Lai dzīvojam ar personkarti pases vietā

Mārtiņš Bičevskis, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Valdības sēdē tuvākajā laikā paredzēts izskatīt Iekšlietu ministrijas izstrādāto identifikācijas karšu koncepcijas projektu. Kādēļ Latvijā jāievieš jauni personu apliecinoši dokumenti – identifikācijas kartes?

— Katrā valstī, kur izveidota pilna personu apliecinošu dokumentu sistēma, tā ietver divējādus dokumentus. Pirmais dokuments nepieciešams personas identifikācijas apliecināšanai valsts iekšienē. Tas ir vienota standarta identifikācijas dokuments, kas ļauj jebkurai valsts pārvaldes vai citai iestādei identificēt ikvienu iedzīvotāju, vienalga, kas viņš ir — pilsonis, nepilsonis vai pastāvīgi dzīvojošs ārvalstnieks šajā valstī.

Otrs personu apliecinošs dokuments ir nepieciešams, kad iedzīvotājs dodas uz ārvalstīm. Tam ir jābūt noteiktas formas un standarta dokumentam, lai jebkuras valsts robežsargi, kā arī iekšējās valsts pārvaldes institūcijas spētu attiecīgo cilvēku identificēt: kā viņu sauc, no kuras valsts viņš ir.

Ar ko atšķiras šie divi dokumenti? No padomju laikiem atmiņā ir divējādas pases: iekšzemei un ārzemēm. Mūsdienās vairāk runājam par identifikācijas karti iekšzemei un pasi ārzemēm. Kāda ir būtiskākā atšķirība starp izpratni pagātnē, kad pazina tikai pasi, un šodienu? Padomju laikā pase bija vajadzīga, lai fiksētu visas tās ziņas, pēc kurām varētu personu kontrolēt noteiktā telpā. Tagad valsts iekšzemē nevēlas iedzīvotāju kontrolēt — kurā vietā viņš tobrīd atrodas, vai viņam ir tiesības šodien tur būt. Līdz ar to lietošanai iekšzemē nav vajadzīgas tās daudzās lapas identifikācijas dokumentā, kas bija nepieciešamas padomju laikā. Pietiek ar vienu lapu, kurā ietverta visa svarīgākā informācija par personu. Identifikācijas karte būtībā ir pases datu lapa. Tajā ir skenēta personas fotogrāfija un paraksts, personas dati, norādes par dokumenta izdošanas laiku un vietu, derīguma termiņu.

Patlaban Latvijā pase veic dubultfunkcijas: tā tiek lietota gan kā personu apliecinošs dokuments iekšzemē, gan kā dokuments, dodoties uz ārvalstīm. Pasē tiek izdarītas atzīmes par personas ģimenes stāvokli, reģistrāciju dzīvesvietā, piedalīšanos vēlēšanās un referendumos un citas. Šādas atzīmes agrāk bija vajadzīgas dažādu sociālo jautājumu risināšanai Latvijā, bet tās nav saprotamas ārvalstu iestādēm un reizēm pat rada pārpratumus. Tādēļ ir lietderīgi šķirt valsts iekšienē un ārvalstīs lietojamos dokumentus.

Mūsdienās tehnoloģijas ir attīstījušās tiktāl, ka identifikācijas karte nav jāgatavo kā laminēta papīra lapa. Daudz lielāku drošību garantē plastmasas jeb, precīzāk izsakoties, polikarbonāta kartes. Ja tās turklāt ir izveidotas ar lāzergravēšanas metodi — rakstītais teksts ir iededzināts —, tad kartes ir neviltojams dokuments.

Ja kartes tiek gatavotas pietiekami lielā apjomā, tad viens šāds dokuments ir daudzreiz lētāks par pasi. Pase ir dažādu lapu kopums, un katra no šīm papīra lapām ir jānodrošina ar vairākiem aizsardzības līdzekļiem, lai nebūtu viltojama. Diemžēl jāatzīst, ka pirmie neatkarību atguvušās Latvijas Republikas personu apliecinošie un ceļošanas dokumenti no drošības viedokļa ir slikti izstrādāti. Aizsardzība pret galvenās datu lapas satura izmaiņām ir nepilnīga, jo auksto laminātu (uz datu lapas uzlīmēto drošības plēvīti) ir iespējams atdalīt no lapas, nesagraujot citus aizsardzības līdzekļus.

Tātad identifikācijas karte kā iekšzemes lietošanai paredzēta personu apliecinoša dokumenta forma ir izdevīgāka gan valstij, gan iedzīvotājiem, jo tā ir gan lētāka, gan drošāka.

Katram mūsu valsts iedzīvotājam nav vajadzīga pase. Statistikas dati liecina, ka tikai viena trešdaļa Latvijas iedzīvotāju brauc uz tādām valstīm, kur vajadzīgas vīzas. Otra trešdaļa iedzīvotāju vispār neizceļo no valsts. Pārējie iedzīvotāji apmeklē tikai Baltijas valstis.

Runājot par Baltijas valstīm, jāmin pozitīvs moments: drīz tiks izveidota vienota ceļošanas telpa. Baltijas valstu iekšlietu ministri jau ir savstarpēji vienojušies: tiklīdz viena valsts nodrošinās identifikācijas karšu ieviešanu, pēc dokumenta atzīšanas standartprocedūras tās tiks uzskatītas par derīgiem ceļošanas dokumentiem uz abām pārējām Baltijas valstīm.

— Kura no Baltijas valstīm solās būt pirmā identifikācijas karšu ieviesēja?

— 2000. gada 1. janvārī Igaunijā stājās spēkā Identifikācijas dokumentu likums, kas paredz ar nākamā gada 1. janvāri sākt identifikācijas karšu izsniegšanu.

Latvijā pagājušā gada maijā izskatīšanai valdībā tika iesniegts Identifikācijas karšu koncepcijas projekts. Dažādu iemeslu dēļ jautājuma izskatīšana tika atlikta. Viena no problēmām, kas saistīta ar identifikācijas karšu ieviešanu, ir — kur un kā nākotnē fiksēt ziņas par pilsoņa līdzdalību vēlēšanās. Latvija ir vienīgā man pagaidām zināmā valsts, kur pilsoņa pasē joprojām spiež zīmogus par vēlēšanām. Visā pasaulē pārliecinoši dominē viena metode, proti, iepriekš tiek sastādīti vēlētāju saraksti. Vēlētājs zina, uz kuru iecirkni atbilstoši dzīvesvietai viņam jādodas. Protams, vēlētājam daudz komfortablāk un patīkamāk ir tā, kā patlaban pie mums: vēlēšanu dienā vēlētājs var izraudzīties jebkuru iecirkni, kurā nobalsot. Pagaidām esam piedāvājuši valdībai kopā ar dažādu ministriju pārstāvjiem un Centrālo vēlēšanu komisiju domāt par iespēju arī nākotnē vēlētājiem nodrošināt šādu komfortu, bet tas nozīmē, ka uz astotās Saeimas vēlēšanām būs jāsaglabā līdzšinējā sistēma – par piedalīšanos vēlēšanās liecinās zīmogs pasē. Tādā gadījumā jaunās identifikācijas kartes varēs sākt izsniegt tūlīt pēc astotās Saeimas vēlēšanām, uz kurām visi pilsoņi vēl ieradīsies ar pasēm.

— Vai optimālākā risinājuma, kas noteiktu kontroles mehānismu par piedalīšanos vēlēšanās vai tautas nobalsošanā, meklējumi bija galvenais problēmjautājums, kurš 20. aprīļa sēdē lika valdībai koncepcijas izskatīšanu pārbīdīt vēl par pāris nedēļām?

— Valdība gribēja redzēt visus jautājumus kopumā. Patiesībā jau identifikācijas karšu kā dokumenta jautājums tieši nav saistīts ar vēlēšanu mehānisma modeļu izraudzīšanos, bet korelācija neapšaubāmi pastāv.

Tā nu ir sanācis, ka Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde sākusi nodarboties ar vēlētāju reģistrācijas modeļu mehānismu izstrādi, lai gan tā absolūti nav šīs institūcijas kompetence. Starpministriju darba grupa ir izstrādājusi iespējamos vēlētāju reģistrācijas modeļus. Valdībai atliks izvēlēties, kuru iedzīvināt uz devītās Saeimas un nākamajām pašvaldību vēlēšanām 2005. gadā.

Piedāvātas ir divas iespējas. Pirmā iespēja ir, tāpat kā vairumā citu valstu, iepriekš sastādīt vēlētāju sarakstus atbilstoši to dzīvesvietai. Otra, mūsuprāt, loģiskākā, iespēja būtu izveidot elektronisku vēlēšanās piedalījušos pilsoņu uzskaites sistēmu, proti, jebkuru vēlētāju, kurš ierodas iecirknī, piereģistrēt centrālajā serverī ar attālinātās reģistrācijas metodi. Pēc trim gadiem tā vairs nebūs nekāda tehniskā problēma.

Vienlaikus tā būtu ļoti perfekta iestrāde Eiroparlamenta vēlēšanām. Mēs zinām, ka Eiroparlamenta vēlēšanas Latvijā varētu būt jānodrošina, sākot ar 2004. gadu, tādēļ ir jāapzinās, ka valstij jāspēj strādāt ar modernām metodēm.

Elektroniski iepriekš sastādīti vēlētāju saraksti sniegs iespēju pēc vienotas metodikas nodrošināt līdzdalību gan valsts mēroga, gan Eiroparlamenta vēlēšanās, turklāt saglabājot ierasto komforta līmeni, kas ļaus vēlētājam arī turpmāk doties balsot ne tikai uz dzīvesvietai atbilstošo iecirkni, bet uz jebkuru vēlēšanu dienā tuvāk esošo iecirkni.

— Tātad reāli identifikācijas karšu izsniegšana varētu tikt sākta 2002. gada rudenī.

— Pārlūkojot laika grafiku, redzams, ka identifikācijas karšu izsniegšana iedzīvotājiem var sākties uzreiz pēc astotās Saeimas vēlēšanām, jo tanī laikā daudziem iedzīvotājiem izbeigsies Latvijas pilsoņu pases derīguma termiņš. Atnākot saņemt jauno identifikācijas dokumentu, iedzīvotājs vairs nesaņems pasi, bet gan identifikācijas karti —obligāto personu apliecinošo dokumentu iekšzemē. Pasi, kas nepieciešama ceļojumiem, cilvēks varēs saņemt vai nu uzreiz, vai jebkurā citā sev vēlamā laikā.

Identifikācijas karšu ieviešanas ilgums varētu būt valdības noteikts pārejas periods — divi vai trīs gadi, kuru laikā visi iedzīvotāji saņems šīs kartes. Lielākā daļa iedzīvotāju kartes saņems, nākot mainīt savu pasi, kurai beidzies derīguma termiņš. Visiem iedzīvotājiem obligāts šis dokuments varēs būt tikai pēc pārejas perioda beigām. Mēs uzskatām, ka iedzīvotājs nav jāsteidzina un jātrenkā — nekas nesadegs nedz viņam, nedz valstij. Mums daudz patīkamāk ir strādāt pakāpeniski, jo tad pārvalde var nodrošināt normālu iedzīvotāju apkalpošanas plūsmu. Mēs negribam, lai pēc identifikācijas kartēm veidotos garu garās rindas.

— Vai elektronisko identifikācijas karti varēs lietot pilnīgi visos personas identifikācijas gadījumos?

— Valdība vēl līdz galam nav izlēmusi. Ir jāizšķiras, vai iekšzemes identifikācijas karte būs ar vai bez elektroniskās mikroshēmas, tā dēvētā čipa. Ja izvēlēsies par labu čipkartēm, tad savukārt jāizlemj, vai karte būs vienreizējas informācijas glabātāja vai arī elektroniskā mikroshēma kalpos kā daudzās informācijas sistēmās izmantojama informācijas uzkrājēja.

Iekšlietu ministrijas speciālisti uzskata, ka pareizāk būtu izvēlēties veidot karti ar nemaināmas informācijas mikroprocesoru. Identifikācijas kartei ir jākalpo par drošu dokumentu, un nedrīkst būt tā, ka katra valsts vai pašvaldību iestāde, kas vien vēlēsies, varēs papildināt informāciju tajā. Kartei ir jākalpo par atslēgu, par pieeju informācijas sistēmām. Nepietiek ar to vien, ka karte ir tradicionāls personas apliecinātājs, teiksim, aizejot uz jebkuru iestādi un uzrādot karti, mani apskatīsies pēc sejas un atpazīs. Moderna iedzīvotāju apkalpošana nozīmē spēju nodrošināt iedzīvotājiem pakalpojuma saņemšanu no valsts ne tikai pašvaldībās, par kuru skaita samazināšanu tiek aktīvi diskutēts, bet arī ārpus pašvaldībām esošās vietās, kur nav attiecīgo pašvaldību iestāžu darbinieku. Ir jāizveido attālināts termināls, kurā tiek izmantots bankomātu princips, proti, elektroniska mikroshēma kartē kalpo par informācijas nesēju. Ieliekot šādu karti vietējās nozīmes terminālā un apstiprinot to ar jebkādu biometrisko informāciju par sevi — sejas attēlu, pirksta attēlu —, iedzīvotājs attālināti var apliecināt savu identitāti un saņemt vajadzīgo pakalpojumu, piemēram, izziņu, personīgi neierodoties pašvaldībā. Pasaulē šāda pakalpojumu sniegšanas un saņemšanas sistēma aizvien vairāk izplatās un nostiprinās. Tā kā mēs iedzīvotājiem vēlamies izsniegt identifikācijas kartes ar desmit gadu derīguma termiņu, jau tagad ir jādomā par attālināto pakalpojumu saņemšanas nodrošinājumu nākotnē.

— Tātad identifikācijas karte tehnoloģisko iespēju ziņā būs salāgota ar analogu ES dokumentu. Vai arī vizuāli tā būs atpazīstama jebkurā Eiropas valstī?

— Kas attiecas uz identifikācijas kartes vizuālo izskatu un drošības pazīmēm, ir jāievēro Starptautiskās civilās aviācijas organizācijas prasības, kas nosaka drošības un standarta pazīmes kā pasēm, tā identifikācijas kartēm. Gan pasēs, gan kartēs ir jābūt noteiktai mašīnlasāmajai zonai un noteiktam drošības pazīmju kopumam, ko uz jebkuras pasaules valsts robežas atpazīst un saprot. Mašīnlasāmais standarts nozīmē ērtību katram iedzīvotājam, jo viņa dokuments tiek nolasīts pāris sekundēs un nav jāstāv rindās, gaidot, kad tiks datorā ievadītas ziņas par personu. Tā kā mūsu valsts iedzīvotāju pasēs pagaidām nav ietverta mašīnlasāmā zona, bieži gadās, ka, piemēram, uz Rumānijas un Bulgārijas robežas autobuss ar tūristiem stāv stundām ilgi, kamēr pat NVS valstu tūristi, ātri nokārtojuši formalitātes, var doties tālāk. Mēs saviem pilsoņiem šādu komfortu vēl neesam nodrošinājuši, bet ir jāspēj to darīt.

Pasu formāts turpmāk būs nepieciešams tikai ceļojumu dokumentiem. Tas šodien ir visā pasaulē aprobēts slēdziens. Ceļojumu dokumentus pasu formā gatavo gan Eiropā, gan citur.

Gatavojot elektronisko identifikācijas karšu projektu, tika veikta vairāku Eiropas Savienības dalībvalstu salīdzinoša izpēte. Trīspadsmit ES dalībvalstīs ir ieviestas elektroniskās identifikācijas kartes, dažās vēl nav pienācis brīdis, kad tās tiks atzītas par obligātām, jo tur vēl ir pārejas periods. Daudzas valstis šādu identifikācijas dokumentu mehānismu ir aprobējušas pēdējos piecos gados, līdz ar to pārejas laiks vēl nav beidzies. Pēc pieciem gadiem personu identificējošais dokuments visā Eiropā būs identifikācijas karte. ES dalībvalstu pilsoņi jau tagad var brīvi pārvietoties pa Eiropu, uzrādot tikai identifikācijas karti. Ja līdz 2005. gadam Latvijai izdosies iestāties ES, tad līdz šim laikam mūsu identifikācijas kartēm jākļūst par ceļošanas dokumentu pa Eiropu. Iedzīvotājam, kurš apmeklēs tikai Baltijas un Eiropas valstis, ceļojumu pase nebūs vajadzīga, jo pietiks ar identifikācijas karti.

— Jūs jau uzskaitījāt tās priekšrocības, ko varēs baudīt iedzīvotāji pēc identifikācijas karšu ieviešanas. Bet kāds ieguvums būs valstij kopumā?

— Pirmkārt, valsts spēs izdot iedzīvotājiem lētāku dokumentu ar daudz augstāku drošības pakāpi. Tas, ka pašreizējās pases ir visai viegli viltojamas, ļoti negatīvi ietekmē dokumenta prestižu un uzticamību. Ja gribam savas valsts iedzīvotājiem nodrošināt uzticamu dokumentu, par kuru ne valsts, ne pašvaldību iestādēs nav jāšaubās, tad ir jānostiprina dokumenta drošība. Tā ir vissvarīgākā lieta.

Otrkārt, no valsts viedokļa raugoties, elektroniska identificējoša dokumenta izsniegšana iedzīvotājiem ir svarīgs solis, ejot uz publisko pakalpojumu sniegšanu nākotnē. Patlaban tiek spriests par e–pārvaldes ieviešanu valstī, ir izstrādāti vairāki citi nozīmīgi projekti, kuru īstenošana bez elektroniskas identifikācijas metodēm nebūs iespējama. Piemēram, elektroniskā paraksta ieviešana bez elektroniskas identifikācijas nav iedomājama. Tātad valstij ir jānodrošina šī jautājuma atrisināšana. Nav jēgas runāt par atsevišķām skaistām, skaļām un svarīgām lietām, nedomājot par sistēmas pilnīgošanu kopumā.

Marika Līdaka,

“LV” iekšlietu redaktore