Vēstules "Latvijas Vēstnesim"

— "LV"

Aptaujā starp zviedru skolēniem atklājās, ka lielākai daļai ir ļoti trūcīgas zināšanas par nacistiskās Vācijas noziegumiem pret žīdu tautu. Izraela ir mācējusi jau gadu desmitiem uzturēt aktuālu informāciju par holokaustu, un tas ir bijis iespējams, pateicoties žīdu izcelsmes augsta līmeņa ierēdņiem visā pasaulē.

Lai novērstu šīs informācijas trūkumus zviedru skolās, premjēra Gērana Pērsona ( Göran Persson ) iniciatīvē izdeva faktu grāmatu par nacistu noziegumiem izdalīšanai par brīvu visiem skolēniem. Pēc tam nobrieda doma sastādīt dokumentu krājumu arī par komūnistu noziegumiem pret cilvēci. Projektā vajadzēja piedalīties visām parlamenta partijām, bet Kreisā partija (komūnisti) atteicās no līdzdalības savas ideoloģijas dēļ. Vislielāko pretestību izrādīja Vides aizsardzības partija "Zaļie" — zaļie bija sarkanāki par komūnistiem. Pēc tam savu līdzdalību atteica arī konservatīvā partija Moderāti ar motivāciju, ka šādā projektā jābūt apvienotām visām partijām. Turpretīm Tautas partija, ar Kristīgo demokrātu, Centra partijas un Soc. dem. atbalstu apņēmusies projektu izvest līdz galam. Kā jau bija sagaidāms, pret projektu ir iebilduši arī daži universitāšu mācībspēki, jo vēstures materiālus neesot jāsagatavo valdības līmenī. Neviena balss gan nepacēlās pret valdības līmenī sagatavotiem holokausta materiāliem.

Tāpat kā visa rietumu prese, tā arī zviedru, nekritiski pārsprieda Maskavā sagatavotus dažādu vajadzību materiālus, bet pēdējā laikā Zviedrijā sāk parādīties arī cita informācija. Starp pāris piemēriem var minēt franču sagatavotu dokumentāru TV programmu par Ļeņina izcelsmes rakstos atrodamiem mongoļiem, vāciešiem, žīdiem un zviedriem, par Ļeņina gluži neticamiem barbariskiem nodarījumiem, ko tikpat mežonīgi turpināja Staļins. Zviedru žurnālists Stafans Skots ( Staffan Skott ) pirms dažiem gadiem grāmatā "Līķi garderobē" atklāja zviedru komūnistu aizmuguri un rīcību. Patreiz viņš ir izdevis grāmatu "Aldrig mer" (Nekad vairāk), kurā ir aprakstītas komūnistu vardarbības un paredzēta ģimnāzistiem. Rakstnieks uzskata, ka jaunatnei ir jāzina ne tikai par nacistu noziegumiem, kas šodien jau tā plaši aprakstīts, bet arī par komūnistu masu slepkavībām un tautu iznīcināšanu.

Tā no plašākām latviešu aktivitātēm vēstures analīžu jomā ir jāmin "Melnā grāmata", kuru sagatavo Kanadā, un "Baltā grāmata" (kuru gan tā vairs nesauks, lai nerastu iespaidu par valdības oficiālu izdevumu), kuru sagatavo Latvijā un paredzēts izdot pirms gadsimtu maiņas. Par vēstures pētniecību vācu okupācijas laikā ir ieinteresēts arī Latvijas valsts prezidents un darba specifiskos jautājumus — kancelejas vēsturnieku kolēģijas locekļi Rudīte Vīksne, Kārlis Kangeris un Andrievs Ezergailis izklāsta rakstā "Ieteikums Latvijas vēstures izpētei" (LAIKS, 12.12.98.). Kādēļ šinī pētniecības darbā netiek iekļauta krievu okupācija 1940.—1941.gadā? Pakāpeniska pētniecība varētu dot atbildes jautājumiem sekojošā posmā un nebūtu tos atkal jāpārraksta.

Latvijā līdz šim apzināti tika kavēta krievu okupācijas dokumentēšana, jo vēl joprojām aktīvi darbojas okupācijas varas pārstāvji ne tikai ekonomiskā sfērā, bet arī valsts administrācijā. Nav arī īsti saprotams apstāklis, ka okupācijas varas izpildītāji netiek iesūdzēti tiesā nozieguma izmeklēšanai. Daudzi pazīst cilvēkus, kuri izpildīja okupantu vardarbības pret latviešu tautu, bet ne privātas personas, ne nacionālās organizācijas noziedzniekus tiesai nepiesaka. Izraelā holokausta dokumentētāji apgalvo, ka noziegumiem pret cilvēci nav noilguma.

Visiem uzskatāma, dokumentēta un dažādās valodās lasāma informācija par Latvijas okupāciju varētu pasargāt arī Saeimas darbu no Jurkāna un Rubika Tautas saskaņas partijas priekšlikumiem Saeimā pieņemt deklarāciju par Latvijas brīvības laika "vēstures pārrakstīšanu". Ir laiks izbeigt atsaukties uz "pārprastu vai "pārspīlētu" demokrātijas izpratni un saskatīt, ka šīs frakcijas pārstāvis ar Saeimas deputātu vairākumu apzināti ievēlēts prezidijā. No šīs pozīcijas rubikieši var autoritatīvi iestāties par krievu okupācijas varas aizstāvjiem un sadarbībā ar jaunās polītiskās nācijas veidotājiem Latvijā paust viedokli par latviešiem kā vienu no etniskām grupām, kura kopā ar citām patreiz apdzīvo zināmu ģeogrāfisku apgabalu.

Ideju par dokumentu grāmatas izdošanu par komūnistu vardarbību ar miljoniem upuru visdedzīgāk aizstāv zviedru Tautas partija un tās vadītājs Lars Leijonborgs. Projekta sagatavošanas darbu partija nodevusi birojam "Sahlin & Tenelius Information", kur izstrādās priekšlikumus administrācijai un speciālistu pieaicināšanai. Un Zviedrijas latviešu centrālās padomes (ZLCP) politiskā nozare līdzdarbosies informācijas sagādē.

Gunārs Pāvuls,

Zviedrijas latviešu centrālās padomes politiskās nozares vadītājs

4.03.99., Stokholmā

Izstādes atklāšanā piedalījās un runu teica Valsts prezidents Guntis Ulmanis (viņa runu skat.1lpp.) .

Apgalvo, ka laiks dziedē visas brūces, ka cilvēka atmiņa arvien saglabā tikai gaišo un labo. Pusei gadsimta vajadzētu būt pietiekami, lai šo patiesību pārbaudītu. Bet ir sāpe, kas turpina smelgt un plosīt cauri visam mūžam. Varbūt arī tālab, ka četrus gadu desmitus tā bija jāslēpj dziļi sevī, jo oficiālā padomju vara pat ar pušplēstu vārdu neļāva atgādināt par 1949. gada marta deportācijām, centās slēpt un iznīdēt visas liecības.

Tomēr neviens ļauns darbs neizgaist bez pēdām. Ir fotoattēli — kāds no tiem prāvā palielinājumā izstādē rāda izsūtāmo ešelonu Stendes stacijā. Turpat blakus genocīda pret latviešu tautu īstenotāju portreti, viņu parakstītie dokumenti. Citā stendā — čekas sagatavotās izsūtīšanai paredzēto ģimeņu "lietas", deportēto saraksti, kur iekļauti pat zīdaiņi.

Līdzās citi fotoattēli sniedz ieskatu par svešumā aizdzīto nožēlojamo un skarbo ikdienu. Bet vēstules uz dzimteni, dienasgrāmatas stāsta par spītu, par ticību un dzimtenes mīlestību. Arī uz bērza tāss (trūka papīra) uzrakstīti nezināma autora dziesmas "Svešumā" vārdi, tā dziedāta pēc melodijas "Salna koda sārtu ziedu":

Valsts prezidentam Guntim Ulmanim izstādes atklāšanā paskaidrojumus sniedz ekspozīcijas autore Inese Šnepsta, pa labi — Okupācijas muzeja valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs

Svešumā

Svešā zemē, tāļā taigā

Vergu gaitās klīstam mēs.

Mīļā Dzimtene, Tu mirdzi

Mīļa mūsu dvēselēs.

Asaras rit karstas, svētas,

Lūpas klusi Dievu lūdz:

Dodi spēku, pacietību

Izturēt un nepagurt.

Pacietīšu salu, badu,

Sāpes, slāpes, visu es —

Tikai lūdzu, Dieviņ, mani

Neatstāj no Dzimtenes!

Gribu redzēt savus mīļos,

Galvu tiem pie krūtīm glaust,

Izsūdzēt tiem savas sāpes,

Mīļā sirdi sasildīt.

Dieviņ, Tevi mīļi lūdzu —

Neļauj mirt man svešumā!

Ļauji dusēt mūža miegu

Dzimten’s kapu kalniņā.

Latvietes dzejolis uz Sibīrijas bērza tāss

Izstādes autores — vēsturniece Inese Šnepsta un māksliniece Dita Mālniece pie abām uzticētā darba strādājušas gandrīz trīs mēnešus. Daudzi priekšmeti un dokumenti līdz šim muzeja apmeklētājiem nav parādīti, daļa to iegūti pavisam nesen.

Stāsta Inese Šnepsta: — Te vienā stendā ir dokumenti, kas raksturo izsūtīto stāvokli Sibīrijā. Piemēram, atļauja dzīvot tikai vienā rajonā. Tad sava veida maršruta lapa, kas krieviski tā arī nosaukta, — atļauja izbraukt uz kaimiņu ciemu pie ārsta, to izsniegusi vietējā komandantūra. Pēdējais šajā kopā ir dokuments par noņemšanu no izsūtīto uzskaites, ka var brīvi pārvietoties. Jo līdz 1954. gadam izsūtītajiem bija jāreģistrējas katru mēnesi, bet pēc tam — reizi gadā.

Īpaša vieta ir arī izsūtīto bērnu skolas liecībām, goda rakstiem, zīmējumiem. Meklējot izsūtīto bērnu sarakstus, uzgāju dažus interesantus jaunatradumus. Tā kā šādu sarakstu nebija pat Latvijas Valsts arhīvā, pārlūkoju tautas izglītības nodaļu atskaites par 1948./1949. mācību gada darbu. Tur atklājās iemesli, kāpēc samazinājies skolēnu skaits. Piemēram, Jelgavas 1. vidusskolā vairāku zēnu uzvārdiem pierakstīts: "Izstājies 1949. gada 25. martā dzīves vietas maiņas dēļ". Pateikts Ēzopa valodā, bet nepārprotami. Vēl tiešāk ierakstīts Daugavpils rajona Vaboles vidusskolas atskaitē: "Atbirums 16 skolēnu, no kuriem 10 izvesti uz PSRS attālākām vietām kopā ar vecākiem". Citur šajās skolu atskaitēs ir atzīmēts, ka skolēni aizbraukuši, bet vēl kādā iekavās piebilsts "izsūt.".

Izstādē stāstām arī par Amolu ģimeni no Babītes pagasta, kur saimnieci nav paglābis no izsūtīšanas pat tas, ka viņa kara laikā slēpusi pie sevis trīs ebrejus — māti ar bērniņiem. Vēl kāda iezīme — pēc 1949. gada 25. marta oficiālajās drošības struktūru atskaitēs parādās ziņas, ka Latvijā atkal ir bandītisma pieaugums. Cilvēki bija vienkārši laikus saņēmuši kādu brīdinājumu un bēguši mežā pa galvu, pa kaklu. Tur tad vairums arī drīz vien notverti un tiesāti par bandītismu pat tad, ja nav bijis bandītisma izpausmju.

Tā aiz katra dokumenta, fotoattēla — cilvēka dzīvesstāsts, liktenis. Viena liela sāpe, kas nav beigusi smelgt pat pēc 50 gadiem.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Šeit un 1.lpp. foto:

Arnis Blumbergs, "LV"