INFORMĀCIJA

1998.gada oktobris – decembris

Nobeigums. Sākums "LV" nr.62/63, 4.03.1999.'

formulējums attiecībām

starp izglītību un reliģiju — garantijas reliģiskās

pārliecības brīvībai

Mācību priekšmets vispārizglītojošajās skolās, kas piedāvā apskatu par pasaules reliģijām, ir bijis Valsts cilvēktiesību biroja arguments, diskutējot par reliģijas brīvības nodrošināšanu skolās, kā arī aizstāvot liberālāku valsts attieksmi pret jaunajām reliģiskajām kustībām.

Valsts cilvēktiesību biroja (VCB) pastāvēšanas trīs gados ir strādājis ar vairākiem reliģijas brīvības apektiem Latvijā: gan komentējot problēmsituācijas, kurās tā vai cita reliģiskā organizācija ir jutusies diskriminēta, realizējot valsts likumos un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos noteiktās brīvības veidot reliģiskas organizācijas un paust savus reliģiskos uzskatus, gan arī izskatot iedzīvotāju sūdzības par reliģijas brīvības ierobežojumiem. VCB saskarsme ir bijusi gan ar tā saucamo tradicionālo reliģisko kustību (piemēram, pareizticīgo un luterāņu) dažādām organizācijām, gan arī ar netradicionālajām jeb jaunajām reliģiskajām kustībām. Problēmsituācijās tika skarti dažādi cilvēktiesību aspekti un izmantoti dažādi cilvēktiesību argumenti, lai sekmētu situāciju atrisināšanu. Konfliktsituāciju risinājumi starp dažādām reliģiskajām organizācijām un valsts iestādēm ir bijusi VCB lielākā prioritāte reliģisko tiesību jomā. Lai dotu nelielu ieskatu par šo procesu, kā tipiskāko varu minēt Tieslietu ministrijas atteikumu reģistrēt Jehovas liecinieku draudzes kā reliģiskas organizācijas. Šis piemērs arī ir pateicīgākais reliģijas un izglītības debates kontekstā. Juridiski atteikums reģistrēt Jehovas liecinieku draudzes tika motivēts ar to draudiem citu personu veselībai un sabiedriskajai kārtībai. Taču vairākos sabiedriskajos un valsts iestāžu forumos (tai skaitā — LR Tieslietu ministrijas Jauno reliģisko kustību pētīšanas padomē) kā motīvs tika izteikta vienkārši nepatika vai arī fobija pret šo reliģisko kustību kā pret sektu — faktiski tā bija arī nevēlēšanās akceptēt šo nepazīstamo un aizdomīgo reliģisko organizāciju klātbūtni Latvijā, norobežot tās no iespējamām valsts piešķirtām privilēģijām, garantijām un tiesībām. Un tas ir saprotams, cik tālu tas attiecas uz tā vai cita veida reliģiskās gaumes dominanti sabiedrībā un vēlēšanos aizsargāt reliģisko situāciju, kas valstij ir tradicionāla. Debatējot par šo reliģisko kustību reģistrāciju, VCB argumentēja gan ar Latvijai saistošajām vispārējām cilvēktiesību normām, kas nosaka zināmu kārtību, kā reliģisko kustību darbība var tikt ierobežota, kā arī ar sabiedrības attīstības procesu, kurā ir vairāki veidi, kā tās izpratne par pasaules reliģiju kopainu var tik mainīta. VCB viedoklis ir, ka nepastāv tādi cilvēktiesību argumenti, lai aizliegtu jaunās reliģiskās organizācijas, izņemot gadījumus, ja tās izdara likumpārkāpumus. Taču pat ja kāda reliģiskā kustība ir ar potenciāliem draudiem Latvijas likumiem un sabiedrības interesēm, tās darbību nevar ierobežot, piešķirot tai nelegālas organizācijas statusu, bet gan veicot juridiski korektu tās uzraudzību, kā arī informējot un izglītojot sabiedrību. Iespējams, ka debatēs par Jehovas lieciniekiem sabiedrības izglītības jautājums palika kā samērā perifērs, tomēr tas bija. Tas, cik šis jautājums ir svarīgs, pierāda arī atjaunojušās debates pirms Izglītības likuma pieņemšanas. Jaunās reliģiskās kustības ar to iespējamo bīstamību ir drauds sabiedrībai, kuras izpratne par reliģijām nav balstīta vispārējā un sistemātiskā izglītībā un kurā neeksistē ilgstošas un stabilas reliģisko uzskatu un prakses tradīcijas.

Attiecības starp reliģiju un izglītību situācijā, kāda tā ir šobrīd, nosaka Reliģisko organizāciju likums. Situācija nemainīsies arī tad, kad spēkā stāsies Saeimas 29. oktobrī pieņemtais Izglītības likums, jo tā desmitajā pantā ir atsauce uz Reliģisko organizāciju likumu, kas faktiski atstāj šīs attiecības negrozītas — valsts turpinās finansēt konfesionālas kristīgās ticības mācības pasniegšanu skolās. Debatējot par 10. panta formulējumu Izglītības likumā, pirms tā pieņemšanas dažādu konfesiju, mācību iestāžu un Izglītības un zinātnes ministrijas konsultatīvās komisijas pārstāvji, kā arī Saeimas deputāti piedāvāja trīs dažādus šī panta formulējumus. Taču pateicoties tam, ka Izglītības likumā ir noteikta katras skolas diezgan lielā autonomija mācību programmu izstrādāšanā, visi trīs atšķirīgie izglītības un reliģijas attiecību veidi var pastāvēt atšķirīgās formās atkarībā no mācību iestādes prioritātēm un tās vadītāja izvēles. Trīs debatētie reliģijas mācīšanas veidi bija — reliģijas mācība, starpkonfesionāla kristīgās ticības mācība un konfesionālā ticības mācība. Ironiski, bet pastāvot būtiskām konceptuālām atšķirībām starp šiem trim formulējumiem, Izglītības likumā minētā kristīgās ticības mācība nav vis starpkonfesionāla. Tas maldīgi varētu likties šo trīs vārdu savienojuma iekšējās loģikas dēļ, bet gan konfesionāla ticības mācība. Tas kļūst skaidrs tiem, kas zina likuma nākamajā pantā pieminētā Reliģisko organizāciju likuma saturu.

Saglabājot Izglītības likumā konfesionālu ticības mācību, tiek saglabāta arī situācija, kāda tā pastāvēja vispārizglītojošās skolās pirms likuma pieņemšanas — ticības mācību apguva 4% vispārizglītojošo skolu audzēkņu. Stājoties spēkā Izglītības likumam , ir sagaidāms, ka ticības mācība tiešām tiks mācīta pēc Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātas programmas. Iespējams, ka tas varētu sekmēt šī mācību priekšmeta saturisko kvalitāti, kas savukārt to varētu radīt pievilcīgāku vairāk nekā tikai 4% vispārizglītojošo skolu audzēkņu. Fakts, ka reliģijas mācīšana skolās nefunkcionē, diemžēl šķiet, ka nebija par iemeslu ieinteresētajiem dažādu reliģijas un izglītības attiecību formulējumu aizstāvjiem vienoties par vispārpieņemamu izglītības konceptu, kas gan nodrošinātu kristīgās ticības mācīšanu valsts finansētajās skolās, gan to, ka šo priekšmetu tiešām arī kāds mācās. Pašreizējais Izglītības likuma formulējums ignorē to reliģisko, konfesionālo, agnostisko vidi un ētisko realitāti, kāda tā ir šobrīd Latvijā, un likuma piedāvātā reliģiskās izglītības shēma nav labākais, efektīvākais un tolerantākais veids, kā valsts vispārizglītojošajās skolās var tikt mācīta kristīgā ticība, protams, skolas izglītības kompetences ietvaros.Arī trīs gadus pēc Reliģisko organizāciju likuma pieņemšanas Izglītības un zinātnes ministrija nav apstiprinājusi likumā pieminēto programmu.

Pieņemot Izglītības likumu ar tā pašreizējo nosacījumu izglītības un reliģijas attiecībām, kristīgā ticības mācība acīmredzot tiks mācīta tajās skolās, kur par šo priekšmetu ir vismaz desmit interesenti un kur skolai ir pieejams attiecīgās konfesijas pedagogs (gadījumā, ja interesenti un pedagogs ir no tās pašas konfesijas). Vēlreiz atceroties Latvijas neviendabīgo reliģisko un nereliģisko situāciju (ārpus Latgales), skolu skaits, kas atbilst šīm pazīmēm, īpaši nepieaugs. Jau pieminētā skolu autonomija dažādu mācību programmu izstrādāšanā un pasniegšanā tomēr garantē reliģiskās izglītības kvalitātes dažādību — skolas ar padziļinātu humanitāro ievirzi, vai arī vienkārši — vēlēšanos nodrošināt saviem audzēkņiem kvalitatīvu izglītību, tai skaitā — par pasaules reliģijām. Šādus mācību priekšmetus skolas var mācīt savu autonomo programmu ietvaros. Formāli ar šādu atrunu skolu audzēkņiem tiek saglabāta iespēja izvēlēties apgūt zināšanas par pasaules reliģijām vai konfesionālu ticības mācību, vienkārši izvēloties atbilstošu skolu.

Ministru kabineta

noteikumi nesekmē

černobiļiešu medicīnisko un sociālo rehabilitāciju

Stājoties spēkā MK noteikumiem par darbā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, černobiļieši saskaras ar diva veida problēmsituācijām — tiek pārkāpta invaliditātes noteikšanas kārtība, kāda tā ir noteikta LR Labklājības ministrijas instrukcijā Invaliditātes noteikšanai Veselības un darbspēju eskpertīzes ārstu komisijā , kā rezultātā nepamatoti tiek samazinātas invaliditātes pensijas. Valsts cilvēktiesību birojs to vērtē par tiesību uz vienlīdzīgām valsts garantijām pārkāpumu, tai skaitā personām, kurām ir saslimšana, kas saistīta ar Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanu.

Pēc Černobiļas atomelektrostacijas avārijas likumdošanā parādijās jauns termins "saslimšana, kas saistīta ar Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanu" un "personas, kas uzturējušās radioaktīvā piesārņojuma zonā". Ir pagājuši gandrīz 13 gadi, kuru laikā gan sabruka PSRS, gan mainījās likumi, bet cilvēki palika, cilvēki, kuri nēsā sevī šīs katastrofas sekas. 1996.gada 16.jūlijā tika pieņemti MK noteikumi Nr. 263 "Invaliditātes ekspertīzes kārtība Veselības un darbaspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā". Šo noteikumu 13. pants paredz, ka ārstu komisija, izvērtējusi veiktos un iespējamos personas ārstēšanas un rehabilitācijas pasākumus un to rezultātus, kā arī personas iespējas integrēties sabiedrībā, nosaka invaliditāti bez atkārtotas izmeklēšanas termiņa norādes gadījumos, ja slimības izraisītās organisma morfoloģiskās pārmaiņas un funkcionālie traucējumi pēc trīs gadu novērošanas uzskatāmi par neatgriezeniskiem.

Daudzi černobiļieši , kā tiek dēvēti Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieki, par invalīdiem jau tika atzīti gadus desmit un, protams viņiem, bija likumsakarīgi piešķirta invaliditātes grupa uz mūžu. Diez vai kāds no viņiem pašiem vai arī ārstējošiem ārstiem varēja cerēt, ka vēl pēc trīs gadiem viņi kļūs veselāki. Līdz šim likās viss ir likumīgi un pareizi, bet izrādījās — nē.

1998. gada 22. augustā stājās spēkā MK noteikumu Nr. 441 "Noteikumi par darbā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu" 38.pants, kurā teikts: personām, kas piedalījušās Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanā invaliditātes pensijas aprēķināmas pēc formulas: 90% darba samaksa reizināta ar profesionālo darbspēju zaudējuma pakāpi procentos.

Jaunajā formulējumā ir ietverts risks, ka, nosakot profesionālo darba spēju zudumu procentos, invaliditātes pensijas apjoms var tikt samazināts, pamatojot to ar atkārtotās VDEĀK lēmumu. Stājoties spēkā jaunajiem MK noteikumiem, apstiprinājās černobiļiešu raizes par to, ka atkārtotās VDEĀK apskates rezultāti noteiks mazāku profesionālo darba spēju zudumu procentos un tā izrietošo mazāku pensiju, neraugoties uz to, ka ārstējošie ārsti savos apskates ziņojumos nebija norādījuši par medicīnisku profesionālo darba spēju pieaugumu un Černobiļas avārijas likvidācijā iegūtās invaliditātes samazināšanos. Tos Černobiļas invalīdus, kuriem jau ir noteikta invaliditāte uz mūžu, pēkšņi uzaicina ierasties uz veselības un darbaspēju pārbaudi, pie tam līdzi ņemot jaunu nosūtījumu uz VDEĀK, t.i., nevis ārstējošais ārsts, novērtējot sava pacienta veselības stāvokli, norīko viņu uz atkārtotu pārbaudes komisiju, bet gan pats invalīds lūdz ārstu, lai viņu norīko uz ārstu komisiju. Šāda norīkojumu saņemšanas kārtība ir sarežģīta, taču formāli tiek ievērots nosacījums par to, ka pacientu uz atkārtoto komisiju norīko ārstējošais ārsts. Kaut arī šajā situācijā pacients saņem no ārstējošā ārsta norīkojumu uz komisijas apskati pēc komisijas pieprasījuma, neraugoties uz to, ka ārstējošais ārsts nav konstatējis veselības stāvokļa uzlabošanos, kas varētu būt par iemeslu norīkojumam uz atkārtotu apskati VDEĀK.

Atbilstoši informācijai, ko VCB ir ieguvusi no invalīdu sūdzībām, kā arī VDEĀK pārstāvjiem, ar kuriem VCB sazinājās, izskatot sūdzības, atsevišķos gadījumos atkārtotas pārbaudes gala rezultāts ir komisijas lēmums "atstāt iepriekšējo invaliditātes grupu, samazinot profesionālo darbspēju zaudējumu par 30% ". Proporcionāli tiek samazināta arī pensija. VCB izskatītajās sūdzībās sūdzību iesniedzējiem nebija ārstējošo ārstu konstatēta veselības uzlabošanās, tajā pašā laikā VDEĀK bija samazinājusi profesionālo darbspēju zaudējumu par 30%. VCB, sazinoties ar atbilstošām institūcijām, vēlējās noskaidrot iemeslus — kāpēc ir noticis vienlaicīgs un identisks veselības stāvokļa uzlabojums, atbilstoši VDEĀK slēdzieniem, dažādiem cilvēkiem, kuriem ir saslimšana, kas saistīta ar Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanu.

Kad VCB griezās pie VDEĀK valsts komisijas vadītājas Ozolas kundzes ar lūgumu izskaidrot radušos situāciju un pamatot uzaicinājuma iemeslu atkārtotai veselības pārbaudei, atbilde bija šāda: "Ventspils VDEĀK nepamatoti noteica S. kungam invaliditāti bez atkārtota pārbaudes termiņa norādes, jo viņa veselības stāvoklis nav bijis stabils." Jebkuram cilvēkam veselības stāvoklis nav stabils, nerunājot jau par černobiļiešiem . Noteikumos skaidri teikts, ja slimības izraisītās ogranisma morfoloģiskās pārmaiņas un funkcionālie traucējumi ir neatgriezeniski un uzlabojums nav gaidāms. Arī no S. kunga medicīniskajiem datiem neizriet, ka viņa veselības stāvoklis arī pēc trim gadiem būtu uzlabojies, bet, neraugoties uz to, lēmums ir viens, — samazināt darbaspējas zuduma procentus un atstāt iepriekšējo invaliditātes grupu ar atkārtotu pārbaudi pēc 6 mēnešiem.

VCB uzskata, ka šādi izsaukumi uz ārstu komisiju ir nepamatoti, jo ir jāvadās pēc likuma — tikai ārstējošais ārsts var norīkot savu pacientu uz ārsta komisiju, kā arī, ja persona pati izsaka šo vēlēšanos. Protams, likums arī nosaka, ka Valsts komisija kontrolē un pārbauda primāro komisiju pieņemtos lēmumus, bet tādā gadījumā ir jābūt šīs kontroles rezultātiem, uz kā pamata invalīdu var izsaukt uz atkārtotu pārbaudi, un tam ir jābūt arī minētām uzaicinājumā.

Un tomēr rodas jautājums: kāpēc primāro komisiju lēmumu pārbaude notiek tikai pēc trim gadiem, t.i., tikai tagad, kad ir pieņemti jaunie MK noteikumi?

Tā kā likums paredz, ka Valsts komisija ekspertīzes lēmuma pieņemšanā ir neatkarīga, birojam nav tiesības apstrīdēt šo lēmumu, bet to var pārsūdzēt tiesa. Černobiļieši ir cieši apņēmušies aizstāvēt savas tiesības,un, iespējams, turpmāk var sekot kāds tiesas process.