Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Guna Kaminska, Viktorija Jarkina. Latvijas advokatūrai deviņdesmitā gadadiena

“Mainās advokātu paaudzes, bet nedrīkst mainīties ieliktie Latvijas advokatūras principi un pamati kopsakarībā ar tiesas sistēmas pamatiem. Kas necildina un nespodrina savas profesijas godu, kas nemācās no pagātnes kļūdām, nevar cerēt uz tās godināšanu no citiem,” tā savā uzrunā advokatūras 85.gadadienā teica zvērināta advokāte Ilze Krastiņa. Advokatūras pamatprincipu ievērošana ir īpaši aktuāla, jo zvērināti advokāti ir tiesu sistēmai piederīgas personas, kas papildus uzliek atbildību katram zvērinātam advokātam atsevišķi, kā arī advokatūras institūtam Latvijas Republikā kopumā. Vispāratzīta ir nostādne – advokatūra ikvienā valstī var attīstīties, ja ir divi galvenie nosacījumi: 1) advokatūra ir brīva un neatkarīga profesionāla korporācija; 2) advokatūrai ir stingra iekšējā disciplīna ar ieaudzinātu augsti profesionālu ētiku un izkoptām tradīcijām. Abi norādītie nosacījumi ir iekļauti Latvijas Republikas Advokatūras likumā kā advokatūras un zvērinātu advokātu darbības principu pamatregulējošā tiesību aktā.

• Olafs Cers, Laura Ratniece. Vai valsts amatpersonas statuss ir priekšrocība administratīvajā procesā

“Jurista Vārdā” jau iepriekš rakstīts par iespējamiem tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumiem administratīvajās tiesās. Tā kā šī problēma pastāv joprojām, autori ar rakstu vēlas raisīt diskusiju par iespējamiem Satversmes 91.panta pārkāpumiem, izskatot administratīvos pārkāpumus ceļu satiksmē. Administratīvo tiesu praksē ir nostiprinājusies tendence, ka situācijās, kad nav tiešu un pārliecinošu pierādījumu, kas nepārprotami apliecinātu personas vainu, iespējams, izdarītajā ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumā, administratīvās tiesas privātpersonas pieteikumu noraida, izmantojot formālu argumentu: nav pamata neticēt valsts amatpersonai – Ceļu policijas inspektoram, jo nav pierādījumu, kas liktu apšaubīt tā objektivitāti. Proti, ja Ceļu policijas inspektors apgalvo, ka persona ir izdarījusi pārkāpumu, piemēram, pārsniegusi atļauto braukšanas ātrumu, tad Ceļu policijas inspektora teiktajam a priori tiek piešķirta augstāka ticamības pakāpe, neskatoties uz to, ka nav neviena cita neapstrīdama pierādījuma, kas to apliecinātu. No tā savukārt izriet, ka privātpersona šādā situācijā netieši tiek nosaukta par meli. Pēc raksta autoru domām, šāda tiesas argumentācija ir pretrunā demokrātiskas valsts iekārtai un neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 91.pantam.

• Valters Diure. Ieskaits un izslēdzošais ieskaits

Katrs jurists ir saskāries ar tādu tiesību institūtu kā ieskaits, taču tādi specifiski ieskaita paveidi kā izslēdzošais ieskaits vai prasījumu un saistību neto ieskaits var nebūt tik pazīstami. Šis raksts ir veltīts ieskaita (Civillikuma 1846. un turpmākie panti), izslēdzošā ieskaita (Finanšu nodrošinājuma likuma 9.pants), prasījumu un saistību neto ieskaita (Kredītiestāžu likuma pirmā panta 53.punkts) analīzei, kā arī to piemērojamībai maksātnespējas procesos, lai iepazīstinātu lasītājus ar ieskaita, izslēdzošā ieskaita, neto ieskaita un citu pēc būtības līdzīgu nosacījumu regulējumu Latvijas tiesību normās, kā arī ieskaita nosacījumu pielietojumam juridisko personu un kredītiestāžu maksātnespējas procesos. Pētītie jautājumi ir īpaši aktuāli un svarīgi finanšu tirgus dalībniekiem, kas slēdz finanšu tirgus darījumu līgumus un vēlas iekļaut nosacījumus par neto jeb izslēdzošā ieskaita piemērošanu. Darījumos ar finanšu instrumentiem ir iespējams ar samērā nelielu sākotnējo ieguldījumu veikt daudzas finanšu tirgus transakcijas (piemēram, daudzkārt pirkt un pārdot valūtu, atvasinātos finanšu instrumentus vai vērtspapīrus) par summām, kas ir nozīmīgi lielākas nekā sākotnējais ieguldījums, jo galu galā tiek veikti norēķini par transakcijās iegūto rezultātu.

“Jurista Vārda” redakcija

www.juristavards.lv