Šonedēļ žurnālā "Jurista Vārds":

• Diskusija. Kāda ir juridiskās izglītības nākotne Latvijā

Pašlaik Saeimā top apjomīgi grozījumi Augstskolu likumā – Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, gatavojot likumprojektu uz otro lasījumu, izskata gandrīz 130 priekšlikumus. (Paralēli šiem grozījumiem jau ilgāku laiku top arī pilnīgi jauns regulējums – Augstākās izglītības likums, taču tā pieņemšana netiek prognozēta tuvākajā laikā.) Lielākā daļa šo priekšlikumu, ja tiks pieņemti, skars arī augstskolas, kuras piedāvā juridisko izglītību. Tādēļ "Jurista Vārds" uzdeva jautājumus ekspertiem par, mūsuprāt, interesantākajiem jauninājumiem, kas šobrīd piedāvāti Augstskolu likuma grozījumu projektam. Vienlaikus vēlējāmies noskaidrot viedokļus par priekšlikumiem, kas vairākkārt izskanējuši publiski un varētu risināt tieši juridiskajai izglītībai specifiskas problēmas – iespējamo juristu pārprodukciju darba tirgū, neviendabīgo juridiskās izglītības kvalitāti dažādās Latvijas augstskolās.

• Daina Ose. Pierādījumu pieļaujamības un attiecināmības problēmas civilprocesā

Civilprocesa pierādīšanas procesa teorijā kā viens no nozīmīgākajiem institūtiem tiek norādīta pierādījumu pieļaujamība un attiecināmība. Šā institūta pamatā var aplūkot vairākas pierādījumu teorijā valdošās doktrīnas ar visai atšķirīgiem skatījumiem un atziņām. Svarīgi ir noskaidrot un saprast, kādu šā institūta attīstības ceļu izvēlas Latvija. Pamatā ir vērtējamas un salīdzināmas tādu valstu pierādīšanas teorijas kā Francijas un Vācijas, kuru pierādīšanas tradīcijas un pamati civilprocesā ir attīstījušies un nostiprinājušies vairāku gadsimtu laikā, aplūkojot tās kontekstā ar Latvijas un Igaunijas pierādīšanas teoriju izstrādes pamatiem. Jāatzīst, ka Latvijā nav veikti būtiski pētījumi pierādījumu attiecināmības un pieļaujamības jautājumā saistībā ar civilprocesuālajā tiesvedībā izmantojamajiem pierādījumiem. Atsevišķos teorijas aspektos ir iespējams atrast kopējas iezīmes ar administratīvā procesa un kriminālprocesa pierādījumu attiecināmības un pieļaujamības jautājumiem, bet jāatzīmē, ka civilprocesā ir jāņem vērā tieši šim procesam raksturīgās īpatnības un valdošie pamatprincipi – sacīkstes princips kopsakarā ar dispozitivitātes principu.

• Rūta Rācene-Bērtule. Par pilnīgu nāves soda atcelšanu

Tā kā Saeimā šobrīd aktuāls ir jautājums par nāves soda pilnīgu atcelšanu Latvijā, ir nepieciešams veikt skaidrojumu par pašreizējo situāciju un plānotajiem grozījumiem. Jānošķir jautājums par nāves soda atbalstīšanu vai atteikšanos no tā piemērošanas un jautājums par formālu atteikšanos no likumā paredzētā nāves soda kara laikā. Kāpēc starptautisku dokumentu, kuru Latvija ir parakstījusi jau 2002.gadā, tā nav ratificējusi, un kādēļ starptautiski Latvija pozicionē sevi vienā veidā, bet valsts iekšienē izturas citādi? Vispirms nepieciešams saprast pašreizējo regulējumu normatīvajos aktos attiecībā uz nāves sodu. Krimināllikums pašreizējā redakcijā paredz nāves sodu, tas ir visbargākais soda veids. Krimināllikuma 37.pants noteic, ka nāves sodu – nošaušanu – var piespriest vienīgi par slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos un tas piemērojams vienīgi tad, ja noziegums izdarīts kara laikā. Nāves sods nav piemērojams personām, kuras līdz nozieguma izdarīšanai nav sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu, un sievietēm. Tātad šobrīd Latvijā nāves sods ir paredzēts tikai īpašos gadījumos ļoti šauram personu lokam – pilngadību sasniegušiem vīriešiem, kas izdarījuši slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos kara laikā. Miera laikā Latvijā nāves sods nav piemērojams un izpildāms.

"Jurista Vārda" redakcija
www.juristavards.lv