PROBLĒMAS

Gudro prātu kalvē daudz mācekļu

Turpinājums no 1.lpp.

Par augstāko izglītību Latvijā:

tās stāvokli un tendencēm

Baiba Rivža, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja,

Pēteris Cimdiņš, eksperts, - "Latvijas Vēstnesim"

Ja augstskolā pamatstudijās par valsts budžeta līdzekļiem imatrikulē mazāk nekā 50 % no kopējā imatrikulēto skaita, tad ir pamats uzskatīt, ka augstskola varētu arī zaudēt valsts dibinātās augstskolas statusu un kļūt par juridisko personu dibināto augstskolu, kurā maksas studiju organizēšana un augstskolu menedžments ir brīvāks un atbilstošāks mainīgajai situācijai darba tirgū nekā augstskolās (nav valsts pārziņas un pārraudzības nosacījumu un ierobežojumu). Tātad valsts intelektuālā potenciāla mērķtiecīgas attīstības interesēs maksas izglītības un maksāšanas vienāda kārtība un apjoms visās valsts augstskolās (līdzdalības maksājumi, reģistrēšanās studijām?) būtu jānosaka ar likumu.

Studējošo skaita straujais pieaugums, kas uz valsts iedzīvotāju kopējā skaita samazināšanās fona ļauj Latvijai tuvināties Eiropas attīstīto valstu vidējam līmenim, jāvērtē divos aspektos : studiju kvalitātes un valsts attīstības ilgtermiņa perspektīvas. Ilgtermiņa perspektīva ir visdrūmākā , jo 1998.gada 10 mēnešos ir piedzimuši nedaudz vairāk par 17 tūkstošiem, tātad pat 100 % jeb utopiskas veiksmes gadījumā pēc 18 gadiem Latvijas augstskolās varētu uzņemt tikai 60 % no tā skaita (27,6 tūkstošiem), ko uzņēma 1998.gadā. Reāli pat ar visveiksmīgāko izdzīvošanu, migrāciju un skolas gaitām augstskolās varētu iestāties labi ja 30% no tā skaita, kas augstskolās iestājās šogad. Visi studētgribētāji pat netika uzņemti, jo konkurss jau bija 2,2 uz vienu vietu. Cerība gan paliek vienmēr, jo labi nodrošinātas augstskolas (kas gan Latvijā tā nav) var izglītot citu valstu studentus, ja pašiem savi nav piedzimuši.

No tā var secināt, ka valsts intelektuālais potenciāls ir ierobežots un tas jāizmanto racionāli . Ja vēl 5 - 7 gadus Latvijai ir 18 līdz 20 gadus veci studētgribētāji, tad jārada iespējas viņiem studēt. Ne tikai jaunatne nevar gaidīt, kad valsts budžetā pēc daudziem gadiem varbūt būs nauda studiju iespēju nodrošināšanai saviem pilsoņiem. Arī valsts nevar gaidīt uz labākiem laikiem, nedodot iespēju attīstīt savus ierobežotos intelektuālos resursus. Pasaulē nav gadījumu, ka kāda valsts savu attīstību būtu varējusi veicināt, samazinot izglītības iespējas saviem pilsoņiem un atbalstu izglītībai. Ja to spēj saprast Latvijas politiķi, tad atbilstoši sapratnei arī ir jārīkojas. Vēl jau ir iespēja izvēlēties, vai esošo politiķu paaudzi un iedzīvotājus kā izglītotu pensionāru paaudzi pēc 10 -20 gadiem apkalpos izglītota vai neizglītota vidējā un jaunākā paaudze. Pamatus savas dzīves kvalitātei ieliekam šodien - ar investīcijām izglītībā. Nauda pati par sevi cilvēku neapkalpo un dzīves kvalitāti nenodrošina, ir vajadzīgi izglītoti cilvēki, kas ar šo naudu spēj nodrošināt kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu, arī valsts pārvaldi. Neizbēgams ir tikai viens - visiem pienāks laiks, kad būs vajadzīgi citu pakalpojumi, taču to kvalitāti varam izvēlēties jau tagad - ar attieksmi pret izglītību.

Studiju kvalitāte

kā valsts attīstību

nodrošinošs resurss

Kvalitāte kā resurss ir starptautiski salīdzināma , to veic ar izglītības programmām, akadēmiskiem, profesionāliem nosaukumiem un diploma standartiem, ar dalījumu universitātes un neuniversitātes tipa izglītībā. Ja studējošo skaitu Latvijā turpmākajos 5 gados nekādā gadījumā nav vēlams samazināt, tad vienlaikus arī jāsaprot, ka to nevar arī samazināt. Augstskolās imatrikulētie ir realitāte, un viņi ar nelielu skaita atbirumu studēs vēl 5-6 gadus. Tāpat jādod iespējas uzsākt studijas vēl vismaz 30 tūkstošiem jauniešu ik gadu, kamēr vēl 5-7 gadus šī vecuma jaunatne ir, var un vēlas studēt. Toties pastāv iespēja veidot valsts attīstību nodrošinošu kvalitāti, t.i., virzīt studējošo plūsmu pa daudzveidīgām studiju programmām (augstskolu un studiju programmu diferenciācija).

Pozitīvās tendences: sāk attīstīties koledžu tipa izglītība augstākās izglītības līmenī, palielinās profesionālās izglītības īpatsvars, sasniedzot jau 54,5 % no valstī imatrikulēto skaita; pieaug maģistra studiju programmās imatrikulēto skaits, tuvojoties nepieciešamajam minimumam - 17 % no imatrikulēto skaita (1., 2. tabula).

Negatīvās tendences: samazinās doktorantūrā studējošo īpatsvars - imatrikulēts tikai 1,1 % no kopējā imatrikulēto skaita (minimālā robeža būtu 4 %, kas kaut nedaudz nodrošinātu akadēmiskā un zinātniskā personāla ataudzi valstī, taču ne valsts attīstību - tam vajag vismaz 8 % doktorantūrā imatrikulēto. Pat attīstītajās Eiropas valstīs, kurām nebija jāveic valsts pārstrukturēšana, neatļaujas imatrikulēt doktorantūrā mazāk par 3 - 6 %). Samazinās universitātes tipa akadēmiskajās programmās (bakalaura, maģistra, doktora) studējošo īpatsvars - 1998./1999. akadēmiskajā gadā tajās imatrikulēti 43 % no kopējā imatrikulēto skaita (studēja 47 %, tātad kritums par 4 % gadā), un tas ir zems rādītājs - ES kontekstā zemāk par 60 % akadēmiskās izglītības īpatsvars nedrīkst nokrist .

Negatīva tendence iezīmējas augstskolu diferenciācijā un specializācijā - 5 lielo universitāšu (LU, RTU, LLU, DPU, RAU) akadēmiskās izglītības īpatsvars ir 37 %, bet valstī vidēji 43 % - tātad universitātes "profesionalizējas" un pārējās augstskolas "akademizējas." Tendence liek šaubīties par akadēmiskā personāla skaita un kvalifikācijas pietiekamību atbilstoša līmeņa nodrošināšanai, t.sk. ne tikai maģistra un doktora studiju programmās, bet arī profesionālajās (prakses semestri).Lielā mērā to var izskaidrot ar augstskolu cenšanos piesaistīt papildu līdzekļus (kā daļēju maksu par studijām pieprasītākajās un lētākajās studiju programmās), lai kaut daļēji kompensētu nepietiekamo valsts budžeta finansējumu. Tomēr tas ir īslaicīgs avārijas risinājums, jo augstskolu attīstībai vajadzīga stabilitāte un garantijas. Pretējā gadījumā Augstākās izglītības padomes izstrādātā un augstskolu sabiedrībā plaši apspriestā un akceptētā Nacionālā koncepcija, uz to balstītā augstskolu ilgtermiņa attīstības mērķprogrammu izstrāde būs ne tikai velts darbs, bet arī padziļinās uzticības krīzi izglītības sistēmai un valsts atbildībai par izglītību, nespēs novērst augstākās izglītības kvalitātes atpalicību starptautiskā mērogā.

Atzīstami , ka ar 1998.gada rudeni universitātēs pilna laika (dienas nodaļā) studijās akadēmiskās izglītības īpatsvars ir pieaudzis un sasniedz 67 % no pilna laika studiju programmās imatrikulēto kopējā skaita, valstī vidēji tas ir 59 %, kas dod zināmas garantijas par akadēmisko studiju kvalitātei nepieciešamo studiju un pētniecības darba nedalāmības iespējamību (3., 4. tabula). Universitātēs pieaug pilna laika studiju īpatsvars (5., 6. tabula) - ja akadēmiskajās programmās 1998./1999. akadēmiskajā gadā studēja 42 %, tad imatrikulēja jau 50 %, kas norāda uz tendenci pastiprināt akadēmiskās izglītības kvalitāti, studiju un pētniecības darba vienotību.

Augstskolu diferenciācija

Latvijā

Augstskolu dalījums universitātes un neuniversitātes tipos nav tik stingri reglamentēts kā universitātes vārda lietošana augstskolas nosaukumā. Pēc nosaukuma universitātes ir tikai piecas: LU, RTU, LLU, DPU un pārstrukturēšanas stadijā esošā RAU, taču pēc studiju programmu pārstāvniecības augstskolās universitātes tipa izglītība (kritērijs - doktorantūra) ir vēl 6 augstskolās : medicīnas, mākslas, mūzikas, kultūras, sporta pedagoģijas un policijas akadēmijā. Tomēr valsts intelektuālā potenciāla veidošanā izšķirīgā nozīme ir lielajām universitātēm, kurās 1998./1999. akadēmiskajā gadā imatrikulēja 61 % no Latvijā imatrikulēto kopējā skaita jeb 86 % no valsts dibinātajās augstskolās imatrikulēto skaita. Augstskolu ainava ir pietiekami daudzveidīga, katrai augstskolai ir sava specifiska niša, arī reģionālajām augstskolām Valmierā, Ventspilī un Rēzeknē.

Latvijas lielākajā augstskolā - Latvijas Universitātē 1998./1999. akadēmiskajā gadā ir 22 758 studējošo, kas ir 30 % no visiem valstī studējošajiem. Latvijas Universitātes loma pieaug, jo imatrikulēti tika jau 8499 studējošie jeb 33 % no kopējā imatrikulēto skaita valstī. Bakalaura un maģistra pilna laika studijās LU studēja 82, 3 % no kopējā pilna laika studējošo skaita universitātē (valsts dibinātajās augstskolās vidēji 57,7 %), kas apliecina LU atbilstību klasiska tipa universitātei (7., 8.tabula). Tomēr galīgi neapmierinošs ir pilna laika doktorantūrā studējošo (1,22 %) un imatrikulēto (1,14 %) īpatsvars, kas ir zemāks nekā valsts dibinātajās augstskolās vidēji (1,66 % un 1,55 % attiecīgi) - tātad kvalitātes nodrošināšanas aspektā valstī veidojas tendence, ka doktorantūras īpatsvars samazinās universitātē, bet pieaug pārējās augstskolās. Tas saistīts ar doktorantūras programmu izmaksām un nepietiekamo budžeta finansējumu. Universitātes doktorantūrā par maksu studēja 17 %, tika imatrikulēti 24 %- acīmredzot zinātnieku un augstskolu mācībspēku profesijas prestižs sabiedrībā ir zems , doktorantūras apmaksu universitātes līmeņa studijās nevar nodrošināt fizisko personu maksājumi un arī citu - trešējo - līdzekļu piesaistes tikpat kā nav, jo acīmredzot no mazizglītotas uzņēmējdarbības vides šāds pasūtījums arī nevar nākt. Bez kvalitatīvas izglītības nevar attīstīt arī uzņēmējdarbību. Palielinot absolūti nepieciešamos kvantitatīvos radītājus (doktorantu īpatsvaru valstī, akadēmiskajās programmās Bsc, Msc līmenī studējošo skaitu), jādomā arī par izglītības kvalitāti.

Latvijas augstskolās 1998./1999.ak.g. imatrikulēto skaits 1.tabula

akadēmiskajās un profesionālajās studiju programmās

(pilna un daļlaika studenti)

7.tabula

Imatrikulēto skaits pilna laika akadēmiskajās un profesionālajās

studiju programmās valsts dibinātajās augstskolās 1998./1999.ak.g.

8.tabula

Studējošo skaits pilna laika akadēmiskajās un profesionālajās

studiju programmās valsts dibinātajās augstskolās 1998./1999.ak.g.

Saīsinājumi: