Nobeigums. Sākums "LV" 13.11.98., nr.341/342;

26.11.98., nr. 351; 9.12.98.; nr. 362/365,

16.12.98., nr. 373; nr. 388/399, 30.12.98.

Rīgas partnerpilsētas Sudžoas mēra vietnieks Huans Binfu (pa labi) oficiālās pieņemšanas laikā pauž viedokli, ka abu pilsētu kontaktiem ir plašas perspektīvas

Arī Rīgas partnerpilsētā Sudžoā ir savs "Pizas tornis" —

pasaulslavenā Sudžoas pagoda

Rīgas partnerpilsētā Sudžoā

Pēc 12 miljonus cilvēku lielās Pekinas un 13 miljonu Šanhajas mums, pieciem latviešu žurnālistiem, Ķīnā Rīgas partnerpilsēta Sudžoa ar tās miljonu iedzīvotāju likās kā īsta miera oāze. Savdabīga atelpa saspringtajā Ķīnas vizītes nedēļā, ar pārlidojumiem milzīgajā Boeingā no Pekinas uz Šanhaju un atpakaļ, bija simt kilometrus garais ceļš mazautobusā no Šanhajas līdz Sudžoai. Pusotrā stundā mēs abpus modernajai autostrādei varējām uzskatāmi vērot ķīniešu zemkopju čaklumu. Mazajos lauciņos, kas rindojās cieši cits pie cita, nenorimuši locījās zemnieki, novācot rīsu ražu. Paies neilgs laiks, un šajos pašos lauciņos pēc zemes rūpīgas apstrādāšanas tiks sēti kvieši, lai tajā pašā gadā novāktu jau otru ražu.

Tuvojoties Sudžoai, ainavā aizvien vairāk vietas ieņēma ezeri un kanāli ar zvejnieku namiņiem krastā. Arī ūdens bagātība Sudžoas apkaimi vērš nedaudz līdzīgu Latvijai. Mūsu zemes reljefs gan ir daudz viļņotāks, un Sudžoas apkaimē nav arī Latvijai tik raksturīgo mežu.

Vēl viena Sudžoas apkaimes savdabība ir saldūdens pērļu zveja ezeros. Sudžoas veikalos un suvenīru tirdziņos saldūdens pērļu krelles ir viena no tūristu iecienītākajām precēm. Pieprasīts ir arī saberzto saldūdens pērļu pūderis, ko gadsimtiem ilgi lietojušas arī Ķīnas imperatoru dzimtas dāmas sejas ādas kopšanai.

Īsā pieturas brīdī, runājoties ar rīsu vācējiem, pāri šaurajam lauciņam aizgājām arī līdz apūdeņošanas kanālam un aplūkojām zvejnieku vienkāršās laivas. Mums par pārsteigumu, tās izlietas no betona, kas šajā nodvadā izrādās lētākais materiāls.

Sudžoas province, pati mazākā Ķīnā, ir "tikai" divreiz lielāka par Latviju — ar 5 miljoniem iedzīvotāju. Pilsētas vēsture aizsniedzas 2500 gadu tālā pagātnē, taču arī Sudžoā ienākušas dinamiskās Ķīnas attīstības tendences.

Par to mūsu delegācija visuzskatāmāk varēja pārliecināties Sudžoas jaunajā progresīvās tehnoloģijas rajonā pilsētas nesenajā rietumu nomalē. Tā izveidei centrālā valdība piešķīrusi 20 miljardus juaņu lielu kredītu. Astoņos gados kopš šīs zonas izveides vērienīgajā projektā iesaistījušās jau vairāk nekā 30 valstis, izveidoti 340 kopuzņēmumi. Galvenais arguments ārvalstu uzņēmēju piesaistīšanai ir izdevīgais investīciju klimats. No jaunajiem kopuzņēmumiem pirmos divus gadus vispār neiekasē nodokļus. Būtiska palīdzība jaunajiem uzņēmumiem ir arī jau gatavā teicamā infrastruktūra.

Kopējais ārējo investīciju apjoms Sudžoas progresīvās tehnoloģijas zonā sasniedzis 4 miljardus ASV dolāru. Sudžoas augstās tehnoloģijas zonā jau pārstāvēta "Motorola", "Siemens", "Philips", "Sony", "Sharp", "Mitsubishi"...

Zonā saražoto preču pārdošana aizpērn Sudžoai devusi 15 miljardus juaņu lielus ienākumus, bet tīrā peļņa bijusi 1,4 miljardi juaņu. Pērn peļņa bija jau 1,8 miljardi juaņu. Prioritāte, aplūkojot jaunu projektu pieteikumus, Sudžoā tiek dota uzņēmumiem ar īpaši augstu tehnoloģijas līmeni, kā arī vides saglabāšanas interesēm. Augstās tehnoloģijas zonā vienlaikus ar ražošanas firmām uzcelti arī ūdens un gaisa attīrīšanas uzņēmumi.

Sudžoas municipalitātes starptautisko sakaru daļas vadītāja Dzjana Žendzje ir pārliecināta par savas pilsētas teicamajām sadarbības iespējām ar Rīgu. Labs sākums jau ir sportistu un kultūras darbinieku kontakti. Taču labas perspektīvas var pavērties arī ekonomiskajā sadarbībā.

Mēs savukārt izteicām viedokli, ka abu pilsētu līdzīgie apjomi paver arī labas pieredzes apmaiņas iespējas pilsētas apsaimniekošanā, un Sudžoas municipalitātes vadītāji pilnībā pievienojās šim viedoklim.

Draudzīgajās sarunās nācās pārliecināties arī par viedokļu atšķirību vairākos jautājumos. Svinīgo vakariņu laikā Sudžoas municipalitātes rīkotajā pieņemšanā es izteicu namatēviem komplimentu par daudzo velosipēdu skaitu pilsētas ielās — ērts, lēts un, galvenais, ekoloģiski tīrs transporta risinājums. Taču man tūdaļ nācās uzklausīt virkni pretargumentu. Izrādās, Sudžoas municipalitāte intensīvi domājot par velosipēdistu skaita ierobežošanu, aizvien lielāku vietu pilsētas satiksmē ierādot autobusiem un vieglajām mašīnām. Sudžoai strauji attīstoties un paplašinoties, transports kļūstot aizvien intensīvāks, attālumi palielinoties. Šajā situācijā samērā lēnie velosipēdisti jau kļūstot par traucēkli aizvien dzīvākajā mašīnu straumē.

Necentos namatēviem uzspiest savu viedokli. Taču, atgriežoties no Ķīnas, pārvedu arī vēl jo dziļāku pārliecību, ka viens no Rīgas aizvien smagāko transporta problēmu risinājumiem varētu būt vismaz daļēja velosipēdu reabilitācija. Starp citu, arī tā būtu tuvināšanās Eiropai, jo nevienā no Eiropas Savienības dalībvalstīm nav nācies vērot tik arogantu autobraucēju attieksmi pret velosipēdistiem kā pie mums Rīgā. Acīmredzot viens no Rīgas municipalitātes pārstāvju uzmanības objektiem turpmākajos Ķīnas apmeklējumos varētu būt tieši velosipēdistu plūsmas izpēte Ķīnas pilsētās. Īpaši — Rīgai kvantitatīvajos parametros tuvajā Sudžoā.

Savukārt man ķīniešu negatīvā attieksme pret daudzajiem velosipēdistiem Sudžoas ielās likās izskaidrojama arī ar straujo dzīves līmeņa augšupeju valstī. Acīmredzot daudziem ķīniešiem velosipēds psiholoģiski saistās ar ekonomiskās atpalicības un trūkuma gadiem. Laiku, kas Ķīnā jau pieder pagātnei.

Reformu pacietīgie soļi

Sens ķīniešu sakāmvārds māca, ka "uzvar tas, kurš ir pacietīgs kā lietus". Un Ķīnas dinamiskās attīstības pamatā ir ļoti piesardzīgs, daudzkārt pārdomāts neatlaidīgs analītisks darbs. Latvijas žurnālistu delegācijas namatēvs, Ķīnas Starptautiskās saprašanās veicināšanas asociācijas ģenerālsekretārs, profesors U Sintans uzskata, ka Ķīnas ārējās tirdzniecības pieauguma temps vēl ir pārāk lēns. Dienvidaustrumāzijas finansu krīzes laikā arī Ķīna cietusi ievērojamus zaudējumus. Taču tie būtu bijuši vēl lielāki, ja valsts jau pirms vairākiem gadiem nebūtu savā ārējā tirdzniecībā ieviesusi plurālisma principu. Līdz tam Ķīnas galvenās ārējās tirdzniecības partneres bija Japāna, ASV, Honkonga (pirms tās atkalapvienošanās ar Ķīnas Tautas Republiku 1997. gada vasarā) un Dienvidkoreja. 1994. gadā 27% no Ķīnas kopējā eksporta apjoma tika nosūtīti uz Honkongu, 18% — uz Japānu un tikpat liels apjoms — uz ASV. Savukārt importa jomā lielākā Ķīnas partnere bija Japāna ar 23% no ievesto preču kopapjoma.

Tagad Ķīnas ārējo ekonomisko sakaru ģeogrāfija ir daudz plašāka.

"Jau pirms vairākiem gadiem mēs izlēmām pārtraukt orientāciju tikai uz šī mums relatīvi tuvā reģiona valstīm, un Dienvidaustrumāzijas valstu finansiālā krīze parādīja šāda stratēģiska lēmuma pareizību," teica profesors U Sintans "Tagad mēs pastiprināti orientējamies uz Rietumeiropas un vispār Eiropas, tātad arī Baltijas, valstīm. Orientējamies arī uz mūsu kaimiņvalsti Kazahstānu, kā arī uz Latīņamerikas valstīm. Aizvien plašāka izvēršas Ķīnas tirdzniecība arī ar Āfrikas valstīm. Pērn, sarūkot Ķīnas tirdzniecībai ar Āzijas reģiona valstīm, strauji pieauga mūsu tirdzniecības apjoms ar ASV un Rietumeiropas valstīm."

Pēc profesora Sintana vārdiem, būtisks ķīniešu labklājības pieauguma faktors ir arī iekšējā tirgus piesātinātība un ar to saistītā cenu pazemināšanās. Piemēram ja agrāk labs uzvalks maksāja apmēram 800 juaņas (apmēram Ls 56), tagad tas jau ir uz pusi lētāks.

No 1,23 miljardiem Ķīnas iedzīvotāju 900 miljoni cilvēku dzīvo laukos. Taču lauksaimniecībā tieši nodarbināti ir vairs tikai 400 miljoni — pārējie no strādājošajiem lauku iedzīvotājiem nodarbināti rūpniecībā vai apkalpes sfērā. Savukārt pilsētās strādā 110 miljoni cilvēku. Pekinā vien plašajos būvdarbos nodarbināti 3 miljoni celtniecības strādnieku.

Nodarbinātības problēma vēl ir aktuāla 100 miljoniem laucinieku. Svarīgs jaunu darba vietu, kā arī profesionālās izaugsmes avots ir kopuzņēmumi. Ķīnā tādi jau ir izveidoti tūkstošiem — sadarbībā ne vien ar tradicionālajām Ķīnas ekonomiskajām partnerēm, bet arī ar Āfrikas, Latīņamerikas un Vidusāzijas valstīm.

"Mēs esam ieinteresēti atrast aizvien jaunus sadarbības partnerus, " teica profesors Sintans. "Es uzaicinu arī Latvijas uzņēmējus, kuri ieinteresēti ekonomiskajos kontaktos ar Ķīnu, atbraukt pie mums un iepazīties ar vietējiem apstākļiem, kā arī pārrunāt iespējamos sadarbības veidus. Mūsu asociācijai jau ir bagātīga pieredze šādu iepazīšanās braucienu organizēšanā."

Latvijas žurnālistus interesēja arī atšķirība starp kapitālistisko un sociālistisko tirgus ekonomiku — principāli jaunu parādību cilvēces sabiedriski politisko attiecību vēsturē. Taču profesors Sintans nebūt nesaskata pretrunu starp jēdzieniem "sociālisms" un "tirgus ekonomika". "Kapitālistiskā iekārta nebūt nav obligāts priekšnoteikums tirgus ekonomikas pastāvēšanai, " viņš atbildēja. "Katrā valstī tirgus ekonomikai var būt sava specifika. Piemēram, pastāv būtiskas tirgus ekonomikas atšķirības ASV un Japānā. Savukārt Ķīnas tirgus ekonomikai gluži vienkārši piemīt Ķīnas specifika.

Galvenā mūsu tirgus ekonomikas savdabība ir tā, ka sabiedriskajam īpašumam Ķīnas ekonomikā joprojām ir valdošā loma. Taču tam līdzās pastāv vēl arī citi īpašuma veidi.

Bez tam galvenā sadales forma mūsu valstī joprojām ir sadale pēc padarītā darba. Tas ļauj labāk nodrošināt sociālo taisnīgumu sabiedrībā. Mūsu ekonomika balstīta Ķīnas politiskajās, ekonomiskajās un kultūras tradīcijās. Bet starptautiskā ekonomiskā sadarbība savukārt ir visas pasaules kultūras daļa. Arī specifiskā Ķīnas tirgus ekonomika ir eksperiments ar pasaules nozīmi.

Mēs Ķīnā uzskatām un arī praksē pārliecināmies, ka sociālistiskajai tirgus ekonomikai ir virkne priekšrocību. Attīstot šādu ekonomiku, vienlaikus paaugstinām ne vien tautas materiālo, bet arī garīgo līmeni, saglabājot ķīniešu tautas tradīcijas un nācijas morālo skatījumu. Un, domājot par tirgus ekonomikas efektivitāti, mēs vienlaikus daudz vērības veltām arī sociālajai vienlīdzībai."

Ķīnā, atšķirībā no daudzām tipiski kapitālistiskajām valstīm, arī netiek privatizēta zeme. Tā joprojām ir valsts īpašumā, un zemniekiem ir tiesības zemi apsaimniekot. Zemi nav iespējams arī nopirkt. Taču valsts neiejaucas zemnieku saimniekošanas formās. Savukārt ārzemnieki Ķīnā var nomāt zemi uz laiku līdz 50 gadiem.

Divas lielvalstis, divi likteņi

Pavaicāju, kādu iespaidu uz Ķīnas ekonomiku atstājusi Krievijas ekonomiskā un finansu krīze. "Gandrīz nekādu," atbildēja Ķīnas Starptautiskās saprašanās veicināšanas asociācijas ģenerālsekretārs. "Kontakti ar Krieviju veido tikai 2% no Ķīnas ekonomisko sakaru kopapjoma."

Atceroties kādreiz ļoti ciešos abu komunistisko lielvalstu sakarus, (tagad gan redzams, cik ļoti tos bija pārspīlējusi masveida padomju propaganda), pavaicāju, kā ekonomiski, politiski un psiholoģiski Ķīnu ietekmēja padomju impērijas sabrukums.

"PSRS sabrukumam bija vairāki iemesli, un mēs Ķīnā no šī procesa esam daudz mācījušies," teica profesors Sintans. "Arī Padomju Savienība mēģināja īstenot ekonomiskās un politiskās sistēmas reformu. Taču reformām vispirms ir jāatbilst konkrētās valsts apstākļiem. Mēs Ķīnā ļoti konsekventi ievērojam tieši šo apstākli.

Pēc Hārvarda universitātes pētījuma, Padomju Savienībai savas reformas vajadzēja pabeigt 600 dienās. Taču tas neatbilda PSRS savdabībai.

Otrs ļoti svarīgs priekšnoteikums ir tas, ka cilvēkiem no reformām jājūt konkrēts labums. Arī pie mums reformas nenorit pilnīgi vienādi — vieni ātri kļūst bagāti, citu labklājība aug daudz lēnāk. Tomēr mūsu valstī no reformām iegūst visi.

Trešais — reformām jānorit pakāpeniski. Sākumā arī mēs Ķīnā pasteidzāmies īstenot cenu reformu, un rezultāts bija nekavējoša ažiotāža. Reformu gaitā jārēķinās ar vienkāršo cilvēku izturību. Plānveida ekonomikā cenas ir stabilas, turpretim tirgus apstākļos tās var strauji mainīties. Mēs uzskatām, ka valsts institūcijām jāregulē attiecības starp reformu gaitu un vispārējo stabilitāti valstī. Reforma mūsu ieskatā ir virzošais spēks. Attīstība — galamērķis. Bet stabilitāte savukārt ir garantija reformu sekmīgumam.

Reformu sākumā mēs pat mācījāmies no PSRS un Austrumeiropas valstu pieredzes. Arī tagad vērīgi sekojam notikumu attīstībai Krievijā, esam ieinteresēti labās attiecībās ar savu lielo kaimiņvalsti un meklējam optimālu šo attiecību veidolu. Ķīnu ir apmeklējis pazīstamais Krievijas politiķis Grigorijs Javlinskis, kā arī vairāki citi Krievijas politiķi. Pašreizējā nestabilitāte Krievijā, protams, ir Krievijas iekšējā problēma, un arī tās atrisinājums ir Krievijas iekšējā lieta. Mēs novēlam Krievijai ātrāk sasniegt savas valsts stabilitāti, lai atkal sāktu attīstīties tās ekonomika. Mēs arī esam vērīgi ieklausījušies viedokļos, ka Krievija atgriezīsies pie plānveida ekonomikas. Taču es domāju, ka tas vairs nav iespējams, " teica Ķīnas Starptautiskās saprašanās veicināšanas asociācijas ģenerālsekretārs U Sintans. "Krievijai jāatrod pašai savs, tās pašreizējai realitātei atbilstošs attīstības modelis. Taču es esmu pārliecināts, ka Krievija vairs nekad neatgriezīsies savā pagātnē. Tas gluži vienkārši nav iespējams. Arī mums Ķīnā, protams, ir problēmas, taču mēs vairs nekad neatgriezīsimies pie savas pagātnes. Tas ir tā kā braucot ar velosipēdu — nedrīkst apstāties, jo tad būs kritiens. Ir tikai jābrauc uz priekšu," teica U Sintans.

Mēs nākam no savas pagātnes

Nebūs daudz tautu, kas pēdējās paaudzēs izgājušas cauri tik daudzām ciešanām un pārdzīvojumiem. Nākamgad, 1.oktobrī, Ķīnas Tautas Republika svinēs savu 50 gadu jubileju, un šis pusgadsimts nebūt nav bijis viennozīmīgs. Ķīnieši atklāti runā par "lielā lēciena" izraisīto ekonomikas sabrukumu un daudzajām cilvēciskajām traģēdijām "kultūras revolūcijas" laikā. Jau bijušais Ķīnas vēstnieks Latvijā Vans Fensjans kādā intervijā "Latvijas Vēstnesim" stāstīja, ka arī pats Mao Czeduns mūža beidzamajos gados atzinis, ka "kultūras revolūcija" bijusi kļūda. Viņa mūža lielā traģēdija, kas pēcāk tika nosodīta arī oficiālos Ķīnas komunistiskās partijas dokumentos.

Taču ķīnieši par savu dramatisko pagātni runā bez naida, vien kā par smagu pārbaudījumu laiku. Viņi nemētājas savas pagātnes nolieguma un atkalatzīšanas galējībās. Negāž aizgājušo līderu pieminekļus, lai pēc tam tos atkal slietu augšā. Vērojot Ķīnas dinamisko ikdienu rodas iespaids, ka viņiem arī nav ne laika, ne vēlēšanās domāt par šādām ārējām pārmaiņu izpausmēm. Mao Czeduna portrets joprojām redzams Pekinas centrālajā laukumā, un ķīnieši priekšsēdētāju Mao atceras galvenokārt kā cilvēku, kura vadībā 1949. gadā radīta Ķīnas pašreizējā valsts.

Arī šis apstāklis izskaidro autoritāti, ko savā zemē joprojām bauda Ķīnas komunistiskā partija. Jo tieši tā bija ietekmīgs politiskais spēks cīņā pret japāņu okupantiem Otrā pasaules kara laikā.

Cenšoties izprast Ķīnas jaunāko vēsturi un ķīniešu attieksmi pret savu valsti un tajā joprojām pastāvošo komunistisko iekārtu, vairums cilvēku aizmirst šo apstākli — ka tieši Ķīnas komunistiskās partijas vadībā Ķīna tika atbrīvota no ilgās ārvalstu ekonomiskās un militārās okupācijas, kamēr Padomju Krievijā boļševiki 1917. gadā varu pārņēma bruņotā apvērsumā. Boļševiki Krieviju, kas līdz ar savām Rietumu sabiedrotajām valstīm Angliju un Franciju būtu varējusi baudīt uzvaras augļus Pirmajā pasaules karā, atsvieda tās attīstībā desmitiem gadu atpakaļ, padarot Krieviju Pirmā pasaules kara beigās par atpalikušu, bada un noziedzības pārņemtu zemi. Turpretim Ķīnā komunistiskā partija bija ietekmīgākais spēks, atbrīvojot savu zemi no ārvalstu okupācijas un nodrošinot tās suverenitāti. Savukārt Ķīnas jaunākajā vēsturē Ķīnas komunistiskā partija pavērusi ceļu netraucētai ekonomisko reformu norisei, nodrošinot valsts ekonomiskās varenības un tautas labklājības pieaugumu.

Ieskatoties nākamajā gadu tūkstotī

Cilvēki jaunā gadu tūkstoša priekšvakarā aizvien biežāk meklē pēc astrologu padoma, cenšoties rast atbildi par mūsu planētas nākotni. Taču no profesionāla viedokļa var laikam gan droši apgalvot, ka pasaules politisko klimatu jaunā gadu tūkstoša sākumā noteiks politiskās iestrādes aizejošā gadu tūkstoša izskaņā. Tātad — stabilitāte, kam pamatu nodrošinās jau šodien intensīvi veidotā valstu aizvien ciešākā sadarbība cīņā pret starptautisko terorismu, pret jaunu, cilvēcei bīstamu masu iznīcināšanas ieroču izstrādāšanu, pret badu un ekoloģiskām katastrofām.

Var arī droši apgalvot, ka jaunais gadsimts, atšķirībā no divdesmitā, sāksies ar daudz nozīmīgāku mazo valstu lomu starptautisko jautājumu lemšanā. Ka trešajā gadu tūkstotī pasaule ieies bez politisko lielvaru ambiciozām pretenzijām uz citu tautu un valstu likteņu izlemšanu un varmācīgu pārveidošanu. Parādību, kas diemžēl bijusi tik raksturīga aizejošā gadsimta iezīme.

Šī baisā tendence tika sašķobīta jau ar hitleriskās Vācijas un militāristiskās Japānas sakāvi Otrajā pasaules karā. Taču punktu tai pielika tikai padomju ļaunuma impērijas sabrukums 90.gadu sākumā.

Taču būtisks elements (gan vēl ne tuvu pienācīgi novērtēts pasaules politiskās stabilitātes nodrošināšanā) bijusi arī Ķīnas — pasaules lielākās valsts ar trešo lielāko kodolpotenciālu — atteikšanās no cīņas par politisko hegemoniju pasaulē. Ķīnai acīmredzami pietiek ar savu ekononomisko pozīciju nostiprināšanu un aizvien sekmīgāko konkurenci pasaules tirgū.

Savā Ķīnas aprakstu sērijā esmu jau pieskāries pasaules plašsaziņas līdzekļu neadekvāti negatīvajai informācijai par Ķīnu. Es arī nebūt negribu apgalvot, ka šajā valstī viss ir ideāli. Liela ķīniešu tautas daļa joprojām dzīvo trūcīgi, un vienas partijas politiskās varas monopols joprojām saglabā virkni Rietumu demokrātijai neierastu un dažkārt neizprotamu parādību. Taču tā ir vispirms pašu ķīniešu darīšana.

Šo rindu autors abās savās Ķīnas vizītēs un šajās pārdomu rindās vadījās vienīgi no Latvijas interešu viedokļa. Mūsu valstij, kas vēl tikai pirms astoņiem gadiem atjaunojusi savu valstisko neatkarību, ir ārkārtīgi svarīga pasaules lielākās valsts un ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles izteikti draudzīgā attieksme. Plašas ir arī mūsu ekonomiskās sadarbības potences. Vispirms jau piesaistot Latvijai Ķīnas uzņēmēju investīcijas un ieinteresējot ķīniešu firmas par Latvijas tranzīta iespējām ceļā no Austrumiem uz Rietumeiropas tirgu.

Pasaulei kopumā Ķīna ir nozīmīgs stabilitātes faktors. Tas redzams kaut vai no nesenās Dienvidaustrumu Āzijas finansiālās krīze piemēra. Pateicoties savai veiksmīgi izvēlētajai saimnieciskajai un finansiālajai stratēģijai, Ķīna ne vien pati sekmīgi izturēja šo krīzi, bet palīdzēja arī mazināt krīzes postošo ietekmi daudzās savās ekonomiskās sadarbības partnervalstīs. Turklāt Ķīnai īpaši nelabvēlīgā gadā, kad valstij milzu postu nodarīja gadu simteņiem neredzētā dabas stihija — plūdi.

Ļoti būtisks pasaules stabilitātes faktors, ieejot jaunajā gadu tūkstotī, ir arī Ķīnas ieguldījums cilvēces nodrošināšanā ar pārtiku. Agrāk miljoniem ķīniešu cieta badu, tagad Ķīnā ir produktu pārpilnība, daudz pārtikas produktu tiek arī eksportēts. Te vietā atgādināt, ka valstī, kur dzīvo 20 procenti pasaules iedzīvotāju, ir tikai 6% no visas planētas lauksaimniecībā izmantojamās zemes kopplatības.

Taču ļoti būtisks pasaules drošības faktors ir arī Ķīnas iekšpolitiskā stabilitāte, ko nosaka kolosālā cilvēku skaita — 1,2 miljardu — dominējošā attieksme pret savu valsti.

Cilvēks ir laimīgs, ja apzinās, kas viņam ir

Mācītājs Juris Rubenis pērn Ziemassvētku rīta radioraidījumā pateica pārsteidzoši vienkāršu laimes formulu: cilvēks ir laimīgs, ja apzinās, kas viņam ir, bet lielākā daļa cilvēku ir nelaimīgi tāpēc, ka koncentrējas uz to, kā viņiem trūkst.

Vadoties pēc šīs formulas, es ar pārliecību varu teikt, ka vairums ķīniešu jūtas laimīgi.

Pazīstamais amerikāņu politologs, radio "Brīvā Eiropa" komentētājs Pols Goubls, vērojot postkomunistiskajās valstīs notiekošos politiskos un psiholoģiskos procesus, secinājis, ka valstu politiskajiem vadītājiem " ir vairāk manevra iespēju, ja viņi neizjūt nepārtrauktu spiedienu no tautas, kas gaida un pat pieprasa, lai rītdiena būtu labāka nekā šodiena." Viņš arī formulējis briesmas, kas valstij draud tad, ja tās iedzīvotāji uzskata, ka rītdiena nebūs labāka par šodienu un var izrādīties pat vēl sliktāka. Šādā situācijā politiskajai elitei ir grūti radīt sev autoritāti. Elitei var arī "rasties kārdinājums aizsargāt pašām savas intereses ar spēku un arī uz tautas interešu rēķina". Ekonomiskas stagnācijas vai lejupslīdes apstākļos, augot tautas un arī tās politisko līderu pesimismam, aizvien vairāk pastiprinās "grēkāžu meklēšana". Tieši ar šo faktoru Pols Goubls izskaidro arī "antisemītisma uzplūdus vairākās šajās valstīs", kā arī iedzīvotāju aizvien naidīgāko noskaņojumu pret Rietumiem.

Visas šīs parādības ir svešas Ķīnas šodienas realitātei. Un ne jau tāpēc, ka formāli tā joprojām ir komunistiska valsts. Taču Ķīna ir atteikusies no politiskajām dogmām, pragmatiski pārkārtojot savu ekonomiku pasaulē jau laika pārbaudi izturējušas tirgus ekonomikas virzienā. Būtībā Ķīnā, tāpat kā kādreizējā padomju impērijā un tās satelītvalstīs, sācies principiāli jauns laikmets. Tikai Ķīnā radikālās pārmaiņas aizsākās ar kardinālu bāzes, nevis politiskās virsbūves pārveidošanu. Aizstājot marksisma–ļeņinisma politiskās dogmas ar Ķīnas reformu tēva Dena Sjaopina ļoti vienkāršo formulu: "Nav svarīgi, kādā krāsā ir kaķis. Svarīgi, lai kaķis ķertu peles."

Divas reizes — 1995. gadā un pērn — apmeklējot Ķīnu, man bija iespēja uzskatāmi pārliecināties par šīs milzu zemes iedzīvotāju aizvien pozitīvāko skatienu uz savu valsti. Tā nebūt nav skaļos vārdos pausta uzticība komunisma ideāliem, kādu vēl pirms desmit gadiem, jau gluži formāli prasīja padomju ideoloģiskie funkcionāri, pretī saņemot liekulīgi melīgus lojalitātes apliecinājumus. Man pat palika iespaids, ka liela daļa no milzīgās Ķīnas sabiedrības tagad stāv visai tālu no aktīvās politiskās dzīves, galveno uzmanību veltot savai ģimenei, savai un savu tuvinieku nākotnei. Tieši tas Ķīnā pastiprina stabilitāti. Jo cilvēki dzīvo aizvien labāk. Pat pēc trim gadiem, atkal apmeklējot šo lielo valsti, cilvēku attieksmē bija jūtama liela pārmaiņa. Cilvēki tagad daudz vairāk smaida, ir atvērtāki sarunās ar ārzemniekiem. Viņi ir arī acīmredzami labāk ģērbušies un optimistiski raugās nākotnē. Tieši šis aspekts Ķīnu būtiski atšķir no daudzām citām, arī daudz bagātākām zemēm, kurās līdz ar materiālo labumu pārpilnību ir arī daudz cinisma un nihilisma.

Tagad jau ir skaidrs, ka pasaules kopējā veidolā, cilvēcei ieejot jaunajā gadu tūkstotī, būs arī formāli joprojām komunistiskā valsts Ķīna. Taču aizvien vairāk pazīmju rāda, ka cilvēces gaišākajiem prātiem būtu vēsturiskā kontekstā jāpārskata līdzšinējie valstu dalījuma principi atbilstoši vēl XIX. gadsimtā izstrādātajām teorētiskajām dogmām. Vai gan šīs dogmas nav zaudējušas savu galveno jēgu līdz ar aukstā kara izbeigšanos?

Varbūt, pasaulei ieejot jaunajā gadu tūkstotī, būtu īstais laiks par primāro vērtēšanas un klasificēšanas kritēriju izvirzīt attiecīgās valsts iekšējo attīstību un ieguldījumu cilvēces kopējo problēmu risināšanā, sekmējot planētas drošu nākotni.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Autora foto