Ar dziesmu un labiem vārdiem: no mūžības uz mūžību

Čiekurkalna bērni 16. maija rītā savā dārzā līdzās simtgadnieces celmam iestādīja jaunu liepiņu

“Kas kait man nedzīvot liepu lapu mežiņā: visapkārt liepas aug, vidū saule laistījās” Foto: Vija Liepa — dzimusi, augusi Čiekurkalnā

Kociņu bērni saņēma līdz ar pasi un visiem nepieciešamajiem datiem: vārds — Latvijas sirdslapu liepa (svētkoks), Tilia cordata Latviensis (Lignum Sanctum) . Dzimšanas laiks — 1988. gada pavasaris. Vieta — Latvija, Ikšķile, pie Līvu ielas. Krustvecāki — Čiekurkalna un Mežaparka iedzīvotāji, bērnudārza audzinātājas, bērni un viņu vecāki, Čiekurkalna bibliotēkas un Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas pārstāvji, un vēl un vēl — katrs ar savu novēlējumu.

Liepiņas pasē gan vecāku vārdi nav minēti, taču mātes godu neapšaubāmi pelnījusi Vaida Villeruša, kas pēc profesijas ir mediķe un vairāk nekā četrdesmit gadus nostrādājusi ķirurģijā, bet kopš aiziešanas pensijā aizrautīgi nododas novadpētniecībai un kultūrvēstures studijām. Par to, kā viņa nāca uz pēdām kādreiz Jenišu dārzā Šreijenbušā (Čiekurkalnā) augušajai svētliepai, varēja lasīt “Latvijas Vēstneša” šā gada 6. aprīļa numurā. Jau martā Vaidas kundze ar saviem pētījumiem un atklājumiem bija dalījusies ar gados vecākiem čiekurkalniešiem un bērnudārza audzinātājām. Un lēmums bija vienprātīgs: pirms dažiem gadiem bērnudārza sētā nolūzusī dižliepa varbūt bija hronikā minētais svētkoks un tās vietā tagad jāiestāda jauna liepiņa.

Rīgas pilsētas atpirktajā Jenišu dārza daļā bērnudārzs atvērts jau ap 1930. gadu, un bērni te čalojuši vienmēr. Tikai sava vārda šai pirmsskolas izglītības iestādei līdz šim nebija (vien 135. kārtas numurs). Līdz ar augstās viešņas ienākšanu sētā Skolu valde apstiprinājusi bērnudārza jauno vārdu — Liepiņziedi. Tā reizē tika svinētas arī kristības. Kociņu stādīja ar lielu mīlestību. Lāpstu varēja pacilāt gan lielie, gan mazie. Bērni čakli tina tautasdziesmu kamolīti, dziedāja un dejoja. Īsti mazie dziesmusvētki!

Gribējās tomēr noskaidrot — kāpēc liepiņa nenāk no kādas solīdas kokaudzētavas un kā tad tik precīzi zināms tās dzimšanas gads. Vaida Villeruša to skaidroja tā: “Par svētliepu jau nevarēja kļūt kāda svešzemniece, bet kokaudzētavas piedāvā lielākoties Holandes liepas. Tiesa, Kalsnavā audzē arī mūsējās, bet atsūtītā liepiņa šai vajadzībai nederēja — pārāk sīka un ne gluži taisna. Pati sāku meklēt pa laukiem un mežiem. Atcerējos vietu, kur Imants Ziedonis rīkoja pirmo Kultūras fonda talku. Toreiz tīrījām pamežu, izcirtām krūmus. Palika tādi pavisam sīki liepu bērni ar divām trim lapiņām. Šis nu ir viens no tiem bērniņiem — jau kā tāds pusaudzis!”

Pasē rakstīts: derīguma termiņš — mūžība. Arī liepiņas “krustvecāku” ierakstos — diža mūža vēlējumi, Aspazijas dzejas rindas: “No mūžības uz mūžību / Es smaidot tiltu metīšu.”

Viss bija kā pienākas: dziedāšana, dejošana, labu vārdu teikšana. Viss, lai liepiņa patiesi izaugtu par Svētkoku — “Liepziediņu” sētā ienākusi Rīgas 800. dzimšanas dienas jubilejas gadā, stādīta mužībai.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Kopā ar “Liepziediņu” bērniem un audzinātājām — svētliepas radu rakstu meklētāja un jaunās liepiņas krustmāte Vaida Villeruša