Turpinājums

no 1.lpp.

Grieķijas un Latvijas attiecībās ir ierādīta vieta arī ES paplašināšanas un "Agenda 2000" jautājumiem, kā arī abu valstu sadarbībai attiecībā uz Eiropas integrāciju kopumā. Abas puses ir vienojušās par kopējiem ES veltītiem semināriem.

Runājot par divpusējām ekonomiskajām un tirdznieciskajām attiecībām, jāsaka, ka gaidāmā atbilstošo līgumu parakstīšana sekmēs mūsu sadarbību šajās jomās.

Grieķija ar lielu interesi un gandarījumu seko visaptverošajam Latvijas progresam, gatavojoties uzņemšanai ES. Mēs esam pārliecināti, ka šis progress būs izšķirošais faktors iespējami drīzai Latvijas iekļaušanai Eiropas valstu saimē bez jebkādām problēmām.

Prezidenta Ulmaņa vizīte Grieķijā un vīzu atcelšana abu valstu pilsoņiem (citu līgumu starpā) dos objektīvu ieguldījumu turpmākā mūsu divpusējo attiecību uzlabošanā.

— Kādu jūs iedomājaties mūsu divpusējo attiecību nākotni?

— Mūsu divpusējo attiecību nākotne ir cerīga, un to pamatā ir abu valstu griba vispusīgi veicināt sadarbību.

Līdz ar aukstā kara beigām un komunisma sagrāvi Grieķijai ir pavērušās jaunas iespējas. Grieķija vienīgā no Dienvidaustrumeiropas valstīm ir NATO un Eiropas Savienības locekle un vienīgā šī reģiona valsts ar stabilu demokrātiju un labi funkcionējošu, liberālu ekonomiku. Tas ļauj mums droši raudzīties nākotnē.

Grieķijas ārpolitika ir vērsta uz labu kaimiņattiecību, draudzības un sadarbības uzturēšanu ar visām valstīm. Tā balstās uz starptautisko tiesību un attiecību normu stingrāku ievērošanu. Tā sakņojas ticībā, ka visu valstu drošības labākā garantija ir tiesiskuma princips. Tas nozīmē, ka starptautiskās domstarpības, lai kad tās izceltos, ir risināmas mierīgā ceļā saskaņā ar vispārpieņemtām starptautiskām normām.

Grieķija atbalsta un aktīvi veicina Austrumeiropas valstu vēsturisko reintegrācijas procesu Eiropas sistēmā. Grieķijas politiskais kredo ir nesadalīta Eiropa bez pagātnes rētām.

Grieķijas ilgtermiņa ārpolitika ir veltīta mieram un drošībai pasaulē, tā ir vērsta uz dekolonizāciju un valstu pašnoteikšanos, palīdzību jaunattīstības un mazattīstītām valstīm, starptautisko un cilvēktiesību ievērošanu. Grieķija nosoda terorismu visās tā izpausmēs, iestājas par visu ANO dalībvalstu neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti, ANO hartas normu īstenošanu, ieskaitot demokrātisko principu par godīgu un sabalansētu visu dalībvalstu pārstāvniecību dažādās Apvienoto Nāciju struktūrās.

No minētajiem Grieķijas ārpolitikas pamatvirzieniem izriet, ka Latvijai un Grieķijai ir daudz kopīga un tās sekmīgi darbojas starptautiskajā arēnā, stiprinot fundamentālas vērtības un principus visas cilvēces labā.

Latvijai un Grieķijai ir bagāta kultūras vēsture, īpaši tas sakāms par tautas tradīcijām mūzikā un dejas mākslā. Latvijas kori, kas nesenā pagātnē piedalījās mūzikas festivālos Grieķijā, ir izpelnījušies jūsmīgas atsauksmes un publikas gaviles. Kas atteicas uz literatūru, mēs augstu vērtējam Latvijas tradīciju, kas sākās ap 1930. gadu — tulkot un izdot grieķu klasiķu darbus ar slavenu latviešu mākslinieku ilustrācijām.

Līgums par sadarbību kultūrā veicinās tālāku kultūras sakaru attīstību starp abām valstīm.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir skaidrs, ka attiecības starp mūsu valstīm turpinās attīstīties un piepildīsies kopējās intereses dažādās jomās, tādās kā ekonomika, tirdzniecība un kultūra (māksla, zinātne, humānistikas pētījumi u.c.), un es esmu pārliecināts, ka tālāka attiecību attīstība starp Latviju un Grieķiju būs ieguvums abām valstīm.

— Ko jūsu tautai nozīmē Neatkarības diena?

— Neatkarības diena (25. marts) ir vēsturiska diena jaunajai Grieķijas valstij. Kā zināms 1821. gada 25. martā sākās revolūcija. Tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs tajā laikā tā bija nacionālās atbrīvošanas revolūcija. Revolūcija notika mazā neatkarīgā Grieķijas valstī ar 800 000 iedzīvotāju, kurā ietilpa šādas provinces: Peloponēsa, Vidusgrieķija un Kiklādu salas. Tā bija valsts, kas tika izveidota saskaņā ar XIX gadsimtā valdošo politisko domu. 1832. gadā saskaņā ar Londonas līgumu Grieķija kļuva par neatkarīgu valsti. Taču cīņa par brīvību turpinājās vēl vienu gadsimtu, pirms visa grieķu tauta bija atbrīvota, sākot ar tādām provincēm kā Krēta un citas Egejas jūras salas, Epirus, Maķedonija un Trāķija; pēc tam Jonijas salas, kas līdz 1864. gadam bija pakļautas Lielbritānijai, un Dodekanēsa, ko līdz 1947. gadam pārvaldīja Itālija, tika pievienota Grieķijai.

Neatkarības dienā notiek dievkalpojumi, oficiālas parādes un tiek teiktas runas, lai godinātu varoņus, kas cīnījās par brīvību, un atcerētos vēsturiskos notikumus, kas izraisīja grieķu sacelšanos pret tolaik vareno Osmaņu impēriju.

Grieķijas tauta lepojas ar savu vēsturi un varoņdarbiem cīņās par brīvību un daudz dara, lai saglabātu šīs vērtības, un optimistiski raugās nākotnē kā Eiropas valstu saimes locekle, kas ir tautu un kultūru saime.

Atgriežoties pie vēsturiskajiem notikumiem, ir interesanti atzīmēt, ka neatkarību grieķu tauta iekaroja, ne tikai cīnoties par to, bet arī panākot trīs Eiropas lielāko valstu (Lielbritānijas, Francijas un Krievijas) diplomātisku un dažos gadījumos arī militāru atbalstu — toreiz tās visas trīs centās pakļaut jauno valsti savai ietekmei un bieži iejaucās tās iekšējās lietās.

Kad tika nodibināta jaunā Grieķijas valsts, tā bija pirmā nacionālā helēņu valsts šīs tautas gadsimtu garajā vēsturē. Pirms tam grieķi vai nu bija dzīvojuši politiski suverēnajās senatnes pilsētvalstīs, vai arī vēlāk tie bija iekļauti daudznacionālās impērijās. Atrodoties šo impēriju sastāvā, grieķu tauta saglabāja savas kultūras identitāti, un, kas ir vēl svarīgāk, katrā no tām viņiem bija nozīmīga loma.

Pēc manām domām, ir acīm redzams, ka līdzīgus faktus var viegli atrast arī latviešu tautas vēsturē. Neraugoties uz dažādu svešzemnieku kundzību, kas bieži mainījās, latvieši ir saglabājuši savas nacionālās iezīmes un Eiropas kultūru.

Agriežoties pie Grieķijas, jāatzīmē, ka grieķi, pat atrodoties turku jūgā, kas turpinājās gadsimtiem ilgi (no 1453. gada līdz 1821. gadam), spēja izveidot plaukstošas kopienas Anatolijā un kļūt par kultūras renesanses katalizatoriem kriestiešu vidū, kas bija sultāna valsts pavalstnieki Balkānos, kā arī ieņemt nozīmīgu vietu Osmaņu impērijas pārvaldē. Lai arī helēņi bija izkliedēti dažādās Osmaņu impērijas vietās, Konstantinopolē atradās Ekumeniskais patriarhāts, kas bija vienojošs centrs un tādējādi pierādīja kristīgās ticības spēku.

Kas attiecas uz mūsdienām, jāatzīmē, ka Eiropas Savienībai grieķu tautas dzīvē ir īpaša nozīme. Izlauzties no nacionālās valsts ierobežojumiem un struktūrām XIX gadsimta garā, dzīvot un strādāt plašākā Eiropas telpā, sadarbojoties ar citām Eiropas Savienības valstu tautām, šķiet, patiesi atbilstu grieķu tautas vēstures īpatnībām.

— Vai jūs varētu komentēt pēdējos notikumus jūsu valstī, gan politikā, gan ekonomikā?

— Grieķijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij, kas atrodas stratēģiski svarīgā reģionā Eiropas dienvidaustrumos, ir izšķiroša loma miera saglabāšanā, ekonomiskā un sociālā progresa veicināšanā šajā reģionā, kā arī šī reģiona sekmīgā integrācijā Eiropas struktūrās.

Grieķijas dažādās iniciatīvas — pēdējā Kosovas jautājumā, kas ir ļoti svarīga — ir vērstas uz to, lai saglabātu mieru un stabilitāti Eiropas dienvidaustrumu plašajā ģeogrāfiskajā reģionā. Apstāklis, ka Grieķija ir vienīgā Eiropas Savienības dalībvalsts Balkānos, piešķir īpašu nozīmi tās lomai šī reģiona vispārējā attīstībā.

Grieķija nepārprotami atbalsta Eiropas Savienības paplašināšanu, uzņemot tajā Viduseiropas un Austrumeiropas desmit kandidātvalstis, ieskaitot Kipru, un mēs iestājamies par visu kandidātvalstu vienlaicīgu un globālu iesaistīšanu uzņemšanas procesā. Tajā pašā laikā Grieķija palīdz valstīm, kas atrodas tai kaimiņos, tas ir, Balkānu valstīm, veikt nepieciešamās izmaiņas institūcijās, lai tās varētu pielāgoties Eiropas Savienības vispārējiem likumiem. Īstenojot šīs izmaiņas, kas ir ilgstošs process, Balkānu valstis — kā arī visas pārējās kandidātvalstis — varēs nākotnē izvairīties no problēmām, kas varētu rasties, tām pievienojoties Eiropas Savienībai.

Pēdējos dažos gados Grieķija ir sasniegusi ievērojamu progresu daudzās tautsaimniecības nozarēs. Pašreiz Grieķijas ekonomiskā politika ir vērsta uz to, lai pakāpeniski izpildītu konverģences kritērijus, lai pievienotos Eiropas Monetārajai savienībai. Grieķijas politiķi ir izvirzījuši mērķi pievienoties Eiropas Monetārajai savienībai līdz 2001.gadam, vienu gadu pirms vienotās valūtas (eiro) nonākšanas faktiskajā apritē. Šajā kontekstā var piebilst, ka Grieķijas valūta drahma jau ir iekļauta — no 1998.gada 13.marta — Eiropas Savienības valūtas maiņas kursa mehānismā, kas ne tikai palielina Grieķijas valūtas stabilitāti, bet arī atvieglo pievienošanos Eiropas Monetārajai savienībai.

Grieķijas ekonomiskās attīstības perspektīvas palielinās, paveroties jaunām tirdzniecības un investīciju iespējām, ko nodrošina Dienvidaustrumeiropas valstu un Melnās jūras reģiona pāreja uz demokrātiju un brīvā tirgus ekonomiku.

— Ko jūs gribētu novēlēt mūsu lasītājiem un Latvijas tautai?

— Mans vissirsnīgākais novēlējums ir — lai Latvija pēc iespējas ātrāk iekļautos Eiropas valstu saimē, iestājoties Eiropas Savienībā, un tādējādi ar savu klātbūtni un dinamismu palīdzētu stiprināt Eiropas drošību un aktīvi darbotos Rietumeiropas valstu savienībā un, ja iespējams, iekļautos arī citās transatlantiskās drošības struktūrās.

1998.gadā Latvijas Republika svinēja savas valsts dibināšanas 80. gadadienu. Tas nebija viegls laiks. Mēs visi zinām, ko pārcietusi jūsu tauta karos, deportācijās un piespiedu emigrācijā. Grieķu tautai nav grūti saprast jūsu jūtas. Grieķi cīnījās par brīvību grūtos apstākļos un tāpēc tāpat kā latvieši saprot, cik liela nozīme ir tādām vērtībām kā brīvība un demokrātija.

Mūsu valstīm ir daudz svarīgu un kopēju ideālu, kuru pamatā ir miers un drošība pasaulē, tiesiskums un demokrātija.

Starp daudziem citiem jautājumiem kultūrai ir nozīmīga loma mūsu valstu attiecībās.

2001.gadā Rīga svinēs savu 800.gadadienu kopš tās dibināšanas. Līdz tam laikam Rīga būs — citu pilsētu starpā — Eiropas kultūras galvaspilsēta. Kā mēs visi zinām, kultūra ir vērtība, kas pieder visiem, un tās mērķis ir izmantot daudzu indivīdu atšķirīgo izcelsmi un pārliecību.

2004.gadā Grieķijā notiks olimpiāde. Mūsu valsts ir izvirzījusi mērķi paralēli olimpiādes sacensībām sportā sarīkot kultūras olimpiādi, kas atbilst sākotnējai vēsturiskajai praksei. Tajā pašā laikā Grieķija izstrādā plānu, kā īstenot ideju par olimpisko pamieru olimpiādes laikā.

Nobeigumā gribu pievērsties vēl vienam svarīgam jautājumam. Latvijā dzīvo neliels skaits grieķu izcelsmes cilvēku. (To saknes ir Melnās jūras reģionā). Pēc mūsu aprēķiniem, to kopējais skaits nepārsniedz simtu un apmēram 50 cilvēku dzīvo Rīgā. Šī mazā kopiena zināmā mērā varētu uzcelt draudzības tiltu starp Grieķiju un Latviju.

Es no visas sirds vēlu jūsu lasītājiem daudz laimes, labklājības un mieru, dzīvojot valstī, kas raugās nākotnē ar pašpaļāvību un kur visi iedzīvotāji var justies ērti un dot savu ieguldījumu valsts uzplauksmē. Panākt, lai sabiedrībā notiktu izmaiņas, kuru rezultātā uzlabotos dzīves apstākļi, nav viegli, un tas prasa atturību un pacietību, nezaudējot cerību un ticību. Es esmu pārliecināts, ka latviešiem piemīt realitātes sapratne un pragmatisms, kas ļauj tiem ar pārliecību raudzīties nākotnē un sasniegt izvirzītos mērķus, to starpā ir arī mērķis dzīvot saliedētā sabiedrībā, jo Latvijas Republikai ir tāds nodoms un tā pieliek visas pūles, lai to sasniegtu.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors,

"Latvijas Vēstneša"

(Gunta Štrauhmane, Juris Afremovičs) tulkojums no angļu valodas