Lieldienu rītā Dzīvības Dziesmu mūža garumā sadzirdēt ļauts.
Glabāsim Lieldienu sauli sev sirdīs, lai pazūd tumsa, kas dvēseles tirdī!

Latvijas Republikas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis:

Sveicot Latvijas cilvēkus: “Latvijai katrs pavasaris nesis jaunu sākumu un nākamo atspēriena punktu. Dabā var redzēt kā pretim saulei parādās pirmie dzinumi, un arī mūsu valsts dzīvē redzam šādus zaļus asnus – stabilu bezdarba samazināšanos, mūsu uzņēmumu eksporta apjoma pieaugumu un pakāpenisku ekonomiskās aktivitātes atjaunošanos. Kopīgais ceļš, ko ar godprātīgu un mērķtiecīgu darbu uzsākām pirms diviem gadiem, mums ļāvis pārvarēt smagāko posmu un ielikt stabilu pamatu Latvijas valsts un tautas labklājības izaugsmei. Lai Lieldienas un pavasaris kopumā mums visiem nes jaunu enerģijas lādiņu. Ticību, mieru un harmoniju. Ģimenisku kopā būšanu un spēju saskatīt labo ikvienā lietā.”

Apsveikumā kristīgo konfesiju vadītājiem: “Kristiešu tradīcijās Lieldienas ir pati lielākā un nozīmīgākā diena gadā, kas apliecina Dieva žēlsirdību un vienlīdzību visu cilvēku starpā. Kas dod paļāvību grēku piedošanai un dod cerību, ka katras beigas ir kaut kā jauna sākums.”

Zanda Šadre, Ministru prezidenta preses sekretāra p.i.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps † Jānis Vanags::

Lieldienās cits citu sveicinām: “Priecīgas Lieldienas!” Lieldienas tiešām ir vispriecīgākie svētki. Par prieka iemeslu ik gadu no jauna dzirdam eņģeļu vēsti: “Ja jūs meklējat Jēzu, nemeklējiet dzīvo pie mirušajiem! Viņa nav kapā. Viņš ir augšāmcēlies!” To dzirdot, mēs pieminam, ka Jēzus nesa krustu, mira un augšāmcēlās mūsu labad. Ja sirds tev saka, ka tu nedzīvo, lai galā vienkārši nomirtu un satrūdētu, tad Lieldienu vēsts tev ir vajadzīga vairāk par visu citu. Mūsu dēļ Jēzus tika padarīts par grēku, viņš uzņēmās mūsu sodu, viņš pie krusta nomira mūsu nāvi, lai ticībā uz viņu mēs varētu iegūt grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību. Jo tā Dievs ir pasauli mīlējis, lai ikviens, kas tic augšāmceltajam Kristum, dabūtu mūžīgo dzīvību.

Taču prieku to, kas vēl gaidāmas, ir vieglāk aptvert ar prātu nekā piedzīvot. Savu augšāmcelšanos mums ir grūti pat iztēloties, kur nu vēl par to priecāties. Pa īstam Lieldienu prieku pazīst tikai Jēzus. Viņš piedzīvoja, ko nozīmē mirt, gulēt kapā un nokāpt ellē. Viņš pieredzēja nāvi līdz dziļākajam bezdibenim. Raudot pie mirušā drauga Lācara kapa, Jēzus parādīja, ka ienīst nāvi un to, ka cilvēkam jāmirst. Cik rūgti viņam bija mirt, un cik liels bija prieks augšāmcelties! Cik ļoti Jēzus priecājās atkal būt starp dzīvajiem dzīvs! Pamēģini uz brīdi aizvērt acis un izjust, ar kādu prieku Jēzus par jaunu baudīja dzīvību – nu jau bez baismās krusta un kapa ēnas pār to. Lūk, tas ir īstais Lieldienu prieks! To ir piedzīvojis tikai Jēzus. Tomēr viņš saka: “Es uz jums esmu runājis, lai mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.” /Jņ 15:11/ Jēzus grib, lai viņa prieks mājotu mūsos. Tā ir prieka pilnība. Pa īstam priecīgas Lieldienas ir tad, kad Augšāmceltā prieks mājo mūsos.

Kā tas var notikt? Jēzus pasaka recepti: “Lai mans prieks mājotu jūsos, es esmu runājis uz jums.” Jēzus ir uz mums runājis. Katrs viņa vārds ir ļoti dārgs. Jēzus vārdi ir durvis, pa kurām var ienākt Augšāmcelšanās prieks. Viņa vārdi māca dzīvi, kas aiztaupa daudz nevajadzīgu sāpju. Viņa vārdi sniedz mierinājumu nāves baiļu priekšā. Taču pats dārgākais Jēzus vārdos ir tas, ka tie ļauj iepazīt viņu pašu. Studējot evaņģēliju, varam iepazīt Jēzus dzīvi un mācību. Lūdzot ar evaņģēliju, varam viņu pilnīgāk iemīlēt. Mīlestība uz Kristu ir lielākā dāvana, ko dzīvē varam kārot. Pat pārbaudījumu krusts un zaudējumu ērkšķi var sniegt prieku, ja mīlestībā nesam to kopā ar savu Kungu. Ja dalāmies ar viņu vienā dzīvē, tad viņa prieks top mūsu prieks. Jēzus vārdi, ko atrodam evaņģēlijā, ir prieka pilnības avots.

Sakot “Priecīgas Lieldienas!“, es vēlu jums Jēzus vārdus. Tajos dzīvais un debesīs paaugstinātais Kristus joprojām ir mūsu vidū. Lasiet tos, ticiet tiem, lūdziet ar tiem, dzīvojiet ar tiem ikdienā, lai uz papīra rakstītais vārds atdzīvojas prātā un sirdī un top par iekšēji piedzīvotu patiesību. Kā olai pārplīst cietā čaumala un no tās izšķiļas jauna radība, tā lai no Jēzus vārdiem jūsu dzīvē izšķiļas augšāmceltā Kristus dzīvība un viņa paša prieks!

Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas arhibīskaps † Elmārs Ernsts Rozītis:

Atrast, kur tverties, kur glābties. Tiklīdz bērns jūtas nedrošs, viņš tiecas tikt pie tēva vai mātes, lai pieglaustos pie kājas vai citādi izjustu viņa klātbūtni un aizsardzību. Mazliet pieaugušam daudzas spēles saistās ar pārgājieniem un drošas vietas sasniegšanu. Tās attēlo dzīvi, kas saistās ar risku un daudz dažādiem apdraudējumiem, un ar mūsu cenšanos arvien atrast patvērumu. Psalmos mēs bieži dzirdam lūdzēja vārdus, kas šādu patvērumu meklē pie Dieva. Apdraudējumi var būt dažādi: ienaidnieki, apsūdzības, zvēri, dabas katastrofas, šaubas, nespēks, slimības, nāve. Patvērumu var meklēt tempļa svētā vietā vai arī tā Dieva klātbūtnē, kas no mums ir tikai lūgšanas attālumā.

Arī Jēzus meklēja šādu patvērumu pie Dieva. Evaņģēliju stāsti atšķiras – ar kādiem vārdiem, vai skaļi jeb drīzāk klusi, vai vairāk izmisumā jeb paļāvībā. Kopējais visos evaņģēlijos ir tas, ka Jēzus pirms krusta un pie krusta griezās pie Dieva, sava Tēva. Un visiem evaņģēlijiem kopēja ir Lieldienu vēsts: Dievs viņu izglāba no nāves, viņu augšāmcēla no mirušiem. Jēzum Kristum ir dota mūžīgā dzīvība, tādā kopībā ar Tēvu, ko nekas nevar šķirt.

Tas parāda ceļu arī mums. Mārtiņa Lutera pazīstamā dziesma sākās: “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils, Kur bēdās varam tverties, Augsts palīgs, kas mūs nepievils, Pie kā mēs varam ķerties.” Nekas dzīvi nevar darīt tik drošu un priecīgu kā Lieldienu vēsts. Lieldienu dziesmās savienojas Jēzus augšāmcelšanās un mūsu cerība un drosme: “Jēzus dzīvo mūžīgi, Debespriekā, debesgodā, Turos pie tā ticīgi, Viņā dzīvība man dota...” Un jau apustulis Pāvils secina, rakstot romiešiem (8:38–39): “Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!”

Tieši bērns, kas ir drošs, kas zina, kur tverties, atvērsies dzīvei un to iegūs. Pieaugušajam ne mazāk svarīgi ir apzināties to drošību, kas pāri visam, kas mūs var apdraudēt – zemestrīces, atoma draudi, saimniecisks sabrukums, personīgas traģēdijas. Lai mēs dzīvotu priecīgi šajā saulē, dzīvā kopībā ar Mūžīgo. Ko vairāk varam viens otram novēlēt?! Arī tieši latviešiem, tēvzemē un pasaulē izkaisītiem.

Romas katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts † Zbigņevs Stankevičs:

Kas ir augšāmcelšanās un dzīvība? Dzīvība pirmajā brīdī šķiet vienkāršāk saprotama. Tā nozīmē elpot, kustēties, ieaugt un novecot, priecāties un bēdāties, sapņot, īstenot sevi. Bet ko nozīmē augšāmcelšanās, un kāpēc tās ir sasaistītas kopā?

Lai to izprastu, šajos vārdos ir jāmeklē dziļāka jēga. Dzīvība nenozīmē tikai fizioloģisko eksistenci vien. Cilvēka dzīvībai un līdz ar to arī visai cilvēka dzīvei ir kāda dziļāka jēga. Un tā ir augšāmcelšanās. Cilvēks dzīvo, lai augšāmceltos mīlestības pilnai dzīvei kopā ar Dievu un cilvēkiem.

“Kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.” (Jņ 11, 26a) Katru dienu daudzi mirst fiziski, bet vēl vairāk garīgi, kad viļas tuvos cilvēkos, darbos un iespējās, valstī un taisnīgumā. Garīgā nāve iestājas pamazām, kad tiek ievainota un pazudināta cerība uz prieku, izdošanos, labā uzvaru mūsu dzīvē. Ja garīgā nāve pārņem dvēseli, tad cilvēks reizēm sāk ilgoties arī pēc fiziskās nāves. Vilšanās, vientulība vai bezspēcības izjūta par piedzīvoto netaisnību – ar to ir saskāries katrs. Tātad katrs tādā vai citādā veidā ir nobaudījis garīgo nāvi.

Kā varam pārvarēt garīgās nāves izpausmes mūsos pašos un mūsu sabiedrībā un atgūt ticību tam, ka jau šeit ir iespējama dzīve, kurā pārsvaru pār ļauno ņem taisnīgums un mīlestība?

Ticība Jēzum atgriež cilvēkam cerību tam, ka ir iespējama pilnvērtīga un jēgpilna dzīve, un izdziedina viņu garīgi. Tāds cilvēks atgūst dzīvesprieku un pat visgrūtākajās dzīves situācijās to nezaudē, jo apzinās, ka ar šo dzīvi nekas nebeidzas, patiesībā – tikai sākas. Sākas ceļš uz mīlestības pilno, mūžīgo dzīvi kopā ar Dievu.

Šie vārdi “Kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam!” nozīmē, ka jau šodien cilvēks var būt kopā ar Dievu, saņemt mūžīgo dzīvi un visas no tā izrietošās privilēģijas – piedošanu un pieņemšanu, izpratnes un mīlestības pilnu attieksmi pret tuvākajiem, darbaspējas, ar kurām var paspēt izdarīt visu nepieciešamo un neiztukšoties, prāta skaidrību par to, kas labs un kas ļauns, dzīvesprieku un veselīgu spēju novērtēt apkārt notiekošo. Kad Kristus augšāmcelšanās spēks ienāk mūsos, mēs kļūstam spējīgi iziet no ieslēgšanās savās personiskajās problēmās un lūgt brīvību un labklājību ne tikai sev, bet arī citiem cilvēkiem un pat tautām, kuras līdz šim uzskatījām par apspiedējiem un ienaidniekiem.

Diemžēl Latvijas nākotni apdraud rūgtums un spriedze, kas sakrājusies starp dažādām sociālajām un nacionālajām grupām. Ir svarīgi neļaut šiem ārdošajiem spēkiem ņemt virsroku. Dievs vēlas mums palīdzēt tos savaldīt, bet Viņš nelauzīs mūsu brīvo gribu. Tāpēc mūsu nākotne ir atkarīga no tā, ko izvēlēsimies paši. Ja mēs kā tauta gribēsim dzīvot sadraudzībā ar Dievu, tad pagātnes savainojumus Viņš pakāpeniski dziedinās. Dievs ilgojas mums palīdzēt dzīvot vienotībā ar Viņu un savstarpējā mīlestībā vienam ar otru. Bet tur, kur valda neiecietība, skaudība un vēlēšanās kaitēt otram, tur Dieva Gars tiek apbēdināts un atstumts aiziet. Mūsu vidū ir sakrājies tik daudz pāridarījumu, alku pēc taisnības, bet arī pēc atmaksas un atriebības, ka šīs emocijas var viegli izmantot, lai sarīdītu cilvēkus citu pret citu.

Tāpēc ir ļoti svarīgi sevī attīstīt brālīgu mīlestību pret katru, ko Dievs ir nolicis mūsu ceļā, bez izņēmuma. Augšāmceltā Kristus spēkā mēs varam mīlēt viens otru, kalpot viens otram, stiprināt un atbalstīt viens otru, neskatoties uz visu to, kas ir bijis pagātnē, un to, kas ir šodien, darot visu iespējamo, lai ikviens atbrīvojas no ļaunuma varas.

Ar vārdiem “Es Esmu augšāmcelšanās un dzīvība!” Jēzus aicina ikvienu pievienoties īstajai dzīvei – mīlestības pilnajai dzīvei kopā ar Dievu, kurā cilvēks netiek pazemots, bet, gluži pretēji, paaugstināts, atgūst savu patieso cieņu un iekšējo brīvību, kuru neviens vairs viņam nevar atņemt.

Priecīgus Kristus augšāmcelšanās svētkus!

Latvijas pareizticīgās Baznīcas Rīgas un visas Latvijas metropolīts † Aleksandrs:

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jņ 3, 16)

Šodien mums atspīdējusi Patiesības Dievišķā Gaisma – augšāmcēlies trīs dienas kapā dusējušais Dzīvībasdevējs Kristus Pestītājs. “Šodien viss gaismas piepildīts, debesis, zeme un pazeme: lai svin visa radība Kristus augšāmcelšanos, kurā stiprinās.” (Pashas kanona 3.dziesma)

Jā, Kristus patiesi Augšāmcēlies un mums atmirdzējusi diženā un svētītā Pasha. No šī brīža uz zemes nav brīnumaināku, brīnišķīgāku, svinīgāku un priecīgāku vārdu kristieša dvēselei kā šis diženais Pashas sveiciens:

Kristus Augšāmcēlies!

Aiz šiem vārdiem slēpjas noslēpumaini un neattēlojami notikumi, par kuriem brīnījās debesu Spēki. Nāves un elles Uzvarētājs nokāpa “zemes dzīlēs” un apgaismoja gūstītos ar augšāmcelšanās gaismu, Savas Valstības vēsti un ieveda Viņu svētīgajos debesu mājokļos.

Nedziestošā Kristus Augšāmcelšanās Gaisma atmirdzējusi arī visiem uz zemes dzīvojošajiem. Ar savu krusta nāvi un slavējamo augšāmcelšanos Kristus atbrīvo mūs no grēka verdzības un ved Dieva bērnus brīvībā. Mūsu nesamaksātais parāds ir atmaksāts, saites, kas mūs turēja naidnieka gūstā – sarautas. Un mēs, pareizticīgie kristieši, pateicoties Kristum, vairs neesam svešinieki, bet “savējie” Dievam.

Tagad upura Jērs atrodas mūsu priekšā, ne vairs slēpts simbolos, bet svētās Kristus Baznīcas diženajā noslēpumā, svētajā Euharistijā, kuru Kristus mums atstājis kā mūžīgu un pestījošu derību. Svētajā Vakarēdienā mēs savienojamies ar Augšāmcēlušos Pestītāju.

Mūsu Pasha ir mūžīgās, nebeidzamās Pashas svinību ar Kristu reāls pirmtēls nebeidzamās dzīves svētlaimībā.

Mēs, svētās pareizticīgās Kristus Baznīcas uzticamie bērni, “stiprināmies ar Kristus Augšāmcelšanos” tad, kad dzīvojam pēc Dieva baušļiem, sargājam ticību, turam dārgu Kristus Baznīcu un mīlam mūsu tuvākos. Kad ticam ne tikai ar prātu, ne “dvēselē”, bet ar visu savu būtību, savu uzvedību un kristīgo dzīvi.

Un lai nekādas dzīves likstas un maldi nespēj satricināt mūsu ticību, neliek mums atkāpties no Kristus likumiem. Lai laicīgie labumi mums nespēj slēgt ieeju mīlestības Valstībā un mūžīgajā dzīvē.

Kristus mūs aicina mīlestībai, bet šīs pasaules gars, lepnuma un patmīlības gars, šķelšanās gars reizēm pakļauj cilvēkus. Atsakoties no visa šī postošā, sekosim Kristum, Kurš mūs iemīlējis! Īpaši šajās pestījošajās dienās būsim līdzcietīgi pret tiem, kuriem nepieciešama mūsu palīdzība – trūcīgiem un vientuļiem cilvēkiem, atraitņiem un bāreņiem, daloties Augšāmcelšanās priekā. “Svētkos apgaismosimies, apkampsim cits citu, teiksim: brāļi! arī tiem, kas mūs nīst, piedosim visu augšāmcelšanās dēļ.”

Lai Augšāmcelušais Kungs stiprina mūs ar Savu Spēku, apgaismo mūsu prātus, sasilda mūsu sasalušās sirdis un izdzenā mūsu dvēselēs drūmos nīcības, nomāktības un bezcerības mākoņus. Šajos sarežģītajos materiālo grūtību laikos neļausim izmisuma un nomāktības garam pārņemt mūsu sirdis pavisam. Atcerēsimies, ka Kungs gaida mūsu ikviena atgriešanos un darbīgu mīlestības baušļa un gādības vienam par otru piepildīšanu. Ja visi, kuri tic Kristum, rūpēsies viens par otru un palīdzēs cits citam – tas arī būs Viņa baušļa piepildījums. Tādēļ atcerēsimies par Dievu, vērsīsimies pie Kristus ar stipru ticību, kvēlu lūgšanu un nešaubīgu cerību.

Visu Dieva man uzticēto draudzi sirsnīgi sveicu Gaišajos Kristus Augšāmcelšanās svētkos. Vēlu visiem mieru, kristīgu saprašanos, veselību, pestīšanu un neizsīkstošu Dieva Palīdzību.

Mūsu Kunga Jēzus Kristus, Kurš Augšāmcēlies no mirušiem, žēlastība un mana Virsgana svētība lai ir ar jums visiem!