Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Baltijas jūras reģiona valstu sadarbību, attīstību un drošības izaicinājumiem Eiropas Savienībai un NATO. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.09.2011., Nr. 148 (4546) https://www.vestnesis.lv/ta/id/236295

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Dzelzceļu sadarbības organizācijas ministru sanāksmi

Vēl šajā numurā

20.09.2011., Nr. 148 (4546)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par Baltijas jūras reģiona valstu sadarbību, attīstību un drošības izaicinājumiem Eiropas Savienībai un NATO

Piektdien un sestdien, 16. un 17.septembrī, Rīgā, Melngalvju namā, notika ikgadējais augsta līmeņa ārpolitikas un drošības politikas forums “Rīgas konference 2011”, kurā kopā ar interesentiem, ekspertiem, Latvijas un citu valstu amatpersonām piedalījās arī (attēlā no kreisās) Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips, Somijas premjerministrs Jirki Katainens, Latvijas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, Lietuvas premjerministrs Andrjus Kubiļus un Polijas premjerministrs Donalds Tusks
Foto: LATO

 

16.–17.septembrī Rīgā, Melngalvju namā, notika ikgadējais augsta līmeņa ārpolitikas un drošības politikas forums “Rīgas konference 2011”. Konferences pirmo darba dienu atklāja Latvijas, Polijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas premjerministru kopīga diskusija par ekonomiskās krīzes radītajiem izaicinājumiem Baltijas jūras reģiona valstu stabilitātei, sadarbībai, attīstībai, kā arī jaunajiem drošības izaicinājumiem ES un NATO. Savukārt pirmo konferences dienu noslēdza diskusija par finanšu krīzes ietekmi uz aizsardzības izdevumiem situācijā, kad nemieri Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā var prasīt papildu resursus no sabiedrotajiem. Tika analizēts, kā finanšu resursu samazinājums ietekmēs NATO turpmāko attīstību un savstarpējās attiecības starp ASV, kas līdz šim ir lielākais starptautiskās drošības resursu “investors”, un Eiropu, kas krīzes iespaidā turpina samazināt aizsardzības budžetus.

Rīgas konference ik gadus pulcē augsta līmeņa politiķus, ekspertus, akadēmiķus, diplomātus un medijus. Šogad Rīgas konferenci 2011 apmeklēja aptuveni 250 viesu no kopumā 30 valstīm. Paralēli Rīgas konferences oficiālajai programmai notika arī pasākumi, kas bija atvērti plašākai auditorijai. Publisko pasākumu programmā bija iekļauta ekspertu diskusija par ekonomisko krīzi Baltkrievijā, tās attīstības scenārijiem un nepieciešamību pēc sabalansētas un vienotas politikas Baltkrievijas jautājumā, raugoties gan no divpusējo kaimiņvalstu attiecību konteksta, gan ES līmeņa. Tāpat īpaši studentiem un topošajiem diplomātijas, ārpolitikas, drošības politikas un žurnālistikas profesionāļiem konferences organizatori ES mājā bija sarīkojuši īpašu konferences programmu – Jauno diplomātijas profesionāļu forumu.

Rīgas konference ir Ziemeļeiropā lielākais drošības politikas un ārpolitikas forums. Konference notika jau sesto gadu pēc kārtas un ik gadus Rīgā pulcē daudzu valstu vadītājus, ministrus, diplomātus, ekspertus, akadēmiķus un medijus.

Rīgas konferenci 2011 rīkoja Latvijas Transatlantiskā organizācija (LATO) sadarbībā ar Aizsardzības un Ārlietu ministriju. Konferences norisi atbalstīja ASV Vācijas Māršala fonds, Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO), Sorosa fonds Latvija, Konrāda Adenauera fonds, ASV vēstniecība Latvijā, Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā un Nīderlandes vēstniecība.

Informācija no www.lato.lv

 

Par Krievijas modernizāciju un tuvināšanos ar Rietumiem

Diāna Potjomkina (Rīgas Stradiņa universitāte):

Krievijas modernizācija: vai sabiedrība ir gatava un vai tā ļaus Krievijai satuvināties ar Rietumiem – ir jautājums, par ko raisījās visnotaļ dzīvas diskusijas vienā no Rīgas konferences otrās dienas paneļiem. Pēc PSRS sabrukuma Krievija piedzīvoja krasas, bet ne vienmēr sekmīgas un sabiedrībā atbalstītas reformas demokrātijas un brīvā tirgus virzienā; Vladimirs Putins no šā reformu kursa atkāpās, pat apvērsa to otrādi. Tomēr pēdējos gados arvien biežāk liek sevi manīt neatrisinātās problēmas Krievijas sabiedrībā, politikā un ekonomikā un par jaunu devīzi kļuva modernizācija. Par pārmaiņām iestājas gan tagadējais prezidents Dmitrijs Medvedevs, gan arvien pieaugoša sabiedrības daļa; Krievija un ES, tāpat arī Krievija un daudzas atsevišķas ES dalībvalstis (to starpā Latvija) pēdējos gados noslēdza modernizācijas partnerības. No otras puses, Krievijā joprojām nav vienprātības par to, ko tieši modernizācija nozīmē, un vārdi ne vienmēr saskan ar darbiem.

D.Medvedevs, kurš 2008.gadā nomainīja V.Putinu prezidenta amatā, nāca ar ambiciozu modernizācijas programmu, iestājoties ne tikai par ekonomiskajām reformām, bet arī par demokratizāciju, varas decentralizāciju, tiesiskuma stiprināšanu un spēcīgu pilsonisko sabiedrību – dažiem novērotājiem tas ļāva vilkt paralēles ar Mihaila Gorbačova “perestroiku” un “atklātību”. Centralizētās pārvaldes apstākļos elites atbalsts reformām ir ļoti svarīgs. Tomēr praksē līdz šim Krievijā notika vien ierobežotas pārmaiņas “no augšas” – kā atzīmēja Dž.Hopkinsa universitātes Modernizēto starptautisko studiju skolas rīkotājdirektors Kurts Volkers, D.Medvedeva paustā kritika pret trūkumiem esošajā sistēmā drīzāk rada diskusijas šķietamību, bet būtiskas pārmaiņas nenotiek. Valsts ekonomika joprojām ir pārlieku atkarīga no izejvielu eksporta, vietējie uzņēmumi kavējas pārņemt un radīt inovācijas, un līdzekļi pārsvarā tiek novirzīti uz to, lai uzturētu darba kārtībā vecās iekārtas. Ekonomikas attīstību un privāto iniciatīvu kavē korupcija un – ko īpaši uzvēra Karaliskā Starptautisko attiecību institūta Krievijas un Eirāzijas programmas vadītājs Džeims Šers – tiesiskuma trūkums un visuresošs klientelisms. Esošie mehānismi joprojām nenodrošina pilnvērtīgu dialogu starp valsts varu un sabiedrību. Arī politiskajās aprindās daudzi neatbalsta modernizāciju, it īpaši tās politisko/pilsonisko dimensiju, atzīstot vien (ierobežotas) ekonomiskās reformas. Arkādija Mošesa, Somijas Ārpolitikas institūta programmu direktora, vārdiem, elites redzējums aprobežojas ar “tehnoloģisko modernizāciju.”

Šādos apstākļos, kad reformas “no augšas” ir ierobežotas, ir jājautā, vai pati sabiedrība ir gatava uzņemties atbildību un rosināt ekonomisko un politisko modernizāciju “no apakšas”. Ilgu laiku Krievijas politisko dzīvi varēja raksturot kā apburto loku – vara neļāva attīstīties pilsoniskajai sabiedrībai, savukārt vājā pilsoniskā sabiedrība nespēja efektīvi kontrolēt varu. Turklāt pēc sāpīgajām 90.gadu reformām daudzi, arī jaunākā paaudze, izvēlējās nevis mācīties no pagātnes kļūdām, bet gan atbalstīt V.Putina piedāvāto “sociālo kontraktu” – nosacīto stabilitāti, ekonomisko labklājību un apātiju centralizēta, autoritāra režīma apstākļos. Jāatzīst, nesenās tendences Krievijā liecina, ka līdzšinējais “kontrakts” sāk izirt – valsts varai kļūst arvien grūtāk to nodrošināt, un uz šā fona biežāk parādās arī politiskas prasības pēc liberalizācijas, demokratizācijas un labāka dialoga starp varu un sabiedrību. Turklāt, kā atzīmēja Horsts Teltčiks, Vācijas kanclera Helmuta Kola bijušais padomnieks ārlietās, pēdējo desmit gadu ekonomiskais bums sekmējis vidusšķiras veidošanos Krievijā. Šobrīd pie šā slāņa pieskaitāmi ap 20–30% Krievijas iedzīvotāju, kuri vēlas labāku politisku līdzdalību un kuri ir gatavi protestēt pret pārmērībām no valsts varas puses. Tā kā formālie līdzdalības mehānismi, tādi kā vēlēšanas, visbiežāk ir neefektīvi, tad tiek meklēti citi līdzdalības ceļi, piemēram, rīkojot sabiedriskos protestus; palīdz arī tas, ka reģionālie/vietējie mediji ir salīdzinoši brīvi. Tātad ne tikai valsts vara ir devusi solījumus, bet arī sabiedrības pārstāvji sāk pieprasīt šo solījumu izpildi.

Par spīti šīm pozitīvajām tendencēm, Krievijas modernizācijas nākotne joprojām ir zem jautājuma zīmes. Pēc PSRS sabrukuma valstī izveidojās šķelta, pat atomizēta sabiedrība ar izteiktām nosliecēm uz paternālismu un bailēm no riska, bet daudzi aktīvi un izglītoti iedzīvotāji turpina emigrēt. Savukārt, lai valsts modernizētos gan politiski, gan ekonomiski, ir svarīga personīgās atbildības izjūta, uzņēmīgums, inovatīva domāšana, savstarpējā uzticēšanās un solidaritāte. Modernizācija var būt stabila, efektīva un ilgtspējīga, aptverot visu valsts teritoriju tad, ja tā gūs atbalstu lielākajā sabiedrības daļā. Savukārt tam Krievijas apstākļos nepietiek vien ar pašreizējām sabiedriskajām kustībām “no apakšas”, kas paliek ierobežotas; būtu vajadzīga arī mērķtiecīga valsts politika, kas popularizētu modernizācijas ideju ne tikai vārdos, bet arī praksē, un kas pati spertu soļus pretī sabiedrībai. Tam gan vajadzīga arī izpratne un vienošanās par to, ko tieši ietver sevī modernizācija, kādi ir tās ieguvumi un varbūtējie riski, jo šābrīža pieeja ir pārāk nekonkrēta un neskaidra.

Tāpat kā nav iespējams droši pateikt, kāda modernizācija plānota un vai sabiedrība ir uz to gatava, tāpat arī grūti prognozēt, kā veidosies “modernizētās” Krievijas attiecības ar Rietumiem. Pēdējos gados, pasludinot vispārējas reformas valsts iekšienē, Krievija vismaz daļēji mainīja arī savu ārpolitiku – “pārstartētas” attiecības ar ASV, padziļinās sadarbība ar ES, arī Krievijas un Latvijas attiecības kļuva mērenākas un pragmatiskākas. Jau tagad Krievijai un Rietumvalstīm ir kopīgas intereses un/vai savstarpējā atkarība daudzās jomās, sākot ar militāro drošību un beidzot ar vides aizsardzību. Krievija, piemēram, ir trešais lielākais ES ārējās tirdzniecības partneris, ES priekš Krievijas – pirmais (un galvenais investors), un Eiropas Savienībai vēl labāk būtu sadarboties ar tiesisku, liberālu un ekonomiski attīstītu Krieviju. Arī sabiedrības līmenī, kā norādīja A.Mošess, nav spēcīgu pretrietumniecisku noskaņojumu. No otras puses, modernizācija – it īpaši daļēja, ekonomiskā/tehniskā modernizācija kā šobrīd – ne obligāti nozīmē orientāciju uz Rietumiem. Diskusijā tika skarts arī jautājums par to, ko Rietumi šobrīd dara, lai atbalstītu reformas Krievijā, un vai un kas tiem būtu jādara. Tā Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Teikmanis pauda viedokli, ka “Krievija nav viena šajā procesā” un ka partneri ir gatavi atbalstīt tās modernizāciju, kamēr A.Mošess bija samērā skeptisks par to, cik lielā mērā Rietumi īstenībā atbalsta Krievijas reformas. Turklāt ārējā ietekme ne vienmēr nesīs pozitīvus rezultātus, un vairāki paneļa dalībnieki, arī A.Teikmanis, atzīmēja, ka pārmaiņas ir pamatā atkarīgas no pašas Krievijas.

Krievijas vara un sabiedrība šobrīd atrodas vēsturiskas izvēles priekšā – kādā virzienā un ar kādiem līdzekļiem valstij attīstīties tālāk? Modernizācija ir viena no redzamākajām iespējām, lai gan par to, kāda šī modernizācija būs, vienotas izpratnes vēl nav. Sabiedrība kļūst arvien neapmierinātāka ar valsts līdzšinējo virzību, un elite jau ir nākusi klajā ar zināmām pārmaiņām gan iekšējā, gan ārējā politikā. Tomēr ceļā uz patiesu un visaptverošu ekonomisku un politisku modernizāciju Krievijai vēl jāpārvar daudzi šķēršļi, un ir lielas bažas par to, vai un kā valsts tiks ar šo uzdevumu galā. Tas gan nenozīmē, ka pašai Krievijai būtu jāatsakās no reformām un ka Rietumi var vienaldzīgi noskatīties uz notiekošo.

 

Par ES un NATO aizsardzības prioritātēm

Mārtiņš Hiršs (Viskonsinas universitāte Oklērā, ASV):

Arābu pavasaris, it īpaši Lībijas konflikts, liecina, ka mūsdienās konflikti ir neparedzami un ļoti dažādi. Lībijas konflikts pierāda, ka vēl arvien 21.gadsimta ģeopolitikā arī militārā vara un klasiskā karadarbība ir aktuāla. Lai aizstāvētu savas intereses, panāktu konflikta risinājumu, novērstu masu slaktiņu un nodrošinātu stabilitāti reģionā, ES un NATO ir jāprojicē sava vara arī ārpus Eiropas robežām. Tomēr finanšu krīzes ietekmē NATO dalībvalstis pēdējos gados ir samazinājušas savus aizsardzības tēriņus. 2010.gadā tikai četras no 26 dalībvalstīm izpildīja NATO mērķi uzturēt aizsardzības budžetu 2% no IKP apjomā. Baltijas valstu, Polijas un Somijas premjeri Rīgas konferences 2011 pirmajā panelī “Kā ar aizvien mazākiem resursiem nodrošināt ekonomisko izaugsmi un drošību ES un NATO?” atkārtoti uzsvēra ES un NATO nepieciešamību izvērtēt savu drošības politiku, uzlabot kooperāciju un veikt nepieciešamās reformas, lai padarītu aizsardzību efektīvāku.

Pat ar samazinātajiem aizsardzības budžetiem ES valstu kopējais aizsardzības budžets ir otrais lielākais pasaulē, tomēr ES militārā kapacitāte neatbilst atvēlētajam budžetam. ES valstis aizsardzības jomā šķiet neefektīvas – to militārie spēki arvien ir saskaldīti, katrai valstij vairāk domājot par individuālo drošību, nevis kopīgu ES aizsardzību. Eiropas Savienības dalībvalstu militāros spēkus Eiropas integrācija līdz šim ir maz skārusi. Reformas, kooperācija un efektivitātes palielināšana ir būtiski NATO un ES drošības 21.gs. izaicinājumi. Jādomā par specializāciju, dažādām valstīm attīstot militārās spējas īpašās nišās. V.Dombrovskis kā piemēru minēja NATO dalībvalstu realizēto Baltijas gaisa telpas patrulēšanu – tai vajadzētu kļūt par pastāvīgu risinājumu, tādējādi atbrīvojot Baltijas valstis no dārgas un faktiski nevajadzīgas savas iznīcinātāju flotes radīšanas. Tomēr jāpiekrīt Polijas premjerministram Donaldam Tuskam, ka reformu veikšanai ES un NATO “būtiskākā ir drosme pieņemt lēmumus”.

Samazinātie aizsardzības budžeti ir jau likuši Eiropas līderiem no pragmatiska skatu punkta pārdomāt aizsardzības un drošības politiku. Kopš pagājušā gada novembra Eiropā ir sākusies kādreiz grūti iedomājama sadarbība militārajā jomā starp Lielbritāniju un Franciju, kuras kopā veido aptuveni 50% no ES valstu aizsardzības budžeta. Šo valstu jaunie aizsardzības līgumi paredz kopīgu lidmašīnas bāzes kuģu izmantošanu un kopīgu 10 000 vīru stipra militārā korpusa izmantojumu militāru krīžu gadījumos, kā arī sadarbību kodoltehnoloģiju attīstībā. Par spīti ekonomiskām grūtībām, šo valstu kooperācija aizsardzības jomā un līdz ar to militārā kapacitāte palielināsies. Līdzīga sadarbība nāktu par labu arī citām ES dalībvalstīm. Tomēr Baltijas valstu skatījumā ES aizsardzības dimensijas tālākai attīstīšanai nevajag dublēties ar jau pastāvošām NATO funkcijām un struktūrām, bet gan tās papildināt. V.Dombrovskis atšķirībā no D.Tuska pauda rezervētību pret ideju par ES komandštābu izveidi.

Lībijas konfliktā gūtā pieredze ietekmēs arī ES kopējo aizsardzības politiku. Lībijas misija ir pirmā NATO misija pēc finanšu krīzes sākuma. Aizsardzības budžetu samazināšana un neviennozīmīgais NATO valstu atbalsts Afganistānas misijai bija radījis bažas par NATO spēju reaģēt uz jauniem izaicinājumiem. Lībijas konfliktam sākoties, juceklīgais NATO spēku pielietojums, runas par ES valstu aviācijas munīcijas trūkumu, neskaidrības par misijas vadību un strauju panākumu trūkums daudziem lika domāt, ka NATO ir zaudējusi savu spēju lietot spēku. Tomēr, laikam ejot, bezprecedenta ātrums, apjoms, operācijas īstenošanas gaita un nemiernieku uzvara Lībijā liecina par pretējo. Polijas premjers Donalds Tusks savā uzrunā Rīgas konferencē 2011 īpaši izcēla Eiropai neraksturīgo Francijas un Lielbritānijas iniciatīvu konflikta risināšanā. Šī operācija ir pierādījusi, ka NATO sabiedrotajiem pat pēc ilgstošā Afganistānas konflikta netrūkst militārās kapacitātes un politiskās gribas. Eiropas valstis, par spīti finanšu krīzes militāro budžetu samazinājumam, vēl arvien spēj spēlēt centrālo lomu kompleksā militārā operācijā. Lībijas konflikta pieredze ir arī papildu motivācija ES valstīm turpināt integrēt un optimizēt kopējo aizsardzību.

 

Par Latvijas Ministru prezidenta tikšanos ar Polijas premjeru

16.septembrī Ministru prezidents Valdis Dombrovskis tikās ar ES prezidējošās valsts Polijas premjeru Donaldu Tusku, kurš Latvijā bija ieradies, lai piedalītos Rīgas konferencē. Sarunā abas puses pauda gandarījumu par labajām divpusējām attiecībām, kuru ietvaros pēdējā gadā novērojama arī straujāka ekonomisko kontaktu paplašināšanās starp abām valstīm. Latvijas premjers aicināja D.Tusku Polijas prezidentūras laikā aizstāvēt Latvijas intereses saistībā ar ES nākamās finanšu perspektīvas plānošanu kohēzijas jomā un veidojot taisnīgāku kopējās lauksaimniecības politiku.

Latvijas premjers informēja, ka Latvija sarunās par ES daudzgadu budžetu no 2014.–2020.gadam īpašu uzmanību pievērš divām svarīgām prioritātēm: pietiekami lielai kohēzijas finansējuma nodrošināšanai un vienlīdzīgu konkurences nosacījumu panākšanai Latvijas lauksaimniekiem kopējā Eiropas tirgū.

V.Dombrovskis sarunā pauda nožēlu, ka Eiropas Komisija atgriezusies pie iepriekšējā finanšu perspektīvā virzītās idejas noteikt visām dalībvalstīm vienādus griestus finansējumam, ko tās var saņemt no ES fondiem, turklāt samazinātus jeb 2,5% no nacionālā kopprodukta. Īstenojot šādu pieeju, Eiropas reģioniem ar zemākiem ienākumiem būtu pieejams mazāks finansējums nekā bagātākiem reģioniem. Taču, lai Latvija ātrāk pietuvotos ES vidējam attīstības līmenim un radītu labvēlīgus apstākļus straujākai Latvijas ekonomikas izaugsmei, jānodrošina, lai kohēzijas finansējums netiek samazināts – šobrīd tas ir 3,7% no IKP.

Eiropas Komisija ar savu priekšlikumu ES daudzgadu budžetam nāca klajā 2011.gada 29.jūnijā. Pirmās Eiropas Savienības dalībvalstu diskusijas par budžetu priekšlikumu notika šā gada jūlija beigās, kas deva iespēja apmainīties ar sākotnējām pozīcijām. EK priekšlikumu izvērtēšanas darbs turpināsies līdz gada beigām. Sarunas turpināsies visu 2012.gadu, bet galīgo vienošanos starp Eiropas Parlamentu un dalībvalstīm par faktisko budžeta ietvaru plānots panākt 2012.gada beigās vai 2013.gada sākumā.

Tikšanās laikā V.Dombrovskis informēja arī par aktualitātēm enerģētikas jomā Baltijas valstīs, sniedzot pamatojumu, kādēļ reģionālā gāzes termināļa izveide ir labāks risinājums nekā enerģijas piegādes pilnveide Baltijas valstīs un ka Latvija ir labāka vieta termināļa izveidei. 

Latvijas ekonomiskā sadarbība ar Poliju

2011.gada pirmajā pusgadā Polija bija Latvijas 6.lielākais preču eksporta un 4.lielākais preču importa partneris pēc Lietuvas, Vācijas un Krievijas. Galvenās Latvijas eksporta preces uz Poliju ir metāli un to izstrādājumi, minerālie produkti. Savukārt no Polijas visvairāk ieved mašīnas un iekārtas, ķīmiskās rūpniecības un pārtikas produktus. Pakalpojuma eksportā, kur Latvijas pakalpojumu tirdzniecībā ar Poliju lielāko īpatsvaru veido pārvadājumi, tūrisms un citi saimnieciskās darbības pakalpojumi, 2010.gadā Polija bija Latvijas 18.lielākais pakalpojumu eksporta un 11.lielākais pakalpojumu importa partneris.

Pēc Latvijas Bankas statistikas datiem, Polijas uzkrātās tiešās investīcijas Latvijā 2011.gada pirmā pusgada beigās bija 4,5 miljoni latu, kas Poliju ierindoja 38.vietā ārvalstu investoru sarakstā. 2011.gada pirmā pusgada beigās investīcijas uzkrātas vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, apstrādes rūpniecībā un darījumos ar nekustamo īpašumu. Latvijas uzkrātās tiešās investīcijas Polijā 2011.gada pirmā pusgada beigās 22,3 miljoni latu jeb 97% ieguldīti tirdzniecībā, finanšu starpniecībā un apstrādes rūpniecībā.

Pēc investīcijām Latvijā reģistrēto uzņēmumu pamatkapitālā Polija ierindojas 48.vietā ar kopējo investīciju apjomu 2,2 miljoni latu un 163 aktīviem uzņēmumiem.

Valsts kancelejas Komunikācijas departaments

 

Par Latvijas Ministru prezidenta tikšanos ar Somijas premjeru

16.septembrī Ministru prezidents Valdis Dombrovskis uzņēma Somijas premjeru Jirki Katainenu, kurš bija ieradies pirmajā vizītē Latvijā kopš valdības vadītāja pienākumu uzņemšanās. J.Katainens Rīgā apmeklēja gadskārtējo Rīgas konferenci, kā arī Rīgas Tehniskajā universitātē kopā ar Latvijas valdības vadītāju sniedza lekciju par Somijas pieredzi inovāciju jomā un izglītības reformā.

Latvijas un Somijas valdību vadītāji apmainījās ar viedokļiem par situāciju eirozonā un nākotnes prognozēm, kā arī par nākamo Eiropas Savienības daudzgadu budžeta perspektīvu 2014.–2020.gadam. V.Dombrovskis īpaši uzsvēra, ka Latvija neatbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumu ierobežot finansējumu Kohēzijas politikai 2,5% apmērā no IKP. “Šāda pieeja, nosakot lineārus griestus, ir pretrunā ar reģionālās attīstības mērķiem. Latvijas prioritāte ir panākt pietiekami liela kohēzijas finansējuma nodrošināšana,” pauda V.Dombrovskis.

Tāpat Latvijas valdības vadītājs vērsa uzmanību uz Latvijas nostāju Kopējās Lluksaimniecības politikas jomā, kur jāpanāk godīgi un vienlīdzīgi konkurences nosacījumi Latvijas lauksaimniekiem kopējā Eiropas tirgū. “Maksājumiem Latvijas lauksaimniekiem jābūt vismaz 200 eiro uz vienu hektāru,” sacīja V.Dombrovskis. J.Katainens pauda nostāju, kā atbalsts lauksaimniekiem Eiropas Savienībā ir viena Latvijas un Somijas sadarbības prioritātēm.

V.Dombrovskis informēja par aktualitātēm enerģētikas jomā Baltijas valstīs, tai skaitā pamatojumu tam, kādēļ reģionālā gāzes termināļa izveide ir labākais risinājums nekā enerģijas piegādes pilnveidošana Baltijas valstīs un Latvija ir labākā vieta termināļa izveidei. 

Somijas premjers J.Katainens kā būtisku sadarbības jautājumu uzsvēra Eiropas Savienības Sēra direktīvu, kas šobrīd ir izstrādes stadijā un paredz pakāpenisku sēra satura samazināšanu. J.Katainens pauda nostāju, ka šī ir atzinīgi vērtējama iniciatīva, taču tā var paaugstināt transporta izmaksas Baltijas valstīs un ir jāizvērtē tā ietekme ekonomisko grūtību laikā.

J.Katainens izteica atzinību un augstu novērtēja Latvijas sabiedrības un valdības paveikto pēdējo divu gadu laikā un pauda nostāju, ka Latvija izvēlējusies pareizāko ceļu finanšu un ekonomisko grūtību pārvarēšanai.

Valdību vadītāji pārrunāja Latvijas un Somijas uzņēmēju sadarbību. J.Katainens uzsvēra, ka Latvijā darbojas 300 somu uzņēmumu, kas apliecina Latvijas tirgus nozīmību un abu valstu ekonomiku ciešo saikni.

Pirms tikšanās, piedaloties publiskajā lekcijā “Zināšanas un talanti – Somijas pieredze, Latvijas iespējas”, V.Dombrovskis un J.Katainens salīdzināja Somijas un Latvijas pieredzi ekonomisko krīžu pārvarēšanā. Abi premjeri bija vienisprātis, ka valstu attīstības pamatā ir izglītota sabiedrība un inovācijas, kas vērstas uz attīstību ilgtermiņā. “Somijas izglītības sistēma ir viena no labākajām pasaulē, jo kā savu prioritāti jau daudzu gadu garumā izvirzām izglītības un inovāciju attīstību,” pauda Somijas premjers J.Katainens. Viņš uzsvēra, ka lielā mērā tieši investīcijas izglītībā, izpētē un inovācijās kļuva par iemeslu tam, ka Somijas ekonomika atkopās pēc 2008.gada krīzes, kad valsts IKP bija samazinājies līdz 8 procentiem.

“Strukturālajās pārmaiņās, kas nāk līdz ar krīzi, ir izaicinājums, taču mazajām valstīm, kā Somija un Latvija, ir salīdzinoši vienkārši pielāgoties pārmaiņām,” pauda Somijas premjers. Viņš akcentēja, ka pārmaiņu laikā īpaši būtiski ir meklēt jaunas sadarbības iespējas, tostarp starp valsts iestādēm, izglītības iestādēm un uzņēmējiem, lai kopā spertu soļus uz dinamisku inovāciju un izpētes jomas attīstību un līdz ar to arī uz ekonomikas atveseļošanos.

Latvijas ekonomiskā sadarbība ar Somiju

2010.gada beigās Somija bija Latvijas 9.lielākais preču eksporta un 6.lielākais preču importa partneris. Galvenās Latvijas eksporta preces uz Somiju ir koksne un tās izstrādājumi. Savukārt no Somijas galvenokārt ieved minerālos produktus, kā arī mašīnas, mehānismus un elektriskās iekārtas. Pakalpojuma eksportā pagājušā gada beigās Somija bija 9.lielākais pakalpojumu eksporta un 8.lielākais pakalpojumu importa partneris. 2010.gadā Latvijas pakalpojumu ārējā tirdzniecībā ar Somiju pārsvars ir pārvadājumiem un tūrismam.

Pēc Latvijas Bankas statistikas datiem, Somijas uzkrātās tiešās investīcijas Latvijā 2011.gada pirmā pusgada beigās sasniedza 266,4 miljonus latu. 2010.gada beigās investīcijas pārsvarā uzkrātas darbībās ar nekustamajiem īpašumiem, apstrādes rūpniecībā un tirdzniecībā. Savukārt Latvijas uzkrātās tiešās investīcijas Somijā 2011.gada pirmā pusgada beigās bija 3,8 miljoni latu.

Pēc investīcijām Latvijā reģistrēto uzņēmumu pamatkapitālā Somija ierindojas 11.vietā ar kopējo investīciju apjomu 153 miljoni latu.

Zanda Šadre, Ministru kabineta preses sekretāre

 

Par Latvijas ministru dalību Rīgas konferencē

17.septembrī aizsardzības ministrs Artis Pabriks piedalījās Rīgas konferences 2011 diskusijā “Vai Turcija ir spējīga novērst plaisu starp Āziju un Eiropu?”

“Mums ir jāsaprot, kāda ir Turcijas nozīme un ietekme reģionā. Nenoliedzami šī valsts ir kļuvusi par nozīmīgu reģionālo spēlētāju ar savu attīstības modeli un sadarbības iespējām gan ar Ziemeļāfrikas, gan Tuvo Austrumu reģiona valstīm,” norādīja A.Pabriks.

Viņš arī uzsvēra, ka Turcija ir faktiski vienīgā, kas spēj būt starpnieks starp ES un Tuvajiem un Vidējiem Austrumiem. Turcija varētu sniegt nozīmīgu ieguldījumu reģiona drošībā un veicināt sadarbību ar islāma valstīm un radikālām organizācijām.

Aizsardzības ministrs atgādināja, ka jautājums par Turcijas iestāšanos ES ir aktuāls, tādēļ ir jāpieņem lēmumi par sadarbību un iespējām, ko paver Turcijas iestāšanās ES. “Ir jāņem vērā, ka Turcijas pievienošanās ES pavērtu iespēju veikt nepieciešamās reformas pašā organizācijā, veicinot tās attīstību,” norādīja ministrs.

A.Pabriks norādīja uz nepieciešamību turpināt regulāras diskusijas par Turcijas lomu un ietekmi globālajos drošības procesos, jo līdz šim samērā maz bijis vispusīgas analīzes par to, kā arī akcentēja, ka, analizējot Turciju, ir jāņem vērā racionālie un subjektīvie iemesli, kas šobrīd ir bijis šķērslis valsts dalībai ES.

17.septembrī starptautiskajā forumā “Rīgas konference 2011” ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis uzstājās ar uzrunu diskusijās par Centrālāzijas reģionu un Afganistānu, uzsverot reģiona nozīmi ne vien starptautiskajā politikā, bet arī Latvijas drošībai. “Mūsu sabiedrībai nereti nav skaidrs, kāpēc Latvijai ir jāiesaistās šajā valstī, taču jāatceras, ka, piemēram, liela daļa narkotiku, kas tiek transportētas tranzītā caur Latvijas teritoriju, nāk tieši no šā reģiona. Tāpēc Latvijai ir tiešas intereses reģiona drošībā,” uzsvēra ministrs.

“Latvija ir ieinteresēta ne vien turpināt savu pašreizējo militāro iesaisti Afganistānā, bet arī vairāk iesaistīties civilajās programmās,” uzsvēra ministrs. Latvija jau ir darbojusies vairākos civilajos projektos un plāno turpināt aktivitātes šajā virzienā.

Vienlaikus visu interesēs ir Afganistānas reintegrācija un sabiedrības izlīgums, norādīja Ģ.V.Kristovskis, kā arī efektīva NATO iziešanas stratēģija. “Ja tā nebūs pietiekami veiksmīga, tad NATO un ES zaudēs daļu no savas ietekmes,” atzina ārlietu ministrs.

Aizsardzības ministrijas Militāri publisko attiecību departaments;

Ārlietu ministrijas Preses un informācijas nodaļa

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!