latvijas vēsturi lielā mērā noteica un virzīja ārējie spēki, okupētājlielvalstis. Tieši ar šo lielvalstu politiku un darbību saistīti vairāki Latvijas vēstures tā sauktie smagumpunkti, kas bieži vien tiek ļoti atšķirīgi aplūkoti un interpretēti.

Šāda jautājuma nostādne nebūt nenozīmē aicinājumu distancēties no mūsu nesenās vēstures un uzvelt vainu citiem. Pazīstamajam franču vēsturniekam Žakam Legofam pieder vārdi, ka katras tautas un katra indivīda pienākums ir skatīties tieši sejā savai vēsturei un nenodarboties ar tās izskaistināšanu. Varam šo domu pateikt arī citādi: tautas attieksme pret savu pagātni, tās "sāpīgajiem punktiem un "nastām" ir svarīga kolektīvās identitātes sastāvdaļa.

Līdz ar to īpaši būtisku nozīmi iegūst arī vēstures uztveres, interpretācijas un rakstīšanas veids. Liekas, ka pie mums joprojām dominē tā sauktā nacionālā vēsture, kas skaidro vēstures jautājumus galvenokārt no latviešu tautas skata punkta un ir orientēta ne tik daudz uz līdzsvarotu pagātnes izpratni, cik uz nacionālās pašapziņas apliecinājumu meklējumiem vēsturē. Taču tajā pašā laikā novērojama zināma virzība uz vērtīborientāciju maiņu, kas izpaužas centienos Latvijas vēsturi iespējami plaši aplūkot Eiropas vēstures kontekstā un pamatoties uz demokrātiskām un liberālām vērtībām.

No šādām pozīcijām pamatos būtu jāapskata un jāvērtē vairākas Latvijas vēstures norises un posmi, arī t.s. autoritārisma laiks, kas iesākās 1934.gadā. Lai gan Kārļa Ulmaņa izveidotā diktatūra bija maiga un viņa režīms guva panākumus noteiktās sfērās (ekonomika, latviešu tautas nacionālās pašapziņas celšana utt.), viņa vispārējai darbībai bija negatīva ievirze sakarā ar vēršanos pret Latvijas demokrātiju. Neko šajā vērtējumā nedrīkstētu mainīt arī tas, ka šodien latviešu tautā dzīvo leģenda, mīts par Kārli Ulmani un daudzu uztverē viņš ir kļuvis par latviskās Latvijas simbolu.

Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms nespēja arī paglābt valsti no bojāejas. Latvija pazaudēja savu nacionālo neatkarību. Ir gan skaidrs, ka pēc Molotova—Ribentropa pakta noslēgšanas 1939.gadā Latvijas starptautiskais stāvoklis bija bezcerīgs. Tēlaini izsakoties, Latvija varēja vienīgi izraudzīties jau piespriestā nāves soda veidu. Taču izvēle, kura tika izdarīta, bija reti neveiksmīga. Pēc PSRS ultimāta saņemšanas 1940.gada jūnijā Kārļa Ulmaņa valdība neizšķīrās par kaut vai simbolisku militāru pretošanos un neriskēja izteikt Maskavai pat diplomātisku protestu, kas neapšaubāmi bija grūti izprotama politiska tuvredzība. Kārlis Ulmanis palika prezidenta amatā līdz 21. jūlijam un faktiski sadarbojās ar okupācijas varu. Viņa rīcība bija izdevīga Maskavai, jo atviegloja okupācijas norisi un aneksijas sagatavošanu. Kritiskajā situācijā Kārlis Ulmanis neveica savu galveno uzdevumu — maksimāli apgrūtināt okupācijas leģitimāciju, tās juridiski formālu nostiprināšanu.

Patiesības labad gan jāatzīst, ka Kārļa Ulmaņa kļūdas tomēr nebija tik izšķirīgas, lai atņemtu Latvijai kā okupētai valstij de iure statusu. Kārļa Ulmaņa neveiksmes nemazināja PSRS atbildību par Latvijas militāro okupāciju, aneksiju un inkorporāciju. Militārās pretošanās trūkums gan ietekmēja rietumvalstu politisko attieksmi, bet nepārtrauca Latvijas neatkarības de iure atzīšanu.

Pašlaik visai aktuāla Latvijas vēstures problēma ir jautājums par Latviešu leģionu. Runājot par šo tēmu, es gribētu uzsvērt šādus momentus:

1. Vēstures literatūrā Latviešu leģions ir vērtēts ļoti dažādi un pretrunīgi. Šo historigrāfisko strīdu būtību ļoti trāpīgi izteicis latviešu izcelsmes ASV vēsturnieks A. Ezergailis, attiecībā uz leģionāriem izvirzot formulu: varoņi, nacisti vai upuri.

2. Uzsākot 1943.gadā veidot Latviešu leģionu, nacistu okupācijas iestādes pārkāpa starptautiskās konvencijas. Leģions tika formēts galvenokārt mobilizācijas ceļā. Tā nebija brīvprātīga militāra formācija.

3. Latviešu leģions cīnījās nacistiskās Vācijas pusē pret Padomju Savienību. Taču leģionāru mērķi un ideoloģija ļoti būtiski atšķīrās no vācu nacistu.

Izplatīts bija uzskats, ka, uzsākot cīņas Latviešu leģionā pret sarkano armiju, vēlāk tās būs iespējams turpināt pret pašiem vāciešiem. Pastāvēja cerība, ka būs iespēja atjaunot neatkarīgu Latviju, kā tas notika 1919.gadā.

4. Latviešu leģionāru nelaime bija tā, ka viņu cīņa pret PSRS otrreizēju okupāciju pasaulē tika uztverta kā cīņa pret visu antihitlerisko koalīciju. Rietumu demokrātiskā sabiedrība nenodalīja PSRS cīņu pret Vāciju no rietumvalstu cīņas pret Vāciju.

5. Pretēji Latvijai nelabvēlīgas propagandas izdomājumiem leģionam nav saistības ar nacistu noziegumiem, kas tika izdarīti Latvijas teritorijā un citās vietās. Kā tas uzsvērts vēstures literatūrā un kā norāda pieminētais vēsturnieks A.Ezergailis, līdz šim neviens leģionārs nevienā Rietumu tiesā nav ticis apsūdzēts par kara noziegumiem, kas būtu nodarīti leģiona darbības kontekstā.

Referāts konferencē "Latvija Rietumu un Austrumu interešu krustpunktā" Rīgā 1999.gada 9.aprīlī

Dr.pol. sc. Artis Pabriks:

Vai latvieši var uzcelt modernu valsti?

Mēs izzinām pagātni, lai varētu precīzāk domāt par to, kādi būsim nākotnē. Arī šīs konferences pirmajā pusē tika diskutēts par to, kāda bija Latvijas valsts, tauta un katrs tās iedzīvotājs pirmās republikas laikā un pēc tam. Pagātnes studēšana dod vislielāko gandarījumu, ja redzam, kā izmantot pagātnes pieredzi, domājot par nākotni. Manas runas mērķis ir šodiena un rītdiena. Tās gaitā es gribētu klausītājiem likt padomāt par to, vai tiešām mēs mācāmies no pagātnes un apzināmies, kurp ejam, kādu valsti ceļam. Padomju režīmā bija vienkāršāk nekā pašreiz. Pastāvēja kopīgie mērķi, uz kuriem katram vajadzēja oficiāli tiekties, un valdības izvēlētās vērtības, pie kurām pieturēties. Iedzīvotāju individuālās intereses bija jāpakļauj šiem kopīgajiem mērķiem, jo cilvēks nedrīkstēja dominēt pāri sabiedrības interesēm.

Taja pašā laikā cilvēks, kas dzīvoja padomju totalitārajā sistēmā, turpināja sapņot un celt savu nākotni, tāpat kā cilvēki Zviedrijā, Vācijā vai Amerikā. Tomēr atšķirība bija tā, ka, lai īstenotu savus mērķus, tam nācās spēlēt "hameleonu rotaļas", kamēr laikabiedri citur vienkārši sekoja savam aicinājumam. Dažs pakļāvās totalitārisma un pūļa propagandai un identificēja sevi tikai kā kolektīva sastāvdaļu, cits iekšēji nicināja sistēmu un centās tās ietvaros tomēr sasniegt savus mērķus. Tikai retais nepakļāvās ne iekšēji, ne ārēji kolektīvajam un totalitārajam reibumam un saglabāja skaidru vērtību skalu, pēc kuras orientēt sevi un savus bērnus.

Tādēļ nav brīnums, ka vēl joprojām, jau vairāk nekā astoņus gadus pēc neatkarīgas Latvijas atjaunošanas, sabiedrībā virmo vērtību virpulis. Pašreiz Latvijas sabiedrības vērtību bagāža atgādina sēņu groziņu, kas nedaudz pastāvējis pieliekamajā. Mēs nedrīkstam tā saturu vienkārši uzbērt uz pannas. Lai taisītu mērci, mums kaut kas jāizmet, bet kaut kas varbūt jāpielasa klāt. Mums jāatsakās no aklas pakļaušanās kolektīva garam neatkarīgi no tā, vai tas ir sociālistisks, nacionālistisks, reliģisks vai tīri merkantilisks. Mūsu domāšana ir padomiska gan tad, ja mēs piketējam par labu Miloševičam, gan tad, ja katrā iespējamā pilsonības pretendentā redzam tikai imigrantu pēcteci, kas neciena Latviju un latviešus. Kolektīvais domātājs visbiežāk ir totalitārs domātājs neatkarīgi no tā, vai tam prievīte ap kaklu, vai zvaigznīte pierē. Kolektīvā domātāja pamatpazīme ir tas, ka viņš pārstāj domāt, bet pakļaujas pūļa instinktiem, kas noved pie tādām cilvēciskām traģēdijām kā Kosova, Bosnija, Čečenija vai Aušvica.

Dažs, to visu dzirdot, var jautāt — vai tas nozīmē, ka mums vajadzētu atteikties no savas kolektīvās piederības? Vai pārstāt būt latviešiem un krieviem, vai pārstāt svinēt Jāņus un Lieldienas? Vai ēst hamburgeri skābu kāpostu vietā? Vai varbūt atteikties no savas valodas?

Atbilde ir — nē. Bet mums jāatceras, ka Jāņu vārdā mēs nedrīkstam aizliegt citiem Latvijas iedzīvotājiem svinēt Svētā Patrika dienu. Latviešu valodas dēļ mēs nedrīkstam aizliegt krievu vai angļu valodu. Tāpat kā Serbijas vārdā mēs nedrīkstam slepkavot albāņus, bosniešus vai marsiešus. Mūsu atšķirības padara mūs par latviešiem, krieviem vai angļiem, bet mūsu kopīgais padara mūs par cilvēkiem. Latviešu dilemma ir — nevis, ejot pasaulē, zaudēt latvietību, bet, paliekot Latvijā, zaudēt saikni ar pasauli un kļūt par intelektuāliem provinciāļiem. Modernā Latvija nāk no latviešu tautas Atmodas, strēlniekiem, brīvības cīņām, pirmās Saeimas vēlēšanām, Tautas frontes laikiem un barikādēm.

Nenoliedzami, Latvijas valsts saknes ir nesaraujami saistītas ar latviešu kultūru un valodu. Šīs vērtības ir mūsu valsts, mūsu sabiedrības un daudzu mūsu pamats. Bet šodien ar to ir par maz!

Katram mūsdienu Latvijas iedzīvotājam ir savi mērķi, savas domas, savi sapņi un ieceres. Mums ir dažādas dzimtās valodas, mēs ejam uz dažādām baznīcām vai neejam nemaz. Ar katru gadu Latvijā parādās arvien vairāk dažādu nāciju, rasu un kultūru pārstāvju, jo Latvija iet pasaulē un pasaule nāk Latvijā. Cilvēkam kā indivīdam ar katru gadu paveras arvien vairāk iespēju, kamēr cilvēkam kā savas tautas piederīgajam, kā latvietim ir tikai divas iespējas. Pirmā iespēja ir stādīt piederību savai nācijai augstāk par piederību cilvēcei un norobežoties no apkārtējās vides. Otra iespēja ir radīt kultūras un valodas imunitāti, padarot tikumus un likumus atbilstošus laika garam. Tā, lai pat pie atvērtām robežām Latvijas vērtība tās iedzīvotāju vidū nesamazinātos. Senie Amerikas iedzīvotāji izmira, jo tiem nebija imunitātes. Tajā pašā laikā tādas kādreiz mazas Eiropas nācijas kā holandieši, portugāļi, dāņi vai pat angļi nebaidījās no citu kultūru ietekmes un kļuva vēl stiprākas. Runājot Igaunijas prezidenta Meri vārdiem, kultūras ietekmes ir kā vējš, kas traucas pār rudzu lauku. Ja vērojam no malas, lauks viļņojas vējā, bet tajā pašā laikā tas nav izkustējies ne par mata tiesu. Jo mazāka nācija, jo lielāka nozīme katram tās loceklim. Jo lielāka nozīme tam, cik brīva šī valsts ir iekšēji. Tas nozīmē, ka sevišķi jau mazām nācijām cilvēks ir jāvērtē augstāk par visu pārējo. Tomēr bieži notiek pretējais. Domājot esam par mazu, mazās nācijas un dažreiz arī lielās norobežojas no apkārtējās vides. Kultūra, tradīcijas, valsts tiek stādīta augstāk par cilvēku, un tādējādi šīs tautas izrok pašas savu kapu. Paradoksāli, bet man šķiet, ka vislabāk savu latvietību vai piederību kādai citai etniskai grupai mēs spēsim saglabāt tad, ja būsim atvērti pasaulei.

Mēs nedzīvojam Latvijā Latvijas dēļ, mēs dzīvojam šeit, jo ticam, ka šeit mums varētu būt vislabāk. Tas nozīmē, ka šeit mēs varam īstenot savus individuālos vai ģimenes sapņus un ieceres. Bet tas var notikt tikai tad, ja cilvēks šajā sabiedrībā ir pats galvenais. Ja tas pats var lemt savu nākotni. Šāds stāvoklis var būt tikai tādā valstī un sabiedrībā, kas ir demokrātiska un iekšēji brīva. Es neticu, ka totalitāru un nedemokrātisku valstu pilsoņi var būt laimīgi, pat tad, ja tie visi runā vienā valodā, tic vienam Dievam un ir vienādi bagāti. Es ticu, ka demokrātiskā un liberālā valstī pat dažādi runājoši un dažādi pārtikuši cilvēki var būt laimīgi. Šādu sabiedrību var arī saukt par integrētu sabiedrību. Tā ir sabiedrība, kuras loceklis ir drošs par savu nākotni un savām iespējām. Tā ir sabiedrība, kur cilvēks var ticēt savai valdībai. Manuprāt, modernas Latvijas pamatvērtības ir demokrātija, tolerance un cilvēka brīvības. Bet, lai šīs vērtības varētu pastāvēt, katram no mums ir jāatceras, ka viss ir atkarīgs tikai no mums pašiem, no mūsu attieksmes un pienākuma apziņas aizstāvēt šīs vērtības. Gribas aizstāvēt šīs vērtības arī tad, ja tas ir pretrunā ar pūļa noteikumiem. Tā nav akla, nedomājoša cilvēka pienākuma apziņa pret valsti, valdību vai premjeru, bet gan pienākuma apziņa pret demokrātiju un mūsu brīvībām. Demokrātija un cilvēktiesības Latvijā nostiprināsies tikai tad, ja šīs valsts iedzīvotāji aktīvi piedalīsies valsts pārvaldē, nevis lūgs, bet paši prasīs un kontrolēs valsts pārvaldi. Kad latvieši prasīja 1905. gadā, visa Krievijas impērija drebēja. Kad latviešu strēlnieki prasīja, Latvijas valsts tapa. Kad Tautas fronte prasīja, Latvija tika atjaunota. Nekautrēsimies prasīt arī no mūsu pašreizējiem valdītājiem un, protams, paši no sevis!

Latvieši spēs uzcelt modernu valsti tikai tad, ja spēs atteikties no tāda nevajadzīga vēstures mantojuma kā pavalstnieciskā pasivitāte, kolektīvā domāšana un kultūras nacionālisms.

Referāts konferencē "Latvija Rietumu un Austrumu interešu krustpunktā" Rīgā 1999.gada 9.aprīlī