Turpinājums

no 1.lpp.

— Vispirms, lūdzu, iepazīstiniet īsumā "Latvijas Vēstneša" lasītājus ar savu dzīvesstāstu!

— Esmu dzimis 1956.gada 3.novembrī Līvānu rajona Turku ciemā. Bet faktiski izaugu Zemgalē, kur arī pabeidzu Bauskas 1.vidusskolu. Tad izmācījos karaskolā un 17 gadus dienēju PSRS robežapsardzē. Pēdējais amats man tur bija Jūras robežu apsardzes mācību centra priekšnieka vietnieks. 1992.gadā atgriezos Latvijā un līdz 1994.gada aprīlim biju Latvijas Republikas Jūras spēku štāba priekšnieks. Pēc tam līdz 1994.gada novembrim biju Robežapsardzes brigādes komandieris. Tad līdz 1995.gada rudenim — iekšlietu ministrs. Un no 1995.gada novembra esmu Saeimas deputāts. Turklāt 1997.gada oktobrī mani ievēlēja par Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas priekšsēdētāju.

— Kā jūs raksturotu pašreizējo Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas sastāvu?

— Patlaban komisijā ir desmit deputātu. Neskaitot mani, vēl Ģirts Kristovskis, komisijas priekšsēdētāja biedrs, — no apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcijas, Juris Dalbiņš, komisijas sekretārs, — no Tautas partijas frakcijas, Martijans Bekasovs — no politisko organizāciju apvienības "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" frakcijas, Jānis Čevers — no Latvijas Sociāldemokrātu apvienības frakcijas, Juris Dobelis un Oskars Grīgs — no apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcijas, Tadeušs Ketlers — no "Latvijas ceļa" frakcijas, Romāns Mežeckis — no Jaunās partijas frakcijas un Jāzeps Šņepsts no Tautas partijas frakcijas.

Manuprāt, šis komisijas sastāvs profesionālā ziņā vērtējams augstāk salīdzinājumā ar iepriekšējās — sestās — Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisiju. Jo tagad komisijā ir deputāti ar darba pieredzi, kas gūta gan iekšlietu, gan aizsardzības, gan zemessardzes struktūrās. Tas tad arī ir pamats, lai komisijas sēdes norisinātos pietiekami augstā profesionālā līmenī, diskutējot par konkrētajām problēmām, neieslīgstot politiskās diskusijās. Mūsu diskusijā gandrīz nav politisku jautājumu. Mēs aizvien konceptuāli un konstruktīvi apspriežam konkrētās problēmas. Domāju, ka šajā ziņā mēs atšķiramies no vienas otras citas komisijas.

— Pusei no komisijas locekļiem gan nav parlamentārā darba pieredzes. Vai tas nav darba spējas mazinošs apstāklis?

— Tomēr tas nav bijis nekāds traucēklis. Šie deputāti savu parlamentārās darbības pieredzes trūkumu pilnīgi kompensē ar savu profesionālo pieredzi aizsardzības un iekšlietu jautājumos. Turklāt viņiem patiešām ir vēlēšanās aktīvi un mērķtiecīgi strādāt šajā komisijā, kas arī ir liels pluss.

— Kā jūs vērtējat to, ka Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētāja biedrs Ģirts Kristovskis vienlaikus ir arī aizsardzības ministrs — pozitīvi vai negatīvi?

— Kad tika izveidota septītās Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisija, Ģirts Kristovskis vēl nebija aizsardzības ministrs. Pēc tam, kad viņu iecēla ministra amatā, mēs vienojāmies, ka sakarā ar darba slodzi viņš acīmredzot diemžēl nevarēs ilgi palikt šajā komisijas priekšsēdētāja biedra amatā, ka viņš tajā paliks līdz valsts budžeta apstiprināšanai. Domāju, ka tuvākajā laikā komisijas iekšienē varētu būt dažas pārbīdes. Bet tā jau ir Ģirta Kristovska personīgā izvēle. Man pašreizējā situācija nepavisam netraucē, jo Ģirtam Kristovskim ir pietiekami liela pieredze gan parlamentārajā darbā, gan vadot dažādas valstiskas institūcijas. Attiecībā uz Ģirtu Kristovski kā pozitīvu iezīmi varu minēt to, ka, manuprāt, viņam vienīgajam no visiem līdzšinējiem aizsardzības ministriem ir īsta griba kaut ko reālu paveikt šajā ministrijā. Protams, mums ir dažas domstarpības tajos vai citos jautājumos. Bet mēs jau pašā sākumā mēģinām tos risināt konstruktīvi un saskaņoti.

— Lielu pieredzi valsts darbā esat ieguvis arī jūs un tāpat Juris Dalbiņš, būdams Nacionālo bruņoto spēku komandieris. Vai arī tas palīdz komisijas darbā?

— Tā patiešām ir. Kā jau teicu, no profesionālisma viedokļa mūsu komisijas sastāvs ir augstu vērtējams. Tāpēc jau mūsu sēdēs nenotiek politiskas diskusijas, mēs vienmēr runājam par lietu. Esam vienojušies, ka arī turpmāk ievērosim šo principu.

Lai gan komisijā ir gan pozīcijas, gan opozīcijas deputāti, es šo sadalījumu kā komisijas priekšsēdētājs neizjūtu un arī netiecos izcelt kaut kādā veidā. Lielāko daļu lēmumu mēs pieņemam gandrīz vienbalsīgi, izņemot dažus gadījumus, kad jāpauž attieksme pret tās vai citas amatpersonas apstiprināšanu amatā.

— Pie kādiem likumprojektiem un aktuāliem jautājumiem Aizsardzības un iekšlietu komisija patlaban galvenokārt strādā?

— Tiklīdz mani ievēlēja šajā komisijas priekšsēdētāja amatā, mēs vienā no pirmajām komisijas sēdēm nolēmām pieprasīt no mūsu pārraudzībā esošajām valsts institūcijām — Iekšlietu ministrijas, Aizsardzības ministrijas un prokuratūras — iesniegt komisijai to attīstības koncepcijas jeb plānus tuvākajiem četriem gadiem. Dzirdēju arī kritiskas iebildes, ka šādus attīstības plānus varot arī neiesniegt. Bet komisija uzskata tā. Ja šīm institūcijām nav skaidrības, kā tās izskatīsies pēc četriem gadiem, kad 7. Saeima beigs darbu, mums ir un būs ļoti lielas problēmas ar tā vai cita likuma pieņemšanu. Neraugoties uz šo nelielo pretestību, tomēr esam saņēmuši atbildes, un mūsu rīcībā ir vajadzīgās attīstības koncepcijas, ko sagatavoja gan Aizsardzības ministrijas, gan Iekšlietu ministrijas, gan Ģenerālprokuratūras darbinieki. Līdz ar to komisijas locekļiem ir saprotamāks skatījums uz dažādu likumu vai likumu grozījumu sagatavošanu un pieņemšanu.

Otrdienās mēs rīkojam komisijas kārtējās sēdes tepat, Saeimas namā, kur izskatām ienākušos vai uz mums attiecošos likumprojektus. Bet trešdienās rīkojam izbraukuma sēdes, tad komisija iepazīstas ar reālo situāciju dažādās valsts institūcijās vai iestādēs. Tas arī nāk par labu mūsu darbam.

Pašlaik mūsu komisijas uzmanības centrā ir likumprojekts par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Mēs nesteidzinām šī likuma pieņemšanu, jo gribam, lai likums pilnīgi sakārtotu visu šo attiecīgo sistēmu. Mēs gribam radīt tādu stāvokli, ka nākotnē spēkā esošais likums varētu tikt grozīts tikai sīkās detaļās. Bet ir jābūt nemainīgai likuma koncepcijai.

Mūsu komisijas darba apritē ir arī nacionālās drošības likumprojekts. Šis likums skartu visas valsts drošības iestādes.

Tie, lūk, ir divi galvenie likumprojekti, pie kā pašlaik strādājam. Visi pārējie ir likumu grozījumu projekti, kas nāk no mūsu komisijas vai caur mūsu komisiju. Tie, protams, nav tik konceptuāli. Drīzumā mēs saņemsim arī jauno Kriminālprocesa likuma projektu. Šis likums arī prasīs ļoti nopietnu attieksmi. Mūsu komisija ir panākusi, ka parlaments beidzot sācis izskatīt prokuroru izdienas pensijas. Tas ir tikai mūsu komisijas nopelns. Tie ir svarīgākie likumdošanas jautājumu bloki, pie kā patlaban strādājam.

Taču tuvākajā nākotnē mēs izskatīsim arī diezgan daudzus konceptuālus jautājumus, kas saistīti gan ar Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāniem, gan ar policijas un robežapsardzes attīstības plāniem. Mūsu uzmanības centrā faktiski ir visi tie jautājumi, ar kuru risināšanu nodarbojas mūsu pārziņā esošās valsts institūcijas.

— Kādus likumus, pēc jūsu un komisijas locekļu domām, vēl būtu nepieciešams Saeimā pieņemt tuvākā vai tālākā nākotnē?

— Mūsu komisija nav tiešā veidā saistīta ar likumu par autovadītāju civiltiesisko apdrošināšanu. Bet mēs arī šo jautājumu izskatījām. Uzskatām, ka šajā likumā izdarāmi grozījumi. Jo par to, ko es maksāju, man pienāktos kvalitatīvi pakalpojumi. Diemžēl šis likums neatrisina esošās problēmas.

Mūsu komisija arī ierosināja attiecīgajā līmenī pacelt pusaudžu noziedzības problēmu risinājumus. Aizsardzības un iekšlietu komisija nāca ar priekšlikumu, ka kopīgā apspriedē jāpiedalās arī deputātiem no Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas, Sociālo un darba lietu komisijas, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas, tajā piedalījās arī izglītības un zinātnes ministrs, iekšlietu ministrs, aizsardzības ministrs un labklājības ministrs. Tiešā veidā uz mūsu komisiju pusaudžu problēmas it kā neattiecas. Bet mūsu komisijas rīcībā ir skaitļi, kas ataino reālo situāciju gan noziedzības, gan it īpaši nemitīgi pieaugošās pusaudžu noziedzības jomā. Tāpēc mēs bijām tie, kas iniciēja šo jautājumu, labi apzinoties, ka galvenā atbildība jāuzņemas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai un izglītības un zinātnes ministram.

Drīzumā mēs sagatavosim un iesniegsim likumu par prostitūciju, lai beidzot pieliktu punktu visām iespējamajām diskusijām.

— Kā jūs pats un pārējie Aizsardzības un iekšlietu komisijas locekļi vērtējat tikko no valsts budžeta piešķirto asignējumu aizsardzības un iekšlietu vajadzībām?

— Mūsu komisija valsts budžeta apspriešanas gaitā secināja, ka diemžēl Aizsardzības ministrijas ierēdņi visai vāji pārzināja budžeta projektu. Sevišķi mūs neapmierināja tas, ka viņi nevarēja pamatot to vai citu budžeta pozīciju. Faktiski lielā mērā tikai pateicoties tam, ka Ģirts Kristovskis ir aizsardzības ministrs un ka viņš arī stādīja priekšā aizsardzības struktūru attīstības koncepciju, mēs šos budžeta līdzekļus zināmā mērā iedevām avansā. Būdami pārliecināti un esot cerībā, ka Ģirts Kristovskis nepieļaus šo aizsardzības nolūkiem vajadzīgo līdzekļu nepiedienīgu izšķērdēšanu, kā tas diemžēl ir gadījies līdz šim. Bet pirmo reizi tās pastāvēšanas vēsturē Aizsardzības ministrija ir saņēmusi naudu attīstībai. Līdz šim Aizsardzības ministrijas budžets ir bijis izdzīvošanas budžets — gadu no gada. Attīstībai netika piešķirta nauda. Šajā ziņā ļoti esam atpalikuši no visām mūsu kaimiņu zemēm.

Mūs turklāt neapmierina arī tas, ka gan Iekšlietu ministrija, gan arī prokuratūras iestādes nesaņēma vajadzīgo finansējumu. Apspriežot šā gada valsts budžetu, es kā komisijas vadītājs un pārējie komisijas locekļi tomēr panācām kompromisu ar valdību, ka tā meklēs iespējas atvērt kredītlīnījas Iekšlietu ministrijai, Aizsardzības ministrijai un prokuratūrai, lai rastu papildu finansējumu jaunas tehnikas iegādei. Te ir runa gan par automašīnām, gan par datortehniku, kas īpaši nepieciešama prokuratūras iestādēm, lai tās visas sajūgtu vienā datortīklā. Tādu solījumu mēs no valdības esam saņēmuši.

— Kā veidojas komisijas sadarbība ar Aizsardzības un Iekšlietu ministriju, ar ģenerālprokuroru, ar Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes vadību?

— Domāju, ka līdzšinējā sadarbība ir bijusi itin veiksmīga. Veiksmīgāka pat ir bijusi sadarbība ar Aizsardzības ministriju, arī ar prokuratūru. Bet es nepavisam nevaru teikt, ka mums būtu slikta sadarbība ar Iekšlietu ministriju. Taču uz agrāko gadu fona īpaši izceļas kontakti ar Aizsardzības ministriju. Tagad ar to mūsu sadarbība tiešām veidojas iepriecinoši normāla.

— Vai komisijas locekļus ir apmierinājušas jaunās kandidatūras Nacionālo bruņoto spēku komandiera un Zemessardzes komandiera amatam?

— Apspriežot Graubes kunga kandidatūru NBS komandiera amatam, komisijā bija atšķirīgi viedokļi. Tas bija viens no retajiem gadījumiem, kad mums diemžēl bija pretēji viedokļi. Bet es respektēju Saeimas lēmumu, ar kuru Graubes kungs ir iecelts par NBS komandieri. Teikšu atklāti, ka man bija visai skeptiska nostāja attiecībā uz Graubes kungu. Bet tagad sekosim līdzi, kāda būs attīstība.

Par Jāņa Kononova iecelšanu Zemessardzes komandiera amatā tam ir saistība ar likumu par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Mēs plānojam mainīt visu līdzšinējo sistēmu, arī attiecībā uz komandieru iecelšanas un apstiprināšanas kārtību. Pēc mūsu projekta turpmāk parlaments apstiprinātu tikai Nacionālo bruņoto spēku komandieri, bet Jūras spēku, Gaisa spēku un Zemessardzes komandieru iecelšana būtu tikai valdības prerogatīva. Jo šobrīd ir izveidojusies tāda paradoksāla situācija, ka gan priekšnieku, gan viņa padotos apstiprina parlaments. Līdz ar to faktiski zūd nepieciešamā hierarhijas izjūta.

Jāni Kononovu amatā droši vien apstiprinās jau rīt, 4.martā. Šis jautājums jau ir iekļauts plenārsēdes darba kārtībā.

— Jūsu komisijas kompetencē ir arī jautājums par Latvijas virzību uz NATO. Kā tā norit, pēc jūsu un pārējo komisijas locekļu domām? Kad Latvija varētu tikt uzņemta šajā organizācijā?

— Sākot atbildēt uz jautājuma otro daļu, varu secināt, ka ceļš būs diezgan garš.

Bet mums ir izveidojusies visai laba sadarbība ar dažādām NATO darba grupām, kas šeit ieradušās, mēs esam tikušies ar augsta ranga NATO ģenerāļiem, turklāt tuvākajā laikā tiek gatavota tikšanās ar NATO Eiropas sauszemes karaspēka pavēlnieku, kas ir viena no augstākajām NATO amatpersonām. Pagaidām mēs varam runāt tikai par virzību uz NATO. Tas mūsu komisijā ir dominējošais viedoklis.

Neesmu ne skeptiķis, ne pesimists. Bet, ja tā optimāli uz šo procesu raugāmies, ja viss mums veiksies ļoti labi, tad var runāt par Latvijas iestāšanos NATO pēc pieciem gadiem. Tas būtu ideālais variants. Bet, reālistiski uz to visu raugoties, runa varētu būt par kādiem desmit gadiem.

— Kā ir vairāk Aizsardzības un iekšlietu komisijas darbā — vienprātības vai domstarpību?

— Komisijas priekšsēdētājs, protams, nenosaka, ka jābalso tā vai citādi. Notiek reizēm visai asas diskusijas par dažādām problēmām. Bet to rezultātā mēs aizvien nonākam pie viena kopsaucēja. Mūsu komisijas locekļi tomēr, paldies Dievam, ir apveltīti ar veselīgu saprātu un loģisku domāšanu.

Tam pamatā ir pietiekami plašas zināšanas.

— Vai jūsu komisijā ir arī kāda apakškomisija?

— Mūsu komisijai pagaidām laikam vienīgajai nav izveidota apakškomisija. Plānojam gan izveidot sadarbībā ar Juridisko komisiju tādu apakškomisiju, kas būtu likumīgā veidā saistīta ar tiesnešu un prokuroru iecelšanas un atcelšanas kārtību, kā arī būtu saistīta ar kādas augstākas institūcijas izveidošanu, kam būtu tiesības izsaukt un uzklausīt prokurorus, tiesnešus un advokātus, pieņemot lēmumus par to, vai šie cilvēki atbilst saviem ieņemamajiem amatiem. Tā noteikti nebūtu politiska komisija, bet gan tiktu veidota no profesionāļiem. Taču tas arī radītu iespēju nepieļaut tādas situācijas, ka tā vai cita amatpersona jūtas nesodīta un faktiski nav iespējams uz to iedarboties. Analoģiska sistēma pastāv ASV. Tā varētu būt, piemēram, ētikas komisija, par nosaukumiem vēl var diskutēt. Bet šobrīd mēs vairāk runājam par principiem. Un ja runājam par šiem pamatprincipiem, tad šo viedokli atbalsta gan tieslietu ministre, ar ko mums jau ir izveidojusies laba sadarbība, gan ģenerālprokurors, gan iekšlietu ministrs. Turpmāk šis jautājums būs saskaņojams arī ar advokātiem. Bet mēs ļoti nopietni grasāmies pievērsties šai problēmai. Laikam tā varētu būt vienīgā apakškomisija, kas būtu izveidota mūsu komisijas ietvaros jeb pārraudzībā.

— Vai tomēr jums nepastāv kāda dublēšanās ar Saeimas Nacionālās drošības komisiju uzticēto funkciju un izskatāmo jautaāumu ziņā? Vēl jo vairāk tādēļ, ka no sešiem Nacionālās drošības komisijā esošajiem deputātiem četri ir arī Aizsardzības un iekšlietu komisijas locekļi.

— Manuprāt, tieši tas ļoti palīdz sadarboties abām Saeimas komisijām. Saskaņā ar likumu Nacionālās drošības komisijas kompetencē ir visi jautājumi, kas saistīti ar specdienestiem. Tas mums ļauj saskaņot visus tos jautājumus, kas saistīti ar prokuratūras, specdienestu, kriminālās policijas, ekonomiskās policijas un finansu policijas darbību. Tieši šajā ziņā mums paveras iespējas izprast pamatproblēmas.

Protams, abām komisijām — Aizsardzības un iekšlietu un Nacionālās drošības — ir katrai savs kompetences lauks.

— Kāds ir jūsu un citu komisijas locekļu viedoklis par tūdaļ atzīmējamo 16.marta Latviešu karavīru atceres dienu?

— Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka lēmums par šīs dienas atzīmēšanu iepriekšējās Saeimas laikā tika pieņemts pirmsvēlēšanu gaisotnē. Nebija nekāda īpaša pamata atzīt tieši 16. martu par latviešu karavīru piemiņas dienu. Mēs komisijā esam diskutējuši par šo lietu, bet es nevaru runāt visas komisijas vārdā. Iespējams, ka komisija varētu pieņemt kādu lēmumu saistībā ar 16.martu. Iespējams arī, ka komisija aicinātu visus tās locekļus nepiedalīties 16.marta pasākumos. Es personīgi noteikti tajos nepiedalīšos. Tāpēc, ka es negribu pieļaut konfrontāciju starp latviešiem, kas diemžēl divu lielvaru dēļ ir karojuši dažādās pusēs. Un te es pilnīgi piekrītu Viļa Krištopana teiktajam, ka 16.marts faktiski svešu mundieru un sēru diena Latvijas valstij un tiem karavīriem, kas karojuši dažādās frontēs. Ļoti slikti, ka šis jautājums šobrīd tiek pārlieku politizēts.

Mūsu komisijā, ievērojot tās locekļu partijisko piederību, vienots viedoklis šādā politiskā jautājumā netiks pausts. Es ļoti šaubos par tādu iespējamību. Jo komisijā ir pārstāvēti dažādi politiskie uzskati. Man ir jārespektē katrs no tiem. Es neesmu kļuvis par komisijas priekšsēdētāju tāpēc, lai mēģinātu piespiest deputātus mainīt savus politiskos uzskatus. Mani kā komisijas priekšsēdētāju vairāk interesē viņu profesionālā attieksme pret to vai citu izskatāmo jautājumu.

Paldies Dievam, 16.marts nav mūsu komisijas tiešā kompetencē. Tas diemžēl ir kļuvis par pārlieku politizētu datumu — no abām pusēm raugoties.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktors