Par krīzes situāciju Dienvidslāvijā

NATO ģenerālsekretāra Havjera Solanas paziņojums

Briselē, NATO galvenajā mītnē, 1999.gada 23.martā:

Turpinājums no 1.lpp.

Gribu skaidri pateikt, ka NATO nekaro pret Dienvidslāviju. Mums nav strīdu ar Dienvidslāvijas tautu, kas savas valdības politikas dēļ pārāk ilgi bijusi izolēta.

Mūsu mērķis ir novērst lielākas cilvēku ciešanas, represijas un vardarbību pret Kosovas civiliedzīvotājiem. Mums ir arī jārīkojas, lai novērstu nestabilitātes izplatīšanos reģionā.

NATO vienprātīgi atbalsta šādu kursu. Mums jāaptur vardarbība un cilvēciskā katastrofa, kas patlaban risinās Kosovā. Mēs apzināmies darbības risku, bet mēs visi piekrītam tam, ka bezdarbība var kļūt pat bīstamāka. Mēs darīsm visu, lai nostabilizētu situāciju reģionā. Mums jāaptur autoritārā režīma represijas pret savu tautu Eiropā 20.gadsimta beigās. Mums ir morāls pienākums to darīt. Atbildība gulstas uz mums, un mēs to uzņemsimies.

Briselē, NATO galvenajā mītnē, 1999.gada 24.martā:

Augstākais sabiedroto pavēlnieks Eiropā ģenerālis Klārks informēja mani, ka šajā brīdī ir sākušās NATO gaisa spēku operācijas pret mērķiem Dienvidslāvijas Federatīvajā Republikā.

Pēdējo mēnešu laikā starptautiskā sabiedrība nav žēlojusi pūles, lai atrisinātu Kosovas problēmu sarunu ceļā. Taču tas izrādījies neiespējami.

Nepārprotama atbildība par gaisa spēku triecieniem ir jāuzņemas prezidentam Miloševičam, kurš atteicās no vardarbības pārtraukšanas Kosovā un godīga sarunu procesa.

Tagad ir pienācis rīcības laiks.

Atļaujiet man atkārtoti uzsvērt, ka NATO nekaro pret Dienvidslāviju. Mums nav strīdu ar Dienvidslāvijas tautu, kas savas valdības politikas dēļ pārāk ilgi bijusi izolēta. Mūsu akcijas ir vērstas pret Dienvidslāvijas vadības represīvo politiku. Mums ir jādara gals vardarbībai un cilvēciskajai katastrofai, kas patlaban risinās Kosovā. Mums ir morāls pienākums to darīt. NATO militārpersonas — vīrieši un sievietes, kas veic šo svarīgo misiju, ierindojami labāko šīs profesijas pārstāvju vidū. Esmu pārliecināts, ka viņu pūles vainagosies panākumiem.

Briselē, NATO galvenajā mītnē, 1999.gada 25.martā:

Vakar, pulksten 20, sākās Sabiedroto bruņoto spēku militārā operācija.

Vēlā vakara operācija tika veikta ar sabiedroto plašu līdzdalību. Tas demonstrē NATO solidaritāti, vienotību un apņēmību šīs akcijas īstenošanā. Atļaujiet man uzsvērt, ka gaisa uzlidojumi tika vērsti pret rūpīgi izvēlētiem militāriem objektiem, kas saistīti ar Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas gaisa aizsardzības tīklu. Mūsu sākotnējie ziņojumi rāda, ka šie pirmie triecieni bijuši sekmīgi. Visas NATO lidmašīnas atgriezās savās bāzēs.

Ziemeļatlantijas padomes vārdā es izsaku pateicību visiem šajā operācijā iesaistītajiem Sabiedroto bruņoto spēku dienestu vīriem un sievietēm.

Pēc dažiem brīžiem es lūgšu Augstāko sabiedroto spēku pavēlnieku Eiropā (SACEUR — The Supreme Allied Commander Europe ) sniegt jums pārskatu par līdzšinējām aktivitātēm.

Atļaujiet man atkārtot, ka mēs esam nolēmuši turpināt līdz būs sasniegti mūsu mērķi: apturēt vardarbību un pārtraukt cilvēciskās katastrofas turpināšanos.

Atļaujiet man vēlreiz uzsvērt: mums nav domstarpību ar Dienvidslāvijas tautu. Mūsu akcijas ir vērstas pret Dienvidslāvijas valdības represīvo politiku, kura XX gadsimta beigās Eiropā atsakās ievērot civilizētas uzvedības normas .

Atbildība par pašreizējo krīzi pilnībā ir jāuzņemas prezidentam Miloševičam. Viņam jāpakļaujas starptautiskās sabiedrības prasībām. Es stingri pastāvu uz to.

Augstākais NATO sabiedroto spēku pavēlnieks Eiropā ģenerālis Veslijs Klārks

Pēc NATO militārās operācijas sākuma, 1999.gada 25.martā:

Vakar mēs sākām sabiedroto spēku operāciju. Kā jau ģenerālsekretārs teica, pirmo alianses šāda tipa plašu gaisa operāciju, ņemot vērā aizvien dziļāko cilvēcisko traģēdiju Kosovā, Dienvidslāvijas militārajiem un drošības spēkiem turpinot intensificēt viņu uzbrukumus pašas tautai.

Šīs operācijas mērķis jau labi formulēts ģenerālsekretāra un daudzu alianses valstu un valdību vadītāju paziņojumos.

Mūsu militārais mērķis ir pietiekami efektīvi uzbrukt Dienvidslāvijas militārajiem un drošības spēkiem un ar tiem saistītajiem objektiem, lai samazinātu to iespējas turpināt represijas pret civiliedzīvotājiem un novērstu to turpmākas militāras aktivitātes pret savu tautu. Mūsu mērķis ir nostādīt tās militāros un drošības spēkus kritiskā situācijā. Mēs esam sagatavojušies sistemātiski un pastiprināti uzbrukt, sagraut, degradēt, izpostīt un galu galā iznīcināt šos spēkus un viņu aizsardzības iespējas, ja vien prezidents Miloševičs nepiekritīs starptautiskās kopienas prasībām. Tādējādi operācija būs tik ilga un smaga, cik to vēlēsies prezidents Miloševičs.

Tas nav uzbrukums pret serbu tautu. Ikviens mūsu solis tiek sperts, lai izvairītos no nevainīgu civiliedzīvotāju upuriem un novērstu ar to saistītos īpašuma bojājumus.

Līdz šim operācijā bija iesaistītas gandrīz 400 dažāda tipa lidmašīnas un daži karakuģi no lielākās daļas alianses valstu.

Kopumā trāpīts vairāk nekā 40 mērķos: lielākā daļa no šiem mērķiem bija saistīti ar kopējo aizsardzības sistēmu; citi mērķi bija vadības un kontroles līdzekļi un militārās apgādes iekārtas.

Tātad mēs uzbrūkam militāriem un drošības spēkiem un ar tiem saistītajām iekārtām. Mēs darām visu iespējamo, lai samazinātu citus bojājumus, neievainotu nevainīgus civiliedzīvotājus vai tuvumā esošu īpašumu, kas nav saistīts ar šiem mērķiem. Mēs gribam sasniegt maksimālu efektu, mazinot viņu spēju turpināt uzbrukuma operācijas pret savu tautu.

Mēs sākam ar vienoto gaisa aizsardzības sistēmu, pretgaisa aizsardzības objektiem, vadības un kontroles iekārtām un infrastruktūru un tad pieaugošā secībā sistemātiski virzīsimies tālāk.

Tagad daži vārdi par pašu operāciju.

Tā bija labi izplānota un organizēta sabiedroto operācija: izlidojumi, kuģi, visa sistēma darbojās vienoti un laikus. Tas bija ļoti labi izmēģināts vēl pirms operācijas sākuma. Tā bija gara plānošanas perioda kulminācija.

Uzbrūkošie spēki nesastapa spēcīgu pretgaisa aizsardzības uguni. Atklāti sakot, mēs zinām, kāda ir viņu pretgaisa aizsardzības sistēma, zinām, ka tai ir vēl neizmantotas iespējas. Mēs tās pagājušajā naktī gluži vienkāršāki neredzējām. Taču es gribu uzsvērt, ka šāda veida operācija nevar tikt veikta bez riska. Pagājušajā naktī par pretošanos var uzskatīt pret mums raidīto dažu lidmašīnu uguni. Vismaz trīs no šīm lidmašīnām tika notriektas, ieskaitot dažas vismodernākās , kas ir viņu rīcībā.

Visas NATO lidmašīnas sekmīgi un neskartas atgriezās savās bāzēs.

Es gribu apsveikt drosmīgos vīrus un sievietes, kas piedalījās šajā bīstamajā operācijā, lielisko tās vadību un štāba darbību, kas bija iespējama, pateicoties daudziem sabiedroto Eiropas spēku nacionālo struktūru elementiem, kas atbalsta šo operāciju.

Atļaujiet man arī atzīmēt, ka mums ir 40 000 karavīru šajā reģionā. Bosnijā un Hercegovinā mums ir Stabilizācijas spēki ar apmēram 30 000 cilvēku ( Stabilization Force —SFOR). Viņi tur atrodas, palīdzot nodrošināt mieru un samierināšanos šajā karā daudz cietušajā zemē, un viņi dara patiešām lielu darbu. Stabilizācijas spēki jau šodien ir gatavībā rīkoties, ja būs nepieciešams. Taču mēs esam ļoti norūpējušies par tautu Bosnijā un Hercegovinā ar tās problēmām .

Mums ir 10 000 citu NATO kareivju bijušajā Dienvidslāvijas republikā — Maķedonijā, tur mums ir britu ģenerālleitnanta Maikla Džeksona komandētie ātrās reaģēšanas spēki. Šie spēki ir galvenais elements, kas kļūs par Rambuijē miera līguma nodrošināšanas spēku. Viņi tur ieradušies vairāku nedēļu laikā un ir gatavi, tā ka dažās dienās pēc šī līguma parakstīšanas tie varētu doties uz Kosovu un sākt darbu. Viņi ir šeit, viņi veic operatīvus pasākumus, kas varētu būt nepieciešami , ja rastos iespaids, ka serbu spēki var uzbrukt NATO spēkiem kaimiņu reģionā. Bet es gribu teikt — ja tas notiktu, tā būtu serbu spēku nāvīga kļūda, jo mūsu spēki ir teicami sagatavojušies sevi aizsargāt un nosargāt.

Tā ka viss šajā reģionā ir gatavībā un šī operācija turpināsies.

ASV vēstnieks Apvienoto Nāciju Organizācijā Pīters Bērlijs

ANO Drošības padomei 1999.gada 24.martā:

Pašreizējais stāvoklis Kosovā ir radījis mums visiem nopietnas bažas. Mēs un mūsu sabiedrotie uzsākām militāro darbību ar vislielāko nepatiku. Bet mēs uzskatām, ka šāda rīcība ir nepieciešama, lai atbildētu uz Belgradas brutālo Kosovas albāņu vajāšanu, starptautisko tiesību pārkāpumiem, pārmērīgu un nekritisku spēka lietošanu, atteikšanos noregulēt konfliktu mierīgā sarunu ceļā un uz nesenajām militārajām aktivitātēm Kosovā, kas viss kopā vēsta par liela mēroga cilvēcisku katastrofu.

Mēs uzsākām šodienas akciju, lai novērstu šo cilvēcisko katastrofu un apturētu tālāku agresiju un represijas Kosovā. Serbu spēki, kuru skaits ir 40 000, ir iesaistīti karadarbībā Kosovā un Kosovas apkārtnē. Kopš 19.marta 30 000 kosoviešu ir pametuši savas mājas. Pēdējo piecu nedēļu laikā serbu militārās darbības dēļ ir 60 000 jaunu bēgļu un pārvietotu personu. Kopējais pārvietoto personu skaits tuvojas ceturtdaļmiljonam.

Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas ilgstošā ofensīva rada arvien vairāk bēgļu un izdara spiedienu uz kaimiņvalstīm, apdraud reģiona stabilitāti. Serbu represīvā darbība Kosovā jau ir izraisījusi aktivitātes aiz tās robežām Albānijā, Bosnijā un Hercegovinā, kā arī bijušajā Dienvidslāvijas republikā Maķedonijā. Nesenās Belgradas aktivitātes rada draudus starptautisko novērotāju un humānās palīdzības dienesta darbinieku drošībai Kosovā.

Drošības padomes rezolūcijās Nr.1199 un Nr.1203 ir atzīts, ka stāvoklis Kosovā rada draudus mieram un drošībai reģionā un tas attiecas uz Hartas 7.nodaļu. Drošības padomes rezolūcijā Nr.1199 ir prasīts, lai serbu spēki nekavējoties spertu soļus stāvokļa uzlabošanai un novērstu draudošo cilvēcisko katastrofu.

1998.gada oktobrī Belgrada noslēdza līgumus un vienošanās dokumentus ar NATO un EDSO, lai apstiprinātu tās pakļaušanos Drošības padomes prasībām, sevišķi attiecībā uz drošības spēku samazināšanu, sadarbību ar starptautiskajiem novērotājiem, sadarbību ar humanitārās palīdzības dienestiem un sarunām par politisku atrisinājumu reālai autonomijai. Belgrada atteicās pakļauties.

Belgradas aktivitātes arī pārkāpj tās saistības saskaņā ar Helsinku Noslēguma dokumentiem un starptautiskām cilvēktiesībām. Belgradas aktivitātes Kosovā nedrīkst uzskatīt par iekšēju lietu.

Mēnešiem ilgās serbu aktivitātes ir novedušas pie vardarbības uzliesmojumu eskalācijas. Ir nepieciešams, lai starptautiskā sabiedrība veiktu neatliekamus un steidzamus pasākumus, lai novērstu cilvēku ciešanas un iznīcināšanu, kas varētu pārsniegt 1998.gada ofensīvas apmērus.

Es vēlreiz atkārtoju, ka mēs šodien uzsākām militāro darbību ar vislielāko nepatiku. Līdz šim mēs esam devuši priekšroku mūsu mērķu sasniegšanai Balkānos mierīgā ceļā. Kopš 1998.gada februāra, kad sākās cīņas, mēs esam aktīvi meklējuši konflikta atrisinājumu ar diplomātijas palīdzību NATO atbalstītās sadarbības grupas aizsardzībā. Šo pūļu rezultātā notika sarunas Rambuijē un Parīzē, kurās tika sagatavots taisnīgs, pamatots un līdzsvarots līgums. Kosovas albāņi parakstīja līgumu, bet Belgrada noraidīja visus mēģinājumus panākt mierīgu konflikta atrisinājumu. Mēs ņemam vērā to, ka pamiera pārkāpšana un Kosovas Atbrīvošanas armijas provokācijas arī ir veicinājušas šī stāvokļa izveidošanos. Taču tā ir Belgradas sistemātiskā politika, kas sagrāva pagājušā gada oktobrī parakstītos līgumus un kavēja visus diplomātiskos centienus panāk konflikta atrisinājumu mierīgā ceļā un noveda pie šodienas militārās akcijas.

Šajā kontekstā mēs uzskatām, ka NATO militārā akcija ir attaisnojama un nepieciešama, lai apturētu vardarbību un novērstu vēl lielāku cilvēcisku katastrofu. Kā šodien teica prezidents Klintons: ".. mums un mūsu sabiedrotajiem ir iespēja atstāt mantojumā mūsu bērniem Eiropu, kas ir brīva, miermīlīga un stabila. Taču mums jārīkojas — jārīkojas tūlīt."

"Latvijas Vēstneša" neoficiāli tulkojumia