Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš: Lai sadzirdam Latvijas Zinātņu akadēmijas balsi "pilsētai" un "pasaulei" ("Urbi et Orbi") ! (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.02.1999., Nr. 50/51 (1510/1511) https://www.vestnesis.lv/ta/id/21998

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Godagadi - 80. Tradīciju spēkā, personību spožumā mūsu Nacionālais teātris

Vēl šajā numurā

23.02.1999., Nr. 50/51 (1510/1511)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

Turpinājums

no 1.lpp.

Lai sadzirdam Latvijas Zinātņu akadēmijas balsi "pilsētai" un "pasaulei" ("Urbi et Orbi") !

ZI5.JPG (13679 BYTES)
LZA gada pilnsapulces vadītāji: prezidents Jānis Stradiņš
(centrā, stāv) , Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļas priekšsēdētājs Raimonds Valters (pa kreisi) , viceprezidents, Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas priekšsēdētājs Juris Ekmanis un Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētājs Viktors Hausmanis

ZI6.JPG (12299 BYTES)
Ministru kabineta zinātnes balvas laureāts akadēmiķis Pauls Pumpēns savā akadēmiskajā lekcijā "Biomedicīna: XXI gadsimts", kas izpelnās akadēmiskajā sabiedrībā nepierastus ilgstošus, gandarījuma pilnus aplausus

Mēs apzināmies, ka darīts tas nav tīši, 1999.gada ekonomiskās depresijas apstākļos Latvijas valsts budžets patiešām ir ļoti saspriegts. Pašreiz 1999.gada budžeta projektu vairs daudz nav iespējams grozīt, taču apzināsimies arī to, ka budžeta samazinājums Latvijā joprojām allaž vispirms skar kultūru un zinātni. Un tā jau ir varas attieksme, pret ko iekšēji gribas protestēt.

Pēdējos trijos mēnešos man iznācis piedalīties trijos nozīmīgos simpozijos: Hallē — par zinātnes inovācijām Eiropas valstīs, Tallinā — par zinātnes lomu sabiedrībā, kas tiecas uz nākotni, Viļņā — Baltijas zinātņu vēstures konferencē par informācijas sabiedrību. Zinātnes reformu un zinātnes organizācijas ziņā, arī reālā pētnieciskā devuma un pētījumu kvalifikācijas ziņā Latvija uz pārējo Viduseiropas un Austrumeiropas valstu fona vēl izskatās labi, taču zinātnes finansējuma ziņā esam stabili noslīdējuši uz pašu lejasgalu (atskaitot, saprotams, NVS valstis, Bosniju, Albāniju un nupat arī Bulgāriju). Diemžēl šī tendence saglabājas, kaut arī par krīzes situāciju informējām valdību, informējām sabiedrību un presi, arī ārvalstu institūcijas. Nesen šajā ēkā viesojās Amerikas Nacionālā Zinātņu fonda NSF Eiropas daļas vadītājs Dr. Deivids Šindels, kurš visai atzinīgi izteicās par Latvijas zinātni, pat uz kaimiņvalstu fona, solīja atsūtīt labvēlīgu ziņojumu par iespaidiem Latvijā. Mēs viņam teicām, ka dzīvojam saspringti, uz pagātnes pēdējo rezervju rēķina, ka labi būtu, ja Latvijā ierastos ne tikai NATO ģenerāļi ar ieteikumu palielināt izdevumus aizsardzībai, bet arī augstāki Vašingtonas un Briseles zinātnes emisāri un civilģenerāļi ar norādījumiem palielināt zinātnes budžetu, jo nez vai NATO un Eiropas Savienībai jauni mazizglītoti partneri ir vajadzīgi. Vēl labāk būtu, ja varētu te veidot zinātnes centrus — kopuzņēmumus ar ASV partnerību, dotējot infrastruktūru un veicinot Amerikā izglītotu latviešu zinātnieku atgriešanos dzimtenē.

Pērn ar LZA līdzdalību akadēmiķa Jura Ekmaņa vadībā zinātnieku grupa izstrādāja Latvijas zinātnes attīstības nacionālo koncepciju. Tajā iezīmēti prioritārie zinātnes attīstības virzieni, izvirzīti kritēriji valsts zinātnisko centru veidošanai, zinātniskā personāla atjaunošanai un nostiprināšanai (2001.gadā paredzēts divkāršot doktorantu skaitu līdz 2000 cilvēku), paredzēts lietišķo pētījumu un izstrāžu atbalsts, iezīmēti pamatvirzieni humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Valstij būtu jāatbalsta pētniecība prioritārajās organizatoriskajās struktūrās, zinātniskie projekti (granti) kā galvenā zinātniskā darbības forma, ierobežots skaits valsts nozīmes zinātnisku programmu, infrastruktūras finansējums dažām institūcijām, attiecīgi jāsubsidē starptautiska līmeņa pētnieku grupas.

Šī koncepcija kopā ar augstākās izglītības koncepciju, divreiz, 1998.gadā jūlijā un novembrī, skatīta Ministru kabineta sēdēs — tā bija pirmā reize, kad Latvijas valdība pēc neatkarības vispār kompleksi iztirzāja situāciju zinātnē, un par to esam pateicīgi. Tomēr pārsteidza valstsvīru mazā ieinteresētība — koncepciju nevis akceptēja, bet tikai pieņēma zināšanai. Otrajā sēdē pieņēma zināšanai Izglītības ministrijas iesniegto koncepcijas realizācijas plānu, taču ar gandrīz vai cinisku ieteikumu "īstenot to atbilstoši piešķirtajam finansējumam", un tas, kā saprotat, budžeta projektā zinātnes jomā līdzinās nullei. Papildu līdzekļi nav iedalīti nevienā no Izglītības un zinātnes ministrijas projektā paredzētajiem pasākumiem, vienīgi "Tēvzemei un brīvībai" nupat sola atbalstīt letonikas pētījumus un centru ar 200 tūkstošiem latu. Bet visumā — nav, nav un nav. Nav — un nebūs? Pašreiz IZM izveidojusi darba grupu zinātnisko tehnoloģiju un inovatīvas attīstības koncepcijai, lai 1999.gada laikā izstrādātu kopēju RTD programmu. Diemžēl, bīstos, ka koncepcijai būs līdzīgs liktenis kā zinātnes nacionālai koncepcijai — to noliks kādā mapītē labākiem laikiem. Bet kamēr uzdīgs zālīte, būs nosprādzis zirgs, t.i., pagaidām vēl konkurētspējīgā Latvijas zinātne.

Kāpēc tas tā ir? Var meklēt vainu zinātniekos pašos, viņu nespējā iesaistīties pašas valsts stratēģijas veidošanā, nespējā pašiem uzturēt sevi, nākt ar interesantiem, drosmīgiem ierosinājumiem — daļēji tā tas arī ir. Var sacīt, ka zinātniekiem nav stabilu lobiju varas struktūrās, zinātnieki neiet partijās vai iet ne tajās partijās, bet valdošajās partijās nav pietiekami ietekmīgi. Tāpat zinātnieki neesot daudzskaitlīga elektorāta daļa — pensionāri, skolotāji, pašvaldības saklausāmi daudz labāk. Dzird arī sakām, ka zinātnieki esot pārāk delikāti savu, būtībā ne jau savu, bet valsts nākotnes interešu aizstāvībā. Bet mūsu rīcībā jau arī nav pārāk daudz to cīņas līdzekļu. Ne jau streiki un piketi. Dialogs ar valdību un Saeimu tā īsti neveidojas. Varētu būt rezolūcijas, apelācijas pie kolēģiem starptautiskā līmenī, ko esam jau sākuši un ko laikam turpināsim. Negribētos jau, lai mūs uzskata par "antipatriotiem", par Latvijas cildenā, dažbrīd stipri vien "uzpūstā" tēla niecinātājiem. Negribētos, lai zinātnieki pievienotos to pulkam, kas teic: "Mēs mīlam šo zemi, bet nemīlam šo valsti". Diemžēl notikumu loģika liek kļūt pesimistiem, kā pirms pāris dienām Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sēdē izteicās cienījamie akadēmijas locekļi Viktors Hausmanis, Jānis Graudonis, Janīna Kursīte, Raita Karnīte, Pēteris Guļāns. Modriem liek būt arī norises ap Kultūrkapitāla fondu, kurš subsidējis un subsidē humanitārās zinātnes, arī mums tas jāatbalsta.

Jau gadsimta sākumā Emīls Dārziņš rakstīja, ka bagāto latviešu aprindām raksturīgs sauklis "Nost ar garu!", un Kārlis Skalbe tolaik rakstīja pasaku "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties". Zemas debesis virs Latvijas bija toreiz, un zemas tās ir arī tagad — piekrītu Norai Ikstenai. Labums tas, ka karotes itin kā būtu vieglāk debesīs iespraust, taču putra, ko strebt ar šīm karotēm, kļūst plānāka un zilāka. Bez zinātnes un izglītības, īpaši augstākās izglītības kvalitātes, sabiedrība zaudē kvalitāti, zaudē savas "debesis".

Vai šī zemo debesu un tukšo bļodu problēma ir tikai zinātnes jautājums, vai varbūt tomēr tas ir valsts vispārējās attīstības jautājums? Latvijā dominē pārlieks ekonomisks pragmātisms. Dominē trubu, neaptēstu baļķu, arī izklaides industrijas un ašā biznesa ideoloģija. Tā varbūt laba ir šai dienai, tā varbūt nodrošina makroekonomikas rādītājus, taču tā ir īstermiņa domāšana. Protams, var jau sacīt, ka Venēcijas tirgotāji un Dženovas naudas mijēji sagatavoja gan renesansi, gan reformāciju, un tomēr mūsdienīgās nākotnes programmas sauc Leonardo da Vinči un Galileja, nevis Šeiloka vārdā. Kas notiks, kad beigsies privatizācija, kad būs sadalīts dalāmais, kā tālāk attīstīsies Latvija, ar ko mūsu tēvzeme izcelsies Eiropas valstu saimē?

Mūsuprāt, tai būtu jāizceļas vispirms ar intelektu, izglītību, zinātņietilpīgu ražošanu, ar inovatīvām tehnoloģijām, konkurētspējīgiem maziem un vidējiem uzņēmumiem, piemēram, labu datorprogrammu ražošanu, kaut vai "Microsoft" ietvaros. Latvijā vajadzīga prātu vētra, bet pašreizējā attieksme labākos prātus aizpūtīs uz ārzemēm, paliks sīki andelmaņi un veci akadēmiķi. Nepieciešams valsts, visas sabiedrības atbalsts, lai kādu jauku dienu mēs neatrastos mazattīstīta, nekvalificēta darba zonā, no kuras 21.gadsimta konkurences un tempu pasaulē izkļūšana nebūs viegla.

Atbalsts nepieciešams gan zinātniski tehniskajām inovācijām, gan vēl jo vairāk fundamentālo zinātņu uzturēšanai, kaut minimālā, tomēr mūsdienīgā līmenī. Tāds īpaši vajadzīgs nacionālās kultūras, humanitāro un sociālo zinātņu attīstībai. Eiropa te daudz nedos, ja par to nedomāsim paši. Diemžēl intelektuālā ziņā gan Igaunija, gan Lietuva mūs sāk apsteigt, lai cik nožēlojami ir šo atziņu atkārtot. Igaunijas jaunajam parlamentam sagatavota programma "Knowledge based Estonia". Kad taps uz zināšanām balstīta Latvija? Lūk, par ko būtu jāsāk dialogs ar valdību. Šodien mūsu sapulcē bija iecerējis ierasties Ministru prezidents Vilis Krištopans, diemžēl viņu aizkavēja steidzama sēde par korupcijas novēršanu valstī. Taču Ministru prezidents solījis ierasties sarunai Zinātņu akadēmijā marta sākumā, tiklīdz būs pieņemts budžets. Gaidīsim un runāsim, centīsimies pārliecināt, lai vismaz 2000.gadā zinātnes prasības tiktu apmierinātas mazliet augstākā līmenī. Kaut gan finansu ministrs Godmaņa kungs nupat sarunā sacīja, ka arī 2000.gada zinātnes budžetā pozitīva tendence varētu iezīmēties tikai mazliet, zinātnes budžetu "noēdīšot" sociālie pabalsti, skolotāju algu paaugstinājums saskaņā ar jauno Izglītības likumu, pirmsskolas iestāžu uzturēšana, kas sabiedrībai liekoties nozīmīgāki. Šogad Izglītības ministrijas budžets pieaudzis visai ievērojami — par 9,8%, taču tā sastāvā zinātnei tikai par 0,7 procentiem (tiesa, kopējā pieaugumā iekļautas summas studiju kreditēšanai, tas arī nozīmē maksas augstāko izglītību un daļēji pašu apmaksātu zinātni augstskolās, bet tā jau ir cita tēma). Zinātnes īpatsvars Izglītības un zinātnes ministrijas budžetā pēdējos trijos gados krities par 4 procentiem. Tomēr kādu mazumiņu, laikam 450 tūkstošus latu zinātnei papildus šogad vēl izdevies izcīnīt, salīdzinot ar Ministru kabineta sākotnēji iecerēto projektu, un vismaz tas lai mūs iepriecina, ja vien to apstiprinās Saeima.

Šajā sakarā lūdzu pilnsapulci pilnvarot LZA vadību sastādīt Ministru prezidentam, Valdībai, Saeimai memorandu par zinātnes vietu Latvijā, liekot tā pamatā idejas, ko šodien un pēdējās sarunās ar valdības pārstāvjiem esam jau mēģinājuši ieskicēt. Būšu pateicīgs, ja ZA pilnsapulces dalībnieki debatēs dos papildu ierosinājumus šim memorandam. Šī "mazo soļu taktika" tomēr ir labāka par klusēšanu, nekonstruktīvu opozīciju, un varbūt vismaz inovāciju, moderno tehnoloģiju stratēģiju augšās tomēr pēdīgi saklausīs.

Negribētos ievadrunu nobeigt ar gaušanos, kā sacīja ministrs Jānis Gaigals, "ar nelabvēlīgu fonu bez konstruktīvām iespējām un aizvainojumu par neizpratni", ar ministriju akadēmijai sadarbība ir laba, diemžēl ne allaž ministrijas viedoklis tiek saklausīts. Finansējums, protams, ir izšķirīgi svarīgs zinātnes attīstības nosacījums, tomēr ne vienīgais un pat ne galvenais; ne mazāk svarīgs ir entuziasms un zinātkāre. Žēl, ka nepaguvām iekārtot 1998.gadā iznākušo zinātnisko grāmatu izstādi. Tur būtu redzams ilgi gaidītais "Latviešu valodas dialektu atlants", "Latvijas vēstures atlants", Latvijas arhitektūras vēsture, literatūrvēstures 1.sējums, grāmatas par Rīgas vēsturi, prof. G.Raņķa grāmata par eksaktajām zinātnēm kultūras vēsturē, daudzas, daudzas grāmatas, ko sarūpējuši gan ZA locekļi, gan citi zinātnieki. Tādu nebija un nevarēja būt, teiksim, 1985.gadā. Tas ir pašaizliedzīga darba un arī demokrātisko brīvību rezultāts. Tas liecina, ka zinātnieki darbu izdošanai meklējuši līdzekļus visdažādākajos avotos iekšzemē un ārzemēs, kaut arī autoru — zinātnieku — sociālais statuss bieži ir neatbilstošs viņu reālajam devumam Latvijai. 80 tūkstoši interneta pieslēgumu Latvijā un Latvijas terminoloģija internetā — arī ir zinātnes nopelnu daļa. Latvijas zinātnieki arī eksaktajās un dabaszinātnēs ar sekmēm reprezentējas starptautiskos forumos, taču atšķirībā no mūsu sportistiem, skaistuma karalienēm un modeļu aģentūrām viņu sniegums pašmājās maz tiek pamanīts. Ceru, ka gandarījumu visiem šodien dos gan akadēmiķa Paula Pumpēna lekcija, gan zinātnisko balvu ieguvēji no dažādām paaudzēm.

Budapeštā šovasar būs UNESCO un ICSU Pasaules zinātnes konference, esam saņēmuši teksta projektu tās aicinājumam pasaules sabiedrībai par zinātnes vērtību ( Science for the 21 st Century. A New Commitment. Declaration on Science and Use of Scientific Knowledge ), kur lūgsim iekļaut arī tēzi par zinātnes izšķirīgo lomu mazās valstīs, nozīmību identitātes un pasaules kultūru dažādības saglabāšanā. Paudīsim ne tikai Latvijas bažas, bet arī cerības.

Zinātne Latvijā nebeigsies, kamēr šī zeme spēs ģenerēt prātus un saglabās savu genofondu. Arī tā ir mūsu identitātes izpausmes forma, kaut nu vien sabiedrība spētu to pienācīgi novērtēt! Katrā ziņā, nākamajā gadu tūkstotī varam ieiet ar piesardzīgu, varbūt skumīgu, taču — optimismu.

Galvenais tomēr ir atkarīgs no mums pašiem un arī no tā, vai izdosies uzvarēt cīņā par jaunatnes iesaisti zinātnē.

Zem zilibaltzeltainā Latvijas zinātnes karoga

Piektdien,19. februārī, uz gada pilnsapulci kopā sanāca Latvijas Zinātņu akadēmija. Ievadrunu teica LZA prezidents Jānis Stradiņš (skat. iepriekš). Zinātnieki ar klusuma brīdi godināja pēdējā gadā mūžībā aizgājušo ZA locekļu piemiņu. Pērn miris molekulārbiologs Valdis Bērziņš, fiziķis akadēmiķis Edgars Siliņš LZA goda loceklis — dramaturgs un režisors Pēteris Pētersons, datorzinātņu speciālists korespondētājloceklis Arnolds Miķelsons, astronoms, zvaigžņu pētītājs korespondētājloceklis Jurijs Francmanis. Jau šogad mūžībā aizgājis LZA ārzemju loceklis, norvēģu valodnieks, baltu valodu pētnieks un popularizētājs Terje Matiasens.

Zinātnieki godināja savus kolēģus, kas izpelnījušies LZA balvas.

Tā folklorista un literāta Friča Brīvzemnieka balvu par ilggadēju folkloras materiālu vākšanu, izzināšanu un popularizēšanu saņēma Māra Vīksna, galvenā fondu glabātāja Literatūras folkloras un mākslas institūtā un Latviešu folkloras krātuvē.

Izcilā Latvijas fiziķa Edgara Siliņa balvu fizikā par darbu kopu "Elektroniskie stāvokļi un procesi organiskos molekulāros kristālos un Legmīra–Blodžetas multistruktūrās" saņēma Dr. habil. phys. Inta Muzikante no Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta.

Izcilā latviešu lauksaimniecības zinātnieka, lopkopības speciālista Pauļa Lejiņa balvu par darbu kopu lauksaimniecības, izglītības un zinātnes vēsturē (1957–1998) saņēma Dr. sc. ing. Sigizmunds Timšāns, laikraksta "Latvijas Vēstnesis" informācijas redaktors.

Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdbalvas saņēma trīs jaunie zinātnieki: Ludviga un Māra Jansonu balvu fizikā — Haralds Rjabovs, Latvijas Universitātes maģistrants; Mārtiņa Straumaņa un Alfrēda Ieviņa balvu ķīmijā — Māris Turks, Rīgas Tehniskās universitātes maģistrants; Zentas Mauriņas balvu literatūrzinātnē un filozofijā — Zane Šiliņa, Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrante.

LZA jauno zinātnieku balvas fizikas un tehniskajās zinātnēs tika pasniegtas Latvijas Universitātes doktorantiem Kārlim Bērziņam un Jurim Smotrovam; ķīmijas, medicīnas un bioloģijas zinātnēs — Latvijas Lauksaimniecības universitātes lektorei Ingai Ciprovičai un Rīgas Tehniskās universitātes doktorantam Oļegam Revjakinam; humanitārajās un sociālajās zinātnēs — Latvijas Universitātes maģistrantēm Asnatei Baņģierei un Evijai Veidei.

LZA Senāts ar gandarījumu ir atzīmējis konkursam iesniegto darbu labo zinātnisko līmeni un izteicis atzinību vēl sešiem jaunajiem zinātniekiem — Latvijas Universitātes maģistrantiem Raivim Kivkucānam un Ivo Odītim, Koksnes ķīmijas institūta doktorantei Ilzei Irbei, Latvijas Lauksaimniecības universitātes maģistrantam Olafam Šķerbergam, Daugavpils Pedagoģiskās universitātes maģistrantēm Aļesjai Šapkovai un Ingrīdai Kupšānei.

Klātesošie ar lielu uzmanību noklausījās Latvijas Republikas Ministru kabineta balvas zinātnē 1998. gada laureāta akadēmiķa Paula Pumpēna akadēmisko lekciju "Biomedicīna: XXI. gadsimts".

Jāņa Stradiņa komentārs par Paula Pumpēna akadēmisko lekciju: "Paiet tikai nedaudz gadu pēc gēnu inženierijas sākumiem, kad tā ir jau Latvijā. Gambijā vai Tobago salā tā tik ātri nevarēja būt. Un daudzās citās pasaules vietās tā nevarēja būt tik ātri. Bet Latvijā tāpēc, ka tur jau bija Organiskās sintēzes institūts ar zināmām tradīcijām. Bija Elmārs Grēns, kas bija mācījies gan Maskavā, gan citur, un bija Pauls Pumpēns. Un es gribu pateikties Paulam Pumpēnam, ka par spīti visādiem faktoriem, kas viņu varētu grūst ārā no Latvijas, viņš to nav atstājis. Vai mēs pratīsim nosargāt šādus paulus pumpēnus?

Cits jautājums — Biomedicīnisko pētījumu fonds. Uz ko tas balstās? Pērn Pauls Pumpēns saņēma Ministru kabineta balvu — 5000 latu. Un viņš visu šīs balvas materiālo vērtību iedeva fondam. Izņemot to, ko valsts paņēma atpakaļ nodokļu veidā. Un tagad gan Latvijas Universitātes Biomedicīnisko pētījumu centrs, gan Latvijas Zinātņu akadēmija, gan publiskā akciju sabiedrība "Grindeks" pievienojās šim fondam, Paula Pumpēna fondam. Ir sastādīti statūti, tos vēl precizēsim, apstiprināsim. Tātad veidojas zinātnes mecenātisms. Un viens no mecenātiem ir zinātnieks pats. Tas tik tiešām ir tā, ka slīcēji glābj paši sevi. Bet mēs ceram, ka te nāks "Ventspils nafta", ka te nāks daudzi uzņēmēji. Jo uzņēmējam ir kauns tikai ņemt, neko nedodot atpakaļ. Man šķiet, ka šis Biomedicīnisko pētījumu fonds, gēnu industrija līdzās datorindustrijai var kļūt par Latvijas zinātnes īpatnību.Un es gribētu uzsvērt — šis varbūt ir vēsturisks brīdis, kad ne tikai Pauls Pumpēns brīnišķīgi runā par pasaules pieredzi, bet šī pieredze vēl arvien ir mazajā Latvijā."

Pārskatu par Latvijas Zinātņu akadēmijas darbību 1998. gadā nolasīja akadēmiķis mantzinis, akadēmijas ģenerālsekretāra vietnieks Uldis Viesturs, uzsverot, ka plašāk par pērn paveikto interesenti var izlasīt nule izdotajā Latvijas Zinātņu akadēmijas gadagrāmatā, turklāt galveno jau savā ievadrunā ir pateicis LZA prezidents Jānis Stradiņš.

LZA Uzraudzības padomes ziņojumu sniedza padomes priekšsēdētājs akadēmiķis Kalvis Torgāns, atgādinot, ka Uzraudzības padome nav ne revīzijas komisija, ne agrākā tautas kontrole. Padomes galvenais uzdevums ir koleģiāli iepazīt un vērtēt akadēmijas kopumā un tās institūciju darbības atbilstību akadēmijas Hartai, Statūtiem un Latvijas likumiem un ziņot par to pilnsapulcē. Tādus trūkumus, kas būtu kvalificējami kā Hartas, Statūtu vai Latvijas likumu pārkāpumi, Uzraudzības padome nav konstatējusi. Tomēr Uzraudzības padome ierosina dažādot nodaļu darbu, lai rastos pilnīgāks priekšstats par katra zinātnieka ieguldījumu atsevišķu problēmu izpētē.

Apspriežot ziņojumus, vispirms debatēs vārdu ņēma LZA viceprezidents Juris Ekmanis, iepazīstinot ar jauno nolikuma projektu par LZA locekļu vēlēšanām. Runātājs lūdza šo projektu izvērtēt un iesniegt savus priekšlikumus par nepieciešamajiem grozījumiem un papildinājumiem, lai pēc tam dokumentu varētu izskatīt LZA Senātā un likt lietā nākamajās akadēmijas vēlēšanās 1999. gada novembrī.

Arhitekts akadēmiķis Jānis Krastiņš savā runā akcentēja pilsētas un pasaules kopsakaru, par ko atkal jādomā pēc Rīgas domes lēmuma par Okupācijas muzeja nojaukšanu. Šis lēmums pieņemts, nerēķinoties ar Latvijas Arhitektu savienības un citu pilsētbūves profesionāļu domām, bet dīvaini vienkārši — balsojot ierēdņiem, kas ir visai tālu no šī jautājuma izpratnes.

Ķīmiķis akadēmiķis Ivars Kalviņš, atsaucoties uz iepriekšējo runātāju, norādīja, ka mūsdienu sabiedrībā vērojama bīstama tendence — vispirms nojaukt, bet pēc tam tikai domāt, ko vajadzētu darīt problēmas risināšanai. To zināmā mērā var attiecināt arī uz zinātni un spriedelēšanu, vai zinātne Latvijai vispār ir vajadzīga un kā zinātniekam pierādīt, ka viņš Latvijai var būt noderīgs un ir tiesīgs saņemt atbalstu no valsts budžeta.

Par zinātnes un zinātnieka izdzīvošanas problēmām Latvijā un zinātnei atvēlēto līdzekļu sadalījumu savas pārdomas izteica vēl viens ķīmiķis un akadēmiķis Jānis Freimanis.

Zinātnieku kopsapulces noslēgumā galavārdu teica LZA prezidents Jānis Stradiņš.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

ZI4.JPG (34491 BYTES)
Zem akadēmijas zilibaltzeltainā karoga kopā ar prezidentu Jāni Stradiņu pieredzējušie zinātnieki un pētnieku jaunākā paaudze pēc balvu saņemšanas

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!