Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Daidžests. Citu rakstītais. 7. - 12. aprīlis. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 13.04.1999., Nr. 111 https://www.vestnesis.lv/ta/id/23533

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Amatu konkursi

Vēl šajā numurā

13.04.1999., Nr. 111

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Baltijas valstis baidās

no leduslaikmeta"

"Die Presse"

— 99.04.12.

Latviešu, igauņu un lietuviešu izredzes tik uzņemtiem Rietumu aliansē kļūst arvien mazākas. ASV - no kā baidās pie Baltijas jūras - gribēs izvairīties no vēl skarbākas izturēšanās pret Krieviju.

Baltijas republikas ir nostājušās NATO pusē gaisa karā pret Serbiju. Tomēr vienlaicīgi pieaug bailes, ka leduslaikmets attiecībās starp NATO un Krieviju varētu ieilgt, kas vēl vairāk varētu samazināt baltiešu jau tā mazās izredzes iestāties militārajā Aliansē.

Oficiālajā Ārlietu ministrijas paziņojumā ir teikts, ka Lietuva izrāda izpratni par NATO gaisa uzbrukumiem. Līdzīgi toņi ir dzirdami arī Tallinā un Rīgā: karš esot nepieciešams, lai Balkānu reģionā aizkavētu militārā konflikta un humanitārās katastrofas vēršanos plašumā. Latvijas ārlietu ministrs Valdis Birkavs domā, ka ir jāpieliek visas pūles, lai aiztaupītu Eiropai karu. Visbeidzot, uz spēles ir likta Eiropas aizsardzības ticamība. Brīdinājumi no precedenta gadījumiem un Aliansei - par kuras līdzdalībniecēm Baltijas valstis labprāt kļūtu - adresēta kritika oficiāli nav dzirdami. Tikai opozīcijas politiķi no labējā un kreisā politiskā spārna argumentē, ka NATO Dienvidslāvijas prezidentam Slobodanam Miloševičam ir vajadzējis izrādīt vēl lielāku pretimnākšanu un brīdina no kara sekām: "Bumbas uz suverēnu valsti var radīt precedenta gadījumu," saka Lietuvas labējais radikālis Rimants Smetona: "Ja NATO to var darīt, tad kāpēc gan Krievija ne?"

Igaunijas virsnieki pēc kara sākšanās Dienvidslāvijas Federatīvajā Republikā tika atsaukti no atvaļinājuma. Ārlietu ministrs Tomass Ilvess teica, ka Kosovas un konflikts un Krievijas reakcija uz to izskaidro baltiešu bailes par savu drošību. Taču galvenokārt bažas izraisa attiecību attīstība starp NATO un Krieviju. "Krīze baltiešiem nav nekas labs," domā bijušais Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns. "Tā ir nopietns šķērslis mūsu ārpolitiskajiem mērķiem. Es esmu drošs, ka Maskavas iebildumi pret mūsu līdzdalību NATO kļūs intensīvāki."

Arī Birkavs pauž bažas par kara ietekmi gan uz Krievijas un Eiropas attiecībām, gan uz bilateriālajām attiecībām ar Maskavu. "Mēs darīsim visu, lai retorikas skaņas līmeni noturētu tik niecīgu, cik vien iespējams," solīja ārlietu ministrs. Taču baltieši baidās, ka karš Balkānos viņus globālajā politiskajā spēlē atkal padarīs par zaudētājiem.

Viņi nākošajā NATO galotņu sanāksmē bija cerējuši vismaz saņemt apliecinājumu, ka tiks uzskatīti par nākamajiem Alianses partneriem. Tagad cerības ir sarukušas: trijās Baltijas republikās domā, ka pēc atklātās konfrontācijas ar Maskavu Kosovas krīzes dēļ NATO izvairīsies no visa, kas vēl papildus varētu noslogot tās attiecības ar Maskavu. "Un mēs atkal paliekam karājamies gaisā," saka Lietuvas galvaspilsētā Viļņā.

Haness Gamilšegs

"Nevis spēcīgā, bet līdzīgā tiesības"

"Izvestija"

— 99.04.02.

Tikšanās ar Igaunijas prezidentu notika viņa rezidencē Paslepā (apmēram simts kilometru attālumā no Tallinas), uz kuru viņš pastāvīgi dodas brīvdienās.

Kā noskaidrojās, viņš ir ne tikai smalks politiķis-intelektuālis, literatūras un mākslas cienītājs (pagājušajā gadā Francijā viņam tika piešķirts "Gada eiropieša" goda nosaukums), bet arī kaislīgs sporta līdzjutējs. Mūsu saruna no lielā sporta pakāpeniski pāriet pie lielās politikas, un vispirmām kārtām pie problēmām Igaunijas-Krievijas attiecībās, kuras šodien pārdzīvo nebūt ne labākos laikus.

"Sportā ir uzvarētāji un uzvarētie," saka Lennarts Meri. "Politikā viss ir daudz sarežģītāk. Mūsdienu pasaule vairs nav sacīkšu laukums, kur uzvar spēcīgākais un kur valda spēcīgā tiesības. Visiem savās tiesībās ir jābūt līdzīgiem - lielām valstīm un mazām, bagātām un nabadzīgām. Igaunija ir maza valsts, kurā dzīvo tikai pusotra miljona cilvēku, bet vai tad tādēļ tai ir jābūt mazākām tiesībām?"

Jautājums:

Prezidenta kungs, cik sen Jūs esat bijis Krievijā?

Atbilde:

Apmēram pirms pieciem gadiem. Ja precīzāk - 1994. gada 23. jūlijā. Todien mēs ar prezidentu Borisu Jeļcinu parakstījām divus svarīgus starpvalstu līgumus, bet trešo - vēl pēc dažām dienām.

J.:

Es mūsu sarunu sāku ar šo jautājumu nesāku nejauši, jo daudzus politologus un žurnālistus izbrīna tik ilga pauze divu kaimiņvalstu vadītāju personīgajos kontaktos, kuriem, kā šķiet, būtu jātiekas vismaz reizi gadā - jo ir jāatrisina tik daudz kopīgu problēmu… Tad kas gan traucē divu līderu ciešākai saskarsmei?

A.:

Kontaktu ar Krievijas politiķiem, un vispirmām kārtām ar prezidentu Jeļcinu, šajā laikā man ir bijis daudz: mēs sarunājamies praktiski katrā starptautiskajā tikšanās reizē. Tomēr jums ir taisnība, līdzīgām tikšanās reizēm ir jābūt intensīvākām, taču tas ne vienmēr izdodas.

J.:

Vai šī iemesla dēļ arī Igaunijas-Krievijas attiecības nepiedzīvo krīzi?

A.:

Es tā neteiktu. Mūsu attiecības, neskatoties uz piespiedu pauzēm, tomēr lēni, bet noteikti uzlabojas. Es nepiešķirtu tik lielu nozīmi abu valstu līderu personīgajiem kontaktiem, lai arī tas ir nozīmīgi. Krietni nozīmīgāks ir stabils starpvalstu attiecību juridiskais pamats. Valstu vadītāji iet un nāk, bet viņu uzbūvētā tiesiskā bāze dažādu līgumu veidā paliek.

J.:

Kā viens no galvenajiem šķēršļiem divpusējo attiecību uzlabošanā joprojām paliek pilsonības problēmas Igaunijā. Vairāki simti tūkstošu pastāvīgi valstī dzīvojošu cilvēku tāpat kā iepriekš ir spiesti iztikt ar nepilsoņu statusu, un tātad tiem ir liegtas arī daudzas tiesības. Lai arī, protams, Igaunijas valsts atļāva tiem piedalīties vietējās vēlēšanās, bet viņu bērniem, kuri dzimuši pirms 1991. gada, saņemt pilsonību… Vai tiks sperti jauni soļi?

A.:

Šai problēmai ir vēsturiskas saknes. Nepilsoņi - tie pārsvarā ir republikas nepamatiedzīvotāji, kuri iebrauca Padomju Savienības varmācīgi okupētajā Igaunijā pēc kara uz visvisādām "sociālisma celtnēm", labākas dzīves meklējumos, utt. Protams, viņus nav ko vainot. Viņi burtiskā nozīmē - kā pēc vētras - tika izmesti no PSRS. Tomēr saprotiet arī manus līdzpilsoņus, kuri daudzus gadus sapņoja par neatkarīgu Igauniju. 1991. gadā mums radās problēma: kā saglabāt pirmskara Igaunijas pilsoņu un viņu pēcnācēju tiesības un intereses, kurus, viņu piekrišanu neprasot, ierāva padomju pilsonībā? Kā novērst nacionālās savdabības, valodas un kultūras zaudēšanas draudus? Tika izvēlēts pārmantojamības variants, bet par atskaites punktu tika noteikta 1938. gada Konstitūcija. Tagad, kad mēs redzam, ka lielākā daļa nepamatiedzīvotāju Igaunijā ir lojāli pret neatkarīgo Igaunijas valsti, kad ir nostiprinājušās visas varas struktūras, mēs esam veikuši savā likumdošanā liberālākus labojumus, no kuriem dažus jūs jau minējāt. Ja radīsies nepieciešamība vēl ko mainīt, tad tikko izvēlētais jaunais parlaments noteikti to izdarīs. Taču pagaidām es neredzu vajadzības kaut ko mainīt.

J.:

Tomēr jūs parakstījāt jauno Valodu likuma variantu, kurš lielākajā daļā vietējo krievu izraisīja vētraina noraidījuma reakciju. Obligāta valsts valodas lietošana privātās uzņēmējdarbības sfērā - jau šis noteikums vien runā par to, ka Igaunijas varasiestāžu pozīcija nacionālo mazākumtautību tiesību jomā kļūst stingrāka, nevis liberālāka…

A.:

Jā, pret jaunajiem "valodas" labojumiem iestājās daudzi Igaunijas krievi. Bet mēs taču ceļam valsti, kuras parlamentam un visām varas struktūrām ir jādarbojas precīzi un efektīvi. Mēs nevaram piešķirt tiesības vēlēt un tikt izvēlētiem augstākajā likumdošanas iestādījumā tiem cilvēkiem, kuri nesaprot, par ko iet runa tā sienās, kuri nespēj aktīvi piedalīties likumu izstrādāšanā, debatēs. Pretējā gadījumā vēlētājiem, redzot deputāta nespēju izpildīt savas funkcijas valodas nezināšanas dēļ, ir likumīgas tiesības pieprasīt viņa aiziešanu no tautas pārstāvja posteņa.

J.:

Vai jums nešķiet, ka visi šie likumdošanas ierobežojumi pilsonības, valodas un izglītības jomā beigu beigās ir noveduši pie, manuprāt, visai satraucošas parādības: suverēnās Igaunijas teritorijā ir parādījusies simttūkstoš cilvēku liela Krievijas pilsoņu kolonija, kura, iespējams, nebūt nav lojāla mītnes valstij.

A.:

90-to gadu sākumā daudziem Igaunijā radās izvēles problēma. Kā mīlēja sacīt Mihails Gorbačovs - bija jānosaka sava vieta. Patiesi, apmēram 100 000 Igaunijas iedzīvotāju noteica savu vietu - tie izvēlējās Krievijas pilsonību. Tās ir viņu tiesības, kurām mēs nekādā veidā netraucējām, atšķirībā, piemēram, no Krievijas, kura pielika pamatīgas pūles, lai šejienes iedzīvotāji kļūtu par Krievijas Federācijas pilsoņiem. Mēs nepārspīlējam šāda veida Krievijas pilsoņu kolonijas briesmas, taču mēs tās arī nesamazinām. Katram bija brīvība izvelēties pēc savas sirdsapziņas, uzskatiem un pašapziņas, un es domāju, ka vairāk kā 80 tūkstoši krievu, kuri ir Igaunijas pilsoņi, un vairāk kā 100 tūkstoši cilvēku, kuri gatavojas kļūt par tādiem naturalizācijas procesā, ir izdarījuši izvēli, kuru es vērtēju visai augsti, jo viņi ir saistījuši savu likteni ar mūsu valsti. Esmu pārliecināts, ka pakāpeniski mēs atrisināsim nepilsonības problēmu.

J.:

Vai ir iespējams kompromiss NATO jautājumā, kurp aktīvi tiecas Igaunija un kam tikpat aktīvi pretojas Krievija?

A.:

Mēs esam nelabojami optimisti, jo esam pārliecināti, ka Krievija domās mūsdienu kategorijās un agri vai vēlu sapratīs: katrai valstij ir likumīgas tiesības patstāvīgi izvēlēties to vai citu drošības sistēmu, kura tai šķiet visērtākā un vispieņemamākā. Mūsdienu Ziemeļatlantijas alianse vairs nav bloks, kurš rada militāras briesmas Krievijai, un tas nekalpo kā militāras konfrontācijas avots. Tieši pretēji - alianse ir organizācija, kura nosaka stabilitāti pasaulē un Eiropā, garantē starptautisko drošību. Formula "NATO ir ienaidnieks" jau sen ir nodzīvojusi savu laiku. Mēs nevēlamies būt par mazu saliņu NATO jūrā ar nosaukumu "Igaunija", kura - varbūt kopā ar Krieviju - draud ar dūrīti visai pasaulei.

J.:

Tātad, problēma varētu atrisināties, ja Krievija iestātos NATO un veicinātu tās tālāku transformēšanos un pārveidošanos, teiksim, Eiropas miera uzturēšanas spēku struktūrā? Tādu iespēju, piemēram, neizslēdz jūsu Baltijas kolēģis, Lietuvas prezidents Valds Adamkus…

A.:

Nav izslēgts arī tāds variants. Kālab gan ne? Katrā gadījumā tas ir labāk, nekā konfrontācija ar NATO. Atgriežoties pie mūsu sarunas sākuma par uzvarētājiem un uzvarētajiem: kādēļ viena valsts var norādīt otrai suverēnai valstij, kā tai būtu jārīkojas? Kādēļ ar ASV var runāt vienā tonī, bet ar Igauniju - citā? Tikai tādēļ, ka tās ir lielas un spēcīgas, bet mēs - ne?

J.:

P rezidenta kungs, vai aiz savām valsts rūpēm jūs neesat aizmirsis arī rakstnieka darbu? Šeit, jūsu rezidencē, jūras krastā, ir tik kluss, mierīgs, ka roka neapzināti sniedzas pēc spalvas, spalva - pēc papīra…

A.:

Diemžēl. Ar pirkstiem pārvelku pār grāmatu muguriņām, taču lasīšanai trūkst laika. Vēlētos atgriezties pie jau lasītā. Draugi bieži dāvina man grāmatas, bet es tās varu tikai pāršķirstīt. Zināt, no kās es baidījos visvairāk? No prakticisma. Bija bažas, ka literatūra, teātris, kino, mūzika pēkšņi apklusīs. Laimīgā kārtā Igaunija tā nenotika. Igauņu rakstnieki nav pazuduši, lai arī materiāli, protams, tiem dzīve ir grūta.

J.:

Arī igauņu žurnālisti, spriežot pēc vietējās preses dažādības, nav nekur pazuduši. Zinu, ka agrāk jūs pārāk nesūdzējāties par rakstošo brālību. Kā jūs reaģējat uz kritiku, kura nepārtraukti nāk no avīžu slejām, televīzijas ekrāniem?

A.:

Skumji, kad lamā nepamatoti, kad to vai citu mērķu labā runā atklātus melus. Ja teikšu, ka presē kritizē maz, skaties, piesaukšu nelaimi - sak, viņu vajadzētu kārtīgi papurināt, ja teikšu, ka kritizē daudz, sacīs - žēlojas…

J.:

Bet kā reaģē tuvinieki, lasot par ģimenes galvu nepatīkamas rindas? Jūt līdzi?

A.:

Viņi jau ir pieraduši. Ja redz, ka es, kā vienmēr, esmu labā noskaņojumā, tad nomierinās. Mana sieva ir mans pirmais palīgs sadzīvē: desmit gadu laikā es nekad pašrocīgi neesmu sakravājis čemodānu. Bet vispār es esmu pret mājinieku iejaukšanos politikā. Demokrātiskā valstī radi nedrīkst vadīt valsti.

J.:

Varu jums minēt daudzus pretējā piemērus, tajā skaitā arī demokrātiskās valstīs…

A.:

Piekrītu. Taču atļaujiet man palikt pie savas gaumes. Kad 2001. gada oktobrī saskaņā ar konstitūciju beigsies mans prezidenta pilnvaru termiņš, tad es noteikti ieklausīšos savu radinieku politiskajos uzskatos. Sākšu daudz lasīt un varbūt arī uzrakstīšu grāmatu. Par ko tā būs? Grūti teikt. Dzīvosim - redzēsim. Divu palikušo gadu laikā vēl ir daudz jāpaspēj paveikt. Un pirmkārt - ir jāizveido partnerattiecības ar kaimiņvalsti Krieviju. 21. gadsimtā mums ir jāieiet, neatstājot pēctečiem to problēmu slogu, par kuru mēs ar jums runājām.

"Atomreaktors šķir Lietuvu

no Savienības"

"Die Presse"

— 99.04.07.

Lietuvā sašutuma vētru ir izraisījusi prasība pārtraukt Ignalinas atomspēkstacijas darbu.

Varšava

. Lietuvai ir labas izredzes tikt uzņemtai pirmajā ES iestāšanās kandidātvalstu grupā. Taču pirms tam tai ir jāatbrīvojas no lamatām. Tās sauc "Ignalina" un ir Lietuvas vienīgā atomspēkstacija. Tā atrodas uz ziemeļaustrumiem no galvaspilsētas Viļņas un tajā ir divi padomju tipa reaktoru bloki. Ar Rietumu kredītu palīdzību tā pēdējos gados ir padarīta drošāka. Taču tās problēma ir grafīta reaktori, ko nav iespējams pārveidot atbilstoši Rietumu drošības standartiem. 1994. gadā Lietuva ar Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības banku noslēdza līgumu par kredītu, kurā tā apņemas slēgt Ignalinu gadījumā, ja reaktoru stieņi netiks apmainīti noteiktajā termiņā. Taču tas līdz šodienai vēl nav noticis, jo labēji centriskā valdība, kas amatā ir jau divus gadus, tikai no līguma uzzināja par ES prasību ievērot termiņu. Iepriekšējā valdība šo klauzulu bija turējusi slepenībā. ES Komisijas vēstnieks Lietuvā Henriks Šmigelovs paziņoja, ka Ignalina ir lielākais šķērslis Lietuvas uzņemšanai Savienībā. Pēc šiem izteikumiem Lietuva sacēlās. Ignalina nosedz 77% no nacionālā elektroenerģijas patēriņa un bez tam to eksportē uz Poliju, Baltkrieviju un Latviju. Pēc atomreaktora slēgšanas Lietuva no elektroenerģijas eksportētājas kļūtu par tās importētāju, kā arī pazaudētu lielu daļu no valūtas ienākumiem un jau tā lielo maksājumu bilances deficītu palielinātu vēl vairāk. "Ja Ignalina tiktu slēgta laikā no 2002. gada līdz 2007. gadam, tas Lietuvu sagrautu. Taču, vai tad ES vēl gribēs uzņemt Lietuvu?, tā "Baltic Times" apraksta dilemmu.

Lietuvas puse nojauš, ka "dažas uzņēmēju aprindas" negrib, lai "mēs iestātos ES kā enerģijas eksportētāji". Lietuvai Ignalina jau sen vairs nav tikai "tehniska problēma vien, bet nacionālā goda jautājums", komentē kāds augsts Lietuvas Ārlietu ministrijas ierēdnis.

Kamēr priekšplānā strīdas par Lietuvas atomreaktoriem, kāds cits aspekts ir palicis gandrīz nepamanīts. Baltkrievija ir atkarīga no Lietuvas elektroenerģijas piegādēm. Tās autoritārais prezidents Aleksandrs Lukašenko jau vairākus gadus plāno būvēt divas pašu baltkrievu atomspēkstacijas. Līdz ar Ignalinas apturēšanu ES gan būs slēgusi vienu nedrošu atomspēkstaciju, bet būs paātrinājusi divu Baltkrievijas atomspēkstaciju celtniecību, kas diez vai atbildīs Rietumu drošības standartiem. Uz Rietumu drošības pārbaudēm Lukašenko diez vai ielaidīsies.

Klauss Bahmans

"Barots, glaudīts, dauzīts"

"Der Spiegel"

— 99.04.05.

Ģenerālis Aleksandrs Ļebeds par Krievijas attiecībām ar serbiem un amerikāņiem

Spiegel:

Vai Krievija vēl var apturēt NATO triecienus pret Dienvidslāviju?

Ļebeds:

Jā, ja var panākt vienotu valsts doktrīnu par notikumiem Balkānos.

Spiegel:

Kas to formulēs un īstenos?

Ļebeds:

Prezidents, ja tam vēl vispār ir vēl kāda politiskā griba. Un viņam šī pozīcija rīt, vēlākais parīt, ir jāpaziņo valdībai un parlamenta abām palātām. Kamēr vēl nav par vēlu.

Spiegel:

Kādai ir jāizskatās šādai Maskavas Balkānu doktrīnai?

Ļebeds:

Pirmkārt, NATO rīcība bez jebkādiem " kad" un "bet" ir jānosauc par agresiju. Otrkārt, tikpat viennozīmīgi, Dienvidslāvija ir jāpaziņo par Krievijas interešu sfēru. Un treškārt, ir jānosaka mūsu militārās palīdzības apjoms Dienvidslāvijai.

Spiegel:

Pagaidām serbi iznīcina Kosovas albāņus un uz serbiem krīt NATO bumbas. Kā jūs domājiet to apturēt?

Ļebeds:

Pa šo laiku tas, neapšaubāmi, ir kļuvis sarežģīti. Taču krievu miera kontingentu Miloševičs labprāt akceptētu jebkurā laikā.

Spiegel:

Un tas dotu albāņiem tālejošu autonomiju?

Ļebeds:

Kādēļ nē? Katrā ziņā vismaz tādu, kāda šim apgabalam bija Tito laikos.

Spiegel:

Kurš vēl, izņemot krievus, būtu šajā miera vienībā?

Ļebeds:

Visi, kuri līdz šim sevi nav sakompromitējuši kā agresori. Un visi, kuriem ir minimāla izpratne par šo valsti un cilvēkiem.

Spiegel:

Albāņu bēgļi vispirmām kārtām mēģina nokļūt drošībā no serbu policijas vienību brutālajām etniskajām tīrīšanām.

Ļebeds:

Šo domstarpību upuri cieš. Taču es to vēl nesauktu par etnisko tīrīšanu.

Spiegel:

Vai jūs apstrīdiet Kosovas albāņu tiesības uz savu valsti?

Ļebeds:

Šādu prasību pasaulē ir bezgala daudz. Taču kurš gan atzīs šīs valstis?

Spiegel:

Taču pa šo laiku tomēr ir atzīta gan Bosnija, gan Horvātija, tai skaitā arī no Maskavas puses.

Ļebeds:

Kas gan tās ir par valstīm, kas balstās vienīgi uz amerikāņu durkļiem? Tas, ka mēs šīs valstis atzinām, bija vienīgi mūsu pašu vājums.

Spiegel:

Uz ko jūs piespieda tikai atlikusī supervara ASV?

Ļebeds:

Tā tas ir. Mūsu attiecības ar Savienotajām Valstīm taču sen vairs nav nekādas partnerattiecības. Tās ir attiecības starp saimnieku un suni: suns tiek barots, dažreiz glaudīts, dažreiz sists. Taču sabiedrotais un sarunu partneris tas nekad nevar būt.

Spiegel:

Taču viņš var iekost tajā rokā, kas viņu baro. Pirmie krievu brīvprātīgie jau ir ceļā uz Dienvidslāviju, kaut arī prezidents Jeļcins vēl tikko kā tika apliecinājis, ka viņš neiesaistīšoties nekādās militārās darbībās.

Ļebeds:

Kurš tad viņam prasīs atļauju? Atbalstītāji Bulgārijā jau cīnās Serbijas pusē. Arī mūsējie atradīs ceļu uz turieni.

Spiegel:

Tāpat arī kā krievu ieroču piegādes?

Ļebeds:

Pilnīgi droši un plašā apjomā.

"Prokurors brīdina Kremli"

"The Washington Post"

— 99.04.08

Ieilgušās cīņas starp prezidentu Borisu Jeļcinu un Krievijas vadošo tiesību amatpersonu sasniedza jaunu saasinājumu, kad ģenerālprokurors Jurijs Skuratovs paziņoja, ka viņš nodošot atklātībai augstu stāvošu valdības amatpersonu nelikumīgās darbības, ja viņa Kremļa oponenti nepiekāpsies.

Skuratovs izteicās, ka viņš baidoties par savu dzīvību, tomēr vēloties saglabāt savu darbu, lai spētu cīnīties pret korupciju. Prokurors teica: "Ja nebūs citas iespējas, es izmantošu "smago artilēriju"."

Kad Skuratovam jautāja, vai viņa rīcībā esot informācija, kas varētu atstādināt Jeļcinu no amata, prokurors teica, ka viņa rīcībā esot fakti, "kas varētu ievērojami destabilizēt situāciju sabiedrībā."

Jau divus mēnešus Krievijas politiskās aprindas ir pārņēmuši Skuratova konflikti ar Kremli. Jeļcins dara visu iespējamo, lai atstādinātu Skuratovu, izmantojot pat telefona atslēgšanu. Tomēr Skuratovs atsakās atkāpties.

Politiskie analītiķi prognozē, ka Skuratovs galu galā zaudēs savu posteni, tomēr nav zināms, ko viņš varētu paziņot aizejot. Pat haotiskajā Kremļa politikas pasaulē saniknots bijušais prokurors izraisa šausmas.

Kremļa politikas analītiķe Lilija Ševcova sacīja: "Ikvienam ir skaidrs, ka Skuratovs šūpo laivu tādā situācijā, kurā ikvienam ir kaut kas slēpjams. Ģenerālprokurora rīcībā ir pierādījumi pret ikvienu. Iespējams, viņam ir pierādījumi arī pret valdību. Viņš šos pierādījumus varētu izmantot pret prezidentu, vadošajiem biznesmeņiem, pret patreizējo režīmu...Viņš varētu izraisīt režīma sabrukumu."

Pagaidām Skuratovs nav apsūdzējis konkrētas amatpersonas kriminālnoziegumos. Tomēr viņš ir izteicis mājienus par augsta līmeņa valdības korupciju.

Savā vēstulē Jeļcinam, kas tika publicēta otrdien, Skuratovs runāja par krievu amatpersonu pieļautajiem valūtas pārkāpumiem. Viņš ieteica izveidot īpašu komisiju, lai atgūtu finansējumu, kas tika pārvests uz banku rēķiniem Šveicē un citur pasaulē.

Iekšlietu ministrs Sergejs Stepašins paziņoja, ka augstu stāvoša Šveices prokurore esot viņam apliecinājusi, ka viņas rīcībā neesot informācijas par krievu amatpersonu banku kontiem Šveicē. Tomēr Skuratovs izteicās: "Informācija par šiem banku kontiem un vārdi ir reāli. Tas nav blefs."

Skuratovs izteica varbūtību, ka viņš ir kritis politiskajā nežēlastībā sakarā ar veikto izmeklēšanu attiecībā uz Šveices firmu Mabetex . Viņš minēja arī izmeklēšanu pret Borisu Berezovski - ietekmīgo magnātu, kuram ir ciešas saites ar Kremļa ģimeni. Otrdien prokuratūra izdeva Berezovska un citu ietekmīgu Krievijas biznesmeņu aresta orderus.

Lai gan Skuratovam, iespējams, ir pietiekami daudz līdzekļu, lai kaitētu Kremlim, diezin vai viņš pats ir pilnīgi bez vainas. Pirms trim nedēļām valsts televīzijā demonstrētajā videolentē kāds viņam ļoti līdzīgs vīrietis draiskojās ar divām prostitūtām. Federālā drošības dienesta vadītājs paziņoja, ka ieraksts esot autentisks.

Skuratovs paziņoja, ka gan viņa atcelšana, gan pret viņu vērstā izmeklēšana esot nelikumīga.

Krievijas parlamenta augšpalāta ir vienīgā institūcija, kas drīkst ierosināt ģenerālprokurora atstādināšanu, un Skuratovs cer, ka likumdevēji nobalsos par viņa atstāšanu amatā. Tomēr nav skaidrs, cik lielu atbalstu viņš iegūs.

Pazīstamais politiskais analītiķis Andrejs Pjontkovskis šo situāciju raksturoja kā "nenormālu": "Šajā stāstā nav ne labo, ne slikto varoņu, vienīgi dažādi politiskie klani, kas savā starpā cīnās par varu." Rezultāts ir "savstarpēji nodrošināta iznīcība."

Šārona Lafranjēra

"Vēlēšanu cīņa sākas

ar savstarpējiem apvainojumiem"

"Die Welt"

— 99.04.08.

Pavēle par ekonomikas bosa Berezovska apcietināšanu. "Oligarhi" ap Jeļcinu zaudē varas pozīcijas.

Maskava

. Borisu Berezovski meklē Krievijas ģenerālprokuratūra. Pret Krievijas finansu magnātu, intīmo Kremļa koridoru pazinēju un neseno NVS sekretāru otrdien tika ievadīts izmeklēšanas process un izdota pavēle par viņa apcietināšanu. Apsūdzība: nelikumīga komerciālā darbība un naudas atmazgāšana. Berezovskis piederēja pie "oligarhiem", kuri 1996. gadā nodrošināja varu prezidentam Borisam Jeļcinam. Pēc tam Berezovskis ilgu laiku baudīja Kremļa vadītāja protekciju. Viņš piederēja pie galma un viņam bija labas attiecības ar Jeļcina meitu Tatjanu Djačenko. Un, kā apgalvo laikraksts "Fortune", it kā "starp citu" viņš sarausa arī miljardiem lielu īpašumu.

Tagad kādreizējā Krievijas politikas pelēkā eminence tiek apsūdzēta par nelegālu aviosabiedrības Aeroflot naudas pārskaitīšanu firmai Andava , kas atrodas Šveicē. Kā informē Krievijas masu mēdiji, runa ir par summu 150 līdz 200 miljoniem dolāru. Šis transakcijas tika izdarītas līdz 1997. gadam, laikā, kad aviosabiedrības vadītājs bija pēdējais padomju maršals Jevgēņijs Šapošņikovs. Šodien Šapošņikovs sēž Kremlī kā Krievijas prezidenta padomnieks.

Berezovskis, kurš pašreiz uzturas relatīvi drošajā Parīzē, jau ir noraidījis apsūdzību. Viņš "nevienu dienu" neesot strādājis Aeroflot vai Andava . Tas viss esot "simtprocentīga provokācija".

Asos vārdos viņš kritizēja Maskavas mēru Juriju Lužkovu, kurš, atbalstot ģenerālprokuroru Juriju Skuratovu, esot parādījis, kas viņš ir patiesībā. Lužkovs, ja vien kļūšot par Krievijas prezidentu, nepieļaušot "nekādu brīvību", arī brīvu uzņēmējdarbību, teica Berezovskis.

Lai izdarītu spiedienu uz biznesmeni, Skuratovs pirms dažām nedēļām atļāva rīkoties ārējās izlūkošanas dienestam un nodokļu iestādei. Tika pārbaudītas vairākas firmas, kurās varēja būt piedalījies arī Berezovskis. Miljardieris priekšroku deva braucienam uz ārzemēm.

Skuratovs, aiz kura centības, kā šķiet, stāvēja ministru prezidents Jevgēņijs Primakovs, atteicās no amata jau akcijas laikā. Šo pirmo, kā viņš pats teica, piespiedu atkāpšanos Federācijas padome neakceptēja. To, ka varētu būt arī otrs paziņojums par atkāpšanos no amata, ģenerālprokurors stingri noliedz. "Es neesmu pieķēries savam postenim, bet es nepiekāpšos", teica Skuratovs.

Noklausīšanās laikā Valsts domē Skuratovs apgalvoja, ka viņa rīcībā ir noziedzīgu darījumu saraksts. Šajā sarakstā it kā atrodoties arī prezidenta ģimenei tuvu stāvošas personas. Viņš ļāva noprast, ka pie šīm personām pieder arī Berezovskis un Smoļenskis. Pirms tam Skuratovs, kurš pēc paša izteikumiem, baidās par savu dzīvību, pretiniekiem neslēpti draudēja kādā Interfax intervijā. "Ja man apkārt valda atklāta patvaļa un vairs nav nekādas izejas, ir jāizmanto smagā artilērija".

Krievijā, par to neviens nešaubās, ir sākusies mežonīga apmētāšanās ar dubļiem, kurā pagaidām gan vēl ir iesaistīti tikai vietnieki. Deviņus mēnešus pirms parlamenta un 15 mēnešus pirms prezidenta vēlēšanām valdošā elite savā starpā un konfliktos ar opozīciju mēģina "vismaz daļēji noskaidrot jautājumu par varu", trešdien rakstīja "Ņezavisimaja gazeta". Tās īpašnieks ir Boriss Berezovskis.

Manfrēds Kvirings

"Armija dos atbildi"

"Gazeta Wyborcza"

— 99.04.08.

Par Rietumu naudu baltkrievu revanšisti jau iegādājas ieročus, bet Brestā dzīvojošie ukraiņi un poļi no Grodņas apkaimes grib noturēt savus kongresus, lai pieprasītu autonomiju - tā vakar apgalvoja Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko.

Ikgadējais Baltkrievijas prezidenta vēstījums abām parlamenta palātām ilga gandrīz divas stundas. Ka jau ierasts, Lukašenko asi vērsās ne tikai pret opozīciju un saviem ministriem (par neizdarību), bet arī pret rietumu politiķiem un diplomātiem. Viņa ieskatā amerikāņu un Eiropas "demokrātija" ir parādījusi savu patieso seju Dienvidslāvijā. Un, ka ir vēl ļaunāk - tā jau tagad apdraudot arī Baltkrieviju. "Viņi nemīl nepakļāvīgos," apgalvoja prezidents, brīdinādams, ka gadījumā, ja valsts pati nenodrošināšot sevi ar pārtiku, tad Rietumi jau nākamajā dienā ar Minsku runāšot tādā pašā tonī kā ar Belgradu. Ar to analoģijas ar Dienvidslāviju nebeidzās. "Jūs savos masu mēdijos mūs apvainojiet par diktatūru. Bet ko rāda CNN un Euronews ?" vaicāja saniknotais prezidents. "Šie kanāli rāda, ka Kosovas albāņi bēg no serbiem, bet nevis no jūsu uzlidojumiem."

Ļukašenko apgalvoja, ka tā nauda no Rietumiem, kura tiek piešķirta baltkrievu opozīcijai, esot domāta ne tikai pret valdību vērsto preses izdevumu atbalstīšanai, bet arī vietējiem revanšistiem domāto ieroču iegādei. "Viņi ir izdomājuši pat noturēt ukraiņu kongresu Brestā un poļu sanāksmi Grodņā, lai pieprasītu sev Baltkrievijā autonomiju. Un vai man, kā valsts vadītājam, uz to būtu jānoraugās mierīgi? " vaicāja prezidents. Tomēr viņš mierināja klausītājus, ka tādi notikumi kā Dienvidslāvijā Baltkrievijā neatkārtošoties - Baltkrievijas armija "adekvāti" reaģēšot uz jebkādu Polijas un Lietuvas karaspēka pārgrupēšanos robežas tuvumā.

Valsts televīzija tiešraidē rādīja visu prezidenta uzstāšanos. Šodien tā tiešraidē rādīs visas Baltkrievijas rūpniecības vadītāju sanāksmi, kuru vadīs prezidents. Lukašenko tomēr uzskata, ka elektroniskie masu mēdiji ir jāizmanto vēl intensīvāk sakarā ar Rietumu uzsākto "informācijas karu". Prezidents sakaru ministram uzdeva rūpēties, lai drīzumā ikvienā mājā - īpaši lauku rajonos - būtu lēti radioaparāti. Katrai ģimenei būtu jāsagādā iespēju iegādāties ne pārāk dārgu televizoru. "Tautas televizora" projekts jau esot izstrādāts kopā ar krievu uzņēmumiem. Citādi to, ko mēs te runājam, dzird tikai 10 procenti iedzīvotāju," savu domu pamatoja prezidents.

"Prezidentam Lukašenko piemīt tendence savus izteikumus par starptautisko politiku izmantot tikai tīri iekšējiem mērķiem, " tā Baltkrievijas prezidenta runu komentēja Polijas ārlietu ministrijas preses pārstāvis Pavels Dobrovoļskis. "Viņa izteikumiem nekad nav pamatojuma. Tāpat ir arī šoreiz. No Polijas puses baltkrieviem nekas nedraud."

Cēzars Goļinskis

"Pret Kučmu rudenī cīnīsies

četri "kreisie" un viens "labējais" kandidāts

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.04.06.

Vēlēšanu cīņa Ukrainā ir sākusies. Vadoņi bez partijas, partijas bez vadoņiem. Prezidents orientējas uz rietumiem.

Frankfurte, 5.aprīlis. Līdz prezidenta vēlēšanām Ukrainā vēl gandrīz 7 mēneši, taču vēlēšanu cīņa neoficiāli ir sākusies. Izteikta favorīta kandidātu starpā vēl nav, taču, ņemot vērā ilgstošo saimniecisko krīzi un no tās izrietošo vairākuma ukraiņu neapmierinātību, prezidents nevar rēķināties ar vieglu cīņu.

Kučma šodien tiek uzskatīts par Ukrainas rietumnieciskās orientācijas garantu un var rēķināties ar uzvaru Ukrainas nacionāli noskaņotajā valsts rietumu daļā, kamēr diez vai atkārtoti gūs balsu vairākumu prokrieviskajos un kreisi noskaņotajos austrumos.

Līdzās veiksmīgu attiecību veidošanai ar Krieviju Kučmas nopelns ir stratēģiskās partnerības izveidošana ar Poliju, kas arvien stingrāk uzstājas kā Ukrainas interešu mākleris Rietumos. Ar iekšpolitisko reformu panākumiem prezidents gan līdz šim nevar lepoties.

Ir gandrīz skaidrs, ka kreisie pirmajā vēlēšanu kārtā ieies ar vairākiem kandidātiem. Pazīstamākais kreiso kandidāts ir 54 gadus vecais Ukrainas Sociālistiskās partijas priekšsēdētājs Oleksandrs Morozs, kurš piecus gadus bija parlamenta prezidents. Bijušais komunists Morozs ir pazīstams kā cilvēks ar vienkāršu dzīves veidu, kas periodiski spēlējas ar sociāldemokrātiskām nostājām. Grūtības viņam varētu sagādāt vēlētāji, kas diez vai sekotu viņam pa reformsociālistisko ceļu, ja viņš to vispār uzsāktu. Ja Morozs grib gūt panākumus vēlēšanās kā kreiso kandidāts, viņam ir nepieciešams komunistu, zemnieku partijas un citu kreiso grupējumu atbalsts. Viņa paša partija nav ietekmīga, daži Morozu vispār uzskata par līderi bez partijas.

Izdevīgā situācijā, vadot valstī vienīgo funkcionējošo partiju, ir kādreizējais Ukrainas komunistiskās partijas vadītājs Pjotrs Simonenko. Taču tiek apšaubīts, vai tas nodrošinās viņam vēlēšanu rezultātu, jo Simonenko ir mazāk harizmātiska figūra - ar pāri 20 % parlamentā pārstāvētās spēcīgākās partijas atbalstu nepietiks, lai kļūtu par prezidentu. Tiek apšaubīts, vai citu partiju vēlētāji balsos par komunistiem.

Izteikti populistiski kreiso starpā darbojas Progresīvo sociālistu priekšsēdētāja Natalja Vitrenko. Viņa gan netiek uzskatīta kā politiski spēcīga, taču prot iejūsmināt sevišķi saimnieciskajās un finansiālajās krīzēs cietušos slāņus.

Parlamenta prezidents Oleksandrs Tkačenko no Zemnieku partijas kreiso spēku cīņās varētu izrādīties visveiksmīgākais. Padomju Ukrainas pēdējo lauksaimniecības ministru, partijas skolas absolventu un lauksaimniecības speciālistu daudzi uzskata par reālāko kandidātu - un nevis viņa politisko spēju dēļ, bet tādēļ, ka viņš ir spējīgs apvienot gandrīz visu vēlētāju potenciālu laukos un vienlaicīgi daļu kreisā elektorāta. Turklāt parlamenta prezidenta amats nodrošina lielu ietekmi. Ja kreisie nevarēs vienoties par kopīgu kandidātu, par ko viss liecina, Tkačenko varēs savu kandidatūru pasniegt kā nepieciešamību. Viņa vēlēšanu štābs jau uzsācis neoficiālu darbību, jo Tkačenko vispirms ir jāizlemj, vai labāk nepalikt 4 gadus drošajā parlamenta prezidenta krēslā, pirms riskēt, kandidējot par prezidentu.

No "labējo" puses, ciktāl šis jēdziens ir attiecināms uz Ukrainu, kandidēs bijušais premjers Jevhens Marčuks. 58 gadus vecais politiķis var atskatīties uz KGB karjeru, kur strādāja no 22 gadu vecuma; no 1991 -1994 bija Ukrainas slepenā dienesta pirmais priekšnieks. 1995. gada maijā Kučma viņu iecēla par premjeru, bet pēc gada atlaida. Patreiz bijušais vācu valodas students Marčuks, kas līdzās vācu valodai tekoši runā angliski, uzsācis intensīvu valsts apceļošanu, prezentējot sevi kā "mierīgu spēku ar stipru roku" un Kučmas alternatīvu no kreisajiem. Ukrainas austrumos Marčukam būs maz panākumu, centrā un rietumos jāpierāda sevi pret Kučmu. Patreiz Marčuks vada kustību "21. gadsimtā ar Jevhenu Marčuku", kurā apvienojušās dažas mazas sociāldemokrātiski un nacionāl-ukrainiski orientētas partijas.

Kučmas priekšrocība ir tā, ka neviens no konkurentiem nevar rēķināties ar noteiktu elektorātu. Dažs labs beigās tomēr var izšķirties par labu prezidentam, lai novērstu ļaunāko - kreiso kandidātu. Daudzi savukārt uzskata par labāku jebko, nevis stagnācijas turpinājumu, uzliekot atbildību par to Kučmam. Kreisie vēlētāji sastāda ap 40-50%. Pirmajā kārtā vēlētāji varētu sadalīties uz 4 kandidātiem; nacionāli noskaņotajiem "labējiem" vēlētājiem būs jāizšķiras starp Marčuku un Kučmu. Tādā gadījumā Kučmam ir labas izredzes iekļūt nākošajā kārtā. Taču, vai viņš uzvarēs, nav zināms. Neviens to nesaprot labāk par viņu pašu, kurš 1994.gada prezidenta vēlēšanās uzvarēja par drošu uzskatīto Kravčuku.

Markus Vēners

"Automašīnu zādzības

— miljardus vērts darījums"

"Aftonbladet"

— 99.04.08.

Policija bandām tagad ir pieteikusi karu.

32 gadus vecais vīrietis stādījās priekšā kā veikalnieks, kuram Lietuvā ir savs uzņēmums. Tieši tad, kad viņš Kapelšērā grasījās ar luksusa mašīnu uzbraukt uz prāmja, ieradās policija. Izrādījās, ka šis vīrietis vadīja līdz šim vislielāko bandu, kas no Zviedrijas kontrabandas ceļā automašīnas nogādāja Austrumeiropas valstīs.

"Mēs viņu medījām vairākus mēnešus", teica kriminālinspektors Tūrbjorns Seranders.

Automašīna - Toyota Lexus 400 - bija nozagta Stokholmā, un vīrieša pase bija viltota. Viņš nebija no Lietuvas, bet gan Igaunijas pilsonis.

Viņu apcietināja ceturtdien, 25. martā. Pēc divām dienām policija atkal ieradās Kapelšērā. Šoreiz tika aizturēts kāds igaunis ar Nakā nozagtu Audi 100 V8 .

"Arī viņš ir no šīs bandas, tādēļ mēs viņu uzreiz arestējām."

Tūrbjorns Seranders strādā Stokholmas pašvaldības kriminālpolicijas grupā, kas specializējas automašīnu zagļu bandu atklāšanā. Viņš stāstīja, ka policija kontroli esot sevišķi pastiprinājusi lielajās ostās Stokholmā, Nīnēshamnā un Kapelšērā. Tur tiek pētītas automašīnas, kas iebrauc prāmjos, un grupa pielieto tādas darba metodes, kas uzreiz atklāj zagtās mašīnas:

— Nozagtās automašīnas ir reģistrētas datu centrālēs.

— Moderna tehnika atklāj viltotus šasijas numurus.

— Atsevišķi automašīnu modeļi - Audi, Volvo, Toyota un Ford - austrumos ir īpaši lielā cieņā un tādēļ tiek sevišķi pārbaudīti. Iekārojami ir arī BMW un Mercedes.

Aizdomās turētā kontrabandistu vadoņa un viņa kolēģa aizturēšana Kapelšērā ir jāuzskata par pirmo uzbrukumu augošajai noziedzībai, kas nāk no Baltijas valstīm.

Policija tagad izdara prettriecienu - Operation Baltic Sea.

"Mēs sadarbojamies ar Interpolu un Baltijas valstu slepenpoliciju", atklāja viens no šīs organizācijas dibinātājiem.

Automašīnu zādzībās apgrozās liela nauda.

— 1998. gadā no Zviedrijas nelegāli tika izvestas automašīnas 400 miljonu kronu vērtībā.

— Apmēram 2000 mašīnas, kuru vidējā vērtība ir 200 000 kronu, tika pārdotas - lielākoties Austrumeiropā un Krievijā.

— Pagājušajā gadā Zviedrijā tika nozagti vairāk nekā 50 000 spēkratu.

"3800 no šī skaita nekad netiks atrastas. Apmēram puse pazūd ārzemēs", teica Zviedrijas kriminālpolicijas komisārs Hanss Hērngrēns. Šis ir ievērojams pieaugums, salīdzinot ar 1997. gadu, kad skaitlis bija nepilni 3000.

Modernās slēdzenes zagļiem sagādā aizvien lielākas grūtības, tādēļ palielinās īrēto mašīnu zādzību skaits.

"Šis ir visvienkāršākais veids, kā tikt pie automašīnas - aiziet un noīrēt", Hērngrēns sacīja.

Bandas strādā dažādos veidos - daļa to dalībnieku sagādā viltotus dokumentus, citi izved mašīnu, kāda tā ir, un kādā kaimiņvalstī nomaina šasijas numuru un pārējo.

Vairums bandu luksusa mašīnas nelegāli izved ar prāmjiem, kas kursē starp Stokholmu un Somiju vai Baltijas valstīm.

Rekordbandas locekļi:

— 27 gadus vecs bijušais kriminālpolicists Igaunijā, kurš tika atlaists no darba sakarā ar aizdomām par sadarbību ar noziedzniekiem. Aizturēts Stokholmas Brīvostā un atmaskots saistībā ar vairāku mašīnu zādzībām cita starpā Solnā un nelegālu izvešanu ar automašīnu prāmi Palanga no Stokholmas uz Klaipēdu Lietuvā. Stokholmas pašvaldības tiesa viņam piesprieda divu gadu cietumsodu.

— 32 gadus vecs, viens no bandas vadītājiem. Igaunis, kurš saka, kas esot biznesmenis. Pirms dažiem mēnešiem apcietināts Stokholmas Brīvostā, un tobrīd viņam bija divas viltotas pases. Agrāk savu organizāciju viņš vadīja no Hamburgas un Spānijā zagtās automašīnas cauri Zviedrijai kontrabandas ceļā nogādāja Austrumeiropas valstīs. Piespriests četru gadu cietumsods.

— 30 gadus vecs igaunis , kurš, pēc policijas informācijas, varētu būt kļuvis par vadītāju pēc 32 gadus vecā igauņa apcietināšanas Brīvostā. Policijai ir aizdomas, ka banda no Zviedrijas uz Baltijas valstīm ir nelegāli izvedusi 40 luksusa automašīnas gandrīz 5 miljonu kronu vērtībā.

— 32 gadus vecs, viens no bandas vadoņiem. Apgalvo, ka ir uzņēmējs Igaunijā. 25. martā tika aizturēts Kapelšērā, kad ar prāmi uz Rīgu vai Klaipēdu mēģināja izvest zagtu Toyota Lexus. Tagad atrodas apcietinājumā, un viņam drīzumā tiks izvirzīta apsūdzība.

— 35 gadus vecs uzņēmējs no Stokholmas, kurš varētu būt viens no automašīnu kontrabandistu bandas līderiem. Viņš ir pierakstīts kāda cita vīrieša adresē Stokholmā, bet no šejienes ir organizējis cita starpā Ārlandas lidostā nozagto mašīnu eksportu. Par zagtas mantas slēpšanu viņam ir piespriests 1,5 gadu cietumsods.

Šeit nokļūst zagtās automašīnas...

Galvenais mērķis ir Austrumeiropas valstis. Baltijas valstis aizvien lielākā mērā kļūst par tranzītvalstīm, un mašīnas turpina ceļu uz Ukrainu, Krieviju un Baltkrieviju. Ungārija, Čehija, Slovākija un Polija arī ir tranzītvalstis. Šie spēkrati tālāk ripo uz Rumāniju, Bulgāriju un daļa uz bijušo Dienvidslāviju un Balkāniem. Dažas mašīnas ir nokļuvušas pat Libānā, Marokā un Alžīrijā.

...un no šejienes tās atstāj Zviedriju:

Grislehamna, Kapelšēra, Stokholma, Karlskrūna, Īstāde, Trelleborga, Malme.

Annšarlote Ēriksone

un Lenarts Hords

"NATO ir vajadzīgs Šrēders"

"Die Welt"

— 99.04.07.

Krīzes un kara vadīšana bieži vien ir valdību lieta. Šādos momentos visskaidrāk ir redzamas dalībnieku vājās un stiprās vietas. Vācijas kanclers Gerhards Šrēders un viņa kabinets līdz šim pārsvarā ir izrādījis stiprumu. Kanclers palika stingrs pret nederīgajiem krievu starpniecības mēģinājumiem. Arvien plašākos NATO gaisa uzbrukumus Dienvidslāvijai Vācijas valdība atbalsta bez kādiem "ja" un "bet". Šrēderam piekrīt arī visa demokrātiskā opozīcija.

Pat vairāk: ar vāciešu konsekvento piedalīšanos Alianses operācijās Vācijas vērtība NATO iekšienē ir palielinājusies. Tam, kurš piedalās karā, ir jāpiedalās arī līdzspriešanā. Bez tam Šrēders ir ES prezidentūras vadītājs, tātad saistībā ar šo funkciju viņam ir pavisam īpašs uzdevums.

Karadarbība Dienvidslāvijā un Kosovā ziņu pārraidēs jau ir kļuvusi par ikdienu. NATO sabombardēto objektu attēli var radīt iespaidu, ka šeit militārās operācijas tiek izdarītas bez noteikta mērķa. Taču šis iespaids ir maldīgs. Runa ir par to, lai cik vien iespējams atbruņotu Miloševiča bīstamo režīmu, kas neievēro cilvēktiesības. Šo uzdevumu NATO veic sekmīgi. Tomēr, ņemot vērā apokaliptiskās ainas no bēgļu nometnēm pie Kosovas robežas, ir parādījušies draudi, ka var tikt pazaudēts militāro triecienu politiskais virziens. Bumbas un raķetes līdz šim nav spējušas aizkavēt bēgļu postu. Bezspēcīga NATO šķiet arī pret Maķedonijas valdību, kas tirda jau tā nomocītos bēgļus.

Šeit Aliansei ir jākliedē iespaids, ka tā nav procesa kungs. Tieši tāpēc, ka konflikts ar Miloševiču vēl turpināsies, NATO ir skaidri jāpasaka, ar kādu mērķi tā karo. Tikai reālu politisko mērķu noteikšana piešķir jēgu militārajām operācijām. Šajā sakarībā ir jākonstatē, ka neviens vairs nevar nopietni paziņot, ka grib Kosovu saglabāt kā autonomu Dienvidslāvijas daļu, tātad īstenot Rambuijē vienošanos. Serbu drausmīgā izturēšanās pret albāņiem turpmāko mierīgo sadzīvošanu ir padarījusi neiespējamu.

Vācijas kancleram, kā ES padomes prezidentam, kopā ar partneriem un sabiedrotajiem nekavējoties ir jāpadomā par konsekventa (loģiska) politiskā mērķa noteikšanu. Gerhards Šrēders patiesi ir cieši saistīts ar NATO. Un tas viņa vārdiem piešķir svaru. Tāpēc tagad viņam ir jāizmanto sava ietekme un jāuzņemas politiskā vadība, lai operācijām pret serbiem būtu jūtami panākumi. Jauns politiskais mērķis varētu būt Kosovas sadalīšana un vienas tās daļas izveidošana par aizsargzonu milzīgajam bēgļu pūlim. Jo spēcīgāk serbu bruņotie spēki tiks sagrauti no gaisa, jo drīzāk Miloševiču varēs pamudināt uz jaunu politisko procesu ar šo mērķi. Protams, ka šāds dalījums ir jāapzīmogo ar jaunu politisko vienošanos.

Tā kā bēgļu posts ir liels, laiks negaida. Labākā perspektīva karojošajiem karavīriem ir reāls kara mērķis. Jau pirms 2. pasaules kara, kad viņš vēl nebija ieguvis pieredzi kā britu kara laika premjers, Vinstons Čērčils rakstīja, ka tas, kurš kā politiķis iesaistās karā, tam "ir jāzina, ka viņš vairs nav politikas kungs, bet ir neparedzamu un neaprēķināmu notikumu vergs". Šī atziņa ir saistīta ar rūgto patiesību, ka politiskais process var tikt īstenots tikai tad, kad pretinieks ir ievērojami novājināts. Miloševiča gadījumā NATO pie tā vēl strādā. Protams, ka tā nedrīkst arī palaist garām acumirkli, kad politika atkal spēj pārņemt virskundzību.

Martins S. Lambeks

 

"Sākt pilna apjoma karu

— vai arī panākt vienošanos"

"Newsweek"

— 99.04.12.

Vašingtonai un tās sabiedrotajiem Balkānos ir tikai divas iespējas - un tiem labāk būtu ātri izvēlēties vienu.

Pati labākā grāmata par Vjetnamas karu skaidroja, ka, dīvainā kārtā, Amerikas politika Vjetnamas jautājumā esot bijusi visai racionāla. Leslija Gelba un Ričarda Batlera grāmatā "Vjetnamas ironija: Sistēma tomēr darbojās" tika apgalvots, ka Džonsona administrācija jau bija nolēmusi, ka Dienvidvjetnamas atstāšana likteņa varā nav pieņemama, taču tikpat nepieņemams bija iebrukums Ziemeļos. Pats loģiskākais rezultāts bija vidusceļa ievērošana: uzlidojumi un karadarbības paplašināšana. Ja NATO ātri vien nesāks mainīt savu politiku, tad kāds desmitiem gadu vēlāk rakstīs grāmatu par "Kosovas ironiju".

Jau iesākumā NATO iekrita kādas dilemmas slazdā. Baidoties no nekā nedarīšanas, taču vienlaikus arī nevēloties iesaistīties Balkānu sauszemes karā, Vašingtona un tās sabiedrotie izvēlējās vidusceļu: uzlidojumus un, ja tie negūs panākumus, tad vēl plašākus uzlidojumus. Līdz šim uzlidojumi savu mērķi nav sasnieguši - ne stratēģiskos, ne politiskos, nedz arī humanitāros. Bumbošana ir nostiprinājusi Slobodana Miloševiča varu, destabilizējusi apkārtējās valstis, iznīcinājusi Rambuijē miera formulu un, kas ir pats svarīgākais, patiesībā ir pasliktinājusi Kosovas albāņu situāciju. Rodas iespaids, ka mums ir jāļauj sagraut Kosovu, lai to glābtu.

Kas attiecas uz pašiem kosoviešiem, bēdīgā patiesība ir tā, ka Balkānos bēgļi reti kad atgriežas mājup. Karš Bosnijā no savām mājām padzina 2 miljonus bēgļu. Un tomēr, neraugoties uz visām Deitonas miera līguma garantijām un 60 tūkstošiem Bosnijā izvietotajiem Rietumu miera uzturētājiem, tikai mazāk nekā viena trešā daļa no pārvietotajām personām ir atgriezusies mājās. Pat tad, ja NATO sola aizstāvēt kosoviešus, viņi varētu izvēlēties palikšanu bēgļu nometnēs Albānijā, Maķedonijā un Montenegro (Melnkalnē); milzīgas daļēji pastāvīgas svešinieku nometnes varētu šajās valstīs izraisīt ekonomisko un politisko katastrofu. Operācija "Sabiedroto spēki" var pilnībā destabilizēt situāciju visā reģionā - un šāds rezultāts būtu tieši pretējs iecerētajam.

Neskatoties uz savu visai ekstravaganto apgalvojumu, ka visas Eiropas liktenis ir likts uz spēles, Klintona administrācija atzīst, ka NATO pašreizējais pamatuzdevums ir humanitāras dabas misija. Tās mērķis - apturēt vardarbību Kosovā - ir gana cēls, taču tai pat laikā arī naivs. Humanitārajām traģēdijām ir politiski cēloņi, un nav iespējams atrisināt vienu, neķeroties klāt otrajam. NATO izmanto militāri-politiskus līdzekļus, taču tai nav militāri-politisku mērķu. Dienvidslāvijas armijas "kaujasspēju samazināšana" nav stratēģisks mērķis. Mums tiek stāstīts, kur krīt bumbas, bet netiek stāstīts, kādēļ.

Ja mērķis ir apturēt piespiedu iedzīvotāju pārvietošanu, tad ar bombardēšanu tas nav sasniedzams. To, ko naktīs dara militarizētās vienības, nevar aizkavēt ar virsskaņas lidmašīnu uzlidojumiem. Deitonas vienošanās izbeidza etnisko tīrīšanu Bosnijā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tīrīšana jau bija sekmīgi pabeigta, no vecās Bosnijas sarežģītās kartes izveidojot trīs etniski tīrus reģionus. Otrkārt, horvātu un Bosnijas armijas ofensīvas radīja katrai pusei savas nocietinātās teritorijas, izveidojot zināmu spēku līdzsvaru teritorijā (kuru, protams, papildināja NATO spēki).

NATO ir jāizlemj, kādi ir tās mērķi Kosovā - un tas ir jāizlemj ātri. NATO ir tikai divas izvēles iespējas.

Uzsākt karu: Ja NATO uzskata, ka Eiropas un Amerikas būtiski svarīgās intereses tiek liktas uz spēles Dienvidbalkānos, tad tai būtu jāpiesaka karš Dienvidslāvijai, jāpaziņo, ka Alianse atbalsta neatkarīgas Kosovas izveidošanu un jāpielieto visi iespējamie līdzekļi šī mērķa sasniegšanai. Tas nozīmē uzsākt plašu sauszemes ofensīvu, izmantojot NATO spēkus. Militārie plānotāji, kuri apgalvo, ka šim nolūkam būtu nepieciešami 200 tūkstoši karavīru, nebūs daudz kļūdījušies. Atcerēsimies, ka Hitlers Dienvidslāvijā izvietoja 37 divīzijas un tomēr nespēja pilnībā kontrolēt visu valsti. Mūsu mērķim nevajadzētu būt Belgradas ieņemšanai, taču mums būtu jādara viss iespējamais, lai atdalītu Kosovu no Dienvidslāvijas un padarītu sakāvi pēc iespējas pazemojošāku Miloševičam - šādai sakāvei vajadzētu viņu vai nu gāzt, vai arī pilnībā novājināt viņa varu. Pēc kara beigām NATO nāktos vēl ilgu laiku apbruņot un aizstāvēt Kosovu.

Panākt mieru sarunu ceļā: Ja NATO izlemtu nepieņemt kara variantu, tad tai ir jāizstrādā sava sarunu stratēģija. Uzlidojumiem vajadzētu turpināties - patiesībā tie būtu jāpastiprina, kā tas tagad arī tiek darīts - taču tajā pašā laikā kādam būtu jānogādā Miloševičam ziņa, ka NATO būtu gatava atsākt sarunas. (Pāvesta pārstāvis šim nolūkam būtu īstā persona). Rambuijē plānus būtu jāatmet. Tas jau iesākumā nebija labs plāns, jo tas būtībā radīja neatkarīgu Kosovu, šo neatkarību maskējot ar frāzēm par autonomiju. Serbi tam nekad nepiekritīs - par to liecina viņu pašreizējā nostāja. Rietumu mērķim vajadzētu būt zināmas Kosovas daļas izveidošana par autonomu vai kvazi-neatkarīgu teritoriju. Serbi būtu saņēmuši kaut ko no tā, ko tie vēlas - tā patiesībā ir daļa no teritorijas ar nozīmīgiem vēsturiskiem un reliģiskiem centriem un galvaspilsētu, kā samaksu par to garantējot drošas teritorijas kosoviešiem, ko vēlas panākt NATO. Rietumu spēkiem nāktos kādu laiku palikt Kosovā, taču tas būs neizbēgami jebkurā gadījumā.

Es iestājos par otro variantu. Amerikāņu intereses Balkānu dienvidos nav tādas, kas varētu attaisnot plašu un ilgstošu militāro iesaisti. Eiropiešu intereses ir nozīmīgākas nekā Vašingtonas, taču pat viņiem vislielāko apdraudējumu rada bēgļu straumes un nevis konflikta paplašināšanās - ja vien NATO pati šo konfliktu nepaplašinās. Vinstons Čērčils, kurš jau nu nemaz nekautrējās no militāra spēka pielietošanas, reiz teica, ka zināmos apstākļos "nepārtrauktas runas ir labākas nekā nepārtraukta karošana". Taču vissvarīgākais ir tas, ka NATO ir jāizvēlas viena no abām iespējām. Ar katru dienu notikumi uz vietas - ne jau Vašingtonā vai Briselē - arvien vairāk noteiks attīstības virzienu. Balkānos vidusceļš nav iespējams - tur iespējama ir vienīgi melnā cauruma paplašināšanas.

Farīds Zakarija

No alfas līdz omegai

Norvēģijas presē

— Norvēģija ir gatava uzņemt un uzņemties atbildību kopā par 6000 bēgļu.

— Pašreiz jau uzņemti 300, lielākoties ģimenes ar bērniem. Vakar Ottas (apm. 500km no Oslo) tūrisma centrā tika uzņemti ap 80 bēgļi. Viņi vēlu vakarā rīkoja sacelšanos par sliktajiem apstākļiem, lai gan vietējie iedzīvotāji bija darījuši visu, lai albāņi justos labi. Daudzi ir sašutuši par šādu bēgļu reakciju.

— Norvēģijas Ziemeļu apgabali- Finnmarka Trumse ir gatavi uzņemt 2000 bēgļu.

— Ir dažādi viedokļi par NATO uzbrukumu - Centra partijas pārstāvji Jūns Dāle un Mortens Lunds uzskata, ka NATO rīkojas nepareizi, jo militārā akcija tikai ir padziļinājusi krīzi. Ir aktīvi jādomā par politiskiem risinājumiem.

— Pēc NATO uzlidojumiem ir radusies šķelšanās Sociālistiski kreisajā partijā, kuras priekšsēde Kristīne Halvorsena atbalsta NATO militāro uzbrukumu. Šodien noslēgsies SK partijas sanāksme Lillehammerā, iespējams, ka priekšsēde būs spiesta atkāpties no sava amata šīs pārliecības dēļ.

— Parlamenta Kristīgā tautas partijas delegācija šodien izteikusi kritisku attieksmi pret NATO stratēģiju, kā arī vēlmi pēc politiska risinājuma.

— Progresa partija Karla I. Hāgena personā ir pret bēgļu uzņemšanu Norvēģijā. Viņš atgādina, kad bēgļi no Bosnijas tika uzņemti ar noteikumu, ka viņi pēc kāda laika atgriezīsies Bosnijā. Kā liecina statistika, lielākā daļa ir palikusi Norvēģijā. Viņš uzskata, ka serbi to vien gaida, lai pasaules sabiedrība uzņemtu albāņus.

— Norvēģijas ģimenes ir pieteikušās Ārlietu ministrijā, ka ir gatavas izmitināt bēgļus savās mājās. ĀM no šī piedāvājuma ir atteikusies.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!