Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Jānis Pleps. Parlaments pret tiesu, prezidents pret parlamentu

Izšķiroties par aktīvu darbību sabiedrisko lietu kārtošanā un politikā, reti iespējams prognozēt, kā nākamās paaudzes atminēsies politiķa veikumu. Aleksandrs Grīns rakstījis: “Vai vēsture pieskaitīs [viņu] šā gadu simteņa lielajiem vīriem, mēs nezinām, jo viņai nereti ir par cilvēkiem cits spriedums, nekā to laikabiedriem.” Bieži vien laiks nodod aizmirstībai darbus, kuriem laikabiedri veltījuši atzinīgus vārdus, ceļot valstsvīru pjedestālā. Tāpat arī gadās, ka kādu politiķi nākamās paaudzes atminas pavisam citu iemeslu dēļ, kas dažkārt nemaz nav bijuši saistīti ar viņa profesionālo darbību. Latvijas konstitucionālo tiesību vēsturē šāds liktenis daļēji piemeklējis Jāni Goldmani.

Lai arī J.Goldmaņa vārds daudziem šķitīs dzirdēts jau no pamatskolas vēstures kursa, tomēr nebūs pārsteigums, ka sīkākas ziņas par viņu būsim spiesti meklēt enciklopēdijās vai uzziņu literatūrā. Ieraksti šajās grāmatās lakoniski vēstī par garu dzīves gājumu un augstiem amatiem: “Goldmanis, Jānis (1875–1955) – politiķis, Krievijas 4.Valsts domes un Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas loceklis, latviešu strēlnieku bataljonu dibinātājs, Nacionālās padomes Ārlietu nodaļas priekšnieks, Krievijas Satversmes sapulces loceklis, Latvijas Satversmes sapulces un I un II Saeimas loceklis, ministrs 1918–1919, 1925–1926.”

• Irina Oļevska. Par mākslas iespiedgrafiku kā tiesiskā regulējuma objektu

Gadsimtiem ilgi jau zināms, ka māksla ir grezns un izdevīgs investīciju objekts. Oriģinālajām tēlotājmākslas iespiedgrafikām (fine art multiples) ir tikpat svarīga loma kā citām mākslas formām. Pat piekoriģējot riska pakāpei un ņemot vērā ievērojamas darījumu izmaksas, investīcijas mūsdienīgajās iespiedgrafikās ir ļoti pievilcīgas ne tikai materiālā aspekta dēļ. Praksē redzams, ka dārgākās iespiedgrafikas (dārgākie 5% procenti no tām) dominē tirgū kopumā. Turklāt tomēr nav nekādu pierādījumu, ka ar vienādiem nosacījumiem būtu izdevīgāk pirkt tikai dārgāku mākslas darbu. Tādējādi izsoļu namu atzinumi un kopējā statistika liecina, ka pieprasījums pēc jebkuras kategorijas iespiedgrafikām strauji palielinās gadu garumā.

Piemēram, 1986.gada maijā Kristi izsolē (Christie’s), Džaspera Džona (Jasper Johns) litogrāfija, kuras nosaukums ir “no 0 līdz 9” (“0 Through 9”) tika pārdota par 93,500 ASV dolāriem. Savukārt 1960.gadā Modernās mākslas muzejs ieguva vienu no tikai 35 “no 0 līdz 9” iespiegrafikām par 75 ASV dolāriem. Papildus pie augošām cenām attiecīgi palielinās arī interese investēt iespiedgrafikās. Iespiedgrafikas veido atsevišķu un neatkarīgu mākslas tirgus segmentu. Iespiedgrafikas tiek ražotas vairumā, kur katrs ir oriģināls mākslas darbs. Tieši tāpēc iespiedgrafikas tik augsti vērtē kolekcionāri. No tiesiskā regulējuma aspekta iespiedgrafikas ir starp autortiesībām un patērētāju aizsardzības tiesībām. Neviena no šīm sfērām pašlaik nenodrošina pilnīgu un pienācīgu iespiedgrafikas regulējumu.

“Jurista Vārda” redakcija