Pirms jaunas formas — jauns Eiropas jēdziena saturs

Veiko Spolītis, Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas integrācijas institūta lektors, — "Latvijas Vēstnesim"

Ievadā

Anarhistiskās starpvalstu sistēmas1 pretrunu izspēle Otrā pasaules kara laikā un ASV vēlme nodrošināt sev eksporta tirgus pēckara Eiropā lika Eiropas Kopienas dibinātājvalstīm lemt par tālākas līdzāspastāvēšanas iespējām. Sākotnējā sadarbība smagās rūpniecības un atomenerģētikas jomā kalpoja par pamatu tālākam Eiropas Kopienas funkciju paplašinājumam2, kas noveda līdz 1992. gada Māstrihtas līguma parakstīšanai. Šādi noslēdzās iespaidīgākais Eiropas apvienošanās posms. Angloamerikāņu brīvās tirdzniecības pamatpostulātu ievērošana lika Eiropas valstīm atvērt savus tradicionāli aizsargātos tirgus segmentus nekontrolētai uzņēmējdarbībai. Pēdējais princips tomēr palika pilnībā neizpildīts, jo Francijas nostāja ļāva Eiropai saglabāt kopēju un "neliberālu" lauksaimniecības politiku (CAP) un audiovizuālā un intelektuālā īpašuma aizsardzību. Pēdējais process jo sevišķi aktualizējās pēc Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu fantastiskajiem ekonomiskajiem sasniegumiem. Saprotamu iemeslu dēļ par šādu politikas iznākumu ASV nebija sajūsmināta, bet aukstā kara ideoloģisko aizspriedumu dēļ tas tika paciests. CAP politikas neelastīgumu kompensēja ASV lielo rūpniecības un militāro uzņēmumu iespēja brīvi darboties "lielākajā pasaules turīgo patērētāju" tirgū. Prāvus ienākumus ASV un lielākajām transnacionālajām sabiedrībām (MNC) nākotnē solīja arī Eiropas Savienības attīstīšanās par labu pārnacionālās ( supranational ) Eiropas izveidei, kuras aizsākumu iezvanīja Eiropas Monetārās savienības izveidošana 1999. gada 1. janvārī.

Lai arī šobrīd darbojas kopējais uz lessaiz faire 3 pamatiem būvētais Eiropas tirgus un kopējā monetārā politika, tomēr vairāki ekonomisko un pilsoņu brīvību ierobežojoši šķēršļi joprojām pastāv. No vienas puses, Eiropas valstu diplomātu noslēgtie starpvalstu līgumi, no otras — transnacionālo korporāciju (MNC) komerciālās intereses ir atstājušas Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņus bez iespējām risināt ES institūciju iesūnojušās darbības rezultātā radušās problēmas. Jautājumi par dzīvībai bīstamu atkritumu transportēšanu un uzturēšanu, pārtikas produktu sanitārajām normām, cilvēku nodarbinātību un municipālajiem pakalpojumiem šodien netiek efektīvi risināti, pateicoties ES likumdošanas pārnacionālajam raksturam un dalībvalstu tiesvedības institucionālai nespējai to mainīt. Nespēja risināt tik primitīvus jautājumus ir izraisījusi pamatotu neapmierinātību ES pilsoņos. Pēdējais jēdziens ES politiķiem lika apjaust ES starpvalstu sistēmas sajukumu jau Māstrihtas līguma apspriešanas gadā, kad Spānijas premjerministrs Felipe Gonsaless apgalvoja, "ka Māstrihtas līgumam esot jāietver kāda definīcija par Eiropas iedzīvotāju kā pilsoni, nevis tikai kā ražotāju jeb patērētāju"4. Diemžēl nedz Vesterndorpas grupas, nedz arī sekojošie ziņojumi Amsterdamas starpvaldību konferencei un Eiropas Padomes 1999. gadā Ķelnē iecerētā Eiropas Pamattiesību harta līdz šim nav risinājusi nevienu no Māstrihtā izteiktajām rekomendācijām. Galvenais klupšanas akmens ir bijis Eiropas Savienības vienlaicīgais starpvaldību un pārnacionālas organizācijas raksturs.

Pilsonību, tāpat kā suverenitāti, veido attiecīgas teritorijas cilvēku kopums, nevis ierēdņu un diplomātu korpuss. Lai arī cik viedi šie cilvēki nebūtu, ņemot vērā novecojušo ES institūciju uzbūvi, viņi nespēj garantēt ES pilsoņu pamata tiesību aizsardzību. Pateicoties ES institūciju anahroniskajai darbībai un ES dalībvalstu politiķu bailēm zaudēt vēlētāju atbalstu, aizsākot patiesu darbu pie jaunas Eiropas izveides, ES dalībvalstis nākotnē sagaida ne viens vien 2000. gada septembra Dānijas balsojuma precedents. Tikai patiesi federāla un caurskatāma Eiropa var vērst Eiropas Savienības paplašināšanos pozitīvā virzienā, jo līdzšinējā ES neizlēmība palielina skeptiķu skaitu arī ES kandidātvalstīs.5

Šāds demokrātijas deficīts nevar neiespaidot Latvijas nākotni, tai iestājoties ES. Latvijas valdības neatliekams uzdevums ir ātri reformēt un nodrošināt Latvijas izglītības sistēmas funkcionēšanu atbilstoši pasaulē valdošās ekonomiskās sistēmas vajadzībām, kā arī diplomātiski aizstāvēt Latvijas sabiedrības intereses sarunās ar ES. Bez pirmā priekšnoteikuma Latvijas atpalikušie lauku rajoni paliks "bēdu ielejas" arī ES ietvaros.

Tās ir Latvijas pilsoņu tiesības — argumentēti izvērtējot, lemt par savu likteni. To nevar izdarīt šaurā politiskās elites lokā ar propagandas kampaņas palīdzību, sevišķi ja lielai Latvijas sabiedrības daļai priekšstats par pilsoniskas demokrātijas procesiem aprobežojas tikai ar iespēju piedalīties vēlēšanās. Latvijas iedzīvotāju vērtību skala un motīvi darbībai sabiedrības labā kardināli atšķiras no viņu nākotnes ES līdzpilsoņu domām.6 Sasteigta dalība bez pienācīgas diskusijas Latvijas sabiedrību visnegatīvākā scenārija gadījumā spēj novest līdz Ziemeļīrijas divkopienu sabiedrības scenārija atkārtojumam. Tāpēc ES politiķu un ierēdņu visnepieciešamākais darbs ir reformēt šībrīža ES novecojušās struktūras, bet Latvijas politiķu un inteliģences uzdevums — "nest pilsoniskas sabiedrības un Eiropas idejas tautās". Tas, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi tiks paveikti abi iepriekšminētie uzdevumi, visspilgtāk atspoguļosies referendumā par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai.

No Romas

vienotās Eiropas līguma

(SEA) uz vienotu Eiropu

Eiropas Kopienas attīstību no Parīzes līgumiem līdz Romas kopējā Eiropas līguma (SEA) un Māstrihtas līguma noslēgšanai var tēlaini saukt par dažādu starptautisko attiecību teoriju cīņu. Aukstā kara laikā reālistu skatījumu uz valsti kā vienīgo starptautiskās sistēmas aktieri izmainīja funkcionālistu pētījums par Eiropas Kopienu attīstību. Eiropas Kopienas valstīm tas bija laiks, kad, ASV militārās klātbūtnes pasargātas, šīs valstis centās vairot savu ekonomisko potenciālu angloamerikāņu ekonomiskā liberālisma apstākļos. Kaut arī bija izņēmumi — Francija, ņemot vērā tās iekšpolitisko situāciju, nepiekrita ASV ekonomiskajai filozofijai —, tomēr Eiropas Kopienas valstis, vienojoties ideoloģiskā vienprātībā pret PSRS, sadarbojās liberālās ekonomiskās sistēmas ietvaros.

Eiropas Kopienu attīstība un pāraugšana vienotā savienībā bija vienota tirgus izveides diktēta. Federālists Džons Pinders ( John Pinder ) uzskatīja, ka Eiropas Kopienu dabīgā attīstība novedīs pie vienotas Eiropas federācijas jeb Eiropas savienoto valstu izveides.7 1986. gadā Romā noslēgtais SEA un vienotā tirgus izveide tiešām veicināja tālāku Eiropas attīstību savienības virzienā, kā to paredzēja funkcionālisti. Māstrihtas līgumā Eiropas Savienības izveide tika balstīta jau uz trijiem pilāriem — Eiropas kopienām, kopēju drošības un sadarbības politiku un sociālās sadarbības hartu.

Diemžēl Māstrihta nespēja risināt liberālās ekonomiskās teorijas rezultātā izveidojušās kopējā tirgus pretrunas. Šīs pretrunas astoņu gadu laikā, kopš spēkā bija stājies SEA, bija spējušas radīt zināmu neapmierinātību Eiropas Savienības pilsoņos. Tas bija saprotams, jo tieši Žaks Delors ( Jacques Delors ) uzskatīja, "ka Eiropas kopējais tirgus galīgi pārveidos ( metamorphose ) Eiropas valstis un sabiedrības".8 Tomēr, neraugoties uz to, pilsoņu iesaistīšana Eiropas Savienības tālākās izaugsmes procesā nenotika, un ES veidošanā diemžēl arī turpmāk iesaistījās tikai Eiropas politiskā elite. Divi — Dānijas un Francijas — balsojumi viennozīmīgi parādīja Eiropas ierindas pilsoņu attieksmi pret Eiropas birokrātu (eirokrātu) nehumāno veidojumu.

Vienprātības jautājums līdz šim ES bijusi nozīmīga problēma. Jo sevišķi tas izpaudies pēc aukstā kara beigām un Vācijas apvienošanās. Pazūdot PSRS biedam, ES process nokļuva starp nacionālo interešu atkalatdzimšanas (jo sevišķi apvienotajā Vācijā) un ES pārnacionālo institūciju "mirkļa vājuma" krustugunīs. Eiropas nespēja vienoties militārās sadarbības jomā izpaudās Bosnijas un Kosovas militāro konfliktu laikā. Līdz šim brīdim tikai piecas ES dalībvalstis piedalās "Eurocorps" militārajā veidojumā, atšķiras arī ES un NATO viedokļi par atsevišķa Eiropas militārā veidojuma izveidi. Kaut arī tikai Lielbritānija un Īrija nav parakstījušas Šengenas vienošanos, tomēr tikai puse ES valstu pilnībā darbojas šī līguma ietvaros. Eiropas monetārajā savienībā ir tikai 12 no 15 dalībvalstīm, turklāt tikai Grieķija nav izpildījusi dalības kritērijus. Tā ir tikai daļa no ES nevienprātīgās rīcības piemēriem, un šī tendence izvēršas.

Demokrātijas deficīts

kā Eiropas Savienības

struktūras daļa

Kopējā Eiropas līguma (SEA) ietvaros par galveno politiskās kopienas virzītājspēku tika uzstādīta konkurence. Konkurences apstākļos tika paredzēts sasniegt kopējo mērķi — Eiropas sabiedrību pārveidošanu atbilstoši jaunajām vajadzībām. Diemžēl konkurences pamatā ir liberālais postulāts par "konkurences tirgus" virsvadību, kas šodienas ES ir izveidojis situāciju, kad ES dalībvalstu valdībām vairs nav pilntiesīgu iespēju iejaukties transnacionālo korporāciju (MNC) darbībā. SEA ietvaros likumdošanas centrālā loma atspoguļojas apgalvojumā — "ES likumdošana ir pārveidota par patstāvīgu tiesisku sistēmu, kura ir obligāta dalībvalstīm"9. Likumdošana tiek veidota, nevis vadoties no tradicionāli veidotajiem likumu kodeksiem, bet gan no starpvalstu līgumiem, kuru mērķis bija izveidot vienotu Eiropas tirgu.

ES Komisijai un Ministru Padomei nav suverēnu tiesību mainīt SEA, kas tika pieņemta 1986.gadā Romā, jo to var izdarīt tikai visu dalībvalstu augstākās amatpersonas. Diemžēl šādas tikšanās notiek reti, jo Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāji joprojām uzskata sevi dzīvojam suverēnās valstīs. Eirokrātu sagatavotu līgumu ietvaros 1986.gadā ES dalībvalstu vadītāji izveidoja kopējo tirgu un nolēma 1992.gadā Māstrihtā pilnveidot ekonomisko un monetāro savienību. Kā pirmā, tā arī otrā līguma vadmotīvs bija Eiropas konkurētspējas nodrošināšana. Diemžēl tas bija izdevīgi tikai lielajām transnacionālajām korporācijām un nevis mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, kas veido vairumu jebkuras valsts ražotāju. Tie bija lielo MNC pārstāvji, kuru konkurētspēju pasaules mērogā un lielāku peļņu varēja nodrošināt tikai plašāks un brīvāks tirgus. Šo korporāciju ceļā tādā gadījumā nestāvētu tarifi, valūtu maiņas radītie zaudējumi, veterinārās un dabas aizsardzības normas, arodbiedrību noteikumi u.c.

Lai šādu situāciju sasniegtu, tirgum bija jākļūst pilnīgi brīvam, taču par šķērsli kļuva ES dalībvalstu gadsimtiem veidotās tradīcijas un sabiedrības normas.

Var saprast vēlmi mainīt novecojušus aizspriedumus, tomēr šobrīd jautājums ir nevis par mērķi, bet gan par līdzekļiem — kas tiek upurēts vienotas Eiropas radīšanā? Šāda mērķa sasniegšanai līdzeklis bija likumdošanas iniciatīva, ar ko ES veidotāji krasi atšķiras no saviem priekšgājējiem. Tomēr, ja likumdošana ir cilvēku radīta, tad ar cilvēku lēmumu negatīvas likumdošanas iniciatīvas var arī mainīt. Diemžēl ES likumdošanā ir izveidojusies absurda situācija, ka dalībvalstu pilsoņi bez politiķu politiskās gribas ES likumdošanu mainīt nespēj, jo šis process ir kļuvis nekontrolējams. ES likumdošana atšķiras no pierastajām publiskajām tiesībām, jo neietver sevī likumu avotu — valsti. Tomēr ES vēl joprojām sastāv no dalībvalstīm un, kaut gan šobrīd Eiropas tiesības pēc būtības ir tiesības bez valsts varas, tomēr tām ir jārisina Eiropas valsts pilsoņu tiesības. Šobrīd Eiropas tiesības tiek pielietotas nevis cilvēka un sabiedrības attiecībās, bet gan kopējā tirgū. Eiropas kopējais tirgus ir gan tiesību subjekts, gan arī tiesību izcelsmes avots. Tādējādi visas cilvēku savstarpējās attiecības Eiropas tiesības pakārto komerciālām attiecībām. Eiropas tiesības nenoliedz individuālās brīvības un tiesības, tomēr, ņemot vērā to, ka dalībvalstu corpus iuris ir pakārtots ES jurisdikcijai, visas indivīdu tiesības un pilsoniskās brīvības savukārt ir pakārtotas kopējam tirgum.10 ES pilsonis ir zaudējis iespēju tieši ietekmēt attiecīgu likumu pieņemšanu, jo attiecības starp pilsoni un ES izpildvaru ir gaužām izstieptas. Šādā veidā, ES dalībvalstīm parakstot 1992.gadā Māstrihtas līgumu un turpinot starpvaldības politiku, Eiropa no tiesiskas valstu savienības ir transformējusies par teritoriju, kurā valda tirgus totalitārisms.

Kā piemēru var minēt pārtikas produktu kvalitātes nodrošināšanu. Eiropas Komisija ir izdevusi neskaitāmas direktīvas, vienādojot noteikumus par viena vai otra produkta sanitāri epidemioloģiskajām normām. Diemžēl, līdzīgi kā tas notika ar atkritumu transportēšanu, arī pārtikas produkti ir pakļauti SEA noteiktā preču brīvās kustības diktātam. Tieslietu sistēmas nesakārtotību parasti ir iespējams izmantot savtīgiem mērķiem. Spilgtākais piemērs šajā gadījumā bija govju trakumsērgu (BSE) saturošu produktu eksports no Lielbritānijas uz Eiropu. Kaut arī Lielbritānijas parlaments 1988. gadā pieņēma lēmumu par BSE saturošas lopbarības izmantošanas aizliegumu, tās eksports uz pārējām ES dalībvalstīm SEA brīvās tirdzniecības ietvaros turpinājās līdz 1994. gadam! Tā iemesls — fakts, ka Eiropas Komisijas direktīva par lopbarības ražošanu un tirgvedību stājās spēkā tikai 1994.gadā. Kad Francijas lauksaimniecības ministrs Henrī Nalē ( Henri Nallet ) 1989.gadā lūdza Eiropas Komisijai aizliegt BSE saturošas lopbarības eksportēšanu uz Franciju, Eiropas Komisija draudēja Franciju iesūdzēt Eiropas tiesā par brīvās tirdzniecības ierobežošanu.

Tikpat svarīgi ir minēt arī Latvijā tik aktuālo jautājumu par pakalpojumiem, kurus, tieši tulkojot no angļu valodas, varētu dēvēt par municipālajiem. Šādu pakalpojumu mērķis ir nodrošināt cilvēkus ar dzīvei nepieciešamiem pakalpojumiem. Pirms SEA līguma noslēgšanas šos Eiropas valstīs sniegtos pakalpojumus varēja definēt šādi: "Publiskie pakalpojumi, kurus nodrošina pakalpojumu sniedzēji, kuriem šajā sfērā ir vispārēja ekonomiska interese ( general interest ), nodrošina minimālo pakalpojuma līmeni."

Šāds traktējums SEA veidotājus neapmierināja, jo tas bija priekšnoteikums monopolu veidošanai, un tāpēc tika iecerētas izmaiņas — municipālo pakalpojumu sniegšanā ieviesta vispārējā konkurence. Municipālo pakalpojumu uzņēmumi tika sadalīti. Valsts un pašvaldības kļuva atbildīgas tikai par municipālo pakalpojumu sniedzēju infrastruktūru, bet naudas iekasēšana un pakalpojumu sniegšana tika uzticēta privātām uzņēmējsabiedrībām. Tādējādi tradicionālie Eiropas municipālo pakalpojumu sniedzēji no sabiedrībām, kas bija radītas pilsoņu vajadzību apmierināšanai, kļuva par uzņēmējsabiedrībām, kuru primārā interese bija peļņa. Līdzīgi Latvijas publisko pakalpojumu sniedzēju privatizācijas norisei, ("Lattelekom", "Latvenergo" u.c.) arī ES dalībvalstis jau kopš 20.gadsimta deviņdesmito gadu sākuma ir saskārušās ar problēmām šajā jomā. Municipālo pakalpojumu organizācijas izpratnē visspilgtāk atspoguļojas Eiropas "labklājības valsts" un Amerikas brīvā tirgus ideoloģijas pretruna. Šīs pretrunas saknes ir dziļas, un tieši tās ir noteikušas atšķirīgos ES valstu un ASV vadītāju viedokļus. Diemžēl ES nespēj pilnībā aizstāvēt savus pilsoņus pret komercializācijas un transnacionālo korporāciju visaptverošo spēku, ES struktūru anahronisma un valdību vadītāju nevienprātības dēļ.

Nevar noliegt — Eiropa bez asinsizliešanas ir transformējusies par viendabīgu organizāciju. Tomēr pēc aukstā kara beigām ES pilsoņus sagaida vēl daudzi pārbaudījumi. Tā, piemēram, tiesiskās sistēmas disharmonija ir radījusi pirmos problēmu precedentus šai jomā. Tieši liberālās Ziemeļvalstis pirmās ir tiekušās rast risinājumu tik svarīgos jautājumos kā ES pilsoņu pamatbrīvības un tiesības un ES institūciju caurspīdīgums ( transparency ). 1995. gada 12. jūlijā tika izveidots Eiropas ombudsmeņa amats, un Somijas pārstāvis Jakobs Sēdermans ( Jacob Söderman ) uzsāka trīs izmeklēšanas procesus par ES likumdošanas neefektivitāti un caurspīdīguma trūkumu ES izpildvaras darbā. Arī Eiropas Komisija secināja, ka Māstrihtas līgums nekalpo par legālu bāzi (likumdošanas avotu), tāpēc Eiropas Komisija nav tiesīga pieņemt saistošus noteikumus (šādi likumdošanas haosā pazūd arī subsidiaritātes princips). "Tāpēc Komisija ieteica pārskatīt līguma 8A pantu, paaugstinot tā funkcijas no tiesiska pielikuma līdz tiesiski specifiskai bāzei pilsoņu brīvas kustības un dzīvesvietas nodrošināšanai"11. Izlasot šādu apgalvojumu, ne vienam vien "nejuristam" mati ceļas stāvus, tomēr šis ir veids, kā ES joprojām tiek spriests par pilsoņu pamata brīvībām un tiesībām. Tātad vienīgā ES pilsoņu iespēja aizstāvēt savas tiesības un brīvības ES līmenī ir tiesības vērsties ar petīciju Eiropas Parlamentā jeb pie Eiropas ombudsmeņa, kura darbība ES darbības disfunkcionālisma dēļ ir ierobežota. Eiropas ombudsmenim nav iespējas mainīt lēmumus, bet tikai ieteikt attiecīgai lēmējvarai (Eiropas Komisijai jeb Ministru padomei) novērst nepilnības. (No 1995. līdz 1996. gadam Eiropas ombudsmenis bija saņēmis jau 1140 petīcijas.12) ES pilsoņu tiesību ievērošanu nevar nodrošināt arī Eiropas Parlaments, jo tam pēc būtības nav saistošas likumdevēja varas. Tādēļ Eiropas Parlaments kā vienīgā vieta, kur strīdīgus jautājumus varētu argumentēti diskutēt, nav spējīgs risināt ES pilsoņu ikdienas dzīves jautājumus. To var darīt tikai dalībvalstu parlamenti, bet, ņemot vērā to, ka Māstrihtā noslēgtais Eiropas Savienības līgums ir saistošs dalībvalstu tieslietu sistēmām, jāsecina, ka ES pilsoņa tiesības ir burtiski neaizsargātas pret transnacionālo korporāciju un ES institūciju darbību.

Eiropas Savienība

un Latvijas pilsoniskā

sabiedrība

Notikumi ES nav atraujami no notikumiem Latvijā. Tāpēc jo svarīgāk ir rīkoties droši un pārdomāti tagad, kad notiek pārrunas par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Iespējamā BMW ražotnes atvēršana Latvijā uzskatāmi parāda šībrīža pasaules ekonomikas procesu dinamiku. BMW ir transnacionāla korporācija, kura izvēlas pilsētu ar labāku demogrāfisku stāvokli, pietiekamu ražotāju kvalifikāciju, nosacītu tuvumu starptautiskajiem transporta mezgliem un attiecīgo suverēno valsti, kura piedalās "vairāksolīšanā", piedāvājot nodokļu atlaides. Tā ir šodienas starptautiskā situācija — valstu valdības ir spiestas rēķināties ar šādām korporācijām, jo pretējā gadījumā tās uzsāk ražošanu citā, izdevīgākā teritorijā. Tādējādi valsts kasei iet garām nodokļu ieņēmumi un sliktākā gadījumā paprāvs kukulis iegulst citas valsts politiķu vai ierēdņu grupas partijas "melnajā kasē".

Latvija šādā situācijā varbūt izskatās bezspēcīga, tomēr ir iespējams rīkoties.

Latvijas sabiedrībā izveidojušās pretrunas un aizvien pieaugošā sociālā stratifikācija ir sasniegušas kritisku robežu.13 Tāpēc Latvijas valdības uzdevums ir nekavējoši nodrošināt pilnvērtīgu vispārējās izglītības sistēmas reformu un attīstību. Manuprāt, tam gan nevajadzētu nozīmēt Īrijas pieredzes tiešu pieņemšanu, visu spēku ieguldot vienas zinātnes nozares (IT) attīstībā. Latvijā būtu jānodrošina pilnvērtīga visu zinātņu kopuma attīstība.

Pilsoniskas sabiedrības jēdziens te nebūtu jāsaprot ne tikai šauri politiskā, bet arī socioloģiskā un tautsaimnieciskā nozīmē. Tas ir sociālais kapitāls,14 kas nodrošina vietējo pašvaldību pilnvērtīgu attīstību, kas savukārt sekmē arī visas valsts kopējo izaugsmi.15 Administratīvās sistēmas žņaugu mazināšana un vienādu "spēles noteikumu" nodrošināšana visiem, vienlaicīga kontroles mehānismu nostiprināšana — tas viss spētu stiprināt tik nepieciešamo sociālo uzticību.16 Bez iepriekš minētā pārticības sasniegšana Eiropas līmenī nav iedomājama.

Savukārt transnacionālo korporāciju darbība būtu jācenšas vadīt tādējādi, lai sabiedrībai nestu maksimālo iespējamo labumu.

Nobeigumā

Eiropas Savienības institucionālās reformas ir steidzami nepieciešamas. Pašreizējais Eiropas institucionālais ietvars var novest pie transnacionālo korporāciju diktēta tirgus režīma vai atgriešanās pie nāciju valsts pārvaldes mehānisma. Tirgus patvaļas veidotais nevienlīdzīgais līdzekļu sadalījums ir veicinājis arī Latvijas valsts pārvaldes korumpētību. Šādā situācijā Latvijas iedzīvotāji ir atstāti ķīlnieku lomā. Transnacionālo korporāciju vēlme iedzīvoties ir neierobežota, un to vēl ir iespējams kontrolēt vienīgi situācijā, kad eksistē pilsonisks briedums un noteikti likumdošanas instrumenti. Tāpēc jo svarīga ir Latvijas iedzīvotāju izglītošana — tas ir vienīgais veids, kas mūs spētu pasargāt neatkarīgi no tālākajiem ES attīstības scenārijiem.

Ja Latvija šobrīd iestātos nereformētā ES, sekas varētu būt neparedzamas. Arī vājā Latvijas tiesu vara nekādi nespēj veicināt pilsoniskas sabiedrības veidošanos. Tas ir Latvijas valdības uzdevums, — nodrošināt neatkarīgas un taisnas tiesas veidošanu. Šiet vietā būtu Igaunijas pieredze konstitucionālās tiesas veidošanā. Lai nodrošinātu šīs tiesas neitralitāti un profesionalitāti, Tartu Universitātes centīgākie Juridiskās fakultātes absolventi vairāku gadu gaitā tika sūtīti uz ASV un Rietumeiropas augstskolām un tiesām praksē, lai spētu būt tiesneši, kurus neskar valsts iekšpolitikas batālijas. Arī iestājoties ES, Latvijas tiesas pēkšņi nekļūs labākas. Eiropas strukturālo fondu novirzījuma prioritātes ir pakārtotas veiksmīga kopējā tirgus izveidei. Tas nozīmē, ka nauda pirmkārt tiks novirzīta infrastruktūras un uzņēmējdarbības attīstīšanai.

Ņemot vērā iepriekš minētās Eiropas problēmas tiesvedības jomā, ar bažām iedomājos Latvijas sabiedrību un to, ka pēc iestāšanās ES dažādas tiesu instances tiks bombardētas ar pieteikumu tūkstošiem, bet kopējā tirgus izraisītās visnotaļ cilvēciskās problēmas (nodarbinātība un bezdarbs, bīstamu atkritumu savākšana, pārtikas produktu drošība) nespēs risināt pat Briselē.

Ņemot vērā visu iepriekš teikto, Latvijas valdībai ir jo svarīgi nekavējoties sākt reālu darbu pie tādām valsts prioritātēm kā izglītība, tiesu vara un valsts administrācija. Dzīve nebeigsies ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Citiem vārdiem — Eiropas Savienību nedrīkst uzskatīt par pašmērķi, bet gan par līdzekli sabiedrības labklājības nodrošināšanai.

1 Hans Morgenthau, Politics Among Nations, New York, 1948

2 Theories of European Integration in http://www.bham.ac.uk/IGS/course/integ.htm

3 lessaiz faire (fr.val. "lieciet mūs mierā" — nozīmē liberālo valsts ekonomisko sistēmu, kurā valsts neiejaucas

4 Social Europe Magazine, 1996: p.20 in http://www.shef.ac.uk/uni/academic/R—Z/socst/Shop/Fiddler

5 Klaus—Dieter Frankerberger, Europe Searches for Legitimacy in Unification , 19.10.00 in www.faz.de

6 Jūrgen Habermas, The Past as the Future , Polity Press, London 1998, lpp. 91—95

7 John Pinder, European Community: The Building of the Union ", Oxford University Press, 1995, lpp.120—45

8 Jacques Delors, Noveau concert europeen , Collection of principal speeches given by the president of the Commission between 1985 and 1991, Paris Odile Jacob, 1992, lpp. 118

9 Andre Gauron, European Misunderstanding , Algora Publishing, New York, 2000, lpp.103

10 ibid. lpp. 105—107

11 CITIZENSHIP OF THE UNION in www.europa.eu.int/scadplus/leg/en/lvb/l23031.htm

12 ibid.

13 UNDP 1999. gada Latvijas sabiedrības attīstības ziņojums, Rīga

14 Francis Fukuyama, Trust The Social Virtues and The Creation of Prosperity , A Free Press Paperbacks, NY, 1995

15 Robert Putnam, Bowling Alone in America ,The Atlantic Monthly, September 1999

16 Francis Fukuyama, Trust , The Social Virtues and The Creation of Prosperity A Free Press Paperbacks, NY, 1995