ATSAUCĒ IETVERT:
Eiropas nākotnē mēs saskatām arī savu nākotni. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 3.03.2000., Nr. 73/75 https://www.vestnesis.lv/ta/id/2191
RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
Eiropas nākotnē mēs saskatām arī savu nākotni
No 1. līdz 3. martam Latvijā valsts vizītē uzturas Slovēnijas Republikas prezidents Milans Kučans
|
|
|
|
|
|
 Svinīgā sagaidīšana Rīgas pilī |
|
 Pastaigā pa Vecrīgas ielām. |
 Slovēnijas Republikas prezidents Milans Kučans, parakstoties Valsts prezidenta Zelta viesu goda grāmatā vakar, 2.martā, Rīgas pilī |
Abu prezidentu preses konferencē
Vakar, 2. martā, pēc
Latvijas Republikas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas un
Slovēnijas Republikas prezidenta Milana Kučana sarunām Rīgas pilī
notika abu prezidentu preses konference.
Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:
— Latvijai tas ir liels gods, ka pie mums ieradies Slovēnijas prezidents. Tas ir apstiprinājums mūsu valstu draudzīgajām attiecībām visaugstākajā līmenī. Latvija nesen atgriezās Eiropas kartē pēc ilga nebrīvības posma. Savukārt Slovēnija tikai pirms desmit gadiem proklamēja savu neatkarīgu valsti. Latvija bija viena no pirmajām valstīm, kas izprata un atbalstīja šos slovēņu tautas centienus un atzina Slovēnijas valsts neatkarību.
Šobrīd Latvija un Slovēnija katra savā kontinenta daļā iezīmē jaunās, demokrātiskās Eiropas robežas. Mēs esam vienoti savā izpratnē, kādu vēlamies redzēt nākotnes Eiropu. Mēs esam vienoti izpratnē, kāda loma šajā Eiropā paredzama mazajām valstīm. Mēs esam pārliecināti, ka nākotnē kontinenta likteņus vairs nedrīkst noteikt tikai lielvaras. Katrai suverēnai nācijai jābūt savai teikšanai un savai balsij kopīgajos lēmējprocesos. No šī viedokļa mazām zemēm ir īpaši svarīgi katrai uzturēt ciešus kontaktus, saskaņot savus viedokļus, lai, saliekot spēkus un balsis kopā, mūs labāk dzirdētu pasaules forumā. Mēs priecājamies uzņemt Latvijā augsto Slovēnijas delegāciju un izsakām savu apbrīnu un cieņu Slovēnijas lielajam progresam vēl tik īsajā neatkarības laikā. Slovēnijā ir apbrīnojama politiskā stabilitāte un strauja saimnieciskā attīstība, un Slovēnijas iedzīvotāji ir salīdzinoši labi situēti. Mēs esam vienoti ceļā uz Eiropas Savienību un ceram, ka neviena valsts mums šajā ceļā neliks nekādus šķēršļus. Mēs esam pārliecināti par savu spēju Eiropas Savienībai pievienoties ātrā, pat paātrinātā tempā. Tāpat mēs esam pilnīgi vienoti savā vēlmē pievienoties NATO.
Slovēnijas Republikas prezidents Milans Kučans:
— Man ir liels gods un prieks ar savu delegāciju šajās dienās uzturēties Latvijā, Rīgā apmainīties ar jums, prezidentes kundze, domām par Slovēnijas un Latvijas nākotni. Vispirms es gribu apsveikt Latviju sakarā ar ES dalībvalstu vadītāju Helsinku apspriedes lēmumu sākt ar jūsu valsti iestāšanās sarunas. Es novēlu Latvijai panākumus šajā grūtajā sarunu procesā. Es arī gribu izmantot šo iespēju, lai pateiktos Latvijai par drosmi — jo Latvija bija trešā valsts, kas 1991. gada augustā atzina Slovēnijas valstisko neatkarību. Tas notika tiklīdz bija beidzies karš pret Slovēniju. Tas bija tiešām drosmīgs Latvijas solis, ko Slovēnija nekad neaizmirsīs.
Mūsu sarunas Rīgā notiek ļoti nozīmīgā brīdī, kad ES plāno savu institūciju pārveidošanu. Šis ir jaunu iespēju un jaunu cerību laiks, jo mēs visi varam cerēt, ka nākotnes Eiropa tiks veidota uz pavisam citiem principiem nevis kā pagātnē, kad valstu attiecības tika risinātas savstarpēju strīdu un karu ceļā. Mēs ceram, ka nākotnes Eiropa tiks veidota uz miera, savstarpējas sapratnes un sadarbības pamatiem visu Eiropas tautu interešu un labklājības vārdā.
Šīs jaunās Eiropas iezīmīgākā struktūra ir Eiropas Savienība, tāpēc Latvija un Slovēnija cenšas kļūt par ES pilntiesīgām dalībvalstīm. Mēs saprotam, ka tā Eiropas Savienība, kurā mēs vēlamies iestāties, nebūt nav ideāla struktūra, jo organizācija joprojām ir evolūcijas procesā. Taču mēs vienalga vēlamies kļūt par ES dalībvalstīm — arī tādēļ, lai varētu palīdzēt organizācijas tālākajā veidošanā. Mēs saprotam, ka nevienai valstij nav garantēta vieta ES. Taču mēs arī ceram, ka nevienai valstij netiks aizvērtas ES durvis. Slovēnijai jau ir uzkrāta pieredze iestāšanās sarunās ar ES, un Slovēnija ir gatava šajā pieredzē dalīties ar Latviju. Mēs neesam konkurenti. Slovēnija un Latvija kopīgi strādā kopīgu mērķu sasniegšanai. Tas pats arī attiecībā uz NATO. Mēs vēlamies kļūt arī par pilntiesīgām NATO dalībvalstīm. Mēs labprāt vēlētos redzēt arī spēcīgāku Eiropas Savienības aizsardzības elementu, taču nekādā ziņā nedomājam, ka šī ES dimensija varētu kaut kādā veidā konkurēt ar NATO.
Mēs arī negribētu redzēt, ka NATO durvis tiek aizslēgtas lielo valstu interešu vārdā, un vēlamies piedalīties arī Dienvidaustrumeiropas krīzes regulēšanā. Tāpēc abas mūsu valstis šī paša mērķa vārdā vēlas redzēt mierīgu, demokrātisku un reformētu Krieviju. Mēs arī aktīvi piedalāmies ANO darbā, cenšoties panākt, lai ANO tiktu uzklausītas arī mazās valstis. Jo vairāk tāpēc, ka bieži vien mazās valstis problēmas redz no pavisam cita specifiska redzespunkta.
Prezidentes kundze, es arī uzskatu par ļoti nozīmīgu mūsu valstu divpusējo sadarbību politikā, ekonomikā un kultūrā. Mēs arī ceram, ka drīz mūsu valdības brīvās tirdzniecības līgumam pievienos arī līgumu par dubultās aplikšanas ar nodokļiem novēršanu un līgumu par investīciju savstarpēju veicināšanu un aizsardzību. Mēs ar prezidentes kundzi par visiem šiem jautājumiem esam runājuši ļoti atklāti, un es ceru, ka šī atklātības gaisotne mūs pavadīs visā vizītes laikā.
"Latvijas Vēstnesis": — Jautājums abu valstu prezidentiem: kādus mūsu valstu sadarbības turpmākos soļus jūs vēlaties redzēt? Vai jums nešķiet, ka pārāk maza bijusi mūsu līdzšinējā ekonomiskā sadarbība?
V.Vīķe–Freiberga: — Jā, arī to mēs pārrunājām ar Slovēnijas prezidentu, un viņš ļoti pareizi norādīja, ka patlaban mūsu valstīm ir sadarbība tikai tirdzniecībā, turklāt visai niecīgā apjomā. Pirmais solis būtu šo apjomu palielināt. Šajā sakarā jau pagājušajā rudenī pie mums viesojās Slovēnijas pārstāvji, arī tagad prezidenta delegācijā ir darījumu aprindu pārstāvji. Es ļoti ceru, ka viņi uzņems kontaktus ar kolēģiem mūsu valstī. Latvija no Slovēnijas importē divreiz vairāk nekā eksportē uz šo valsti. Tātad Latvijas darījumu aprindu pārstāvjiem būtu ļoti vēlams sarosīties un atrast jaunas iespējas mūsu ražojumu eksportēšanai uz Slovēniju. Nākamais solis būtu paaugstināt mūsu apmaiņas līmeni. Un, galvenais, mēs ceram sasniegt tādu stāvokli, kad viena valsts otrā varēs veikt savas investīcijas. Tas būtu labs rezumējums mūsu saimniecisko attiecību attīstībai.
M.Kučans: — Es uzskatu, ka prezidentes kundze jau atbildēja arī manā vietā. Es pilnībā pievienojos viņas viedoklim.
Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors
Foto: Arnis Blumbergs, Māris Kaparkalējs, "LV"
Slovēnijas prezidents
Milans Kučans Latvijas Saeimas tribīnē 2.martā pl.12.35
Runa Latvijas Republikas Saeimas sēdē 2000. gada 2. martā
Godājamie parlamentārieši! Dāmas un kungi! Nākotne ir spēku pārbaude. Tā ir spēku pārbaude Slovēnijai un Latvijai, tāpat kā visai Eiropai kopumā. Tā ir iespēja. Tā ir arī atbildība. Nākotne var palikt tikai vēlmju un cerību līmenī, bet tā var kļūt par realitāti. Vienīgais veids, kā to padarīt par realitāti, ir — visām Eiropas valstīm, gan lielām, gan mazām, apvienojot pūliņus.
Eiropas centrālā loma ir beigusies. Tas bija laika periods, kad, labākā vai sliktākā gadījumā, Eiropa iezīmēja pasaules civilizāciju. Tagad veidojas jauni civilizācijas attīstības centri. Eiropai būs nākotne, ja tā, saglabājot savu identitāti, atradīs sadarbības ceļu ar šiem centriem.
Eiropas apvienošana nav tikai tehnisks valstu kopāpulcēšanas process. Patiesībā tas ir process, kas sagatavo Eiropu, lai tā varētu ietekmēt pasaules kārtību tādā veidā, lai kultūru un civilizāciju daudzveidība neiezīmētu jaunu strīdu un konfliktu arēnas, bet virzītu uz dialoga veidošanu. Tādējādi Eiropai būs vienlīdz liela atbildība par šādu pasauli. Eiropai pašai jākļūst par tolerantu sabiedrību, veicinot Eiropas valstu līdzāspastāvēšanu, sadarbību un cieņu, ļaujot galīgajā variantā nospraust Eiropas robežas un nodrošināt brīvas attīstības iespējas minoritātēm.
No daudzveidības atzīšanas var iegūt visas valstis. Eiropas atbildība par savu nākotni padara Eiropu līdzatbildīgu par visas pasaules nākotni.
Kopējā Eiropas pagātnē katrai valstij ir bijusi sava pagātne. Tas attiecas arī uz Slovēniju un Latviju. Tagad mēs vēlamies, lai katrai mūsu valstij būtu sava, atšķirīga nākotne saistībā ar kopējo Eiropas nākotni. Mums ir kopēja Eiropas pieredze un sava individuālā pieredze un apziņa, ka pašreizējais brīdis mūsu vēsturē ir lielu iespēju brīdis.
Cilvēki veido vēsturi. Šo vēsturi nepārvalda likumi, kas ir neatkarīgi no cilvēku gribas. Cilvēkiem ir brīva griba. Viņi šo gribu realizē visur tur, kur tiek ievērotas cilvēktiesības un kur politiskā demokrātija balstās uz šīm tiesībām. Principā šāda aina ir gandrīz visā Eiropā. Ar savu pieredzi un cerībām un ar brīvu gribu sabiedrība neatlaidīgi izdara spiedienu uz demokrātisko valstu vadītājiem, lai beidzot tiktu sperts solis uz mūsu kopējo Eiropas nākotni. Šengenas robežas uzsver tās robežas, kādas bija starp politiski stabilām un nestabilām Eiropas valstīm. Eiropas dienvidaustrumu daļā kara šausmas ir beigušās, taču pārējā teritorijā jau zeļ korupcija un noziedzība.
Šobrīd Slovēnija atrodas uz nestabilas robežas un izjūt šīs sociālās sekas, kas nes līdzi postu drošībai, garīgumam un civilizācijai.
Stabilā un demokrātiskā Eiropas daļa nav spējusi nodibināt šeit pilnīgu mieru, un islama pasaule ir it kā nodalīta. Parādās jaunas fundamentālisma iezīmes, arī antisemītisms un ekskluzīvisms nav retas parādības, un tas viss izraisa bažas. Šobrīd arī ekstrēmisti nāk daudzējā ziņā pie varas. Nav bijusi iespēja vēl izveidot konstruktīvas attiecības ar Krieviju, kas šobrīd saskaras ar politiskām, ekonomiskām, sociālām un pat garīga rakstura — piemēram, padomju valsts sabrukšanas — sekām. Eiropa nav spējusi formulēt savu attieksmi pret kādreizējo lielvalsti, ar kuru tā ir līdzatbildīga par mieru bijušajā ideoloģiski polarizētajā pasaulē. Un situācija Čečenijā rada jaunu satraukumu Eiropā un pasaulē.
Viss manis teiktais norāda uz dažādām iespējamām Eiropas nākotnes ainām. Tai skaitā ir arī iespējami varianti, kas mūs atgrieztu pagātnē. Šajā kontekstā mazu valstu, arī Slovēnijas, likteņi ir daudz neskaidrāki nekā lielo valstu likteņi. Tas gandrīz noteikti attiecināms arī uz Latviju.
Slovēnija ir maza valsts. Aiz tās robežām sākas nestabilā Eiropas daļa, lai gan nesenās politiskās izmaiņas Horvātijā vieš cerību, ka stabilitāte ienāks arī mūsu kaimiņvalstī. Vēsture nav bijusi īpaši labvēlīga pret slovēņiem. Mēs esam spējuši saglabāt savu nacionālo identitāti ārkārtīgi sarežģītos apstākļos, un līdz 1991.gadam mēs nesaņēmām atbalstu no pašu valsts.
Astoņdesmito gadu beigās bijušajā Dienvidslāvijā Slovēnijai bija šādas izvēles iespējas: vai nu arvien pieaugošs, nepanesams totalitārisms, Serbijas hegemonija pār citām tautām un attālināšanās no tirgus ekonomikas, vai arī slovēņu nacionālā identitāte, cilvēktiesības, demokrātija, tirgus ekonomika un labklājības valsts, un ceļš uz Eiropas valstu un tautu integrāciju.
Izvēle šajā nozīmīgajā konflikta situācijā, kas skāra toreizējo Kosovas jautājuma risināšanu, nebija grūta. 1990. gadā tautas nobalsošanā slovēņu izvēle bija neatkarība, demokrātija un Eiropas orientācija.
Pāreja no sociālistiskās pašpārvaldes uz tirgus ekonomiku un demokrātiskāku, racionāli organizētu labklājības valsti Slovēnijai bija mazāk sāpīgs process nekā bijušā austrumbloka valstīm.
Taču šī pāreja nebija mazāk sarežģīta kā citur. Kā neatkarīga valsts Slovēnija samērā ātri veica pāreju uz parlamentāro demokrātiju, tirgus ekonomiku ar stabiliem makroekonomikas nosacījumiem, un tajā ir attīstīta un konsolidēta sabiedrība.
Iekšzemes kopprodukts ir 14 000 dolāru. Tas sasniedz 71% no Eiropas Savienības (ES) vidējā rādītāja un ir par 70% vairāk nekā vidēji desmit kandidātvalstīs, kas gatavojas iestāties ES. ANO sagatavotajā materiālā par tautas attīstību Slovēnija 170 valstu vidū ierindojas 28.vietā.
Slovēnijas ekonomiskais pieaugums ir 4% gadā. Valsts izglītībai gadā izdod 6%, pētniecībai un attīstībai — 1,6% no iekšzemes kopprodukta. Slovēnijai ir ievērojams skaits starptautisku kompāniju un pat viena globāla kompānija. Slovēnija meklē jaunus stratēģiskus partnerus.
Šobrīd Slovēnija piedalās sarunās ar ES. Arī Latvija uzsāk sarunas. Sarunas uzsākot, Slovēnija ir identificējusi apspriežamos tematus visās jomās. Tā cenšas realizēt Eiropas standartus kopumā visās sabiedriskās dzīves jomās. Pirms gada Slovēnija uz vienotās Eiropas institūcijām raudzījās ar sajūsmu, taču šodien sajūsmu nomainījis kritiskāks skatiens. Tomēr vairākums slovēņu ir pārliecināti par to, ka nacionālā identitāte, drošība, demokrātija un labklājība var tikt garantēta vienīgi tad, ja Slovēnija kļūs par ES un NATO dalībvalsti.
Apvienotā Eiropa slovēņiem ir visdrošākās kopīgās mājas.
Mēs zinām, ka saskaņā ar pasaules standartiem Slovēnija nevar būt industriāla valsts. Tai nevar būt liela nozīme kvantitatīvo mērogu pasaulē. Mēs saistām savu nākotni ar zināšanām, un apstiprinājums tam ir mūsu preču un pakalpojumu kvalitāte. Šā mērķa vārdā Slovēnija veido labas un modernas skolas. Valstī ir augsts datorprasmes līmenis, arī vispārējā izglītība, vērtējot pēc Eiropas standartiem, pārsniedz vidējo līmeni. Tas ir stabils pamats augstas tehnoloģijas kompāniju izaugsmei, tai skaitā informācijas zinātnes un apstrādes tehnoloģijai.
Taču Slovēnija dzīvo apstākļos, kur Balkānu nestabilitāte ir draudošs faktors. Šajā reģionā valda īpašs klimats, ir īpašas politiskās attiecības, domāšana, etniskās un cilvēku savstarpējās attiecības, kas norāda uz to, ka Dienvidaustrumeiropas sirdī vērojami slimības simptomi garīgajā un politiskajā jomā.
Šā reģiona valstis Eiropā ir vēsturiski izveidojušās. To elitārās aprindas saglabājušas veco domāšanu, kas veidojusies uz agresīva nacionālisma principiem un ir pretstatā vispārējām cilvēktiesībām, kas sniedzas pāri nacionālai un valsts suverenitātei. Iemesls šādām valsts un viennācijas valsts alkām pēc varas pārākuma meklējams tajā apstāklī, ka Eiropas lielvalstis neskaitāmu konfliktu rezultātā nereti pārveidoja Balkānu politisko karti pēc uzvarētājas valsts diktāta un it īpaši pēc Otomanu impērijas sabrukuma. Šīs kartes lielā mērā sagrozīja etniskās robežas un valsts teritoriju robežas. Šādā veidā sāka veidoties mīti, tai skaitā serbu mīts par Kosovu, kuru agresīvā nacionālistiski noskaņotā elite atdzīvināja, lai iedegtu naidā zaldātu ordas, reliģiskos fanātiķus un dumpiniekus asiņainai vardarbībai pret citām tautām.
Visu Balkānu konfliktu pamatā ir vēsturiski un politiski neatrisināts dažu Balkānu tautu nacionālais jautājums. Tautas nemitīgi nodarbina jautājums par šīs problēmas iespējamiem risinājumiem un it sevišķi vienas nācijas valsts ideja, kas balstās uz principu "Blut und Boden", kura pamatdoma ir aizstāvēt un paplašināt savu nacionālo dzīves telpu ( Lebensraum ). Šī ideja kalpo par ideoloģisko attaisnojumu etniskajai tīrīšanai, genocīdam un etniski jauktajās teritorijās dzīvojošo — un šāda situācija ir raksturīga visur Balkānos — citu tautību pārstāvju piespiedu izdzīšanai.
Šīs idejas ir izmantojuši politiskie līderi arī citur Eiropā. Runas par Balkānu tautu iedzimto noslieci uz genocīdu ir absurdas un kalpo vienīgi par izdevīgu ieganstu starptautiskajai sabiedrībai, lai nevajadzētu iejaukties un uzņemties saistības, kā tas bijis agrāk.
Vairāk nekā desmit gadu garumā Eiropas politiskie līderi vēroja šo Balkānu ļaundabīgo audzēju un domāja, ka to var izārstēt ar politisko aspirīnu. Taču audzējs izauga pārāk liels, un tikai tiešā ķirurģiskā iejaukšanās varēja to likvidēt. Taču pastāv bažas par metastāžu iespējamību. Šā iemesla pēc ir būtiski svarīgi, lai Eiropas Savienības dalībvalstis un NATO rūpētos par šo valstu pašreizējo vienotību, lai novērstu spēka lietošanu un masveida agresijas pret cilvēkiem. Tie, kuri ir atbildīgi par šo agresiju, ir negodīgi politiskā pokera spēlētāji, taču viņiem ir vārdi un uzvārdi. Viņi ir zināmi arī Starptautiskajam kara noziegumu tribunālam. Pērnā gada NATO iejaukšanās Miloševiča Dienvidslāvijā parādīja, ka beidzot Balkānu konflikts tiek atzīts par visas Eiropas un pasaules problēmu. Šo iejaukšanos attaisnoja pieņemtā pozīcija, ka cilvēka cieņa un cilvēka pamattiesības ir vērtības, kuras mūsdienu pasaule izvirza augstāk par atsevišķas valsts suverenitāti. Šīs vērtības tāpēc drīkst un patiešām vajag aizsargāt no sistemātiskas valsts veiktas agresijas, pat ja tas nozīmētu starptautisku iejaukšanos. Tas varētu nozīmēt, ka tiek pavērta pavisam jauna nodaļa starptautiskajās attiecībās un arī jauna nodaļa starptautiskajās tiesībās. Tai būs jāiztur pārbaude, ja cilvēka pamatattiecības tiks pārkāptas ar masveida agresiju no lielo un spēcīgo valstu puses. Ja šādā brīdī arī nākotnē Apvienoto Nāciju Organizācija spēs iejaukties, tad varbūt tā izmēģinājuma cena, kas cilvēcei bija jāsamaksā par šādu darbību Balkānos, būs bijusi pieņemama.
Līdz pat nesenam laikam Slovēnija bija veltīgi centusies norādīt uz Balkānu konfliktu patieso dabu un uz Eiropas Balkānu sindroma patiesajiem cēloņiem. Cerēsim, ka turpmāk tas būs citādi un Dienvidaustrumeiropas stabilitātes pakta īstenotāji ņems to vērā.
Taču ar cerību vien nepietiek. Eiropa izdara izvēli par labu ļoti smagām pārmaiņām. Tajās neviens nepaliks neskarts. Neviens nevar cerēt, ka šīs pārmaiņas veiks citi un ka būs iespējams baudīt tikai šo pārmaiņu augļus. Lai visiem un ikvienam būtu guvums, būs vajadzīga neatlaidība un pacietība. Taču tas ir pūļu vērts, un nesenās demokrātiskās pārmaiņas Horvātijā tam ir spilgts pierādījums. Mēs to zinām no mūsu atmiņām par Eiropas pagātnes traģiskajām ainām. Tas būtu bezatbildīgi pret mums pašiem un pret nākamajām eiropiešu paaudzēm, ja šī iespēja, ko šobrīd mums tik labvēlīgi piedāvā vēsture, netiks izmantota vai nu mūsu savtīguma dēļ, vai baidoties no grūtībām. Tā būtu kopēja sakāve mums visiem. To, ka Eiropa nevēlas šādu iznākumu, rāda tās atbildes reakcija uz Austrijas Brīvības partijas uzskatiem pēc tam, kad šī partija kļuva par valdības partiju.
Tas patiešām liecina, ka viss, kas apdraud kopīgās vērtības un tādējādi arī citas valstis un mūsu kopējo nākotni, nav vairs tikai tās valsts iekšējā lieta, kurā tas notiek, lai kas arī šī valsts būtu. Cieņa pret kopējām vērtībām un atbildība par tām ir kopējās drošības, aizsardzības ārējās un iekšējās politikas pamatā. Es ticu, ka Eiropa konsekventi demonstrēs šādu attieksmi.
Slovēnija vēlas sadarboties šo jautājumu risināšanā. Tā vēlas veidot Eiropas nākotni kopā ar citām labas gribas tautām un valstīm. Slovēnija ir gatava darīt nākotnes labā visu, ko tā var, jo Eiropas nākotnē mēs redzam garantijas arī savai nākotnei. Es ticu, ka jūs Latvijā domājat tāpat.
Atļaujiet man īsi novilkt paralēles starp Baltijas reģionu, Viduseiropu un Dienvidaustrumeiropu. Šo ģeogrāfiski tik dažādo reģionu tautu un valstu vēsturiskajiem likteņiem ir dažas kopīgas iezīmes. Šajās valstīs dzīvo mazskaitlīgas tautas ar bagātu kultūras mantojumu un civilizācijas tradīcijām, un šo tautu politisko likteni ir veidojušas Eiropas lielvalstis, īpaši XX gadsimtā. Tas sākās tūlīt pēc Pirmā pasaules kara, kad lielvalstu noslēgtajos miera līgumos lielākajai daļai jauno valstu noteiktās robežas nesakrita ar šo valstu etniskajām robežām. Tajā pašā laikā šo iedzīvotāju statuss nekad nav ticis pienācīgi noregulēts, un rezultātā tas pastāvīgi ir bijis konfliktu avots, īpaši Dienvidaustrumeiropā. Dažām tautām, starp tām arī slovēņiem, vispār nebija savas valsts. Latvija šajā ziņā bija daudz veiksmīgāka. Otrais pasaules karš atkal dziļi un ļoti redzamā veidā izmainīja visu triju reģionu valstu sabiedrisko iekārtu. Baltijas valstis nokļuva staļinistu okupācijā. Viduseiropas valstis un to dienvidu kaimiņvalstis ieņēma un okupēja nacisti un fašisti, un tās piedzīvoja koncentrācijas nometņu šausmas, ķīlnieku nošaušanu un pat tautu fizisku iznīcināšanu. Miera līgumi, kas tika noslēgti pēc Otrā pasaules kara, ietekmes sfēru sadalīšana, kā arī dzelzs priekškars atkal noveda visu triju reģionu tautas politiski nedemokrātisku un autoritāru režīmu pakļautībā. Šī politiskā pieredze, kādu mēs visi esam piedzīvojuši un kuru es šeit ļoti īsi ieskicēju, var palīdzēt mums izveidot ciešākus sakarus un mudina mūs pielikt visas pūles, lai veidotu vienotās Eiropas reālu nākotni, kurā dzīves kvalitātes galvenās iezīmes būs brīvība un mazo Eiropas tautu pilnīga identitāte.
Es esmu ļoti pateicīgs par man doto iespēju, dāmas un kungi, uzrunāt jūsu cienījamo parlamentu.
Paldies par to, ka bijāt gatavi uzklausīt manu viedokli un ieklausīties manī. Novēlu jums panākumus un sekmes.
Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:
Uzruna svinīgajās vakariņās Rīgas Latviešu biedrības namā 2000.gada 2.martā
Augsti godātais prezidenta kungs! Cienījamā prezidenta kundze! Ekselences! Dāmas un kungi!
Ar dziļu saviļņojumu un patiesu gandarījumu kā savus viesus šovakar sveicu Slovēnijas prezidentu Viņa ekselenci Milošu Kučanu un kundzi. Šī ir Slovēnijas prezidenta pirmā valsts vizīte mūsu zemē, un esmu pārliecināta, ka tā ir kvalitatīvi jauna posma sākums Latvijas un Slovēnijas attiecībās.
Ir īpaši patīkami uzņemt sen gaidītus ciemiņus laikā, kad mūsu senās Rīgas pilsētas baznīcu smailes, šaurās viduslaiku ieliņas un gadsimtu dramatiskos notikumus pieredzējušie laukumi tuvojas pilsētas dibināšanas 800.gadadienai. Rīgas pilsēta ir Latvijas vēstures mēmā lieciniece. Cauri tai neizsīkstošā straumē plūst Latvijas likteņupe Daugava. Upe mūsu senčiem deva iespēju nokļūt Rietumu un Austrumu seno impēriju centros. Vēsturē tas ir pazīstams kā dzintara ceļš no Baltijas jūras Eiropas ziemeļos uz Dienvideiropas jūru reģioniem. Latvijas ģeogrāfiskā izvietojuma nozīmi vienmēr ir izpratuši arī mūsu kaimiņi. Caur šejieni uz dienestu Bizantijas ķeizaru gvardēs, dibinot pilsētas, tirgojoties un arī laupot, devās vikingi. Kā liecina senie rūnakmeņi, mūsu senči ar viņiem runāja kopīgā zelta, dzelzs un asiņu valodā.
Esmu pārliecināta, ka jums, prezidenta kungs, būs iespēja iepazīties ar Latvijas pagātni, šodienu un rītdienu. Vēlos paust īpašu gandarījumu kā savu viesi šovakar sveikt prezidentu, kura valsts ir plaši pazīstama ar savu bagāto kultūras un zinātnes mantojumu. 1492.gadā tika atklāta Jaunā pasaule. Šajā pašā laikā Idrijā tika atklāti merkurija krājumi, kuru apguve kļuva par Eiropas zinātnes attīstības vienu no pamatakmeņiem.
Sekojošā 500 gadus ilgā merkurija iegūšana bija spēcīgs stimuls zinātnes, medicīnas un tehnoloģiju attīstībā. Šis atklājums piesaistīja arī slavenā ārsta un alķīmiķa Paracelsusa uzmanību.
Šogad cilvēce pārkāpa trešā gadu tūkstoša slieksni. Neraugoties uz skeptiķiem, kuri jaunā gadu tūkstoša atnākšanu svinēs tikai nākamā gada sākumā, miljardiem planētas iedzīvotāju jau šogad ar cerībām sagaidīja jaunās ēras sākumu. Tomēr tautu vēsturē jauna laikmeta sākums un zemeslodes jaunā riņķojuma ap Sauli sākums ir atšķirīgi jēdzieni.
Tas kļūst saprotams, ielūkojoties latviešu un slovēņu tautu vēstures hronikās. Kaut gan atrodamies ģeogrāfiski dažādos Eiropas reģionos, tomēr mūsu tautu vēsture apliecina, ka mūsdienu pasaulē viss ir saistīts un visur ir līdzības.
1918.gads bija pēdējo gadsimtu lielo Eiropas impēriju sabrukšanas kulminācija. No Austroungārijas un Krievijas impēriju drupām Eiropā radās jaunas brīvību un progresu alkstošas valstis. Latvija kļuva neatkarīga, savukārt Slovēnija ieguva valstiskumu pirmās Dienvidslāvijas sastāvā. Šis bija Latvijas un Slovēnijas tautu jaunās ēras sākums.
Jauns laikmets mūsu tautām sākās arī pirms desmit gadiem, kad Viduseiropas un Austrumeiropas tautas nometa komunisma utopijas važas. Jaunajā gadu tūkstotī Latvija un Slovēnija ir iegājušas kā demokrātiskas un progresējošas Eiropas valstis. Esam izvirzījuši augstus mērķus, kurus nosaka vēlme dzīvot saskaņā ar vispārcilvēciskajām vērtībām.
Jūsu ekselence!
Izcilais latviešu dzejnieks Rainis pravietiski ir teicis, ka pastāvēs, kas pārveidosies. Sekot šo vārdu nozīmei īpaši svarīgi ir valstīm, kuras sev aiz muguras ir atstājušas totalitāro režīmu ēnu un veic ceļu uz pilnvērtīgu iekļaušanos demokrātiskā un atvērtā Eiropā.
Laiks pēc Berlīnes mūra sagraušanas gan Latvijai, gan Slovēnijai ir bijis svarīgiem notikumiem bagāts. Vienlaikus esam centušies tuvināt mūsu tautas un valstis. Esmu pārliecināta, ka jūsu vizīte Latvijā būs sākums daudzām jaunām sadarbības iniciatīvām starp mūsu valstīm.
Šodien pastāv plašas iespējas pilnveidot Latvijas un Slovēnijas divpusējo sadarbību. Mūsu valstis ir izvietotas skaistos un ērti sasniedzamos Eiropas reģionos. Tas ir priekšnoteikums sekmīgai tūrisma attīstībai. Gan Latvijā, gan Slovēnijā pastāv seni kultūras un zinātnes centri. To kopīgi centieni spēj radīt visaugstākā līmeņa kultūras šedevrus un attīstīt tālāk zinātniskās domas lidojumu.
Pirms četriem gadiem starp mūsu valstīm tika noslēgts Brīvās tirdzniecības līgums, un kopš tā laika savstarpējās tirdzniecības apjoms nepārtraukti palielinās. Domāju, ka ekonomiskās sadarbības līgumtiesiskās bāzes attīstīšana mūsu uzņēmējiem pavērs jaunas iespējas.
Varam būt gandarīti, ka Slovēnijas uzņēmumi ir jau novērtējuši Latvijas saimniecisko potenciālu un kļuvuši par mūsu ekonomikas neatņemamu sastāvdaļu. Mēs vēlam viņiem veiksmi, jo veiksme rada cilvēka interesi un paver iespēju šeit Latvijā redzēt vairāk Slovēnijas uzņēmēju. Esmu pārliecināta, ka arī mūsu uzņēmējiem darbošanās jūsu valstī būs sekmīga un izdevīga.
Un, visbeidzot, Latvijas un Slovēnijas sadarbības sekmes lielā mērā ir atkarīgas no kontaktu veidošanās starp Slovēnijas un Latvijas iedzīvotājiem. Tādēļ jo īpaši augstu ir jānovērtē Slovēnijas prezidenta valsts vizīte, kura neapšaubāmi palielinās mūsu iedzīvotāju savstarpējo interesi.
Mūs tuvina arī kopīgi ārpolitiskie centieni. Latvijai un Slovēnijai ir līdzīga izpratne par pašreizējās starptautiskās situācijas vēsturisko momentu. Tā galvenie elementi mūsu valstīm ir Eiropas un transatlantisko struktūru atvēršanās kādreiz "aizmirstās Eiropas" valstīm.
Eiropa atkal vēlas būt vienota un nedalīta. Šī mērķa mudinātas, mūsu valstis sekmīgi ir uzsākušas sarunas par pievienošanos Eiropas Savienībai (ES). Esmu pārliecināta, ka gan Latvija, gan Slovēnija būs starp pirmajām jaunajām ES dalībvalstīm.
Gan Latvijā, gan pārējā Eiropā apbrīno Slovēnijas veikumu, kļūstot par demokrātisku, ekonomiski spēcīgu un nepārtraukti progresējošu valsti. Slovēnija ir lielisks paraugs valstīm, kuras veic pāreju no totalitārisma uz atvērtu sabiedrību. Jūsu valsts sasniegtais pārliecinoši parāda, ka jaunajām Eiropas demokrātijām ir ievērojams demokrātijas un saimnieciskās izaugsmes potenciāls.
Vēstures gaitā mūsu kaimiņreģioni ir bijuši nemiera un neziņas pilni. Mēs vēlamies redzēt stabilitāti un mieru mums kaimiņos un panākt drošu un stabilu Eiropu. Slovēnija un Latvija strādā šim mērķim, piedaloties starptautiskajās miera nodrošināšanas operācijās Kosovā un Bosnijā. Mūsu valstu iestāšanās NATO paplašinās mūsu kontinenta drošības un labklājības zonu.
Prezidenta kungs! Kučana kundze!
Dzimst jauna Eiropa. Eiropa, kurā lielās tautas vairs nekad neizlems mazo likteņus. Eiropa, kurai cilvēks jūtas piederīgs un spējīgs īstenot savus sapņus, spējīgs atsegt savas dvēseles gaišāko pusi. Eiropa, kura saviem iedzīvotājiem ļaus justies lepniem par piederību tai, nevis, nespēkā sarkstot, nodurt galvu. Slovēnijas un Latvijas attiecības ļauj mums būt par to pārliecinātiem.
Es uzsaucu tostu uz jūsu veselību, prezidenta kungs, un par jums, Kučana kundze!
Slovēnijas Republikas prezidents Milans Kučans:
Uzruna svinīgajās vakariņās Rīgas Latviešu biedrības namā 2000.gada 2.martā
Prezidentes kundze, Freiberga kungs, ekselences, dāmas un kungi!
Esmu jums pateicīgs par godu un iespēju apskatīt, kaut arī tikai uz īsi brīdi, dzīvi jūsu skaistajā, draudzīgajā valstī. Esmu daudz lasījis par jūsu bagāto, aizraujošo vēsturi, kas man kā slovēnim šķiet ļoti tuva. Daudzjēdā ziņā tā ir viegli atpazīstama. Slovēņu un latviešu literarās valodas saknes meklējamas vienā un tajā pašā laikmetā. Tieši šis laikmets, neraugoties uz tālākajiem vētrainajiem notikumiem, bruģējis mūsu tautu kultūras un civilizācijas ceļu nākotnē. Reizēm apstākļi bijuši labvēlīgāki Latvijai, reizēm Slovēnijai, bet nevienai no abām tautām tie nav bijuši īpaši viegli. Daudz biežāk esam bijuši pakļauti Eiropas vardarbīgās vēstures niknajām svārstībām nekā miera laiku mainīgajiem partnerības un labklājības vējiem.
Saņēmis šo ielūgumu, jutos gandarīts. Esmu pārliecināts, ka spēsim izmantot šo tikšanos, lai plaši atvērtu vārtus sadarbībai starp mūsu valstīm. Uzskatu to par savu pienākumu un ar prieku centīšos to izpildīt. Nešaubos, prezidentes kundze, dāmas un kungi, ka jūs jūtaties tāpat.
Mūsu sadarbība ir nopietna, bet pagaidām vēl pieticīga. Tādēļ teikšu vienkārši un skaidri: mūsu rīcībā ir visas iespējas — ekonomiskās, kultūras, cilvēciskās un politiskās, lai sadarbotos ciešāk un efektīvāk. Pastāv neskaitāmas Eiropas problēmas un kopējas nacionālas intereses, kas mūs aicināt aicina izvērst mūsu kontaktus.
Latvija un Slovēnija strauji pārveido savas iekšējās attiecības un institūcijas, lai pēc iespējas īsākā laikā iestātos Eiropas Savienībā. Abas valstis uzsāka šo darbu dažādos apstākļos, bet ejamais ceļš un mērķi ir kopēji. Mēs varam dalīties zināšanās un pieredzē šajā jautājumā. Vēl vairāk, mūsu valstis ir vienas no mazākajām Eiropas dimensijās, un tādēļ meklējam atbildi uz vienu un to pašu jautājumu: kā būvēt mūsu kopējo Eiropas māju tā, lai tā atbilstu arī mazo valstu un tautu interesēm un kļūtu par drošām mājām visām dalībvalstīm? Šis ir viens no Eiropas nākotnes un tās kopējo institūciju pamatjautājumiem, un tādēļ mazāko valstu vienotai nostājai jāpalīdz Eiropas nākotnes veidotājiem, kuru starpā, es ceru un ticu, tiks drīzumā ierindotas arī mūsu valstis.
Liktenis lēmis gan Latvijai, gan Slovēnijai dzīvot nemierīgos reģionos. Vadoties no uzvarēta loģikas, lielvaras bieži pieņēmušas lēmumus kā par Baltijas un Viduseiropas tautu likteņiem, tā arī par drošību Dienvidaustrumeiropā, ar ko robežojas Slovēnija, un izmantojušas vienu valsti, lai noslēgtu rēķinus ar otru. Tas radījis tik daudz agresīva nacionālisma un politisku pārvaldes modeļu, kas izrādījušies pretrunā ar tām fundamentālajām vērtībām, uz kurām balstās jaunā sadarbības Eiropa. Pateicoties mūsu tautu un visu pilsoņu gribai un apņēmībai, mūsu valstīm izdevies atstāt pagātnē kara un politikas viesuļus un reformu centrā likt cilvēkus, viņu brīvību, cieņu un tiesības bez diskriminācijas neatkarīgi no viņu etniskās piederības, kā arī demokrātiju un brīvā tirgus konkurenci. Bet Čečenija, Bosnija un Hercegovina un nelaimīgā Serbija lai ir brīdinājums mums visiem, ka vēl tāls ceļš ejams, līdz izveidosim tādu Eiropu, kādu mēs to vēlētos redzēt uz trešā gadu tūsktoša sliekšņa — Eiropu, kas ir demokrātiska, brīva un spējīga konkurēt ar citiem ekonomiski globalizētās pasaules reģioniem, Eiropu, kurā ikviens šī kontinenta iedzīvotājs bez diskrimācijas varētu kļūt par Eiropas pilsoni un pamatos balstītos uz kopējām vērtībām. Šie un citi ir mūsu šobrīd visvairāk interesējošie jautājumi, tāpat kā tie ir kļuvuši par visa kontinenta rūpi un atbildību, jo tas laiks, kad katrs bija atbildīgs tikai par sevi, pieder pagātnei. Ja kaut vienam cilvēkam atņemta brīvība un labklājības iespēja, varam uzskatīt, ka tās atņemtas mums visiem. Ja kaut viena valsts nostāda savu suverenitāti augstāk par vispārējām cilvēktiesībām, varam uzskatīt, ka visi dzīvojam ierobežotas demokrātijas apstākļos. Tas ir vēl viens svarīgs iemesls, kādēļ mums labāk jāiepazīst vienam otrs, jāatver savas domas un sirdis, lai sadarbotos un palīdzētu tiem, kas paši vēl nespēj mums pievienoties kopējā ceļā uz nākotni.
Prezidentes kundze, dāmas un kungi, esmu pagodināts būt kopā ar jums. Izmantošu šo iespēju, lai paceltu glāzi par Latvijas un tās pilsoņu labklājību, par sadarbību starp Latviju un Slovēniju, par veiksmīgu Eiropu, par mieru un par jums, prezidentes kundze, Freiberga kungs, dāmas un kungi!