Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mēs - par sevi, par dzīvi, par laiku. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.02.1999., Nr. 41/42 https://www.vestnesis.lv/ta/id/21744

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Pieaugušo izglītības likumu

Vēl šajā numurā

12.02.1999., Nr. 41/42

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mēs — par sevi, par dzīvi, par laiku

Ceturtā tikšanās

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks arheologs Jānis Graudonis

O3.JPG (20149 BYTES) Arheologi rok savas tautas un viņas kultūras saknes. Rokam senču kapos, rokam viņu dzīves vietās — parastās apmetnēs un pilskalnos. Un mūsu darbā atklājas tas, kā gadu simtos un tūkstošos pirms mūsu dienām mūsu senči veda savus tuviniekus "smilšu kalniņā", kā viņi, ticot aizkapa dzīvei, deva tiem piedevās darba rīkus, ieročus, rotas, kā ģērba godadrēbēs. Rokam apmetnēs un pilskalnos, lai, noņemot gadsimtos krājušās nogulas, atrastu šo seno dzīvesvietu slāņos saglabājušās liecības par mūsu senču dzīvi un darbu.

Un arheologa "rakšana" pagājušos gadu simtos un tūkstošos ļauj saprast, kā te dzīvojuši Latvijas teritorijā ienākušie mednieki, kas asu vēju pāršalktā tundrā sekoja ziemeļbriežiem. Kā laika gaitā viņi apguva zvejniecības iemaņas, kā kaula un akmens rīku vietā sāka gatavot darbarīkus, ieročus un rotas no metāla. Grūti pat aptvert, kā jau pirms četriem – pieciem tūkstošiem gadu mūsu tālie senči, nepazīstot podnieka ripu, gatavojuši dažāda lieluma, dažādu formu grezni rotātus māla traukus. Un kāda priekšmetu daudzveidība, kāds skaistums parādās pēc tam, kad cilvēki iepazīst metālus — bronzu, dzelzi, sudrabu.

Seno rotu precīzās formas, arī darba rīku un ieroču apdare ar daudzveidību un estētisko izveidi izraisa apbrīnu, iedveš dziļu cieņu pret seno amatnieku. Zeltaini mirdzošās bronzas vai mulsinoši starojošās sudraba rotas ir spilgts augstas darinātāju gaumes un prasmes apliecinājums.

Ja runājam par Latvijas tēlu, kas jārāda pasaulei, tad droši varam sacīt, ka arheologu atklātās latviešu tautas augsti estētiskās kultūras vērtības, labi parādītas pasaulē, ir labs šī tēla pamats.

Un pašlaik, kad reālās dzīves grūtības dažādu iemeslu dēļ lielai tautas daļai rada vienaldzību, pat neticību nākotnei, senās kultūras vērtības var būt viens faktors, kura zināšana var rosināt optimismu. Pašlaik Latvijā ir apmēram pusmiljons dažādu seno rotu un darbarīku. Ja mēs par to sagatavotu kādu grāmatiņu un laistu to pasaulē, tad visur pasaulē apbrīnotu, cik latviešu tautā daudz skaistuma. Kad 1996.gadā Rīgā notika Eiropas arheologu kongress, mūsu Vēstures muzejā ārzemnieki brīnījās par divām lietām. Viņi teica: "Kur jums tik mazā zemītē tik ārkārtīgi daudz seno rotu!" Un vēl: "Jūs sakāt, ka jums neesot daudz zelta. Bet viss mirdz, zelts vien ir." Un tad mums bija jāstāsta, ka mums ir mīļa bronza un ka tieši latviešiem raksturīgas bronzas rotas. Tās ir ar siltumu. Tāpat kā sudrabs. Un ja jūs redzat formas skaistumu un šo siltumu vēl klāt, tad cilvēks pret šīm rotām nevar palikt vienaldzīgs.

Vel arī tāds skatījums — visas mūsu senču dzīvesvietas ir pie ūdeņiem, skaistā dabas vidē. Kādreiz ir tik daudz prieka par visu to, ka tu aizmirsti pasauli. Man tā gadījies vairākkārt. Piemēram, kādu rudeni strādājām Ērgļu apkaimē pie Pulgožņa ezera, kur atrodas Jurjānu mājas. Un zeltotās lapas atspīdēja ezerā, kas bija tik spoguļgluds, ka grūti bija atšķirt — kur tas koks uz augšu, kur uz leju. Man vajadzēja rakstīt tā saucamo protokolu, bet es biju tā nodevies šim dabas skatam, ka pienāca strādnieks un teica: "Ļoti atvainojos, bet cik ilgi jūs gulēsit?" Izrādās, es vai pusstundu biju tā skatījies.

Jā, Latvija pati ir skaista, un mūsu senču rotas ir brīnumskaistas. Un mēs paši arī dzīvojam skaisti — ar visām savām grūtībām. Un es gribētu novēlēt: lai ir grūti, bet lai mūsu latviskums, mūsu latviskā domāšana mums palīdz pacelties visam pāri un pārciest visu! Te dzīvot — tā ir laime!

Katram Latvijas novadam ir sava aura. Vidzeme ir brīnišķīga, Kurzeme ir tādā kā noslēpumainības plīvurā tīta, Zemgale ir diža, lepna, bet Latgalē cilvēks ieiet kā svētnīcā. Pie Pildas ezera es reiz uzkāpu ozolā un pusdienu nosēdēju. Un vēl es atceros tādu nelielu pilskalniņu upes līkumā. Tur es atkal aizmirsu visu pasauli. Varbūt man laimējies būt tur tikai saulainā laikā, bet man Latgale šķiet saules un ūdeņu zilguma zeme.

 

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris koktēlnieks Antons Rancāns

O5.JPG (20420 BYTES) — Jāpiekrīt Jānim Graudonim: latviešu it kā necilās rotas — bronza vai sudrabs, salīdzinot ar citu zemju zeltu, estētiskajā ziņā ir vērtīgākas. Tas tikai liecina, ka mūsu senči ir pratuši šīm lietām piedot vērtību. Te svarīgākais nav materiāls, bet gan pašu darbs. Acīmredzot tas latvietim ir tik iezīmīgi un raksturīgi, ka pat mūsu necilā zemīte ar darbu ir padarīta auglīga, izmantojama un skaista.

Tas attiecas arī uz tēliem, ko man vispirms ir bijusi izdevība izpētīt un pēc tam sākt griezt. Kad es pirms gadiem trīsdesmit sāku pētīt Latgales krucifiksu tēlus,tie bija atrodami vairs tikai muzejos. Lai gan pirmā apjausma par tiem man bija no bērnības, kad tie vēl bija ieraugāmi laukā. Tad krucifiksi pamazām sāka nozust. Un tos varēja vairs ieraudzīt tikai senlietu krātuvēs. Jo bija cilvēki, kas par spīti valsts oficiālajai politikai tomēr saglabāja tos kā mantojumu muzejos. Šur tur nomaļās vietās tie palika neskarti arī laukos.

Mana darbība attīstījusies divās paralēlās līnijās — mākslinieka un pedagoga darbs. Vismaz 20 gadus nostrādāju Rēzeknes mākslas skolā. Kad tuvojās Atmodas laiks, ar 1986. gadu saviem koktēlniecības audzēkņiem sāku mācīt, — tolaik, protams, nelegāli, — atjaunot krucifiksus. 1989. gadā izdevās izveidot pirmo oficiālo kursu. Zeme vēl piederēja padomēm, tāpēc vienīgais lauks, kur varējām darboties, bija kapi. Jo tur padomju vara bija spiesta neiejaukties un paklusēt.

Tas bija Atmodas un vispārēja pacēluma laiks visai Latvijas tautai. Krucifiksi būtībā ir Latgales zemnieku kultūra — Latgales zemnieki to radījuši un attīstījuši.

Un 90. gadu sākumā zemnieki visā Latvijā cerēja, ka viņiem būs zeme. Ka viņi varēs savu zemi apstrādāt, ar to izdzīvot, pelnīt un attīstīties. Tas bija arī krucifiksu atjaunošanas pacēluma posms. Bet drīz vien tas noplaka. Nu arī zemnieku cerības ir galīgi noplakušas. Un es stipri šaubos, vai sociāldemokrātu zemkopības ministrs, kaut arī labu gribēdams, tur spēs ko grozīt. Tā ir pesimistiska nots. Bet es nāku no laukiem, kur esmu nodzīvojis sava mūža lielāko daļu, un uzskatu, ka pašlaik lauku dzīve ir stipri vien mīnusos.

Rīgā ir citādi, te šajos gados pēc Atmodas daudz kas ir gājis uz labo pusi. Tāda pati attīstība vērojama lielākajā daļā Latvijas pilsētu, lai gan to nevar teikt par visām provinces pilsētām. Man pērnā gada nogalē bija izstāde Ludzā, pats esmu šajā rajonā dzimis, tur man pieder arī mantotais zemes īpašums. Parunājot ar Ludzas iedzīvotājiem, iedziļinoties pilsētas problēmās, es sapratu, ka attīstības ziņā ir milzīga atšķirība starp Ludzu un Rēzekni, lai gan tās atdala tikai 30 kilometru. Ietekmē robežas tuvums, Ludzā ienāk daudz depresīvu noskaņu no kaimiņos esošās Krievijas. Tas viss stipri vien traucē attīstību.

Mēs ceram uz katru jaunu Saeimu, uz katru jaunu valdību, ka dzīve uzlabosies. Bet cerības arvien vēl nepiepildās. Un tad nu jāatzīst, ka agrāk vai vēlāk viss būs atkarīgs no jaunatnes, no jaunās paaudzes. Visupirms — no izglītības.

Padomju laikos, strādādams mākslas skolā, es rēķināju, ka perspektīvi ir apmēram desmit procenti jauniešu, ar viņiem ir vērts strādāt. Būtībā šī proporcija ir saglabājusies arī tagad.

Oficiālā statistika liecina, ka Rēzeknē ir gandrīz 30 procentu bezdarbnieku. Tomēr, lai cik tas šķistu dīvaini, reizēm grūti sameklēt, kas strādā. Nesen Hanzas maiznīcas Rēzeknes nodaļas vadītājs Vilmārs Jukna stāstīja par firmas izsludināto konkursu uz vairākiem vadošajiem amatiem — bija nepieciešams galvenais inženieris un vēl kādi speciālisti. No vairāk nekā desmit pretendentiem izdevies atrast tikai vienu, kas par kādiem 60 procentiem atbildis prasībām. Un tajā pašā laikā pilsētā bezdarbnieku vidū ir liels skaits inženieru un citu cilvēku ar augstāko izglītību. Tas nozīmē, ka viņu sagatavošanas līmenis padomju laikā ir bijis zems un ka viņi arī nekādā veidā savu kvalifikāciju nav cēluši, bet pasīvi gaida uz sev labvēlīgu laiku. Tas nerada un nevairo optimismu.

Presē tiek runāts par iesocializētām parādībām. Mēs teiktu — ar mātes pienu iezīstām. Ja vecāki, vienalga — ar augstāko, vidējo vai zemāku izglītību, ir bijuši padomju laika cilvēki, ja viņi gaida to "labo" laiku, tad arī viņu pēcnācēji ir iesocializējušies līdzīgā pasivitātē. To es redzu arī skolēnos, ar kuriem strādāju diendienā. Dīvaini, ka ir apvidi, no kuriem ik gadu nāk tādi paši jaunieši, kas arvien pasīvi gaidīs. Tāpat kā tas agrāk notika kolhozā: paldies Dievam, ka traktors salūza, nevajag vairs strādāt... Tāpat tagad skolā: jo mazāk padarīsi, jo labāk... Lai gan skolēns taču strādā un mācās pats priekš sevis. Bet viņam no vecāku un ģimenes pieredzes ir radies iespaids — jo mazāk izdarīsi, jo pašam būs lielāks ieguvums.

Vislielākais bezdarbs ir vērojams Ludzas un Rēzeknes rajonā. Un daudzviet to nosaka gluži vienkārša nevēlēšanās strādāt.

— Bet par Makašānu skolu ir dzirdēti arī ļoti labi vārdi...

— Mans darbs skolā sākas astoņos no rīta. Beidzu astoņos, reizēm pat desmitos vakarā. Ne visi, bet daļa skolēnu, kas mācās kokapstrādi, ir vispirms nomācījušies savas obligātās astoņas mācībstundas. Pēc tam puiši neiet sēdēt pie televizora, bet atkal atnāk uz darbnīcu. Un man tad ar viņiem ir kopā jāstrādā.

Latvijā arvien vēl darbojas arodskolas, viena ir arī Rēzeknē, kas sagatavo celtniekus, būvgaldniekus un vēl kaut ko tajā pašā nozarē. Trīs mācībgados viņiem ir 2400 praktisko nodarbību stundu. Man Makašānu skolā zēniem ir tikai 540 stundu trīs mācībgados. Pērn pie mums atnāca četri zēni, lai pamācītos vēl pēc Rēzeknes arodskolas beigšanas, lai iegūtu vidējo izglītību un papildinātos arī amatā. Ne tikai es, bet arī mani audzēkņi bija spiesti atzīt, ka jaunatnācēji varētu būt tikai 11. klases līmenī, kaut gan ieradās, lai mācītos 12. klasē. Izrādās, ka arī arodskolas audzēkņu sagatavošanas līmenis būtībā ir, nu, tāds padomisks. Ja manējie viens otrs ir ar mieru strādāt pat līdz pusnaktij, tad bijušie arodskolēni ir tie, kas mazāk piepūlas. Vaicāju: ko viņi var iesākt ar savu arodskolas beigšanas apliecību? — "Ko priekšnieks teiks, to darīsim..."

Jānis Graudonis:

— Man ir nācies strādāt visos Latvijas novados. Un gribu pajautāt: vai jūs izjūtat, ka Latgalei ir atšķirīga aura? Nerunāsim par zemkopību, bet par vispārējo gaisotni.

Antons Rancāns:

— Nezinu, grūti pateikt. Esmu izbraukājis stūru stūriem visu Latgali, man par to ir iznākusi arī grāmata. Varu pastāstīt, kādas atšķirības ir starp rajoniem. Ja Daugavpils vai Krāslavas rajonā jautāsi ceļu, atbilde būs tāda, ka grūti izlobīt patiesību. Ja to pašu vaicāsi Balvu rajonā, tad izstāstīs ļoti pamatīgi, gandrīz kā ar karoti mutē ielies, lai nekādas kļūdas nebūtu.

Es Latvijas novadus vairāk uztveru vizuāli — man ļoti simpātiska šķiet visa jūrmala, pērn gar to nobraucu pilnā garumā. Zemgales līdzenumi savukārt liecina par stabilu dzīvi. Vidzeme padomju laikos bija lauksaimnieciski ļoti sakopta, tagad tā vairs tāda nav.

 

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks skatuves mākslinieks Kārlis Sebris

O1.JPG (17118 BYTES) — Kāds gudrs vīrs ir teicis, ka skaistums uzvarēs pasauli. Un tāpēc gribu izteikt visdziļāko pateicību tiem cilvēkiem, kas skaistumu rod arī gadu dzīlēs un zemē. Domāju, ka tikai tad mēs varēsim izaugt un šis skaistums spīdēs kā zelts, ja ielāgosim, kā Blaumanis saka — ko tēvu tēvi krājuši gadu simteņos, tas tagad dzīves straumē dēlus ved uz augšu.

Neesmu sagatavojis nekādu runu. Bet man daudz kas nedod miera. Arī sakarā ar Triju Zvaigžņu ordeni, šo svētumu. Kad to saņēmu, es to uzskatīju par tādu pašu svētumu kā mūsu karogs, kā mūsu himna. Tikai mani darīja skumju tas, ka presē parādījās ziņas — daži šo ordeni nepieņem. Lai tie cilvēki man piedod, es viņus patiesībā cienu. Un tomēr vienam otram gribētu prasīt — vai tad Svētajos Rakstos ir tāds padoms: ja tev pateicībā kāds sniedz roku, tu viņu atgrūd... Tās ir manas personīgās domas, lai tiešām šie cilvēki neņem ļaunā, ja viņiem ir tādi uzskati. Man tāda sprieduma nav — ja manu darbu novērtē, tad es nekādā gadījumā šo roku neatgrūžu atpakaļ, es varu tikai pateikties.

Vēl gribu nolasīt dažas Ārijas Elksnes dzejas rindas:

Laiks nomest ziedlapiņu rotu

Un pienākumu iemīlēt, —

Ja man kāds otru dzīvi dotu,

Es labāk prastu art un sēt.

Jo galvenais ir sārtā auglī,

Kas pašaizliedzīgs zarā milzt,

Ne tukša zieda tukšā sauklī,

Visviens, cik zieda kauss tumšzils.

Jo galvenais ir zemei derēt

Un derēt cilvēkiem uz tās,

Lai aiziedami varam cerēt:

Mūsdziesmai tālāk jālokās,

Mūsmājām jākļūst saulainākām,

Mūstautai sevī drošākai;

Mēs tikai reiz pie viņas nākam,

Mums jāatstāj savs kodols tai.

Laiks nomest ziedlapiņu rotu

Un pienākumam roku dot,

Lai atdzimtu un aizdzīvotu

Līdz jaunai audzei tēvu gods.

 

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece kultūras darbiniece Anastasija Neretniece

O2.JPG (15941 BYTES) — Vispirms gribu pateikties "Latvijas Vēstnesim", ka jūs protat sagādāt cilvēkiem prieku. Pirmo reizi es to ieraudzīju pērn drīz pēc Jāņiem, kad man klāt piesteidzās fotogrāfs Juris Krieviņš, lai pavēstītu par savu grāmatu "Mani Dziesmusvētki". Viņš bija tik laimīgs, ka tieši īstajā laikā tautā dodas viņa fotoalbums. Tajā brīdī viņam nebija grāmatas rokā, jo tikko bija iebraucis no laukiem, bet prieks, ko jūs spējāt sagādāt, bija vienreizējs. Un domāju, ka arī šodien jūs mums esat sagādājuši prieku.

Gribu parunāt par jauniešiem, kas nāk uz Andreja Pumpura muzeju. Dažreiz dzirdu, kā skolotājs jau aiz durvīm mēģina iedibināt kārtību paša atvesto ekskursantu pulkā, bet skolēni neklausa. Pedagogam pat par savu naudu jānopērk biļetes, tomēr jaunieši vēl vilcinās. Tad viņi beidzot nāk skaļā barā. Laikam domā, kā tam muzejam drīzāk izskriet cauri. Un kāda bauda ir panākt, lai viņi sāk ieklausīties, ielūkoties, domāt. Pēc tam pat piedalās konkursā par "Lāčplēsi", ko tomēr visi esot lasījuši. Kad noslēgumā no šīs grupas atskan aplausi, tad ir liels prieks. Un sevišķi uz aplausiem čakli ir cittautieši. Viņi savas jūtas neslēpj. Cittautiešiem ļoti interesē — viņi, izrādās, neko nav dzirdējuši ne par Lāčplēsi, ne par Spīdalu. Kad runājam par labā un ļaunā cīņu, pusaudžiem grūti iedomāties šo pretspēku attiecības, kas izteiktas caur literārajiem tēliem. Tikai pamazām nāk izpratne, cik viss ir sarežģīti.

Manuprāt, tie, kas bijuši mūsu muzejā, ir par nāvessoda atcelšanu. Jo ar naidu pret naidu neko nevar panākt. To pierāda arī Herca Franka filma "Augstākā tiesa". Nemaz nebija jāsēž visu mūžu cietumā, pietika ar pāris gadiem, lai cilvēks izprastu savu vainu. Andrejs Pumpurs, Rainis, daudzi mūsu rakstnieki runā par šīm tēmām — par labā un ļaunā būtību un saknēm. Ja mēs visi spētu ļauno un naidnieku uzvarēt paši sevī, tad tumšo stundu būtu daudz mazāk.

Vēl es gribu runāt arī par Triju Zvaigžņu ordeni. Neesmu no tiem, kas to daudz valkājusi. It kā kauns un neērti. Bet, kad pamanīju — pret ordeni ar naidu izturas tumšie spēki, sapratu: tas ir latviešu tautas simbols, tas jānes droši.

Bet ordenis uzliek arī pienākumus. Kad to saņēmu, kolēģes man jautāja: kas tad tev tagad jādara. Sākumā teicu, ka nezinu, bet pēc kāda laika man radās doma — rīkošu Lielvārdē Triju Zvaigžņu ordeņa salidojumus. Kaut arī materiālo līdzekļu šādam nolūkam nav, varētu pietikt arī ar garīgo siltumu. Bet visiem vienā reizē var pietrūkt vietas — kā ordeņa saņēmējus pulcināt? Dalīt pa šķirām? Tikai — ko un kā tu šķirosi? Un tad izdomājām, ka varētu ar "Latvijas Vēstneša" starpniecību paziņot par salidojumu un reģistrēt visus pieteikumu secībā. Kad skaits pilns, paldies, pārējiem jāgaida nākamā reize. Tad nebūs neviena, kam būtu nodarīts pāri.

Ar to es varētu arī beigt. Un, ja viss labi sokas, uz tikšanos Lielvārdē!

Jānis Graudonis:

— Esmu iesniedzis Triju Zvaigžņu ordeņa domei priekšlikumu — izveidot ar šo ordeni apbalvoto personu apvienību, kas būtu līdzīga tai, kāda savulaik bija Lāčplēša Kara ordeņa organizācija. Kas mani uz to mudināja? Pašlaik ir tā: jūs uzaicina un ordeni iedod, bet pēc tam vairs neviens par jums neliekas zinis. Bet ordeni ir saņēmuši arī cilvēki, kuriem nav tik daudz līdzekļu eksistencei, lai viņi varētu kaut cik labi dzīvot. Piemēram, kad es saņēmu ordeni, bija gadījums, ka vienu apbalvoto pat negribēja laist ordeni saņemt, jo esot ģērbies par daudz novalkātās drānās. Šis cilvēks nebija spējīgs citu uzvalku iegādāties, bet ordeni no Valsts prezidenta rokām tomēr vēlējās saņemt un to brīdi piedzīvot.

Domāju, ka šāda Triju Zvaigžņu ordeņa organizācija varētu kaut cik materiāli atbalstīt cilvēkus, kas ir ordeni saņēmuši par nopelniem savas valsts labā. Ir taču veci ļaudis, kas saņem tikai 30 latu pensiju.

Nevar nenovērtēt arī garīgo saskarsmi — ar ordeni apbalvotajiem noteikti būtu vērtīgi sapulcēties kopā. Kaut vai salidojumā Lielvārdē, vai citureiz kādā citā vietā. Dot garīgo stiprinājumu: es dzīvoju savā zemē un varu kaut ko skaistu baudīt.

Uz savu priekšlikumu esmu saņēmis atbildi, ka valsts iestādēm tāda pienākuma nav, ja jūs gribat, tad dariet. Turpināšu savu ierosmi uzturēt spēkā. Esmu pārliecināts, ka būs šāda ordeņa organizācija un ka mēs palīdzēsim cits citam.

Anastasija Neretniece:

— Šajā sakarā gribu pastāstīt kādu anekdotisku, bet patiesu gadījumu. Andreja Pumpura muzejā ieradās kāds jauneklis — ordeņu kolekcionārs no Amerikas. Viņa rokās bija nonācis Lāčplēša Kara ordenis. Kolekcionārs centies izdibināt, kas tas ir par apbalvojumu. Viņam paskaidrojuši, iztulkojot angliski ordeņa nosaukumu. Un amerikāņu jauneklis pēc tam ilgi domājis: kas tas par ordeni varētu būt? Un izsecinājis (viņš pats to stāstīja), ka ir tauta, kas ļoti necieš lāčus un nogalina tos lielā skaitā... Laikam jau tur to lāču ir milzum daudz, ne tā kā Amerikā, kur lācis ir aizsargājams dzīvnieks.

Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris alpīnists Teodors Ķirsis

O4.JPG (20369 BYTES) — Nevar izstāstīt, kā jūtas cilvēks, esot augšā, kalna virsotnē. Ir jākāpj pašam un jāskatās. Man tā īstā sajūta ir kādu brīdi pirms mērķa. Kad redzu virsotnes punktu un man ir pārliecība — es tur tikšu augšā. Bet faktiski jau gandrīz līdz pašam pēdējam brīdim nav tādas pārliecības. Tas it īpaši attiecas uz Everestu. Un tad ir mirklis, kad sirds sitas vēl trakāk nekā iepriekš. Un acis kļūst tādas kā mitras. Un tad esi augšā.

Mums laimējās, ka mēs nonācām pasaules augstākajā virsotnē ļoti labos laika apstākļos. Parasti tur cilvēks iztur minūtes piecas, desmit. Mēs Everestā nodzīvojām 45 minūtes. Nometām visus skābekļa aparātus malā. Skatījāmies, fotografējām. Sajūta ir fenomenāla, tu redzi un zini — augstāk nekā nav, tikai tukšums un debesis, vai ko nu katrs tur iedomājas. Laba sajūta.

Es gribētu pateikt pāris vārdus par Latvijas tēlu. Manuprāt, šim tēlam vispirms ir jābūt katrā iekšā, lai tas varētu starot uz āru. Te jau runāja par simboliem un ordeņiem. Man Jūrmalā ir maza vasarnīciņa. Pie tās slienas karoga kārts. Es īpaši aizgāju uz mežu un pārnesu priedi, lai uztaisītu karogmastu. Un nevis valsts svētkos, bet tad, kad pie manis sanāk draugi, lai atcerētos kādu kāpšanas jubileju vai tāpat pasēdētu, es uzvelku mastā mūsu valsts karogu. Jo tas ir mans karogs. Un man vienalga, kas sēž parlamentā vai valdībā, — tā ir mana valsts. Un tāds, kāds esmu es, tādu valsti es esmu pelnījis.

Ir teiciens: pašu puikas, pašu karogs — nevar panest, velk pa zemi... Manuprāt, šai apziņai vajadzētu sēdēt iekšā katrā no mums. Tad valsts kā tāda būtu labāka. Tad būtu arī tēls. Jo tas taču nāk no cilvēka uz āru. Labi, te mēs savstarpēji saejamies, satiekamies. Bet, kad esam ārzemēs, tur cilvēka iekšējā pārliecība tā vai citādi nāk uz āru. Ja mēs ar diezgan lielām šaubām domājam un runājam par savu valsti, par tās cilvēkiem, par sevi, tad to tāpat uztver citi. Domāju, ka vispirms sakārtosim savu iekšējo pārliecību pašiem par sevi — mēs taču esam tie, kas šo valsti pārstāv. Un tad jau būs arī Latvijas tēls. Un viss aizvien labāk veiksies arī nākotnē.

Te runāja, ka mēs gaidām, lai viens parlaments kaut ko dara, tad nākamais... Bet mēs taču to ievēlējām. Es varu teikt, ka man ir vienalga, kas viņi tur ir, bet tajā pašā laikā arī es esmu metis savu vēlēšanu biļetenu urnā. Un, ja trīs reizes esmu skatījies, ka parlaments nedara to, ko gribu es, bet balsoju arvien par tiem pašiem cilvēkiem, tad... Mēs esam pelnījuši to, ko esam dabūjuši! Un tagad esat tik laipni un nesakiet, ka viņi ir slikti. Mums visiem bija izvēle, mēs nobalsojām — būsim mierā ar to...

Kādas varētu būt mūsu nākotnes izredzes? Var jau runāt par audzināšanas ietekmi, tomēr daudz ko nosaka gēni. Tie, kas bija aktīvi tajā laikā, par kura ordeņiem mēs tagad negribam runāt (nesaprotu, kāpēc Staļina prēmiju nevajag rakstīt enciklopēdijā — tas ir fakts, tā ir vēsture), tie, kas toreiz gāja vadīt komjauniešus un partiju, tie sēž un vada vēl tagad. Tātad arī tie, kas nāks viņu vietā, būs aktīvi, neņemot vērā to, kāds režīms būs... Mums jābeidz vēlēšanās dot priekšroku kaut kādām ārējām pazīmēm, politiķi ir jāvērtē pēc darba rezultātiem, nevis pēc tā, kādu pirms vēlēšanām viņi mēģina radīt savu tēlu, uzskatot citus par muļķiem.

Lai gan es arī vairs neesmu nekāds jaunais, tomēr esmu optimists un domāju, ka viss būs ļoti labi. Un uzskatu, ka caurmērā stāvoklis Latvijā iet uz labo pusi. Par spīti visam.

— Latvijas valsts karogu ir paredzēts pacelt visu kontinentu augstākajās virsotnēs. Vēl palikusi nepieveikta tikai pēdējā smaile. Kad ir cerības uzkāpt 5140 metru augstajā Vinsona masīvā Antarktīdā?

— Šķērslis un kavēklis ir tikai viens — nepietiek naudas. Šogad centīsimies aktīvāk meklēt līdzekļus, lai gada beigās šo programmu varētu pieteikt. Diemžēl tur ir vajadzīga liela naudas summa. Bet ikvienam ir tik daudz vajadzību, un arī naudas vīriem ir grūti izlemt, kam dot priekšroku — vai slimnīcai, vai kaut kam citam.

Pati virsotne ir līdzīga Elbrusam, mazliet zemāka, bet tā atrodas Antarktīdā, tāpēc relatīvais augstuma līmenis ir krietni lielāks. Taču nekādu tehnisku sarežģījumu tur nav, un virsotne no bāzes nometnes ir aizsniedzama trijās vai četrās dienās. Arī iebraukšana ir gluži normāla. Problēma ir ar cenu — tikai vienai uzņēmējsabiedrībai Antarktīdā ir lidlauks, kur var nosēsties lielās lidmašīnas. Un tikai no turienes pēc tam var aizlidot uz bāzes nometni. Viņi ir monopolisti, kas prasa savu cenu. Mēs esam mācējuši šo cenu nosist gandrīz par trešo daļu, bet ar visu to tā arvien vēl ir liela nauda. Mēs vienmēr esam mācējuši izdevumus samazināt. Ja bagātam amerikānim kāpiens Everestā maksā apmēram 65 tūkstošus dolāru, mums katram tas izmaksāja 15 tūkstošus dolāru, tātad izdevumus samazinājām vairāk nekā četras reizes. Tas bija iespējams tāpēc, ka varējām daudzas izdevumu pozīcijas izsvītrot. Antarktīdā mums tādu iespēju nav, jo tur 95 procenti izdevumu ir transportam. Un bez tā mēs iekšā netiekam. Tad jābrauc ar briežiem, tas prasa pusi gada. Un nevienam no mums nav laika tādam pasākumam ziedot pusi gada.

 

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece teātra zinātniece rakstniece Lilija Dzene

O6.JPG (17679 BYTES) Es jau šajā zvaigžņoto cilvēku pulkā patiesībā esmu tāda zvaigžņu atstarotāja. Tik daudz ir to, par kuriem es esmu rakstījusi grāmatas, un ne vienu vien. Te mums arī viens tāds sēž (Kārlis Sebris: "Jā par mani ir trīs grāmatas") . Mums tā liktenīgi ir iznācis. Es kā maza meitene viņam ierāpos klēpī, kad viņš bija atbraucis uz Piebalgu pie sava drauga. Un tā mūsu dzīves ir paralēli gājušas. Tā ir liela laime, kuru tā pilnam nemaz nevar baudīt — vajag baudīt ar mēru, lai liktenis neatriebjas.

Pašlaik man nav tādu nodomu — rakstīt par kādu aktieri. Man liekas, ka katram kritiķim, teātra vēsturniekam vai aprakstītājam ir uzdevums vairāk vai mazāk apkopt savu paaudzi. Lai par to kaut kas paliek.

Man gan ir liela rūpe par to, ka aktieru personības nepaspēj teātrī pašlaik ienākties. Tieši šajā Zvaigžņu mājā un Zvaigžņu sarunā man jādomā par tiem aktieriem, kam ir ap četrdesmit un kam jau vajadzēja būt rindā uz zvaigznēm un zvaigžņu grāmatām. Es nebūt nedomāju, ka šiem aktieriem trūktu talanta. Vienkārši laiks ir tāds, ka paaudzes strauji mainās un lieli aktieri kā personības neienākas.

Ja es izdarītu aptauju un vaicātu, vai jūs tādu un tādu aktieri pazīstat, neviens jau neteiktu, ka nepazīst. Bet, kad es jautātu, kurās lomās jūs šo aktieri esat redzējis, nezinu, vai kāds varētu atbildēt. Bet loma ir tas, ar ko aktieris paliek vēsture. Ar tām lomām, ko viņš ir nospēlējis. Jūs uzrunājat Kārli Sebri, un jūs sakāt: "Kihnu Jens", un jūs varat minēt vēl un vēl. Tas ir tas nedalāmais lomu komplekts, kas ir pie šī aktiera klāt. Tas ir viņam pieaudzis un izsaka viņa visdziļāko būtību. Es auditorijās šo jociņu šad tad esmu atkārtojusi, un tad visbiežāk ir tā, ka visi visu zina, tikai nevar nosaukt to īsto lomu un reizēm — pat nevienu. Tas ir bīstami.

Un vēl man ir liela rūpe par jaunajiem aktieriem. Pašlaik ir tā, ka vienlaikus ienāk daudz jaunu aktieru un jaunu režisoru. Bet jaunais režisors pirmām kārtām — un tas ir cilvēciski saprotami — domā par to, kā apliecināt sevi. Iepriekšējām jauno aktieru paaudzēm bija priekšā režisori ar darba un pat ar gadu pieredzi, kam bija arī pedagoga acs. Ienāk teātrī tāds tievs, pastīvs, ar brillīti, bet fraku māk nēsāt — un režisors domā — ko es no viņa varu iztaisīt? Ienāk tāds lācis — Pāvuls, un Smiļģis domā — ko es no viņa varētu iztaisīt, vai ienāk tāds švītiņš — Liepiņš, un Smiļģis atkal domā, kā to pārvērst artistiskumā, spēlmaņa priekā, ar ko viņš palicis tautā un dzīvo.

Bet jaunais režisors, domādams par to, kā viņš savu postmodernisko zīmējumu izveidos, pret jauno aktieri izturas kā pret šaha figūriņu. Un tur nekā nevar darīt. Tas atkal ir laika jautājums. Tāda ir situācija, un to nevar mākslīgi mainīt. Šī situācija nav ne traģiska, ne katastrofiska, bet tā ir jāapzinās. Un dzīvojamais laiks — viņš vēsturē saraujas. Mēs dzīvojam un sakām: "Ak šausmas, vēl desmit gadi!" un tā tālāk. Bet, kā Graudoņa kungs jau teica — ko vēsturē nozīmē desmit gadi! Un es arī varu teikt — gan laiks sapresēs, un mākslinieks parādīsies, ja vien viņam būs bijis ko teikt.

Pašlaik es daru ļoti grūtu darbu. Kā Jānis Stradiņš saka — katrai kultūras tautai ir trīs pazīmes: zinātņu akadēmija, opera un enciklopēdija. Un tad es nu pašlaik visa esmu iekšā teātra enciklopēdijā. Nebūtu nekādu grūtību ielikt šajā teātra enciklopēdijā Radziņu un Sebri, arī ziņas par Lilitu Bērziņu un tamlīdzīgi. Bet lieta tāda, ka šajos 130 gados Latvijā bijuši ļoti daudzi teātri: Zemnieku drāma, Strādnieku teātris, Ziemeļlatvijas teātris, Latgales teātris, Ceļojošais Daugavpils teātris un tā tālāk. Un visos ir strādājuši aktieri. Daudzi pēc tam ir atnākuši uz Rīgu, bet daudziem tur, tieši tur ir bijusi viņu zvaigžņu stunda, tur viņi nospēlējuši savas lielās lomas. Un savākt tagad par to ziņas, kad hronikas ir izgraizītas un izpostītas, viss vācu laiks, okupācijas laiks ir izņemts laukā, izsvītrots, izņemtas ārā visas programmiņas, kur otrā pusē bijis rakstīts vāciski. Izņemtas laukā visu to lugu programmiņas, kuras rakstījis Aleksandrs Grīns un līdzīgi autori. Un no šīm vēstures skrandām jātaisa teātra vēsture. Bet teātra vēsturnieku nav. Laiks ir izspēlējis tādu mazu joku — tā sauktajos padomju laikos mums ļoti daudziem bija tāda īpaša interese par to, kāds tad bija tas Latvijas laiks, un mēs visi jutām lepnumu, ka bijis tāds Latvijas laiks, un bijis Nacionālais teātris, un bijušas lielas tradīcijas. Tā bija kā tāda vertikāle, kā zināms apliecinājums, ka tas viss mums bijis. Tagad mums pavērusies pasaule, arī jaunākajai paaudzei. Un viss aizgājis pa horizontāli. Daudz kas aiziet pa virsu putodams. Un Latvijas pagātne, un visa tā vertikāle pašlaik ir sarāvusies tāda pavisam maziņa.

Un tad nu, kamēr vēl ir laiks tos pāļus dzīt, man savu zināšanu robežās gribētos to darīt. Un ieinteresēt arī jaunos. Tā nu Teātra enciklopēdija veidojas trīs sējumos. Pirmais sējums — no A līdz J — es ceru, parādīsies aprīlī. Liekam ļoti daudz fotogrāfijas, jo šeit tā nav bilde, tā ir informācija, tie ir aktieri lomās. Ņemam vecās fotogrāfijas no muzejiem. Tur ir aktrises ar cepurēm un krellēm ap kaklu, kā viņas agrāk gāja fotografēties. Un man patīk tas tīkls, kas tagad veidojas,— vienam tā biogrāfija garāka, otram īsāka, bet pa visu Latviju izstīgo tāds ļoti biezs, blīvs teātra spēlēšanas un teātra mīlēšanas tīkls. Tas man patīk! Tas mani ārkārtīgi valdzina.

Un, domājot par visu šo darbu un tā emocionālo pusi, man liekas, ka es nu visas savas nekad neuzrakstāmās grāmatas it kā apcērtu un to kodolu ielieku šajās mazajās enciklopēdijas kastītēs. Bet to atkal kompensē tas, ka, es domāju, grāmatā parādīsies aktieri, par kuriem cilvēki nebūs zinājuši. Kā Sebris man atgādina Gogoļa "Revidentu", kur Dobčinskis un Bobčinskis jau neko citu negrib, vien lai Pēterburgā pasaka, ka tādi te dzīvo šajā sādžā.

Tā jau ir — varbūt nevienam nav vajadzīgs, ka tagad nu zinās, ka tāda Zinaīda Avotiņa vai Kārlis Dzelde, vai Pēteris Treicis, vai kāds cits ir bijuši un spēlējuši. Bet varbūt kāds atcerēsies. Un, ja ne, tad varbūt viņi kaut kur, kādās zvaigznēs būs pateicīgi. Par ļoti daudziem trūkst faktu — lomas var atrast, bet dzīves faktu nav. Un ir divas dažādas pieejas: ir tuvinieki, kas, padzirdējuši par enciklopēdiju, atnes albumus un daudz ko stāsta, un atnes vēstules vai kādas ziņas, bet ir arī tādas apbrīnojamas lietas, ka bērni nekā nezina par saviem vecākiem un vecvecākiem, kas nupat kā miruši. Un aktieri jau ir tāda diezgan interesanta tauta, kam sievas jau arī nav pa vienai vien, un bērni sadzīvoti ar vienu un otru, bet atrast ziņas par viņu dzīvi ir grūti. Un tad jānāk palīgā tiem, kam ir šie albumi, kas krāj un glabā mūsu vēsturi.

Man jāsaka kā Imantam Ziedonim — nekad savā mūžā nebiju domājusi, ka nāksies tā skriet pakaļ pagātnei. Un tagad es — vai nu gluži skrienu, vai rāpoju, vai klunkurēju, kā nu man kuro reizi spēki atļauj, bet man tas ir gan vilinošs, gan kārdinošs darbs. Lai gan es zinu, ka būs arī diezgan daudz pārmetumu. Jo viens otrs vairs negrib būt bijuši ne Tautas mākslinieki, ne kādi laureāti. Kā agrāk zāģēja ārā Triju Zvaigžņu ordeni un citus Latvijas laika apbalvojumus, tā tagad grib atteikties no padomju laika apbalvojumiem. Tauta viņam pateikusies, viņš saņēmis apbalvojumu, visas avīzes par to rakstījušas, bet mēs atkal šņikāsim visu ārā un tad gaidīsim, ka jaunie viņu cienīs. Mēs nevelkam savā grāmatā iekšā nekādus partijas nopelnus vai Staļina prēmijas, bet faktus, kas cilvēka dzīvojamā laikā tomēr ir bijuši nozīmīgi, mēs pieklājīgi ar maziem burtiņiem ierakstām. Mēs tos neizceļam, jo tie nav tas galvenais, bet ziņām jābūt pilnīgām. Un mēs rakstām arī par aktieriem, kas spēlējuši vācu vai krievu teātros, bet bijuši ciešā saistībā ar latviešu kultūru. Kā, piemēram, Jurijs Jurovskis, kas izaudzinājis veselas latviešu aktieru paaudzes. Viņi ir jāpiemin, citādi mēs aiziesim tādā idiotiskā šaurībā.

Nobeigumā es gribu pateikt "Latvijas Vēstneša" redakcijai lielu paldies par to, ka šajā avīzē mēs redzam zinātniskās publikācijas un varam dalīties ar tām atziņām, kas izskan Zinātņu akadēmijas konferencēs un kopā ar Rīgas Latviešu biedrību rīkotajās sanāksmēs. Mūsu referāti te tiek nodrukāti. Tagad citi izdevumi tik minimāli aspoguļo kultūras un mākslas jautājumus, tāpēc jums paldies, ka neesat pret tiem vienaldzīgi.

O7.JPG (21346 BYTES)

O8.JPG (23565 BYTES)

O9.JPG (18110 BYTES)

Jānis Graudonis:

Es gribētu piebilst, ka, rakstot šādu grāmatu, nevajadzētu svītrot ne to "nopelniem bagāto", ne citus apbalvojumus. Tā ir vēsture, tas ir sava laikmeta raksturojums, un tas atspoguļo cilvēku šajā laikmetā. Īpaši māksliniekam taču ir svarīgi, kāda ir sabiedrības attieksme pret viņu. Arī tajā laikā, manuprāt, bija ļoti maz tādu gadījumu, kad cilvēkam ordeni iedeva vienkārši tā.

Lilija Dzene:

Tiešām, uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt, nu varbūt bija augstākais desmit tādi gadījumi.

Kārlis Sebris:

Jā, ir taču taisnība — kas dzīvojis savam laikam, tas dzīvojis mūžībai. Tā kā manu Darba Sarkanā karoga ordeni nestrīpo ārā!

Lilija Dzene:

Nē, to tu nedabūsi! Tev pietiks ar to Tautas skatuves mākslinieku. Es zinu, tu esi godkārīgs, bet par tiem ordeņiem nebūs.

— Tātad pirmais sējums būs līdz "J". Par Jaunušanu tur būs, bet kad varēsim lasīt par Sebri?

Lilija Dzene:

Mēs jau braucam kā trijjūgā: paralēli strādājam ar visiem trim sējumiem. Divi gadi ir maksimālais laiks, kad jāiznāk visiem trim sējumiem.

Jānis Graudonis:

Man patika šī doma par aktivitāti. Tā jau ir. Es par savu aktivitāti vienā laikā nonācu čekas pagrabos, bet citā — saņēmu Triju Zvaigžņu ordeni. Mums neviens nekā klāt nenesīs, pašiem vien būs jāgādā, lai varētu tikt uz augšu.

Teodors Ķirsis:

Ar aktivitāti vien jau mēs varam iet uz augšu.

Antons Rancāns:

Ja mēs tās "augšas" nespiedīsim, nekādas aktivitātes nebūs. Varu pastāstīt par vienu kolorītu gadījumu. Rēzeknes rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks, reizē arī Kaunatas pagasta vecākais, savā pagastā saņem maksimālo algu — 350 latus mēnesī — un no rajona arī apmēram tikpat daudz, bet Dubuļu pamatskolai grāmatām un avīzēm no pagasta gadā tiek maksāti 7 santīmi uz katru skolēnu. Tie ir oficiāli dati.

Jānis Graudonis:

Jā, tā notiek. Bet šajā telpā labāk runāsim par garīgo pasauli.

Lilija Dzene:

Garīgā pasaule jau arī ir tā, kas visu izšķir. Ja cilvēkam garīgā pasaule ir attīstīta, viņš pavisam citādi izprot vērtības. Viņā ir kaut kāda aizrautība, mērķi. Bet šis laiks mums visiem jāpārdzīvo. Cerēsim, ka vēsturnieku skatījumā tas nebūs pārāk garš, ka viņš sapresēsies. Jo viņš ir muļķīgs lielā mērā. Ja mēs laižam sevī iekšā visu, ko redzam — un mēs taču redzam visas nebūšanas —, tad mēs par milzīgajām disproporcijām un visu to ārprātu varam runāt trīs dienas pēc kārtas un netikt ne no vietas. Bet te ir tas jautājums, cik tālu tu laid to sevī iekšā. Citādi sākas erozija, kā tagad saka.

Un vēl — pirms tiesāt citus, katram jāizspriež sava sirdsapziņas tiesa. Es zinu, ka ir cilvēki, kas ļoti cietuši pagātnē, tiešām daudz ko pārdzīvojuši, smagi maksājuši. Bet Veronikai Strēlertei ir dzejolis "Mēs visi tajos dubļos vārtījušies esam". Un man ir maz uzticības tiem cilvēkiem, kas tagad apgalvo, ka viņi nu nemaz un nekad nav piekāpušies. Jo tas laiks bijušais prasīja kompromisus, citādi mēs te nemaz nebūtu palikuši dzīvi. Kompromisus prasīja, bet vai labāka bija klusēšana vai kā citādi ... katram mums biogrāfijā ir šādi momenti, šāda izšķiršanās. Tā ir tā pirmā tiesa, kas katram pašam jāizspriež, sevī jāiztiesā. Tas attiecas arī uz vēlēšanām, par ko mēs runājām.

Anastasija Neretniece:

Man ir pārliecība, ka ar ļaunu neko nevar panākt.

Lilija Dzene:

Jā, bet prāta mums arī mazliet vairāk vajag!

Anastasija Neretniece:

Bet ar ļaunumu nevajag. Ar padomu varbūt. Un skatīties, vai es pats nevaru kaut ko darīt.

Teodors Ķirsis:

Ar ļaunumu ne. Ar kādu tur ļaunumu! Ar ironiju varbūt.

Lilija Dzene:

Jā, to ir visgrūtāk panest. Visās mākslās tas redzams. Kad tikai nenonākt aktierim uz mēles un nenākt tautas apsmieklā!

Jānis Graudonis:

Ja neko negribam darīt, tad nav ko runāt arī par grūtībām. Pirms sākt runāt par grūtībām, pasakiet, ko jūs pats esat darījis, lai grūtības mazinātu, ar kādu savu domu jūs esat nācis. Ja visa tauta klusē, tad nav arī ko pārmest. Un vispirms jau inteliģences uzdevums ir rādīt ceļu, kā un ko darīt, lai būtu labāk. Jādara, cik katrs spēj, cik katrs savā vietā var.

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa cilvēkiem tiekoties, —

Aina Rozeniece, Andris Sproģis, Arnis Blumbergs, "LV"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!