Exegi monumentum — ir uzcelts piemineklis

Mūsu rokās — prof. Jāņa Stradiņa monogrāfija "Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības"

Prof. Heinrihs Strods — "Latvijas Vēstnesim"

Ir uzcelts nezūdams piemineklis Latvijas zinātnei, tautai un autoram. Nezūdams piemineklis, bet šoreiz ilga zinātniska darba rezultāts, ar garu un rokām veidots. Lielākā un saturā bagātākā Jāņa Stradiņa daudzo nozīmīgo grāmatu klāstā. Tādas ir pirmās domas, kas rodas, šo nupat iznākušo grāmatu lasot.1Kultūras neatkarība, ekonomiskā neatkarība un politiskā neatkarība — tādi ir bijuši latviešu tautas ceļa galvenie posmi XIX — XX gadsimtā.

Tāpēc, pirmkārt, darbs apsveicams ar to, ka zinātnes attīstība Latvijā skatīta plašās hronoloģiskās robežās (1815–1998), aptverot gandrīz divsimt gadus, sniedzot iespēju izsekot zinātnes attīstībai visos minētajos mūsu tautas attīstības posmos. Tāpēc mūsu rokās drīzāk ir Latvijas zinātņu vēsture, jo pirmajos simt gados valsti un zinātņu akadēmiju izveidot neizdodas.

Otrkārt, autora izvēlētā periodizācija un grāmatas struktūra iebildumus neizraisa. Taču, vai nepārtrauktus zinātniskus pētījumus Latvijā neuzsāka jau 1792.gadā dibinātā Vidzemes vispārnoderīgā un ekonomiskā biedrība, vēl jāpārdomā.

Treškārt, šinī grāmatā ir izmantota un citēta tik plaša zinātnes vēstures literatūra, ka šī dižgrāmata šā vārda labākajā nozīmē ir ne tikai plašākais Latvijas zinātnes vēstures pētījums, bet vienlaikus arī plašākais zinātniecības bibliogrāfiskais rādītājs un mūsu izcilā zinātnes vēsturnieka profesora Jāņa Stradiņa bibliogrāfiskais rādītājs. Recenzējamā grāmata liecina, ka labu darbu par šo tēmu var uzrakstīt, arī balstoties galvenokārt uz literatūru. Taču neapšaubāmi darbs vēl uzlabotos, ja nākamie vēsturnieki vairāk izmantotu LKP CK arhīva, LKP LPSR ZA partijas komitejas arhīva, LPSR ZA institūtu partijas organizāciju, kā arī LPSR MP un ministriju arhīvu fondus.

Ceturtkārt, grāmatas pamatos ieguldīts plašs rakstīto vēstures avotu loks, sākot no Latvijas arhīvu materiāliem, vēstulēm un atmiņām, beidzot ar autora un citām dienasgrāmatām un ilggadīgiem personīgiem vērojumiem.2 Tas sniedz labu zinātnisku pamatu autora secinājumiem.

Piektkārt, grāmatā no vāka līdz vākam vērojams, es gribētu teikt, tipiski stradiņiskais, inteliģenti esejiskais akadēmijas darbinieku un iestāžu vērtējums, kam, sevišķi runājot par okupācijas laiku, ir vairāk grēku piedošanas nekā nosodīšanas raksturs. Kaut arī uz pēdējo autoram bija pilnas tiesības un nosodīt arī bija ko, pat nebaidoties bībeliskā "netiesājiet, lai arī jūs netiktu tiesāti". Rezultātā kompartokrātijas darbība nereti tikai klusi pieminēta, jo iespējams, ka laikabiedram tā pienākas un tāds pašreiz mūsu valstī ir šīs pagātnes daļas vērtēšanas modelis. Taču gribētos minēt, ka Eiropā ir arī citi šī laikmeta vērtēšanas modeļi, sākot no dekomunizācijas cauri deleģitimācijai līdz komunistiskā totalitārisma attaisnošanai. Nostājoties pēdējā pozīcijā, rodas iespaids, ka "vadošā un virzošā spēka" loma LPSR ZA darbā nepietiekami atklāti izsvērta. Latvijas kompartijas arhīvs liecina, ka pat visi LPSR ZA prezidenti, viceprezidenti, prezidija locekļi un akadēmiķi vispirms tika "ievēlēti" LKP CK biroja sēdēs un tikai pēc tam vienbalsīgi ievēlēti LPSR ZA pilnsapulcēs. Tāpat piešķirtas arī akadēmiskās prēmijas, ordeņi u.c. Caurlaide uz šīm vietām, protams, ar retiem izņēmumiem bija PSKP biedru karte. "Partijas biedru kartes," kā 1986. gadā rakstīja Arturs Grava, "nav atrodamas ceļmalās, bet gan dziļās mēslu bedrēs. Kad impērija bruks, tad rokas nebūs viegli nomazgāt"3. Taču šodien tikai retais uzskata par vajadzīgu tās nomazgāt, bet pārējie atzīst, ka tās vienmēr bijušas tīras...

Piekrītot autoram, ka "Zinātņu akadēmijas vēsture ir arī Latvijas konformisma, nenoteiktas, bezmugurkaulainības, kompromisu un pielāgošanās vēsture"4, šai domai būtu jāplūst cauri visai recenzējamai grāmatai. To patiesībā autors arī pasaka postskriptā: "Komunistiskā režīma jeb, kā toreiz sacīja, padomju varas laikā zinātnei pauda ārēju godu, bet centās lielā mērā to padarīt par režīma kalponi, kaut vai impērijas militarizēšanā vai totalitāru, pseidosociālistisku ideju indoktrinizēšanā."5 Taču to vienā otrā vietā varēja atzīt arī grāmatā.

Ja Vācijā vēsturnieki deviņus gadus pēc kara sāka skatīties savai nacistiskajai vēsturei tieši acīs un saukt toreiz notikušo savos vārdos, tad Latvijas vēsturnieki vairākumā vēl atpaliek no tā laika vācu vēsturniekiem vismaz soli. Arī deviņus gadus pēc šīs totalitārās diktatūras krišanas kā toreiz Vācijā, tā pašreiz Latvijā varas pozīcijās vēl stingri turas bijušie, sevišķi ekonomiskajās pozīcijās, kompartijas raktajos ierakumos.

Sestkārt, profesora J.Stradiņa grāmatā daudz Latvijas vēsturē paliekošu atzinumu un secinājumu, kurus īsā recenzijā pat daļēji uzskaitīt nav iespējams. Vairākus no tiem apstiprina arī Latvijas augstskolu vēstures pētījumi. Tā, piemēram, svarīgs ir autora atzinums, ka 1951.gadā LPSR ZA no vietējās Zinātņu akadēmijas pārvērtās par lielvalsts zinātnisko centru6, ka par nopietnāku zinātnisko darbu var runāt no 1965. līdz 1988. gadam7, par jaunās Latvijas augstskolās izaugušās zinātnieku paaudzes lomu šajos gados u.c. LZA prezidents J. Stradiņš Latvijas vēturniekiem pārmetis pētījumu tematisko šaurību. Recenzējamā grāmatā autors šo trūkumu centies novērst, uzsverot LPSR ZA organizatoriskos un idejiskos sakarus ar bijušās PSRS ārzemju zinātniskajām iestādēm un organizācijām, kaut arī atzīst, ka sakari ar ārzemēm notikuši VDK kontrolē. Varbūt tāpēc tie šodien vēl nav pietiekami skaidri un atgādina ledus kalna virsotni jūrā. Tāpat maz jūtami LPSR ZA institūtu pētījumi PSRS militārajam kompleksam, kas pat LVU veidoja desmitus procentu no finansējuma kā līgumdarbi un bija autora uzsvērtā Latvijas PSR ZA zinātniskā darba lielvalstiskošanas neatņemama sastāvdaļa. Turpmākajiem pētījumiem jānoskaidro, kā LVU zinātniskā centra pārvēršana tikai par kadru kaltuvi ietekmēja zinātnes attīstību Latvijā apstākļos, kad tikai apmēram divdesmit gadus pēc nodibināšanas LPSR ZA sāka sniegt nopietnu zinātnisku produkciju.

Mēģinot vērtēt LPSR ZA darbības laiku, jāapzinās, ka kvalitatīvi, monogrāfijas formā (kāda, bez šaubām, ir recenzējamā grāmata) pētīt zinātnes attīstību laika posmā, kad vēl nav monogrāfiski izpētīta Latvijas politiskā, saimnieciskā un kultūras vēsture, ir grūti un vairākās jomās pat neiespējami. Tomēr rodas iespaids, ka autors ar savu erudīciju un enciklopēdiskajām zināšanām zinātnes vēsturē starp Scillu un Haribdu ir izceļojis droši. Principā šādu hronoloģiski un teorētiski plašu grāmatu var uzrakstīt tikai autoru grupa. Šoreiz šī profesora J.Stradiņa dāvana Latvijai un LZA pusgadsimta jubilejā bija iespējama tāpēc, ka to rakstījis līdz šim izcilākais Latvijas zinātnes vēsturnieks, zinātnes vēstures organizētājs, kuram par šo vai tuvām tēmām aizmugurē jau pētījumu gadu desmiti un darbu simti. Šī grāmata ir unikālas personības izcils darbs. Jācer, ka arī nākamais gadsimts Latvijai dāvinās līdzīgu personību un līdzīgu darbu, kaut arī mazai tautai tas maz ticams.

Latvijas zinātnes vēsturei ir laimējies, ka viens no ilggadīgiem Zinātņu akadēmijas locekļiem, un, kā raksta pats autors "viens no pārvērtību ideologiem"8 ir arī Latvijas zinātnes vēstures vadītājs, kas kompetenti var spriest par akadēmijas likteņgaitām. Protams, jāpiekrīt autoram, ka "grāmata pauž vienīgi autora nostāju", kā tas ir normāli katrā demokrātiskā sabiedrībā. Pie autora piebildes, ka "Jaunu LZA vēsturi tuvākajā nākotnē diez vai kāds rakstīs"9, jāpiezīmē, ka paredzamā nākotnē, manuprāt, viens autors nekad to nespēs uzrakstīt. Taču ceru, ka šo grāmatu lasīs daudzi un "šajos laikos grāmata neiznāk tāda kā epitāfija Latvijas zinātnei."10 Kaut arī autora minētajam birkavisma nevērīgumam pret zinātni pēdējā laikā pievienojies arī Daiņa Īvāna konstatētais "šloseriskais idiotisms", jācer, ka Latvijas zinātne attīstīsies un tās prezidents vēl pēc 50 vai 100 gadiem rakstīs optimistiskāk un turklāt latviešu valodā.

Profesora J.Stradiņa grāmata labi ilustrēta ar pirmreizēji publicētiem dokumentāliem attēliem, taču jāsaka, ka to kvalitāte izdevniecībā "Zinātne" tālu atpaliek no attēlu kvalitātes vairākās citās izdevniecībās. Grāmatu labi papildina pielikumā publicētais LZA locekļu un goda locekļu saraksts, personu rādītājs, kā arī Latvijas un ārzemju institūciju un saīsinājumu rādītājs. Ārzemju lasītājam grāmatā orientēties palīdzēs samērā plašie rezumējumi angļu, vācu un krievu valodā.

Latvijas tautas, tāpat kā zinātnes, nākotne jāmeklē arī Latvijas un Latvijas zinātnes vēsturē. To spoži ar savu gara spēku un neatlaidību veicis profesors J.Stradiņš. Vai nākotnē zinātne Latvijā mirdzēs spožāk? Vai profesora J. Stradiņa pārliecinoši atainotajai zinātnes ieceļošanai no Eiropas tagad neseko daudzu zinātnes gudro galvu atkalaizcelšana atpakaļ uz Rietumiem?

Quo vadis, Academia ?11 — ar šādu jautājumu pēdējās nodaļas virsrakstā autors pabeidz šo monumentālo grāmatu, to jautājot trešajai tūkstošgadei. Profesors J.Stradiņš ir uzcēlis nezūdamu pieminekli, bet vai nākotnē Latvijas zinātne un zinātnes vēsture tādu cels?

------------------------------------

1Stradiņš Jānis. Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības. —Rīga: Zvaigzne, 2 Divās daļās, I daļa. — 1998. –712 lpp.

2Turpat, 11.lpp.

3A.Grava. Ar citiem ieročiem//Arhīvs.–XXVI.–Melburna, 1986.–16.lpp.

4Jānis Stradiņš. Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības. –Divās daļās, I daļa. –Zinātne. —Rīga, 1998.–644.lpp.

5Turpat.

6 Turpat, 212. lpp.

7 Turpat, 260. lpp.

8 Turpat, 640. lpp.

9 Turpat, 639. lpp.

10 Turpat, 645. lpp.

11 Turpat, 585.–603. lpp.