Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Lielais latvietis no Jaunlaicenes ar mūža solījumu "Zinātnei un Tēvzemei". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 14.04.1999., Nr. 112/113 https://www.vestnesis.lv/ta/id/23563

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Mans kuģis ir Latvija"

Vēl šajā numurā

14.04.1999., Nr. 112/113

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas cilvēki pasaulē

Lielais latvietis no Jaunlaicenes ar mūža solījumu "Zinātnei un Tēvzemei"

SL2.JPG (17203 BYTES)

10.aprīlī ģeofiziķim, komponistam,

diriģentam un gleznotājam

Leonīdam Slaucītājam (1899–1971)

apritēja simtā dzimšanas diena

Veltīts

Leonīdam Slaucītājam

Jānis Veselis

Pētnieks

Ledainais dienvidu pols

zvaigžņu apmirdzēts, snauž,

Gāles — teiksmainas pilis —

klintīs šļūdoņus lauž.

 

Vientulis stāvi, pētnieks,

rāmo pakalnu dēls:

Magnēta adata trīc,

iznirst pārdabīgs tēls...

 

Vēro, kā Zemes lode,

stariem apvīta, trauc,

Klusuma klajums runā,

drūmi puteņi kauc.

 

Ųkeans palsiem viļņiem

jūrnieku tālēs nes;

Baltijas jūrā, zvaigznēs

tiekamies — tu un es.

Pa dzīves ceļiem

Dažas rindas no meitas Tatjanas Slaucītājas–Bračas un dēla Anda Slaucītāja atmiņām grāmatā "Leonīds Slaucītājs—septiņdesmitgadnieks":

"No agriem bērnības laikiem atceramies balto divstāvu Majorskolu Jaunlaicenē, skaistā Austrumvidzemes augstienes apgabalā, kur 1899.gada 10.aprīli, kā skolotāja Jāņa Slaucītāja un Emilijas Slaucītājas, dzim. Bērzones dēls, ir piedzimis mūsu tēvs.

Pirmās ziņas par Slaucītāju dzimtu sniedzas no 17.gs. 80. gadiem, t.i., turpat trīs simts gadus atpakaļ, kad Alūksnes mācītājam un Bībeles tulkotājam latviešu valodā — Ernestam Glikam bija draudzes vecākais Slaucītājs. Pēc tam Jaunlaicenes muižas aktos pēc arklu revizijas 1775.gadā, arī Apukalna baznīcas grāmatām, atrodamas ziņas un atzīmes par zemkopjiem Slaucītājiem Lācupju mājās, kur arvien ir palikusi kāda no dzimtas atvasēm astoņās paaudzēs. Mūsu tēva vectēvs — Lācupju mājas saimnieks — izglītoja savu vidējo dēlu Jāni Valkas Tērauda skolotāju seminārā. Mūsu tēva tēvs arī sabija skolotāja amatā vairāk par piecdesmit gadiem un sava darba garāko posmu pavadīja kā Majorskolas pārzinis.(..)

1924.gadā Rīgā, Jāņa draudzē, tēvs salaulājās ar mūsu māti — Mildu Hartmani, skatuves mākslinieci un baleta dejotāju — rīdzinieci, kuras senči ir cēlušies Kurzemē. Pasaules kara laikā viņa kā bēgle nokļuvusi Kaukāzā, atgriezusies Rīgā, izglītojusies skatuves mākslā pie Birutas Skujenieces un baletā — Sergejeva studijā.

Es, viņu meita Tatjana, piedzimu, kad tēvs vēl bija subasistents un gatavojās beigt studijas Universitātē. Cik tālu sniedzas atmiņas, atceros tēvu strādājam viņa istabā pie zinātniskiem darbiem, bieži vēlu naktī.

Manis, viņa dēla Anda, piedzimšana notika, kad tēvs bija tikko ievēlēts par privātdocentu. 1993.gadā tēvs beidza arī Latvijas Konservatoriju. (..)

Rīgā dzīvojām klusā priekšpilsētā, netālu no Biķernieku meža un Vairoga uzņēmuma. Tēvs un māte bija mākslas un skaistuma cienītāji — dzīvokļa sienas bija noklātas oriģinālām gleznām un citiem mākslas priekšmetiem, arī savāktiem biežajos ārzemju braucienos. Liela palma auga mūsu tēva darba istabā, un guļamistabā mēs rotaļājāmies uz balta ledus lāča ādas, atvestas no Norvēģijas. 1936.gadā tēvs, Karnegī institūta aicināts, brauca uz Ziemeļamerikas Savienotajām Valstīm. Mēs viņu aizvadījām ceļā līdz pat robežstacijai Meitenei, kā arī tāpat pēc viena gada sagaidījām atpakaļ. No Amerikas atvestā automobilī tagad sākām bieži braukt uz tēva Majorskolu, un vēlāk, pēc vectēva aiziešanas pensijā — uz viņa mazsaimniecību — Saulgožiem, Jaunlaicenē. Saulgožu mājā arī mēs iebūvējām savu dzīvokli. Atceros no otra stāva logiem pāri zaļiem pakalniem varējām skatīties uz skaisto balto Apukalna baznīcu, kas ir Latvijā — augstāki celta. Saulgožos aizritēja mūsu vasaras, kad tēvs bija projām magnētiskos un jūras pētījumos; tur bijām iekopuši arī savu dārzu.

Sasniedzis profesora amatu, tēvs arvien virzījās zinātnes ceļos kalnup. Blakus zinātnei viņš neaizmirsa mūziku; atceramies, kad Latvijas Universitātes aulā tēvs diriģēja P.K. simfonisko orķestri. No mūziķiem mūsu mājās viesojās Jēkabs Poruks, Jānus Ķepītis (manis, Anda, krusttēvs), Velta Delle u.c. No zinātniekiem, kas biežāk mūs apmeklēja, bija profesori Siksna, Āboliņš, Mellis un tēva brālis Sergejs (mans, Tatjanas, krusttēvs). Saulgožos bijām bieži kopā ar tēva māsu — Irēnes un Birutas — ģimenēm. Vairāki ārzemju viesi, sevišķi no skandināviem un amerikāņiem, bija bieži uzņemti mūsu mājās. Šķiet, viens no tuvākiem mūsu vecāku draugiem Rīgā bija rakstnieks Jānis Veselis.

1944.gadā vasaru pavadījām pie mātes radiem Ragaciema jūrmalā, bet tēvs mūs drīz izsauca uz Rīgu. Atstājām iemīļotās dzīvesvietas — Rīgā un Jaunlaicenē, visu iedzīvi, bibliotēku, jachtu — un kā jau visi latvju bēgļi, ar rokas somām devāmies uz rietumiem.

Trimdas sākumu pavadījām vācu magnētiskajā observatorijā Vingstā, pie Kukshāfenas. Pēc Baltijas Universitātes nodibināšanās Hamburgā un Pinebergā mēs visi pārgājām dzīvot uz turieni, kur tēvs ieņēma profesora un dekāna amatu.

1948.gadā tēvu aicināja par profesoru uz Argentīnu, es, dēls, braucu vecākiem līdz, bet māsa, kas bija turpinājusi architektūras studijas Baltijas Universitātē, nolēma doties pie krustmātes uz Austrāliju,

Tā nu sākās jauni dzīves posmi. Tagad tēvs, kura zinātnieka vārdu zināja Latvijā, Eiropā, tagad visā pasaulē, ir pēc savām ievērojamajām darba gaitām aizgājis pensijā. Viņam ir trīs doktora grādi, viņš ir mācījis un pētījis daudzās universitātēs Eiropā, Amerikā, Austrālijā, Āfrikā, bijis Antarktīdas ekspedīcijās, ir akadēmiju un zinātnisko biedrību biedrs, pazīstams latvju sabiedrisks darbinieks un mākslu draugs. Mūsu māte ir arvien bijusi tēva un ģimenes labais sargs un atbalsts,

Vecāki līdz šim un turpmāk būs ar "divi mājām": vai nu manis, meitas, tuvumā Austrālijā, kur es strādāju iekšējās arhitektūras laukā un esmu divu dēlu — Pētera un Miķeļa māte, vai pie dēla Ziemeļamerikas Savienotās Valstīs, kur es, dēls, esmu nodarbināts par projektu inženieri rūpniecībā, tāpat man ir divi dēli — Andrejs un Jānis. Rādās, ka tēvs arvien turpinās pieņemt kontraktus kā konsultētājs profesors dažādās pasaules malās — diezin vai dzīvos kā emeritētais profesors tikai brīvā.

Vecāku gādībā mēs esam tikuši pie izglītības, esam laimīgi un, viņus cienot, šoreiz atcerēsimies mūsu mīļo tēvu viņa ievērojamā mūža 70 gados.

Jūras ceļos

Par šīm gaitām atmiņās raksta pulkvežleitnants Nikolajs Karlsons:

"(..) tālā jaunībā tikāmies ar Leonīdu Slaucītāju Pēterpilī, toreizējās Krievijas galvaspilsētā.

Mēs abi bijām beiguši vidusskolu un uzņemti cariskās Krievijas kara flotes virsnieku skolā — Gardemarīnu klasēs, jauneklīgu cerību un sapņu pilni. To piepildīšanās likās tik tuva, ka vajadzētu tikai izstiept roku, lai tos satvertu. (..)

Sākās Leonīda un manas kopējās gaitas šai cara izcilā flotes skolā — Gardemarīnu klasēs. Jau oktobra sākumā sēdējām atsevišķā ātrvilcienā, otrās klases vagonos, krustojot Krieviju no Pēterpils līdz Vladivostokai pa 12 000 kilometru, ga®āko pasaulē dzelzceļu. Brauciens ilga 11 dienas. Dzelzceļa vāģiem bija tērauda bruņas un tādi pat nolaižamie logu priekškari, jo, braucot cauri Mandžūrijai, vilcienam varēja uzbrukt hunhūzi.

No Vladivostokas devāmies jūras apmācības braucienā ar kreiseri "Orjol". Vispirms braucām uz ziedu pilno Nagasaki Japānā, tad uz skaisto Honkongu, kur, labojot katlus Teikū dokā, pavadījām vairākas nedēļas. Ziemas svētkus nosvinējām pašlaik traģiski slavenā Saigonā un pēc tam devāmies artilērijas šaušanas mēģinājumos uz tagad izveidoto ASV lielo jūras bāzi Kam Rhan Beiju. Tā toreiz bija idilliska piekraste skaistā dabīgā jūras līcī. Tad braucām apkārt Malajas pussalai uz Penangas ostu, no turienes uz Rangunu, Burmā. Pa ceļam ieskrējām Indijas okeāna Andamāņu salu ostā Portblērā. Šinīs salās iedzimtie vēl staigāja, kā Dievs tos bija radījis. Tur mēs iemainījām eglītes stiklu bumbas pret zāļu gurnu jostām, bultām un lokiem. Loki bija tik stingri, ka reti kāds tos varēja atvilkt. Atpakaļcelā ienācām Singapurā, tāļāk Formozas salā, kur Japānas gubernators mūs lika vizināt vilcienos un ar rikšām pa salas pilsētām un deva mielastus. Tad atkal uz Honkongu, Japānu, kur satikām rudenī atstātos draugus un draudzenes, līdz kamēr ņēmām virzienu uz izejas ostu — Vladivostoku.

Gardemarīniem uz kreisera bija caurmēra nodarbības laiks — turpat 18 stundas dienā ar neilgu pusdienas pārtraukumu. Bija jāpilda pēc kārtas viss kuģa dienests, dežūras visās nozarēs, sardzes, trauksmes un bez tam jāapmeklē lekcijas un praktiskie darbi teorētiskos priekšmetos. Grūtāk gāja tiem, kam garīgā un fiziskā piepūle bij mazāk pierasta (..).

Ziņas par revolūciju Krievijā lasījām angļu laikrakstos, kad bijām atpakaļceļā Honkongā. Daži no mūsu līdzgaitniekiem izteicās par to it kā ar sajūsmu, bet mūsu sirdīs nogūlās neparasts smagums. Kad tālākā ceļā ieskrējām taifūnā un mūs mētāja viļņos kā rieksta čaulu, tad, atceros, pārrunās ar Leonīdu uznāca smaga doma, ka šie trakojošie dabas elementi simbolizē mūsu nezināmās, varbūt tāpat bangu pilnās nākotnes gaitas. Atgriežoties Pēterpilī 1917.g. aprīļa beigās, atradām, ka disciplinārie noteikumi karaspēkā bija atcelti un komandieru vietā bija stājušās komitejas. Mūsu iekšējo kārtību un disciplīnu šie jaunievedumi neiespaidoja. Mūsu mācības turpinājās normāli, lai gan ar lielām bažām sekojām politiskiem notikumiem.

Viens apstāklis arī mūs ierāva, varētu teikt, vēstures veidošanā. Aleksandrs Kerenskis blakus ministru prezidenta amatam bija uzņēmies arī flotes ministra lomu un dzīvoja Admiralitātē. Par viņa adjutantu bija jūras vltn. Kovaņko, kas bija vienas mūsu nodaļas komandieris uz kreisera un pazina mūs visus pēc vārdiem. Pēc pirmiem lielinieku nemieriem 1917.g. jūlijā viņš bija panācis, lai Kerenska iekšējai apsardzībai nozīmētu gardemarīnus. Mēs bijām tikai viens kurss Pēterpilī, jo pārējie bija aizsūtīti apmācības braucienos. Sardzes pienākumi mums uzlika lielu slodzi un traucētu mācības. Panācām, ka mums ir jāuzņemas sardze tikai nedēļas nogalē.Tad Kerenskis jau bija pārcēlies uz Ziemas pili, kur gulēja Aleksandra III guļamistabā un vadīja revolūciju no Nikolaja II kabineta. Šīs sardzes dienests mums deva iespēju ieskatīties Kerenska gaitās un iepazīt viņu pašu kā nevarīgu, visādiem kompleksiem vajātu, godkārīgu vadītāju. Tur satikāmies arī ar pazīstamām personībām, kā Krapotkinu, Breško-Breškovsku, Pļechanovu u.c. 1917.g. rudenī, atceros, tā bija pirmdiena, mūs negaidīti nozīmēja ārpus kārtas Ziemas pilī, lai gan nupat mūsu sardze no tās bija atgriezusies. Bija kļuvis zināms, ka kāds ģenerālis nākot ar armijas vienību uz Pēterpili, lai gāztu Kerenska valdību. Kad bijām nonākuši Ziemas pilī un izlikuši posteņus, daži no mums ar sardzes priekšnieku bijām apstājušies korridorā. Garām nāca Kerenskis vltn. Kovaņko pavadībā. Vltn. Kovaņko it kā jokodamies jautāja mūsu sardzes priekšniekam gardemarīnam, vai uz sardzi varot paļauties? Tas, zinādams mūsu noskaņojumu, atbildēja, ka, kamēr nav ieradies tas ģenerālis, sardze ir droša, bet, viņam ierodoties, visi sauksim — urā. Kerenska seja palika pelēka, viņa ķermenis sāka trīcēt. Vltn. Kovaņko viņu paķēra zem rokas un aizveda projām. Mūs drīz aizsūtīja mājās un atbruņoja. Kādreiz vēlāk Kerenskis žēlojās pasaulei, ka gerdemarīni bijuši nozvērējušies pat viņu nogalināt. Kerenska akcija, mūs atbruņojot, vēlāk paglāba mūs no lielinieku represijām un sagādāja mūsu aizstāvjiem argumentu, ka mēs bijuši pret Kerenski."

 

Top

Latvijas Universitāte

Matemātikas maģistra, bijušā Jelgavas klasiskās ģimnāzijas direktora Artura Veisberga rakstītais:

"(..) Sākumā Leonīds Slaucītājs atstāja atturīga savrupgājēja iespaidu, bet vēlāk ņēma aktīvu dalību studentu sabiedriskā dzīvē, piemēram, bija matemātikas studentu biedrības dibinātājs. Šīs biedrības atklāšanas sarīkojumā bija atnākuši kā studenti, tā mācības spēki, arī viens otrs matemātikas skolotājs no Rīgas ģimnāzijām. Labi atceros, ka programmā ar solo dejām uzstājās kāda pavisam jauniņa gracioza baleta skolas audzēkne. Minu šo epizodi tādēļ, ka viņa vēlāk kļuva par Leonīda Slaucītāja dzīves biedreni.

Mūsu studiju gadi sakrita ar Latvijas augstskolas tapšanas laiku — jaunības gadiem, kas vienmēr ir raksturīgi ar savu entuziasmu un kaislīgu kalpošanu kādai idejai. Tas laiks nebija viegls kā augstskolas organizētājiem, pirmiem mācības spēkiem, tā arī studentiem. Trūka mācības līdzekļu, moderni ierīkotu laboratoriju un kabinetu, un velti bija meklēt bibliotēkās vienu otru retāku zinātnisku grāmatu. Starp citu, grūtības sagādāja arī vēl neizkoptā latviskā terminoloģija.

Viegli negāja ar mācības spēku komplektēšanu, jo nodibinātām fakultātēm ar daudziem studiju priekšmetiem vajadzēja lielus lektoru kadrus. Techniskām fakultātēm šī problēma nebija tik akūta, jo tās varēja uzskatīt kā bij. Rīgas Politechniskā institūta turpinājumu ar tradicionālo iekārtu un mācības plāniem. Arī daļa no institūta mācības spēkiem bija atgriezusies Rīgā un varēja uzņemties viņiem ierasto katedru vadību un lekciju lasīšanu. (..)"

 

Leonīds Slaucītājs un

"Fraternitas Academica"

Par šiem laikiem atceras dabaszinātņu maģistrs Alfonss Timšs:

"Kad Leonīds Slaucītājs 1926.gadā pievienojās "Frat. Academica" saimei kā goda filistrs, viņš savas karjeras sākumā bija jau iecienīts mācības spēks Latvijas universitātes Matemātikas – dabaszinātņu fakultātē. Tas bija liels ieguvums "Frat. Academica" saimei. Leonīds aktīvi piedalījās "Frat. Academica" Filistru biedrības dibināšanā un bija tās valdes loceklis, tāpat arī Latvijas Filistru biedrību apvienībā.

Viņš bija aktīvs konventa sarīkojumos, un konvents no savas puses dzīvi sekoja jaunā docenta augšupejai. Atceros, ar kādu sajūsmu mēs uzņēmām ziņu par doktora grāda piešķiršanu viņam.

L.Slaucītājs labprāt atvēlēja "Frat. Acad." bibliotēkai savu zinātnisko rakstu novilkumus un allaž bija gatavs pielikt roku kulturālam darbam studentu sadzīvē. Tāpat viņš mudināja studentus nopietni piegriezt vērību savām studijām, it sevišķi mūs, Mat.–dabaszinātņu fakultātes studentus, viņš nelika mierā ar saviem jautājumiem par studiju gaitām, kādēļ dažu labu reizi izvairījos būt viņa tuvumā.

Leonīda Slaucītāja ierosmē 1935.g. nodibinājās Prezidiju Konventa simfoniskais orķestris (P!K!S!O!) un jaunajā Universitātes aulā viņš diriģēja tā atklāšanas koncertu. 1936.gadā Karnegī institūta aicināts L.Slaucītājs devās zinātniskā ceļojumā uz ASV un atgriezies referātu vakarā ļoti saistoši mūs iepazīstināja ar ASV vēroto un piedzīvoto. Bija ļoti interesanti dzirdēt par šo tālo zemi, kurā tagad mēs nu daudzi dzīvojam.

Reiz L.Slaucītājam jautāju, kas visvairāk viņu saista "Frat. Acad." saimē, uz to saņēmu sekošas atbildes:

a) stingrās vecās tradīcijas un jauns spraigs gars,

b) draudzība un savstarpēja izpalīdzība visos laikos un visur,

c) loģika uzvedībā un sabiedrisks takts,

d) sekmīgi studētāji,

e) tukšas lielības un uzpūtības trūkums.

Šo un arī citu iemslu dēļ tad arī L.Slaucītājs "Frat. Academica" bija iemīļojis, un tāda gara iespaidā viņš bija arī dibinātājs Latvijas Konservatorijas korporācijai "Līgusonis". Arī trimdā L.Slaucītājs allaž piegriezis vērību latviešu akadēmiskās inteliģences saprātīgai stājai un attīstībai, sēdams sēklu, kas, cerams, turpinās nest augļus arī nākamajām paaudzēm. 1947.gadā L.Slaucītājs kļuva goda filistrs studenšu korporācijai "Zinta" Baltijas Universitātē Pinebergā. (..)"

 

Leonīds Slaucītājs

— zinātnieks

Viņa lielais un daudzveidīgais devums ir aprakstīts daudzos izdevumos. Te profesora Alekša Dreimaņa pārskata fragments:

"(..) Sniedzoties zinātnisko darbu skaitam uz 1969.gadu pie 80, pēdējie 30 darbi ir izdoti jau viņa Amerikas un Austrālijas darbības posmā. Bez tam laikā no 1948. līdz 1969.gadam ir izdotas dažas garākas monogrāfijas un divi lekciju kursi ģeomagnētismā.

Savelkot īsumā L.Slaucītāja pētījumu rezultātus, kas viņam devuši vārdu kā zinātniekiem Latvijā un pasaulē, varam minēt sekojošo.

A. Latvijas laiks:

1. Zemes magnētisms.

Izpildīta teritorijas un jūras ūdeņu magnētiskā uzņemšana. Tanī konstatēts magnētiskā lauka anomālais raksturs, kam dots paskaidrojums ar dziļi gulošo traucējumu centriem un līnijām. Uzstādītas analītiskās formulas sekulārvariācijai. Analizējot lauka perturbācijas globāli ar sfēriskām funkcijām, proponēti perturbāciju simetrijas poli.

2. Jūras hidroloģija.

Izpētīta Rīgas jūras līča morfometrija; proponēts jēdziens par dibena reljefa attīstību, kam dota arī metode aprēķināšanai. Sniegta līča termodinamikas, sāļuma, blīvuma un stabilitātes aina, konstatējot faktu, ka gada laikā Rīgas jūras līča ūdens sajaucas no virsmas līdz dibenam.

3. Iekšzemes hidroloģija.

Noskaidroti morfometriskie un termiskie apstākļi ezeriem un dažām upēm.

4. Reljefs.

Sniegta revidēta Latvijas cietzemes morfometrija. Augstieņu elementu analizē pēc hipsografiskās liknes atrasta Latvijai piemērotā augstieņu apakšējā robeža — 120 metri.

B. Trimda — Zemes magnētisms:

1. Pēc sekulārvariācijas globālo datu analīzes atrasts tās pussimta gadu periods.

2. Izmērītais lauks Antarktīdā sniedz lielu atšķirību ar analītiski aprēķināto, kas izskaidrots ar "lielo apgabalu anomāliju".

3. Vērsta uzmanība sekulārvariācijas fokusiem Atlantijas okeāna dienviddaļā un Antarktīdā, kā arī intensīvam dienvidpuslodes demagnetizēšanās procesam. Atrastas vietas ar straujāko demagnetizēšanos.

4. Magnētiskā lauka spēka līniju "sajūgtām" observatorijām, to starpā autora nodibinātai Patagonijas observatorijai Trelevā, analizēti variāciju dati.

5. Matemātiski papildināta dipola un kvadrupola un atrisināta oktopola problēma. Aplēsti šo modeļu koeficienti no Gausa laika līdz tagadnei.

6. Atrasti īsāki sekulārvariācijas periodi (zem 25 gadiem), kas izskaidroti ar ārējā lauka iespaidu.

Publicētie pētījumi, rezultāti un jēdzieni ir citēti vispārējā ģeofizikas literatūrā, arī mācības un rokasgrāmatās, kā: Wagner (1937) Lehrbuch der allgemeinen Geographie ; Chapman and Bartels (1940) Geomagnetism ; Mitra (1940) The Upper Atmosphere ; Atlas der Nord — and Ostsee (1949); Encyclopedia of Physics (1969) u.c.

Visu mūžu Leonīds Slaucītājs ir kalpojis tai devīzei, kurai viņš ir solījies iestājoties Latvijas Universitātē: "Scientiae et patriae!" .

 

Mūzikas druvā

Par Leonīdu Slaucītāju kā mūziķi uzrakstīti vairāki desmiti recenziju presē. Ir atsevišķi raksti arī grāmatās. Ieskatam — docentes un brīvmākslinieces Mirdzas Stūres viedokļa izklāsts:

"(..) atceros viņu no Latvijas Konservatorijas laikiem, kā prof. Jāzepa Vītola kompozīcijas klases audzēkni, ļoti nopietnu, staltu un iznesīgu jaunekli, toreiz jau LU docentu... Tas bija pirms apmēram 40 gadiem! Šeit mans goda pilnais uzdevums, runājot par Leonīdu Slaucītāju kā mūziķi—brīvmākslinieku, komponistu, diriģentu un kritiķi, ir iepazīstināt ar viņa gaitām, aktivitāti un sasniegumiem mūzikas laukā.

Mūzika mazā Leonīda dvēselē ieskanējusies jau agrā bērnībā, jo to viņš jau dzirdējis sava tēva, skolotāja, mājā. Tēvs kā Tērauda semināra absolvents, pietiekami labi spēlējis ērģeles un klavieres. Arī māte spēlējusi klavieres un sākusi mācīt zēnam klavierspēli jau agri (6–7 g.v.). Tad, šķiet, derības ar mūziku ir tikušas noslēgtas, un tā viņu vairs neatstāj cauri visai dzīvei.

Gadiem ejot un tālākos izglītības ceļus staigājot, bija jau pabeigts Gardemarīnu institūts Petrogradā — flotes kadra virsnieku izglītošanai. Bija izkaroti arī jau kari, kad Leonīds Slaucītājs kā flotes virsnieks atgriezās Latvijā 1920.gadā. Tūlīt viņš iestājās Latvijas Universitātē studēt matemātiku un astronomiju. Iegūstot maģistra grādu matemātikā 1925.g., L.Slaucītājs nekavējoties sāka interesēties par mūzikas studijām. Draugos bija Jēkabs Poruks un Jānis Cīrulis — toreiz abi prof. Jāzepa Vītola audzēkņi. Sagadījās, ka laikā, kad jaunais zinātnieks sāka strādāt par kosmogrāfijas skolotāju Olava Komercskolā, arī Jānis Cīrulis tur bija skolotājs. Jau toreiz abi kollēgas rīkoja skolēniem mūzikas vakarus ar referātiem. Ap šo laiku nobrieda galīgais lēmums mēģināt uzsākt īstas mūzikas studijas konservatorijā. Sekoja apmeklējums pie prof. Jāzepa Vītola, kas pārbaudīja dzirdi, klavierspēli un mūzikas izpratni. Pēc izdarītās pārbaudes prof. J.Vītols jaunajam mūzikas mīļotājam pateica: "Mēģināsim arī", bet nolika elementārām teorijas studijām divus gadus obligāto priekšmetu klasē. Tā studijas Latvijas Konservatorijā tika uzsāktas 1927.gadā. (..)

Pēc pa beigtajām teorijas sagatavošanās studijām 1929.gadā prof. J.Vītols uzņēma Leonīdu Slaucītāju savā speciālajā kompozīcijas teorijas klasē. Te sākās sajūsmas pilns darba posms, kompozīciju studējot. Pirmajā kursā bija speciālā harmonija pie Vītola, praktiskā harmonija pie Ād.Ābeles (improvizācijas, modulācijas pie klavierēm), kora dziesmu rakstīšana un klavieres. (..)

Kompozīcijas klases beigu eksāmenam — diplomdarbam — Leonīds Slaucītājs uzrakstīja Sonāti klavierēm Sol mažorā 4 daļās, kuru pats gan eksāmenā nespēlēja — tehniski–pianistisko prasību dēļ. Sonāti izpildīja pazīstamā pianiste Lilija Kalniņa–Ozoliņa. Līdz ar to kompozīcijas klase bija pabeigta 1933.gadā, iegūstot Latvijas Konservatorijas brīvmākslinieka grādu kompozīcijas teorijā.

Reizē ar Leonīdu Slaucītāju kompozīciju studēja P.Barisons, A.Žilinskis, V.Upenieks u.c.

Paralēli sonātes klasei Leonīds Slaucītājs apmeklēja arī simfoniskā orķestra divgadīgo diriģentu klasi pie Jāņa Mediņa un to pabeidza gadu pēc diploma iegūšanas. Tā kā šī klase bija jāpabeidz ar publisku uzstāšanos, vadot konservatorijas orķestri, tad 1934. gadā gala eksāmenā L.Slaucītājs diriģēja Anakreona uvertūru.

Diriģentu klasē Leonīda Slaucītāja līdzaudzēkņi bija V.Ozoliņš, P.Barisons un J.Ķepītis.

Ap šo laiku jaunais komponists uzrakstīja vairākas dziesmas.

Studiju laiks Latvijas Konservatorijā bija interesants daudzējādā ziņā. Tur bija iespēja iepazīt ne vien visus vecākos un jaunās paaudzes komponistus pašu mājās, bet arī daudzus konservatorijas zālē koncertētājus, ievērojamos pasaules mūziķus: A.Šnābeli, N.Orlovu, R.Kasadesiju, Hubermani, Smirnovu utt. Ar krievu ievērojamo komponistu Glazunovu, prof. J.Vītola draugu, Leonīdam Slaucītājam bija izdevība personīgi iepazīties studiju laikā konservatorijā. Sevišķa draudzība Leonīdam Slaucītājam bija izveidojusies ar Jēkabu Graubiņu, un, kad viņš sāka rakstīt mūzikas kritikas, nevienu reizi vien gadījās Graubiņu atvietot. Par lielu godu Leonīds Slaucītājs uzskatīja paša prof. J.Vītola viņam dāvāto uzmanību, varētu pat teikt, draudzību, kaut gan cienījamais profesors bija vecāks par sava audzēkņa tēvu. (..)

Leonīds Slaucītājs kā komponists bija daudzveidīgs: klavieru darbi, instrumentālie darbi, kora dziesmas, solo dziesmas. Leonīds Slaucītājs bija pazīstams arī kā diriģents un mūzikas recenzents.

 

Antarktīdas ainavu

gleznotājs

No Anšlava Eglīša raksta "Leonīda Slaucītāja Antarktīdas ainavas":

"Ar profesoru Leonīdu Slaucītāju iepazinos ģimnāzijas darbā Rīgā, kur trīsdesmitajos gados kādu laiku mācīju zīmēšanu. Viņš bija jau pazīstams zinātnieks un docents, es tikko beidzis Mākslas akadēmiju, ar neskaidrām aspirācijām literatūrā, bet mēs sapratāmies jau ar pirmajiem vārdiem. Docenta stājā nekad nepavīdēja tieksme dalīt cilvēkus zinātniekos un lajos, kā to mēdz darīt citādi pat ļoti laipni profesori. Jau pirmajā sarunā mani pārsteidza viņa vispusīgās intereses un plašās zināšanas arī nezinātniskos jautājumos. Patika viņa paņēmiens par visām lietām runāt ar zināmu humoru un tomēr nebūt ne pavirši. Ierazdamies skolotāju istabā, viņš arvienu atnesa līdzi smieklus. Viņš gluži labi arī pats panesa asprātības un ļāva pazoboties pat par zemes magnētismu, nesteigdamies atgādināt smējējam viņa laja statusu.

Ar laiku iepazināmies tuvāk. Es iekļuvu viņa draugu grupā, kas regulāri sapulcējās apspriest "tekošos notikumus". Grupas raksturīgākā pazīme bija dažādība — ieskatos, arodos, personībās, pat vecumā. Piem.: pats docents, tad dievturu vadonis un vēsturnieks Ernests Brastiņš, filozofiskais rakstnieks Jānis Veselis, mūžam zobgalīgais Knuts Lesiņš, jaunais, jūsmīgais dzejnieks Vilis Cedriņš, sarkastiskais teātra kritiķis Kārlis Strauts. Tika pārcilāti visdažādākie jautājumi. Sarunas bija tik interesantas un rosinošas, ka neatceros nevienas sanākšanas, kurā kāds no mums būtu iztrūcis.

Leonīdam Slaucītājam bija plašas mākslinieciskas intereses. Interesēties un runāt par mākslām nav vēl tik pārāk grūti, bet kaut ko šinīs nozarēs tiešām sasniegt ir jau pavisam kas cits. Drīzi atklājās, ka zinātnieks Leonīds Slaucītājs ir arī vērā liekams komponists, ku®a dziesmas pazīstami dziedātāji uzņēma savos koncertos.

Viņam bija arī liela interese par glezniecību, bet uz praktiskiem panākumiem bija jāgaida pāris desmit gadu, kad viņš šai nozarei pievērsās nopietni. Ir zināms, ka Leonīds Slaucītājs bijis labs zīmētājs, septiņus gadus iedams Valkas reālskolā, kur zīmēšanai un akvarelēšanai piegriezta izcila vērība. Taču grūti bija paredzēt, ka viņš turpinās mācīties gleznot 1952.gadā, kad, izturēdams visus vajadzīgos eksāmenus zīmēšanā, iestājās Augstākā Daiļo mākslu skolā (Escuela Superior de Bellas Artes) pie La Platas universitātes, Argentīnā.

Uz šo soli viņu pamudināja Antarktīda. Mūžīgo sniegu un ledu tuksneši ietekmēja viņu tik spēcīgi, ka radās nepārvarama vēlēšanās pārnest iespaidus uz audekla. Divus gadus nostrādājis kluso dabu un ainavu klasēs, viņš ieguva nepieciešamās techniskās zināšanas eļļas glezniecībā, piesavinādamies vairāk vai mazāk reālistiskā impresionisma paņēmienus, kas viņam likās nolūkam vispiemērotākie.

Pavisam Leonīds Slaucītājs darinājis ap 80 dažāda formāta Antarktīdas ainavas. Parasti viņš gleznoja nelielu skici no dabas, cik tas nu iespējams antarktiskajā aukstumā un vējos. Skices viņš mēdza nobeigt jau siltajā kuģa kajītē un vēlāk mājās to izmantoja kā materiālu lielākiem audekliem. Argentīnas valdības rīkotās ekspedīcijas Antarktikā guva plašu atbalsi un lielais Buenos Airesas žurnāls "Farol" izsludināja sacensību gleznojumiem par Antarktīdas tēmām žurnāla vākam. Prof. L.Slaucītājs anonīmi iesūtīja sacensībai no savām ainavām "Antarktīdu vasarā" un — ieguva pirmo godalgu. Tā izsauca mākslinieku aprindās pat zināmu sašutumu, ka godalgots nav vis amata gleznotājs, bet — ģeofizikas profesors. Tagad šī glezna grezno Argentīnas flotes reprezentācijas telpas.

Profesors saņēma godalgu pelnīti. Viņa sniegu gleznojumi veikti ar dzīviem, temperamentīgiem triepieniem, pa lielākai daļai strādājot ar paletes nazi, pauž profesionālu veiksmi. Sniegu mirdzēšana saulē efektīgi izceļas uz dzidro, zilo ēnu partijām. Gleznojumu kompozīcija allaž stabila un pārdomāta, sniedz plašas telpas ilūziju, neaizmirstot arī ledainās vientulības mazliet rēgaino, pat mistisko noskaņu.

Polārās ainavas latviešu glezniecībā ir retums. Vienīgi prof. Vilhelms Purvītis ap gadsimtu maiņu ceļoja uz Špicbergenu ar nolūku gleznot mūžīgos sniegus.

 

Leonīds Slaucītājs

Brazīlijā

Nupat saņēmām ziņu, ka no mums šķīries bijušais goda konsuls pagātnē Brazīlijas teologs Jēkabs Mekšs. Viņš atstājis arī rakstītas atmiņas par profesoru Leonīdu Slaucītāju Brazīlijas latviešu vidū.

"Ir veca patiesība, ka slikti kaimiņi ceļ žogus un rok grāvjus. bet labi sasaucas dziesmās — tā sasaucāmies arī mēs brazīlieši ar argentīniešiem — profesors Leonīds Slaucītājs Argentīnā rakstīja un mēs Brazīlijā ar sajūsmu dziedājām viņa dziesmas.

Vai tiešām taisnība, ka mūs apciemos Leonīds Slaucītājs? Tā izsaucās latvieši Brazīlijā, padzirdējuši, ka mūs apmeklēs izcilais latviešu zinātnieks, arī komponists. Viņa rakstus bijām lasījuši laikrakstos un viņa dziesmas iemīlējuši. 1961.gada 28.janvārī stāvēju Santosas ostā un ar bažām domāju, kā es pazīšu mūsu mīļos viesus — profesoru un viņa kundzi. Profesoru pēdējo reizi, un liekas vienīgo, biju redzējis Universitātes aulā, Rīgā, diriģējot simfonisko orķestri, tādēļ vairāk vadījos no savas sievas notēlojuma, kas bijusi viņa kollēga Latvijas Konservatorijā. Tā ir bija, ka droši varēju iet klāt kādam stalta auguma, mierīgu skatu vērotājam kungam, kas bija profesors Leonīds Slaucītājs. Profesora referāts notika kultūras nedēļas sarīkojumā visas kolonijas apjomā, ku®ā viņš mūs iepazīstināja ar pētījumiem par Zemi Starptautiskā ģeofizikas gada ietvaros. Šī viesošanās nepalika vienīgā. Mūsu kaimiņu mēs esam varējuši dzirdēt vēl citas reizes gan par vērojumiem Palestīnā, gan Havaju salās. Referāti parasti bija apvienoti ar kora priekšnesumiem, un tā mūsu viesis pats varēja novadīt savas kompozīcijas, kuras dziedātāji ar sajūsmu bija iemācījušies sava diriģenta Andreja Jansona vadībā. Dažus gadus atpakaļ notika Leonīda Slaucītāja solo dziesmu koncerts Elzas Indriksones izpildījumā, un mūsu kolonijas sarīkojumos L.Slaucītāja dziesmas atskaņojusi brīvmāksliniece Elza Mekša. Būtu aizmirsts pateikt daudz, ja nepieminētu, ka, profesoram viesojoties latviešu kolonijā Brazīlijā, svētku nosakaņu devis viņa cilvēcīgais siltums, ar kuru viņš tuvojās, dzīvē satiekoties. Tie ir bijuši neaizmirstami mirkļi, kur viņa noblā atturība uzziedējusi patiesā draudzībā.

Latviešu kolonija Brazīlijā profesoru Leonīdu Slaucītāju reiz sveicināja ar šādiem vārdiem: "Jūsu tautieši Latīņu Amerikā, un it sevišķi Brazīlijā, atceroties Jūsu viesošanos mūsu vidū, ar uzmanību vienmēr ir sekojuši Jūsu lielajiem sasniegumiem zinātnes un mākslas laukā un ievērojamai atzinībai, kādu Jūs esat guvuši starptautisko zinātnieku vidū gan ar saviem pētījumiem, priekšlasījumiem kongresos un universitātēs. Mēs esam lepni, ka mūsu kaimiņos vienmēr varējam dzirdēt un vērot Jūsu vārda slavu. Šodien, Jūsu darbu koncertā, Sanpaulo latviešu koloniju iepriecināja Jūsu brīnišķās dziesmas (..)."

 

Materiālu kopu sagatavoja

"LV" informācijas redaktors

Dr. sc. ing. Sigizmunds Timšāns

SL1.JPG (6673 BYTES)

Profesors Leonīds Slaucītājs mantijā un viņa autogrāfs

SL4.JPG (177686 BYTES)

Leonīda Slaucītāja kompozīcijas fragments ar autora tekstu no grāmatas "Leonīds Slaucītājs — septiņdesmitgadnieks". Grāmata izdota Sidnejā 1969.gadā

SL7.JPG (126744 BYTES)

Programma no pianistes docentes Mirdzas Stūres (Austrālija) kolekcijas

SL9.JPG (48470 BYTES)

Sidnejas Latviešu biedrības koris profesora Jāzepa Vītola 100. dzimšanas dienas atceres koncertā 1963.gada 10.augustā. Pirmajā rindā no kreisās: diriģents Jānis Puisēns, operdziedonis Kārlis Nīcis, koncertmeistare Mirdza Stūre, Leonīds Slaucītājs (viņa dziesmas skandināja koncertā), dziedone Paula Brīvkalne, Latviešu biedrības priekšnieks Mārtiņš Siliņš, diriģents Voldemārs Rullis Foto no mākslinieces Mirdzas Stūres kolekcijas. Pirmpublikācija

SL8.JPG (26692 BYTES)

Sarunā: Uldis Siliņš, Mintauts Eglītis un Leonīds Slaucītājs Austrālijā sešdes-mitajos gados. Foto no Mirdzas Stūres kolekcijas. Daļu no Mirdzas Stūres arhīva 1997.gadā uz Latviju pārveda "LV" līdzstrādnieks Sigizmunds Timšāns

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!