Latvija kļuva pilntiesīga valsts

Šodien, 26.janvārī, aprit 80 gadu, kopš Latvijas atzīšanas "de iure"

Latvijas delegācija Tautu Savienībā 1920.gada novembrī Parīzē. Pirmajā rindā no kreisās: Miķelis Valters — Latvijas diplomātiskais pārstāvis Itālijā, Zigfrīds Meierovics — ārlietu ministrs, Jānis Lazdiņš — Ārlietu ministrijas protokolšefs; otrajā rindā no kreisās: Oļģerts Grosvalds — Latvijas diplomātiskais pārstāvis Francijā, Beļģijā un Nīderlandē, Georgs Bisenieks — Latvijas diplomātiskais pārstāvis Lielbritānijā, Jānis Tepfers — Ārlietu ministrijas ierēdnis

Francijas premjerministra paziņojums Latvijas delegācijas pie sabiedroto valstu Augstākās padomes priekšsēdētājam Zigfrīdam Meierovicam 1921. gada 26. janvārī Parīzē:

Sabiedroto valstu konference

Prezidents

Parīze, 1921. gada 26. janvāris

Latvijas delegācijas Priekšsēdētāja kungam, Parīze

Priekšsēdētāja kungs,

Sabiedroto valstu Augstākā padome, ņemot vērā jūsu valdības vairākkārt iesniegtos lūgumus, savā šodienas sēdē nolēma atzīt Latviju par valsti "de iure".

Sabiedroto lielvalstis uzskata par nepieciešamu ar šo apliecināt simpātijas, ko tās izjūt pret latviešu tautu, un izrādīt cieņu centieniem, ko tā īstenojusi, lai kārtībā un mierā noorganizētu savu nacionālo dzīvi.

Lūdzu pieņemiet, Priekšsēdētāja kungs, manus augstas cieņas apliecinājumus.

A. Briāns

"Latvijas Vēstneša" (Linda Svilpe) tulkojums

Divdesmitā gadsimta sākumā neatkarīgo valstu saimei pievienojās diezgan daudzas nelielas, no sabrūkošo impēriju skavām atbrīvojušās tautas, līdz ar to apliecinot vēlmi un spējas iet patstāvīgas attīstības ceļu. Viena no zemēm, kas nepiekāpīgi nostājās uz šī neatkarības ceļa, bija Pirmajā pasaules karā daudzcietusī Latvija.

Beidzoties brīvības cīņām, iestājās ilgi gaidītais miers. Ar lielu pašaizliedzību un rosību Latvijas ļaudis sāka atjaunot dzīvi saimniecības, kultūras, izglītības, zinātnes un citās jomās. Grūtību un rūpju bija papilnam, jo visapkārt rēgojās karadarbības radītais posts.

Taču lielvalstis diemžēl nepavisam nesteidzās akceptēt jauno Baltijas valstu, tostarp Latvijas, tiesiskumu starptautiskā nozīmē. Velti Latvija, Igaunija un Lietuva bija centušās to panākt Parīzes miera konferencē. Nekas cits neatlika kā pacietīgi gaidīt jaunas vēsmas sarežģītajā pēckara pasaulē, aizvien apņēmīgi apliecinot savu patstāvību un spējas veiksmīgi tikt galā ar pagātnē un tagadnē samilzušajām problēmām.

Bet tad beidzot 1921. gada 27. janvārī oficiālajā laikrakstā "Valdības Vēstnesis" pirmajā lappusē parādījās īss, bet ilgi gaidīts un ārkārtīgi svarīgs paziņojums:

"Latvija atzīta "de iure"!

Sabiedroto Augstākā padome Parīzē atzinusi Latviju un Igauniju vakar vakarā "de iure"! Lietuvas atzīšanas jautājumu patlaban apspriež."

Latvijas tauta šo vēsti uzņēma ar neparasti lielu sajūsmu. Ļaudis arī uzzināja, ka pieņemt šo Latvijai un tās kaimiņvalstij Igaunijai ļoti nozīmīgo lēmumu bija ierosinājusi Itālija, tam pievienojās arī Lielbritānija, Francija, Japāna un Beļģija. Uz šo lēmumu vispirms atsaucās Latvijai draudzīgās Somija un Polija, bet pēc tam arī citas lielas un mazas valstis. Latvijas juridiskā atzīšana starptautiskā līmenī pavēra tai ceļu uz iestāšanos 1921. gada 22. septembrī Tautu Savienībā — mūsdienu Apvienoto Nāciju Organizācijas priekštecē.

Sniegt savu vēsturnieka vērtējumu Latvijas valsts atzīšanai "de iure" pirms 80 gadiem lūdzām Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes Latvijas vēstures katedras vadītāju profesoru Dr. hab. hist. Ivaru Strangu:

— Tolaik ļoti svarīgi — visādā ziņā — bija iestāties Tautu Savienībā. Jo tieši šī starptautiskā organizācija it kā varēja dot Latvijai garantijas drošības ziņā. Bija lielas ilūzijas, kas laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu diemžēl nepiepildījās. Taču Latvija bija viena no tām nelielajām valstīm, kas Tautu Savienības prasības pildīja nevainojami, līdz ar to iegūstot cieņu un atzinību visā pasaulē. Ar to varam lepoties.

Nupat, ja runājam par Latvijas valsts atzīšanu "de iure", saņēmu franču vēsturnieka Žiljena Geslēna pētījumu, kas attiecas uz šo laikposmu — 20. gadsimta divdesmito gadu sākumu. Un tur viņš atzīst, ka Francija ļoti ilgi centusies ievērot tā saukto balto krievu centienus. 1920. gada 10. augustā Francija pat atzina "de facto" Vrangeļa valdību.

Bet 1920. gada beigās Francijas pozīcija krasi mainījās, mudinot arī Lielbritāniju atzīt Latviju "de iure", kaut arī angļi bija sevišķi negribīgi šajā jautājumā. Frančus 1920. gada decembrī ļoti satrauca saņemtās ziņas par iespējamo Krievijas boļševiku iebrukumu Latvijā. 1920. gada 29. decembrī uz Parīzi pat ir aizsūtīta vēstule par to, ka franču flotei jābūt gatavai evakuēt Francijas pilsoņus no Baltijas valstīm, ja šeit notiktu Padomju Krievijas iebrukums. Šīs bažas nenozīmēja, ka franči būtu gatavi mūs pasargāt, bet tajā laikā Francija tomēr izšķīrās par to, ka būtu jāpaātrina Latvijas atzīšana "de iure".

Dīvaini, bet tas ir fakts, ka tolaik Francija jo sevišķi nevēlējās atzīt "de iure" Igauniju. Lai gan tagad Igaunija ir mums it kā visur priekšā. Līdz pat 1921. gada janvārim Francijā uzskatīja, ka Igaunija nav spējīga būt patstāvīga. Vienīgi Latvija, atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, varot dzīvot patstāvīgi. Pārējās lielvalstis — Lielbritānija un Itālija — atzina, ka tomēr arī Igaunija un Lietuva ir dzīvotspējīgas.

Lielbritānija ilgu laiku negribēja atzīt ne Igauniju, ne Latviju, tomēr galu galā atzina abas. Francija, kā jau teicu, sākumā bija ar mieru atzīt tikai Latvijas valsti. Bet Lietuvu "de iure" atzina tikai 1922. gadā, jo aizvien sarežģījumus radīja Lietuvas un Polijas teritoriālie jautājumi.

Tātad, manuprāt, tieši Francijai ir bijusi īpaši nozīmīga loma Latvijas "de iure" atzīšanā. Jāatzīst, ka visai aktīvi pret mūsu valsts atzīšanu starptautiskā mērogā iestājās lords Kērzons — toreizējais Lielbritānijas ārlietu ministrs. Tomēr britu premjerministrs Loids Džordžs vēlāk dezavuēja savas valdības ministra negatīvos iebildumus.

Dipl.hist. Mintauts Ducmanis, "LV" nozares redaktors

Latvijas Republikas delegācija Tautu Savienības asamblejā 1927.gada septembrī. No kreisās: Kārlis Ducmanis — Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā, Fēlikss Cielēns — ārlietu ministrs, Pēteris Sēja — Latvijas sūtnis Itālijā, Vilis Šūmanis — Latvijas sūtnis Francijā, Spānijā un Portugālē.