Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Galvenais bija nevēlamos elementus aizvest prom no viņu dzimtajām vietām" — Solvita Āboltiņa. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.06.2011., Nr. 93 https://www.vestnesis.lv/ta/id/231660

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Konferencē "Latvijas armijas iznīcināšana 1940.–1941.gads"

Vēl šajā numurā

15.06.2011., Nr. 93

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Galvenais bija nevēlamos elementus aizvest prom no viņu dzimtajām vietām” — Solvita Āboltiņa

Izstādē “Latvijas traģēdija. 1941”

Pēc izstādes atklāšanas – pie eksponātiem (no labās): ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un Valsts prezidents Valdis Zatlers, uzklausot Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieka
Ritvara Jansona stāstījumu
Foto: Saeima

Valsts prezidents Valdis Zatlers

13.jūnijā Valsts prezidents Valdis Zatlers piedalījās izstādes “Latvijas traģēdija. 1941” atklāšanā Okupācijas muzejā, kas ir viens no muzeja rīkotajiem Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltītajiem sarīkojumiem.

Uzrunājot izstādes atklāšanā klātesošos, V.Zatlers norādīja: “1941.gads ir viens no briesmīgākajiem gadiem Latvijas vēsturē. Mēs pazaudējām ļoti daudz. Pazaudējām ne tāpēc, ka paši kaut ko darījām ne tā, kā vajag, bet divas naidīgas totalitāras lielvaras, kurām galvenais uzdevums bija pārvaldīt un sadalīt, un nerēķināties ar cilvēkiem, savu totalitāro, fanātisko ideju vārdā pastrādāja noziegumus mūsu valstī, Latvijā. Skaitļi paši par sevi runā ļoti spēcīgi – 15 tūkstoši deportēto, vairāk nekā 60 tūkstoši holokaustā nogalināto, neskaitāmi bez tiesas nošautie, nomocītie un bez vēsts pazudušie, Latvijas armijas iznīcināšana. Visi šie šausmīgie, traģiskie, nežēlīgie notikumi notika īsā laika sprīdī. Lai gan pats kara traģēdijas posms bija daudz garāks, šis gads ir baigais gads.”

Runājot par izstādes uzdevumu, Valsts prezidents atzina, ka katrā ģimenē Latvijā ir rētas no šā laika, kas dzijušas ļoti lēnām un, iespējams, vecākajai paaudzei vēl joprojām nav sadzijušas, jo tās bija pārāk dziļi cirstas.

“Skatoties uz šo ekspozīciju, ir ne tikai jāuzzina sava vēsture un jāapzinās, kas notika un cik traģisks tas bija Latvijai kā valstij, bet jāsaprot arī tas, ka tās dienas gars nav šodien dzīvs un nedrīkst atkārtoties, jo mēs varam redzēt, cik smagas sekas var būt neiecietībai, ksenofobijai, otra cilvēka nicināšanai vai pārcilvēka sludināšanai. Tās ir pārdomas, kas mums ir jāpārdomā šodien, katram jaunam cilvēkam, un, redzot tieši šīs sadzijušās vātis, jāapzinās – mēs nedrīkstam tā rīkoties ne domās, kur nu vēl darbos. Mums ir jāglabā svēta Latvija, Latvijas sabiedrība, vienota ap savām vērtībām. Mums ir jāaizsargā sava valsts pret jebkuru ļaunumu, jo ļaunuma cirstās rētas sadzīst ļoti lēnām,” atzina V.Zatlers.

Viņš pateicās Latvijas Okupācijas muzejam un muzejam “Ebreji Latvijā”, kuru sadarbības rezultātā tapusi tematiskā izstāde, un pauda cerību, ka “daudzi cilvēki apmeklēs šo muzeju, pārdomās gan tā laika notikumus, gan šodienu un, vēl būtiskāk, padomās par savu rīcību savā valstī šodien”.

Valsts prezidenta preses dienests


Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa 13.jūnijā Latvijas Okupācijas muzejā, atklājot izstādi “Latvijas traģēdija. 1941”, savā uzrunā norādīja: “Padomju varas realizēto represiju galvenais mērķis bija salauzt cilvēka brīvo gribu, iznīcināt viņā pārliecību un ticību savai valstij, saviem ideāliem, salauzt mūsu tautas apziņu, nospiest uz ceļiem sirdsapziņu. Šie notikumi ir daļa no mūsu kolektīvās atmiņas, kas veido un nosaka to, kādi mēs esam šobrīd, kāda ir mūsu valsts un sabiedrība. Šos traģiskos notikumus nevarēs izdzēst no mūsu vēstures, jo tie būtiski ietekmēja mūsu tautas likteni.”

Uzrunājot klātesošos, Saeimas priekšsēdētāja sacīja: “Kopš 1941.gada 14.jūnija – pirmās Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas – ir aizritējuši jau 70 gadi, bet šo notikumu rētas un atmiņas joprojām smeldz mūsu sirdīs. Šis ir viens no sāpīgākajiem datumiem mūsu tautas vēsturē. Tas ir datums, kad pret mūsu nāciju tika vērsts mēģinājums to iznīcināt.”

“Vienas baisās nakts laikā no Latvijas tika izvesti vairāk nekā 15 tūkstoši mūsu tautiešu. Tie bija mūsu cilvēki, mūsu bērni un mūsu sirmgalvji, tie bija dažādu tautību cilvēki, latviešu virsnieki, ebreju ārsti un krievu inteliģences pārstāvji. Smags pārdzīvojums, sāpes un neziņa bija pārņēmusi visus – gan tos, kurus aizveda, gan palikušos. Tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju tika pakļauti varmācībai un nežēlībai, izvesti lopu vagonos, cilvēka cieņas jēdziens bija zaudējis jebkādu nozīmi,” pauda S.Āboltiņa.

Uzrunas noslēgumā S.Āboltiņa pateicās izstādes veidotājiem, kā arī “ikvienam, kas izturēja, kas nesalūza, kas izsūtījumā savās sirdīs nosargāja cerību, un pats svarīgākais, ticēja – ticēja brīvajai un neatkarīgajai Latvijai. Bez šīs ticības mēs nevarētu droši raudzīties nākotnē”. “Mums jāzina sava vēsture, mums jāstāsta par to saviem bērniem un saviem sabiedrotajiem. Mūsu pienākums ir gādāt, lai nekas tamlīdzīgs nekad vairs neatkārtotos,” pauda Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

Saeimas preses dienests


Ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis:

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs [Valdis Zatlers]!

Ekselences, dāmas un kungi.

Patiesība, puspatiesības un meli. Jāsaka, ka tieši meklējumi pēc patiesības, saucieni pēc patiesības ievadīja Latvijas neatkarības atgūšanas procesu. Un šeit šodien, nu jau vairāk nekā divdesmit gadus kopš esam balsojuši par Latvijas neatkarības atgūšanu, ir diezgan dīvaina sajūta. Mēs priecājamies par to, ka ir jauna izstāde un ka šo izstādi veido Latvijas Okupācijas muzejs un muzejs “Ebreji Latvijā”, un šo patiesību mēs beidzot meklējam kopīgi. Bet ir pagājuši divdesmit gadi, un tikai tagad šī ideja ir kļuvusi par realitāti.

Tāpēc es izmatoju iespēju, lai pateiktos abu muzeju vadītājiem par šo lielisko ideju un darbiniekiem, kas šo izstādi ir veidojuši.

Es gribēju pateikt paldies Ārlietu ministrijas speciālistiem, darbiniekiem, kuri piekrita, ka arī šajos laikos situācijā, kad nosacīti katrs lats ir valstij svarīgs, mēs atradām līdzekļus, lai atbalstītu šo ideju, jo nav visas vērtības izmērāmas tikai materiālās lietās. Ļoti svarīga ir arī mūsu garīgā kopējā saziņa un kopējā izpratne.

Ar šīs izstādes palīdzību mēs varam parādīt, ka nav sāpju tikai vienai vai otrai nācijai, kas dzīvojušas Latvijā, bet ka šīs sāpes ir līdzīgas katrai ģimenei, katrai tautai, katram cilvēkam. Cilvēki, kas tika izvesti, bija no visām Latvijā pārstāvētajām tautībām.

Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka blakus holokausta noziegumiem mēs izskatām arī noziegumus pret jebkuru cilvēku. Es domāju, ka Latvijā katru ģimeni ir skāris 1941.gads un arī vēlākie totalitārie noziegumi. Jā, arī manā ģimenē tika izvesti cilvēki no Ventspils, no Rīgas, no Vidzemes. Un tas ir tikai no vienas ģimenes, kur bija arī mazi bērni, kas mira šajos vagonos. Mans tēvs atceras, kā viņš, zēns būdams, nesa pārtiku uz vilcieniem, kur viņa radinieki, mani radinieki, bija ieslodzīti. Kamēr šie vagoni tika piepildīti, viņiem bija nepieciešams kaut nedaudz uztura.

Tas ir tikai apliecinājums tam, ka šīs lietas ir pavisam reālas, tāpat kā Latvijas valsts attieksme pret ebreju tautu. Ir vērts šajā reizē pieminēt, ka 1939.gadā tā sauktā fašistiskā Ulmaņa valdība bija tā, kas ebrejiem atvēra mūsu valsts robežas, un šeit ļoti daudz – turpat četri tūkstoši – ebreju, kas bija izraidīti no Eiropas valstīm, saņēma iespēju nokļūt brīvībā uz Latvijas zemes, saņēma iespēju ceļot tālāk pasaulē. Tas rāda tikai to, ka Latvijas valsts un nereti vērtējumi par tās vēsturi ir pavisam citādā gaismā skatāmi. Lai arī neliela daļa no mūsu tautas ir bijusi iejaukta holokausta noziegumos okupācijas laikā, tomēr latviešu tauta kopumā šajos notikumos parādījusi vislielāko cilvēcību. Un ir ļoti svarīgi, ka mēs to pastāstām šeit šodien, ka to pastāsta šī izstāde, ka to mēs stāstām ar saviem ikdienas darbiem, ka to dara arī Ārlietu ministrija.

Tāpēc šī izstāde ir apliecinājums tam, ka pat septiņdesmit gadus pēc notikumiem ir jāturpina patiesības noskaidrošana, ir jādomā par to, kā uz šiem notikumiem noraugās tās paaudzes, kuras pašreiz tikai iepazīst Eiropas vēsturi. Un ir jāturpina cīņa par patiesību, jo Eiropas Savienībā tā joprojām daudzviet daudzu cilvēku apziņā ir tikai vienpusēja. Tāpēc katra iniciatīva, vai tā būtu vēsturnieku vai politiķu rosināta, ir apsveicama. Tāpēc ir svarīgi, ka arī Eiropas Parlaments 2008.gadā 23.augustu pasludināja par nacisma un komunisma noziegumu piemiņas dienu. Un šādā gaismā Eiropas nākotnei uz šiem notikumiem arī ir jāskatās.

Dievs, svētī Latviju!

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!