Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

"Mums katram jāmācās izprast un vērtēt"

Turpinājums no 1.lpp.

Tad ir jautājums — kāpēc mums vajadzēja Saeimā apstiprināt piemiņas dienu, ko puse sabiedrības atzīst un puse sabiedrības neatzīst. Tā jau ir šī šķelšanas māksla, kas šinī gadījumā izdevusies pagājušajam parlamentam. Bet es negribu dramatizēt arī 16. martu, es esmu ļoti pārliecināts, ka daudzi klausītāji šobrīd nemaz tā īsti nesaprot, kādā lietā mēs tagad mēģinām iedziļināties, un viņi šodienu pavadīs, kā es saku, katrs savās darba gaitās un katrs pēc savām iecerēm un plāniem. Un tā nebūs diena, kuru mēs varēsim atcerēties kā tādu drūmu notikumu, nekādā gadījumā. Es rīt aicināšu visas karavīru biedrības pie sevis pilī un lūgšu viņus būt ļoti pārdomātiem, izturētiem, korektiem. Un man ir pārliecība, ka viņi to spēj un viņi to izdarīs. Protams, vienmēr jārēķinās ar pretējo pusi un ar dažādu neparedzētu masu kustību viedokli, ka var sākties kādas nelielas provokācijas vai aizvainojumi, apvainojumi, pat rupju vārdu apmaiņas, tāpēc nevajadzētu dot tādu iespēju un iemeslu, un nevajadzētu arī Brīvības pieminekli nostādīt neērtā situācijā. Kaut arī tas ir būvēts no akmens, tam tomēr ir sava dvēsele, sava sirds un sava pagātne, nākotne, un ar pretrunīgiem pasākumiem Brīvības pieminekļa piekājē mēs tikai apēnojam šo mums svēto vietu, mēs to esam arī šad tad darījuši, bet es negribētu, lai tā notiktu arī šinī reizē.

— Jūs tiekaties ar premjeru, kā tas ir ierasts, ik nedēļu vismaz reizi. Vai arī ar Krištopana kungu esat runājuši tieši par šo jūsu minēto valdības gatavību varbūt iespējamai provokācijai...

G.Ulmanis:

— Jā, šeit ir jautājums, kas varbūt ir vissmagākais, ko saprot gan Latvijas iedzīvotāji, gan arī ārpasaule. Saeima pieņem to kā svinamo dienu, un valdība rekomendē šai svinamā dienā neko nopietnu nedarīt, teiksim tā, saistībā ar šo atzīmējamo dienu. Un tas liecina, ka mēs neesam līdz galam šo lietu izdomājuši. Bet arī nevajadzētu daudz pārmest ne parlamentam, ne valdībai, tā ir mūsu skola, tās mūsu kļūdas, un, pieņemot šo 16.martu kā atzīmējamo dienu, tā bija kļūda. Tā bija kļūda no manas puses, un tā bija kļūda no parlamenta puses, šobrīd mēs šo kļūdu labojam, un es domāju, ka mēs ar godu arī to labosim kopā ar iedzīvotājiem un iedzīvotāju atbalstu.

— Jā, ceru, ka tā arī notiks. Valdības simt dienas, tas arī gluži svaigs notikums, protams, arī tikšanās vērts ar valdības vadītāju. Vai jūs tāpat kā Krištopana kungs esat apmierināts ar jaunās valdības paveikto?

G.Ulmanis:

— Es tik vienkāršoti negribētu teikt, tas ir tā — var apmierināts būt ar pusdienām, var būt apmierināts ar laiku vai ar kādu vienu padarītu darbu, bet ziniet — šī valdība grib strādāt. Šī valdība grib strādāt, un droši vien iedzīvotāji ir arī pareizi novērtējuši, ka viņi šais simt dienās ir izteikuši visus savus darba metus, virzienus, ko viņi gribētu veikt. Simt dienās neko tādu radikālu valsts mērogā arī nevar paveikt, un diez vai tas vispār būtu vajadzīgs. Bet es ticu, ka šī valdība ir spējīga strādāt ilgāku laiku, ir nopietna valdība, un šī valdība mācās katru dienu. Es varētu minēt daudzus piemērus, gan par premjeru runājot, gan par ekonomikas ministru runājot, kas tik daudz tika daudzināts, gan arī par Ārlietu ministrijas darbu. Mēs reāli izprotam šo situāciju un no dienas dienā uzlabojam darba stilu, kvalitāti, un es ticu, ka šī valdība var strādāt ilgu laiku. Protams, tiekoties ar premjeru simt dienu sakarā, — tā bija, kad mēs kopā atklājām Satversmes tiesas ēku Rīgā, — es viņam izteicu vēlējumu, lai tie plāni un tās ieceres, kas simt dienās ir izstrādātas, realizētos vismaz nākamajās 300 dienās.

— Kas, jūsuprāt, sagaida valdību kā tāds grūtākais un visgrūtāk veicamais turpmākajās dienās?

G.Ulmanis:

— Privatizācija — viena lieta. Otrais — savu darbību veikt tā, lai par to zinātu, lai to izjustu un saprastu Latvijas iedzīvotājs. Šobrīd es domāju, ka valdība, — ja varētu arī viņus pakritizēt, — vāji orientējas Latvijas lauku problēmās. Ne tikai lauksaimniecībā vai zemkopībā, bet tajā, kas notiek lauku pagastos, apdzīvotās vietās, pilsētās, lai mums būtu ne tikai Rīga, Ventspils, Liepāja, Daugavpils. Bet es domāju, ka tā prakse, kas bija pirms trīs četriem gadiem, kad lauku vidē katru nedēļu ministri aizbrauca, bija pat savā laikā noteikta zināma kārtība, ka katram ministram reizi nedēļā vajadzēja pabūt kādā lauku apdzīvotā vietā, ir aizmirsta, daudzi ministri šobrīd īsti labi nemaz nejūt un neorientējas, kas notiek lauku vidē. Bet aizbrauciet uz tādu pilsētiņu kā Varakļāni, kur dzīvo divarpus tūkstoši iedzīvotāju un kur praktiski nav izveidojusies neviena nopietna darba vietu struktūra vai organizācija. Jā, ir atsevišķas darba vietas, bet, kad pensionāru skaits sasniedz 40 procentus un kad no strādājošajiem vairāk nekā 15 procenti ir bezdarbnieki, tad ir jautājums — kā mums attīstīt tālāk laukus. Un te nav runa tikai par to, vai sēt rudzus vai kartupeļus stādīt, bet šeit ir jautājums — kā mums savu mazo un vidējo uzņēmumu strukturēt tā, lai šo efektivitāti izjustu Latvija kopumā, ne tikai lielās pilsētas. Es domāju, ka lielās pilsētas ir ļoti labu tempu uzņēmušas.

— Tādā gadījumā jautājums par speciālistiem valdībā. Jūs sakāt — tā ir valdības atbildība un varbūt valdības grūtākais posms, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija...

G.Ulmanis:

— Lauku attīstība nav tikai vide un reģionālā attīstība, lauku attīstība praktiski skar katru ministriju, katru ministru — gan izglītības, gan labklājības, gan satiksmes ministru. Iepriekšējais satiksmes ministrs bija ļoti biežs viesis laukos, un arī tie negatīvie piemēri, kas bija kādreiz gan Liepājas pusē, gan Valmieras pusē, — tie deva iepriekšējam satiksmes ministram ļoti labu pieredzi, ļoti labu skolu, arī ieskatu, kas notiek laukos. Bet tā ir tāda viena problēma, par ko es domāju, — ka mums vajadzētu — un tas ir mans vēlējums valdībai šais simt dienās — vairāk pievērst uzmanību lauku attīstībai, reizē ar to arī valsts attīstībai kopumā.

— Tā nu ir iznācis, ka mēs neesam tikušies un tieši šī ziņa arī nākusi šai laikā no laukiem, no provinces, es šeit domāju traģēdiju Gulbenē. Pirmajā brīdī pēc notikušā tas izraisīja sabiedrības sašutumu, dusmas un, protams, arī līdzcietību. Un tikpat strauji tika sākts runāt par bērnu iestāžu aizsardzību, kas daudziem šķita kā mērķis, kas būtu steidzami, steidzami jāsasniedz. Vai, jūsuprāt, tas ir tas, par ko būtu jārūpējas primāri?

G.Ulmanis:

— Redziet, pirmais emocionālais iespaids jau ir uzreiz — ķeriet zagli! Bet pēc tam jau ir jāsāk skatīties, kāda ir situācija kopumā un kur tai problēmai ir saknes. Un es domāju, ka mēs nenoliksim pie katras bērnu iestādes policistu ar automātu vai ar ko vājāku, bet ir jāveido šī organizācija tā, lai paši cilvēki arī atbildētu par to, kāda ir kārtība šajā organizācijā. Es nezinu, kā tagad ir, bet kādreiz bija vismaz tāda sistēma, ka durvis bija vai nu pieslēgtas, vai bija kāds drošinātājs ķēdes veidā vai kaut kas tamlīdzīgs uz durvīm, katrs garāmgājējs nevarēja ieskatīties bērnudārzā un izstaigāt bērnudārza telpas. Būtībā tā ir nenormāla situācija. Ja reiz mēs savā dzīvoklī turam durvis aizslēgtas, bieži vien aiz daudzām atslēgām, un uzmanāmies, lai kāds svešs neienāk, tad tieši tādai pašai attieksmei ir jābūt arī pirmsskolas vecuma bērnu iestādēs, ka katrs svešs cilvēks jau ir zināms notikums, notikums ar satraukuma zīmi. Tas būtu viens, bet es domāju, ka ir jāstrādā arī Izglītības un zinātnes ministrijai, Kultūras ministrijai, jāstrādā gan mūsu televīzijai, radio, masu medijiem, ko tad mēs propagandējam, ko mēs rādām sabiedrībai. Un — par nāvessodu es joprojām palieku savos uzskatos. Protams, tiesa lems, kādu sodu šim cilvēkam saņemt. Bieži vien šeit emocijas ir aizgājušas par tālu... Lai izpilda nāvessodu, tas nekad nevar notikt un nenotiks, un paies zināms laiks, lai visas procedūras izietu un lai šo cilvēku izvērtētu un notiesātu pēc visiem mūsu pastāvošiem likumiem, bet, manuprāt, labākais sods ir, ja cilvēks visu mūžu mokās par šo pāridarījumu. Tas varbūt skan pārāk nežēlīgi, tie, kas varbūt prasa nāvessodu, ir mazlietiņ humānāki šai ziņā. Mēs šeit runājām arī par 16.martu šinī sakarībā, ka viens otrs masu medijs ir uzsācis kampaņu, ka prezidents šādā dienā mūk projām no Latvijas. Tas ir aplami, un es nezinu, ko masu mediji grib ar to nopelnīt un parādīt — lai saasinātu situāciju vai lai piezemētu augstākās valsts amatpersonas. 16.martā karogs plīvos pils tornī tāpat kā katru dienu, kā jūs zināt, tas tur tiek noņemts tanī dienā, kad es izbraucu no valsts. Un 16.martā es izbraukšu dienas beigās, vakarā, lai otrā rītā agri uzsāktu jau vizīti Grieķijā.

— Prezidents kungs, vēl atgriežoties pie Gulbenes traģēdijas... Tātad es sapratu, ka jūs esat tajā pozīcijā, ka nekādā gadījumā šis incidents nevar nekādas korektūras veikt nāvessoda moratorijā.

G.Ulmanis:

— Pirmais — ir jābūt tiesai. Pēc tam būsim visi, kā saka, attapušies no šīs traģēdijas, es ceru, lai gan tur ir ilgs laiks vajadzīgs. Un pēc tam pieņemsim arī pareizos lēmumus, bet principā pasaule, Eiropa, visas kaimiņvalstis iet uz to, lai neatņemtu cilvēkam dzīvību valsts vārdā. Dievs ir šo dzīvību devis, un Dievs var šo dzīvību arī paņemt, protams, ja ir kāds slepkava, sadists un slepkava, tad labāk, lai viņš ir nolādēts visu mūžu, nekā mēs vēlreiz veicam šo cilvēka nogalināšanas aktu. Katrā ziņā es esmu pret nāvessodu un par tādu arī iestāšos nākotnē.

— Jūs jau sākāt runāt par Grieķijas vizīti, kas sāksies 16. marta dienas otrajā pusē. Bet, pirms esam tik tālu, varbūt metīsim skatu tuvāk — tikko Igaunijā ir beigušās parlamenta vēlēšanas. Vai jūs esat iepazinies ar rezultātiem, vai esat sazinājies ar kolēģi Lennartu Meri?

G.Ulmanis:

— Nē, sazinājušies neesam, es domāju, ka viņi pēc smagas nakts atpūšas visi, un mēs zinām, ko nozīmē šīs vēlēšanas, tas ir līdz rīta gaismai, visi skaitļi un rezultātu apkopošana. Es katrā ziņā apsveicu Igauniju ar sekmīgām demokrātiskām vēlēšanām, es apsveicu Igauniju ar viņu vēlmi, — un vēlēšanas to rāda, — turpināt Eiropas Savienības un NATO kursu, tas ir svarīgi arī pārējām divām Baltijas valstīm, lai šis kurss nemainās un lai mēs būtu tikpat vienoti, kā līdz šim esam bijuši. Ceru, ka nepaies ilgs laiks un Igaunija spēs sastādīt demokrātiski spēcīgu valdību, kas ļaus Igaunijai turpināt iesāktās reformas un visus tos darbus, kas ne tikai iekšpolitiski viņus stiprina, bet arī veicina triju Baltijas valstu sadarbību. Katrā ziņā es varu tikai vēlreiz apsveikt igauņu draugus un vēlēt, lai viņiem veiksmīgi izdodas arī turpmāk realizēt šos vēlēšanu rezultātus.

— Par Grieķijas vizīti, kas sāksies 16. martā un turpināsies četras dienas — ko jūs sagaidāt no šī brauciena?

G.Ulmanis:

— Pirmā prioritāte ir Grieķijas kā Eiropas Savienības valsts atbalsts Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā, pirmām kārtām jau sarunu uzsākšanai ar Latviju, kas, kā mēs prognozējam, varētu notikt šī gada beigās Helsinkos. Tas ir pamatjautājums, un es domāju, ka par šiem jautājumiem notiks vislielākās diskusijas ar Grieķijas kolēģiem. Otrs — mēs esam iekavējuši veselu virkni līgumu, kas ir ar citām valstīm noslēgti, ar Eiropas Savienības valstīm, un es ceru, ka šie līgumi tiks parakstīti. Un trešais — tikšanās dažādās biznesa aprindās, lai veicinātu savstarpējo biznesa sadarbību, jo, ja mēs runājam par komercbankas krīzi un šo, manuprāt, visnepatīkamāko gadījumu, kas pašreiz ir pārsteidzis Latviju, tad ir jautājums — vai vajadzēja bankām tik lielā mērā saistīt savu likteni ar Krievijas ekonomiku un Krievijas finansiālo sistēmu, lai, notiekot Krievijas, es teiktu, gadsimta krīzei, Latvija tik nopietni ciestu, kā tas šinī gadījumā ir noticis ar "Rīgas komercbanku". Tāpēc mēs esam ieinteresēti vairāk sadarboties ar Rietumeiropas valstīm, ar Eiropas Savienības valstīm, un Grieķija varētu būt viens no mūsu nākamajiem partneriem daudzās dzīves jomās. Es melotu, ja neatzītos un neteiktu, ka mēs daudzi ar nepacietību gaidām arī tikšanos ar Grieķiju kā ar senas kultūras zemi, Latvija arī ir zeme un valsts ar senu kultūru, tāpēc mūsu delegācijas sastāvā noteikti būs kultūras ministre, mēs runāsim arī par sadarbību kultūras jomā un iespēju robežās paskatīsimies gan arī kultūrvēsturiskos pieminekļus Grieķijā, gan arī stāstīsim par savējiem.

— Jā, Dienvideiropas valstis mēdz ne sevišķi aktīvi atbalstīt jaunu dalībvalstu uzņemšanu Eiropas Savienībā...

G.Ulmanis:

— Jā, bet mazlietiņ ledus ir sakustējies, ja tādu teicienu var pret Vidusjūras valstīm lietot, jo tur ledus ir reta parādība. Taču tieši tāpēc, ka dienvidu valstis ir šis pretstatījums pašreiz Eiropas Savienībā — ziemeļi un dienvidi — tur tas nav tikai ar Latviju saistīts, Grieķija, Itālija, Portugāle, Spānija, Francija ir tās valstis, ar kurām mums varbūt jārunā visvairāk, jo mums vairs nav jāpārliecina mūsu ziemeļu draugi — Norvēģija, Zviedrija, Somija, Dānija un Islande, bet gan tieši dienvidu valstis, jāpārliecina, ka mēs neesam viņiem maizes noņēmēji, bet mēs esam partneri, kuru izdevīgums var būt abpusējs, tāpēc, manuprāt, ir ļoti svarīgi arī tikties ar šīm valstīm. Iespējams, ka būs nepieciešams arī vēl līdz Helsinkiem ļoti nopietnā sarunu raundā tikties arī ar Franciju šajos jautājumos.

— Jums līdzi brauks arī uzņēmējdelegācija. Kas būs šie pārstāvji?

G.Ulmanis:

— Pašreiz veidojas šī grupa, katrā ziņā tie ir uzņēmēji, kurus mēs nevis spiežam vai ņemam kaut kādā veidā līdzi ar varu vai ekskursijā, tie ir uzņēmēji, kuriem jau ir zināmas iestrādes vai kontakti ar grieķu uzņēmējiem un kuri piedalīsies ekonomiskajā seminārā, tiekoties ar grieķu uzņēmējiem, lai šīs attiecības tālāk veicinātu.

— Paldies jums par šo vizīti Latvijas radio! Cerams, ka pēc divām nedēļām atkal mēs šeit tiksimies.

G.Ulmanis:

— Uz redzēšanos!

Latvijas radio žurnālistam

Andrim Siksnim

Pēc radioieraksta