Rīgas musulmaņu draudzes "Ideļ" lūgšanā VEF Kultūras pilī 1999. gada janvārī. Latvijas musulmaņu lielākā vēlme ir uzcelt Rīgas centrā mošeju.

Turpinājums no 1.lpp.

Islama reliģijas iefiltrēšanās Rietumu pasaulē liecina par pakāpenisku etnosu un rasu miksēšanās sākumu ne tikai ar jauktajām laulībām, bet arī ar ticības nomaiņu. Rietumnieki pieļauj reliģijas maiņu kristietim, bet arābi par kristietību pametušā un musulmanismam pievērsušā indivīda nodevību var pat piespriest nāvessodu. Par iepriekšminētā uzskata pareizību liecina ASV melnādaino iedzīvotāju masveida pievēršanās islamam. Tiesa, var jau uzskatīt, ka ASV pie musulmanisma piesaistīti tiek tie sabiedrības slāņi, kas pēc savas izcelsmes nav kristietiski, taču tādā gadījumā tas ir vēl viens arguments etnosu saistībai ar konkrētu reliģiju un pretarguments tiem, kas uzskata kādas reliģijas izplatību kādā tautā tikai ar telpisko un teritoriālo faktoru. Islama reliģija ar ekonomiskās migrācijas un bēgļu starpniecību jau sen ir kļuvusi par neatņemamu mūsdienu Eiropas ikdienas sastāvdaļu ar visām no tā izrietošajām sekām. Paanalizēsim to.

1995.gadā ārvalstīs palīdzību jeb patvērumu pieprasīja aptuveni 27 miljoni bēgļu. Kā liecina statistikas dati, divus gadus vēlāk, 1997.gadā, no 22 miljoniem bēgļu, kas tika fiksēti šajā gadā, 2 673 000 bija Afganistānas, 778 000 Libērijas, 673 000 Irākas, bet 467 000 Sudānas un daudzu citu valstu pilsoņi. Bēgļi nāk lielākoties no musulmaņu valstīm. Tas arī ir galvenais pašlaik Eiropu raizējošais "islama problēmas" cēlonis. Lai arī lielākā daļa no islamticīgajiem ir "ekonomiskie bēgļi" (t.i., tādas personas, kas savu valsti ir pametuši slikto dzīves apstākļu dēļ), nonākot savā mītnes vietā Eiropā, tie kļūst par reliģiskas minoritātes un nacionālas kopienas locekļiem. Cik procentuāli liela ir musulmaņu klātbūtne Eiropas sākotnēji kristīgajās valstīs? Sniegšu dažus datus. Portugālē pašreiz dzīvo 5000 musulmaņu, kas ieceļojuši lielākoties no Gvinejas un Mozambikas. Apvienotajā Karalistē dzīvo viens miljons musulmaņu emigrantu, salīdzinājumam ar 400 000 sikhu, 300 000 jūdaistu, 120 000 budistu un 6000 bahajiešu un zaratustriešu. Vācijā ir 1,8 miljoni musulmaņu, no kuriem 75% ir turki. Spānijā 31% emigrantu ir musulmaņi no Ziemeļāfrikas un Pakistānas. Itālijā no 900 000 imigrantu viena trešdaļa ir musulmaņi, vēl viena trešdaļa katoļu un no atlikušās trešdaļas viena piektā ir kristieši. Francijā dzīvo 4 miljoni musulmaņu salīdzinājumā ar tikai 30 000 budistu, Beļģijā 250 000 musulmaņu salīdzinājumā ar 40 000 ortodoksu. Austrijā 1991. gadā dzīvoja 158 776 musulmaņi, kas ieceļojuši pēc Otrā pasaules kara. Zviedrijā dzīvo 60 000 musulmaņu. Norvēģijā, kur valsts reliģija ir luterānisms, dzīvo 22 000 musulmaņu emigrantu, 4000 budistu, 1500 ortodoksu, 1400 sikhu, 1000 hinduisu, 600 bahajiešu. 32 000 Romas katoļu, no kuriem vairākums ir emigrantu no Filipīnām un Rietumāzijas. Šveicē, pēc 1990. gada datiem, dzīvo 1 245 432 ārzemnieku, no tiem 59% Romas katoļu, 12% musulmaņu, 7% protestantu, 5% ortodoksu. Nīderlandē dzīvo 500 000 musulmaņu, 100 000 Romas katoļu, 750 000 hindu reliģijas piekritēju. Polijā 90% iedzīvotāju ir Romas katoļi, viens miljons — poļu ortodoksi, 100 000 — evaņģēliskie luterāņi, 120 000 — Jehovas liecinieki, 30 000 — pentakostāļi, 8000 — armēņu baznīcai piederīgie, 5000 — musulmaņi, 5000 — reformatori, 5000 — baptisti un 5000 — metodisti. Zviedrijā Romas katoļu ir 148 000, ortodoksu — 97 000, serbu ortodoksu — 26 000, sīriešu ortodoksu — 26 000, Maķedonijas ortodoksu — 7000, bet pārējie ortodoksi, kas pieder pie citām apvienībām, — 21 000. Latviešu un igauņu luterāņu Zviedrijā ir 16 000. Šajā uzskaitījumā nav iekļauti nesenie bosniešu emigranti.

Pagaidām reliģisku bēgļu Latvijā vēl nav, taču, ņemot vērā, ka vairums bēgļu ir no islama zemēm, gaidāms, ka "islama jautājums" Latvijā pēc relatīvi īsa laika kļūs par aktualitāti. Ņemot vērā citu valstu pieredzi šai jautājumā, var izcelt Lielbritāniju, kur politiskās organizācijas, lai gūtu balsis parlamentā, nopietni pievērsušās minoritāšu elektorātam, kura lielāko daļu veido tieši islamticīgie. Par pārējām iedzīvotāju grupām, kuru politiskais skatījums ir daudzmaz nostabilizējies ir skaidrs, bet cīņa jeb "balsu zvejošana" islamticīgo bijušo imigrantu vidū, kuri ir ieguvuši Anglijas pilsonību, tikai sākas. Tiek arī mēģināts panākt vienošanos par tos interesējošajiem jautājumiem ar to sabiedriskajām organizācijām. Eiropā ir spēcīgas musulmaņu kopienas, kas dalās pēc iebraukušo musulmaņu tēvzemēm. Visas šīs organizācijas apvienojas lielākās apvienībās, piemēram, World Islamic Mission (WIM) un International Muslim Organisation (IMO). Nīderlandē pat ir piecas turku musulmaņu apvienības. Kā var gūt piekritējus kādā grupā, nav noslēpums — šai grupai tiek solītas privilēģijas un atbalsts. Vai tā ir Latvijas nākotne — tas ir jautājums, bet par to, ka līdz ar bēgļiem nenovēršami Latvijā paplašināsies musulmaņu kopiena, nav šaubu.

Daudzas Eiropas valstis, savulaik pieņemot bēgļus, cerēja, ka ar laiku šie bēgļi asimilēsies un ieplūdīs pamatnācijā, pārņemot valodu, kultūru un tradīcijas, pamazām kļūstot par "adoptētājvalsts" neatņemamu sastāvdaļu. Visumā šādai asimilācijas cerībai ir pamats, taču reliģija var kļūt par nepārvaramu šķērsli un ar to ir nopietni jārēķinās. Ar kristiešu denomināciju pārstāvjiem tas gan ir iespējams, bet ar islamticīgajiem šādas nākotnes perspektīvas ir maz ticamas. Kristietība, kas ir mūsdienu rietumu kultūras pamatā, pat palīdz šai asimilācijai. Arī jūdaisms vai budisms nav šķērslis. Islams, kas ir cita kultūra, savukārt pašos pamatos noliedz bēgļu iespēju asimilēties. Tas nenozīmē, ka tas ir "pagalam slikti" vai bīstami. Tas nozīmē, ka adoptētājvalstīm ar šo faktu ir nopietni jārēķinās. Zinot šo asimilācijas neiespējamību, valstis var izvairīties no konfliktiem: uzreiz ir jāsamierinās ar faktu, ka līdz ar bēgļu pieplūdumu valstī nostiprināsies attiecīgajam reģionam jauna reliģija, agrāk vai vēlāk būs jāpieļauj islama kulta celtņu (mošeju) celtniecība, jārēķinās arī ar spēcīgu arābu nacionālo diasporu, kas balstīsies uz islama reliģiju. Zinot šos aspektus, valsts var izvairīties no reliģiskiem konfliktiem, kuru pamatā ir savstarpēja neizpratne un ksenofobiski aizspriedumi. Valstij vēlams bēgļu garīgos līderus informēt par nacionālo reliģisko likumdošanu un tās īpatnībām, lai jau sākotnēji reliģiskā grupa būtu informēta par savām tiesībām un pienākumiem pret valsti. Tas palīdzētu izvairīties no valsts un reliģiskās grupas konfliktiem, kas rodas no neizpratnes par realitāti. Jāatceras, ka bēgļi ir šoka stāvoklī: tie ir zaudējuši etnisko dzimteni, sakarus ar ierasto vidi, un tūlīt prasīt, lai tie izprastu adoptētājvalsts reliģisko un sociālo vidi, ir netaisni. Tātad izglītošanas darbs ir primārais, kas jāveic, lai veidotos izpratne un uz tās balstīta tiesiska uzvedība. Vienlaikus par bēgļiem atbildīgajai valsts institūcijai ir jārūpējas, lai pašvaldība, kurā bēgļi ir izvietoti, un attiecīgā iestāde, kuras pienākumos ir būt par kontaktpersonu ar baznīcām, būtu informēta par jauno reliģisko minoritāti.

Daudzus Eiropas valstu pilsoņus identificējošais faktors var tikt uzskatīts piederība islama reliģijai. Eiropā pašlaik dzīvo 7 līdz 15 miljoni musulmaņu. Musulmaņi Eiropā nokļuva kā viesstrādnieki 50. – 60. gados, taču to skaita radikāls palielinājums notika 70. gados pēc tam, kad Eiropā beidzās nekvalificēto strādnieku uzņemšana, bet pieļāva ģimeņu apvienošanos. Dabiskās sekas bija ārkārtīgi lielais musulmaņu skaita pieaugums. Līdzīgi procesi notika arī ASV, tikai ar to atšķirību, ka Eiropas musulmaņu emigranti lielākoties nāca no zemnieku un strādnieku vides, bet ASV uzņēma tikai kvalificētus speciālistus. Musulmaņu pieaugumu veicināja arī irāņu revolūcija, Tuksneša karš, Albānijas notikumi un pilsoņu karš bijušajā Dienvidslāvijā. Tie ir ļoti atšķirīgi pēc savas izcelsmes Dienvidāzijā, Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos. Starp tiem ir arī daudz vēsturisko eiropiešu: bosnieši un albāņi. Bieži vien musulmaņu kopienas tiek identificētas kā "turku" vai "kurdu", taču tie var būt arī "alžīrieši" vai "berberi" Francijā, tāpēc arī attiecībā uz musulmaņiem, tāpat kā uz kristiešiem, nevar piemērot "rases streotipija" — visi musulmaņi ir arābi. Eiropas musulmaņi praktizē arī dažādus islama virzienus, kas savā starpā bieži vien konfrontē vēl vairāk nekā ar kristietību vai jūdaismu. Lielākoties musulmaņu garīgie līderi vienlaikus ir arī attiecīgo nacionālo minoritāšu kopienu vadītāji. Vispusīgi aplūkojot islama problēmu Eiropā, bieži vien nacionālās Eiropas valstis, neraugoties uz vispārēju cilvēktiesību akceptu no sociālā aspekta, neoficiāli šķiro savus iedzīvotājus "mūsējos" un "nemūsējos". Varbūt tieši tāpēc musulmaņi uzskata, ka eksistē kāda nerakstīta antiislamiska politika, kas vērsta pret viņu izplatību. Eiropas valstu likumdošana, kas garantē reliģijas brīvību un aizliedz diskriminēt pēc reliģiskās piederības, bieži vien realitātē izrādās fikcija, jo, lai gan valsts konstitūcijā var tikt garantēti iepriekšminētie principi, praktiskajā dzīvē administratīvajā un institucionālajā līmenī, tie attiecībā pret musulmaņiem nedarbojas. Labākais piemērs ir Sālmana Rušdi "Sātanisko vārsmu" lieta Apvienotajā Karalistē. Lai gan Anglijā eksistē likums, kas nosaka sodu par reliģijas zaimošanu, tomēr, kad uz šo likumu atsaucās musulmaņi, viņiem tika atteikts. Tātad kristīgā Jēzus Kristus zaimošana ir aizliegta, bet Allāha zaimošana var nesodīti notikt.

Šāds iedalījums izriet no empīriskās Eiropas domāšanas, jo Eiropā sabiedriskā iekārta nav atdalāma no kristietiskajām vērtībām un cita kultūra (civilizācija) automātiski tiek uzskatīta par svešzemju. Taču, neraugoties uz šiem secinājumiem, acīmredzams ir fakts, ka, pamazām integrējoties, Eiropa atsakās no nacionālām identitātēm, kļūstot par savdabīgu "rasu kokteili", līdzīgi Amerikas Savienotajām Valstīm. Atšķirībā no ASV, kur rasu un reliģijas sajaukums bija dabisks valsts izveidošanas pamats, Eiropā šis process notiek, valstīm cenšoties sasniegt vienotu federālu lielvalsti — Eiropas Savienību. Tāpēc musulmaņi no "musulmaņiem Eiropā" kļūst par līdztiesīgiem Eiropas pilsoņiem, "Eiropas musulmaņiem".

Nobeigumā — par to, kas pašlaik notiek šajā jomā Latvijā. Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Bēgļu lietu centrs, rēķinoties arī ar reliģiskiem bēgļiem, 1998. gada vasarā uzsāka sadarbību ar Sabiedrisko un reliģisko lietu departamentu, lai izveidotu saikni ar to institūciju, kas saskaņā ar likumdošanu ir kontaktpersona starp valsti un baznīcām. Vajadzības gadījumā ar departamenta palīdzību tiks nodibināts kontakts ar reliģiskajām konfesijām, kurām ir attiecības ar to ticības ārvalstu organizācijām, lai uzzinātu patieso situāciju par bēgli, kurš uzskata, ka ir represēts ticības dēļ. Pirmā šāda veida sadarbība bija departamenta darbinieka piedalīšanās Latvijas delegācijas sastāvā pieredzes apmaiņas vizītē Somijā, kur notika konference "Par patvēruma meklētāju un bēgļu jautājumu risināšanu Somijā". 1997. gadā Somijā pastāvīgi dzīvoja 79 000 ārzemju pilsoņu jeb 2 procenti iedzīvotāju. Šeit jāpiebilst, ka bijušie PSRS iedzīvotāji, kas dzīvoja Latvijā līdz neatkarības atgūšanai, par bēgļiem nav uzskatāmi.

Atcerēsimies, ka reliģiskos bēgļus, tāpat kā citus bēgļus, var izraidīt no valsts, ja tas nepieciešams, pamatojoties uz valsts drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumiem. Tie ir gadījumi, kad valsts reliģijas brīvība saskaņā ar vispārējiem cilvēktiesību principiem var tikt apturēta.