Latvijas Augstākās padomes LTF frakcijas bij. priekšsēdētājs Jānis Dinēvičs:

Bet patiesība ir tikai viena

Uzruna zinātniskajā konferencē "Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības" Kongresu namā 2001.gada 19.janvārī

Atbilstoši konferencē iecerētajam man šodien jārunā par Augstākās padomes darbību barikāžu laikā. Bet es gribētu sākt nedaudz plašāk.

Manuprāt, Latvijas neatkarības atjaunošanā, izmantojot toreizējās varas struktūras, bija trīs galvenie notikumi:

1) 4.maija neatkarības deklarācijas pieņemšana;

2) janvāra barikādes, kuru 10.gadadienu mēs šodien atceramies;

3) augusta pučs.

4.maijā Augstākās padomes LTF frakcijas deputāti izpildīja saviem vēlētājiem doto solījumu — pieņēma neatkarības deklarāciju un noteica pārejas periodu jautājumu galīgai sakārtošanai. Tā bija tautas un tās ievēlēto deputātu uzdrīkstēšanās nostāties uz neatkarības atgūšanas parlamentārā ceļa, kurš galarezultātā noveda pie Latvijas neatkarības atzīšanas gan austrumvalstīs, gan rietumvalstīs.

Janvāra barikādes nosargāja izdarīto izvēli neatkarības atgūšanai viskritiskākajā brīdī, kad vēl pastāvēja stiprs, vienots centrs ar milzīgu varas mašinēriju.

Augusta puča laikā kompartija loloja pēdējās cerības saglabāt impēriju kā vienotu un nedalāmu, taču pārrēķinājās. Pučs izgāzās. Puča laikā tika pieņemts konstitucionālais likums, saskaņā ar kuru atcēla pārejas periodu un Latvija tika pasludināta par neatkarīgu valsti, un pēc pasludināšanas sekoja arī starptautiska atzīšana.

Bez šaubām, barikāžu laiks bija pats dramatiskākais un saspringtākais, taču vienlaikus arī ļoti skaists laiks, kurš daudzu dzīves gājumā paliks kā pats spilgtākais. Mēs bijām viens vesels — tie, kas bija Augstākajā padomē iekšā, un tie, kas bija ap Augstāko padomi un citos sargājamos objektos, tie, kuri Latvijai vajadzīgu darbu tobrīd veica Maskavā.

Citai paaudzei var rasties jautājums: kāpēc bija jāsargā Augstākā padome, kāpēc LTF frakcijas deputāti visu laiku atradās Augstākās padomes namā? Mums bija pamatotas bažas, ka LTF deputātu prombūtnes laikā "Līdztiesības" frakcija var sasaukt plenārsēdi, viltojot kvorumu, un nobalsot par jaunu Savienības līgumu, kā rezultātā mēs nokļūtu turpat, kur 1940.gadā, paši it kā būtu izvēlējušies savu tālāko likteni vienotas impērijas sastāvā. Pastāvēja arī iespēja ar varu traucēt LTF frakcijas deputātiem pildīt savus pienākumus un nokļūt plenārsēžu zālē.

To, ka vienotās PSRS piekritēji gatavo vērienīgas akcijas pret Baltijas valstīm un demokrātiju vispār, varēja manīt 1990.gada rudenī. Šajā laikā LTF frakcijai bija divas izbraukuma sēdes ārpus Rīgas, kurās tika analizēta situācija, lai attiecīgi sagatavotos "x stundai". Tika izlemts — kādam no vadības obligāti jāuzturas ārzemēs, lai kritiskā situācijā varētu prezentēt mūsu Augstāko padomi, mūsu frakciju. Viens no pirmajiem tiku izvēlēts es. Uzturējos Zviedrijā visu decembri un Latvijā atgriezos tikai gadu mijā. Šajā laikā Zviedrijas televīzija ne vienreiz vien man lūdza komentēt notikumus Maskavā un arī Rīgā.

Spilgts brīdis, kas palicis atmiņā, bez šaubām, ir 12.janvāra domes sēde, par kuru šodien runāja arī Romualds Ražuks. Tā patiesi bija sakārtojoša sēde, pēc kuras visi zināja, kas kuram kurā brīdī būtu jādara.

Nakts no 12.uz 13.janvāri. Man piezvanīja īsi pirms vieniem naktī un informēja par asiņainajiem notikumiem Viļņā. Tā kā dzīvoju netālu no Augstākās padomes, tūlīt devos turp. Priekšā bija Linards Muciņš un Inese Birzniece, viņi atradās informācijas telpā, pēc brīža ieradās Jānis Škapars, Jānis Gavars, Tālavs Jundzis, Dainis Īvāns un arī pārējie. Un tad ap diviem trijiem naktī Gorbunova kunga kabineta priekštelpā notika īsa apspriede. Tajā tika akcentēti trīs galvenie uzdevumi:

1) par notikumiem Lietuvā un Latvijā maksimāli plaši ziņot uz ārzemēm. To pēc tam centās īstenot Mirļina kungs un attiecīgais dienests, kā arī visas citas struktūras Latvijā, kuras varēja veikt šo darbu;

2) jāaicina palīgā tauta, jāapsargā Augstākā padome un citi objekti;

3) Dainim Īvānam nekavējoties jādodas uz Radio un jāvēršas ar aicinājumu pie Latvijas iedzīvotājiem.

Kā notikumi risinājās tālāk? Ja skatāmies lielos mērogos, bija kļūdas. Bija kļūdas droši vien gan Augstākās padomes, gan arī valdības darbā. Bet, pirms ko analizējam, es aicinu katru atsevišķu epizodi izvērtēt individuāli. Nedrīkst aizrauties ar plašiem vispārinājumiem, pirms nav izskatīta katra atsevišķa epizode. Kaut vai, piemēram, jā, bija barikādes, LTF frakcijai piedāvāja veidot koalīcijas valdību ar komunistiem, ar Rubiku. Mēs labi atceramies, kas piedāvāja. Tautas frontes frakcija atteicās.

Protams, dramatiskākais, kulminācijas notikums bija 20.janvāris. Un domāju, ka arī šo datumu mēs visi kopā pārdzīvojām ar godu, un mums nav kauns to atcerēties arī pēc desmit gadiem.

Kā tagad, pēc desmit gadiem, mēs vērtējam šos janvāra notikumus? Man ir mazliet skumji, ka pēc desmit gadiem esam ķērušies pie patiesības noskaidrošanas un varbūt ne pašā tolerantākajā veidā.

12.un 13.janvārī bija divi pasākumi. Bija domes sēde un atmiņu ugunskurs pie televīzijas torņa, un tur tika izdalīts informatīvs materiāls "Barikādes. Kā tas bija patiesībā. Tautas frontes loma barikādēs". Ievadvārdus ir parakstījusi žurnāliste Iveta Kaķīte, un tomēr paraksta zem šī dokumenta jeb informatīvā materiāla nav. Es tomēr atļaušos citēt un komentēt dažus fragmentus.

Par 4.maija deklarāciju. Citēju: "Atgādināsim, ka minēto deklarāciju pieņēma LPSR Augstākā padome un tajā sākotnēji bija runa par suverenitāti PSRS sastāvā." Interesanti, kam bija jāpieņem šī deklarācija? Ja izmantojam esošās varas struktūras, bez Augstākās padomes tobrīd Latvijā nebija nevienas citas vēlētas varas struktūras. Un pieņemtajā dokumentā nebija runas par suverenitāti PSRS sastāvā.

Otrs citāts: "Oktobrī notikušais LTF 3.kongress uzņēma kursu uz Latvijas pilnīgas neatkarības atjaunošanu, izpelnoties lielas AP LTF frakcijas deputātu daļas nosodījumu." Dumjības! Kurss uz pilnu neatkarību tika pieņemts pēc 2.kongresa. Pirms tā bija 31.maija aicinājums. Un ar pilnu neatkarības programmu LTF gāja uz Augstākās padomes vēlēšanām.

Nākamais citāts: "Tostarp iekšējie politiskie procesi strauji virzījās uz LTF un AP LTF frakcijas nesamierināmu konfliktu." Konflikts bija, bet neteiksim, ka nesamierināms. Un konflikta būtība bija pavisam cita. 3.kongresā izveidotajā LTF domē un valdē sāka dominēt drusku citi spēki, nekā tas bija bijis pirms tam. Bija acīmredzama Pilsoņu kongresa ietekme. Un līdz ar to tie cilvēki, kuri darbojās Augstākajā padomē, bez šaubām, nevarēja viennozīmīgi pieņemt pozīcijas maiņas.

Un vēl daži paši spilgtākie citāti, par kuriem vēl būtu jādiskutē. "Pavēli par Daugavas tiltu atbrīvošanu LTF atceļ. Turpmāk nevienu pavēli un rīkojumu nepildīt, ja tas nav saskaņots ar LTF valdi vai tās pilnvarotu personu. Reālā vara Latvijā pilnībā pārgāja LTF valdes rokās." Stingri apšaubāms paziņojums.

Un vēl tālāk: "Tauta savā politiskajā attīstībā un gribā bija krietni apsteigusi tās ievēlēto Augstāko padomi." Mēs bijām kopā, nevis viens apsteidza otru.

Un visnozīmīgākais citāts: "Abi LTF vadītāji — R.Ražuks un I.Redisons — no vairākām ietekmīgām grupām saņēma priekšlikumus pasludināt Ministru padomi un Augstāko padomi par atlaistām un visas varas pārņemšanu LTF rokās. Tas bija pavisam reāli. Taču LTF valde, prognozējot iespējamo Kremļa un starptautisko reakciju, šādu soli uzskatīja par bīstamu."

Ko nozīmē atlaist Augstāko padomi un Ministru padomi? Būtībā tas ir valsts apvērsums. Es domāju, ka šī viedokļa paudējiem tauta šādu apvērsumu, līdzīgu, kā gatavoja Rubiks, nekad nebūtu piedevusi.

Paldies par uzmanību!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā