Saeimas priekšsēdētājs:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 15.maijā

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Intervija Latvijas Radio 15. maija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnāliste Ingrīda Ābola.

— Šodien pie mikrofona Jānis Straume, Saeimas priekšsēdētājs, lai atbildētu uz vairākiem, mūsuprāt, svarīgiem jautājumiem un arī uz klausītāju jautājumiem. Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga atrodas atvaļinājumā, un šonedēļ jūs esat mūsu valsts augstākā amatpersona. Ar ko paplašinās jūsu pilnvaras?

J.Straume:

— Pilnvaras ne ar ko īpaši nepaplašinās, kā zināms, Satversme nosaka: prezidentes atrašanās laikā ārpus valsts robežām Saeimas priekšsēdētājs pilda prezidentes pienākumus, un šie pienākumi pamatvilcienos ir tieši jautājumos, kas skar likumu sagatavošanu publicēšanai, to izsludināšanu. Tāpat arī reprezentatīvās funkcijas, dažādu delegāciju pieņemšana prezidentes prombūtnes laikā. Neapšaubāmi, par tiem jautājumiem, kas ir kardināli būtiski un kur ir nepieciešama tieši Valsts prezidentes izšķiršanās, teiksim, par jautājumu, kas skar Saeimas atlaišanas ierosināšanu vai citus pašus būtiskākos jautājumus, lemj prezidente. Un es domāju, ka mūsu Satversme šai ziņā ir gājusi laikam pa priekšu, šodien arī sazināties problēmu nav, lai jebkurā valstī atrastos Valsts prezidente, ja ir kādi neskaidri jautājumi, es vienmēr varu uzzināt viņas viedokli.

— Tad, ja ir dzīvībai svarīgi jautājumi valstī, zvana prezidentei, un tad prezidente pārtrauc atvaļinājumu. Saeimā nav ratificēts līgums par noziegumos aizdomās turamo personu izdošanu, šajā gadījumā es domāju līgumu starp Austrāliju un Latviju. Gan Valsts prezidente, gan Amerikas Savienotās Valstis ir vērsušas Saeimas uzmanību uz to, kāpēc tas nav ratificēts, kaut gan nu jau drīz būs gads pagājis.

J.Straume:

— Likumprojekts par Austrālijas valsts un Latvijas valsts līgumu par izdošanu šobrīd ir izskatīšanas stadijā Ārlietu komisijā, un tas ir skatīts jau vairākkārt. Jāsaka, arī šim jautājumam parlamentā, ņemot vērā Satversmes Kārtības rullī paredzētās iespējas, ir noteikts konfidencialitātes statuss, tā ka visprecīzāko informāciju mēs varētu iegūt no Ārlietu komisijas vadības, taču, ņemot vērā to, ka komisijas vadība pirms dažām nedēļām lūdza paust atkārtotu Saeimas frakciju viedokli šajā jautājumā, es domāju, ka tuvākajā laikā acīmredzot parlamentā mēs atgriezīsimies pie reālas izskatīšanas, tātad pie otrā lasījuma.

— Vai frakciju viedokļi jau ir saņemti?

J.Straume:

— Frakciju viedokļi vēl nav saņemti, un šodien noskaidroju, ka neviena no frakcijām īpašu viedokli šajā jautājumā nav paudusi.

— Te gan arī klausītājiem derētu pateikt, ka šis līgums un ratificēšana lielākā mērā tiek saistīti ar Konrādu Kalēju, bet šis līgums ir daudz plašāks.

J.Straume:

— Jā, acīmredzot šeit ir tā būtība, ka pavisam citā laikā, varbūt pirms diviem vai trim gadiem, ja būtu šāds līgumprojekts izskatīšanā Saeimā, tas jau būtu sen noticis, bet situācija ir izveidojusies tāda, ka, gribam mēs to vai negribam.

Šis līgums tiek saistīts ar konkrētu lietu un konkrētu cilvēku, kura iespējamie nodarījumi varētu tikt tiesā atzīti kā genocīds pret cilvēci ar visām no tā izrietošām sekām.

— Cik daudz Saeima un jūs kā Saeimas priekšsēdētājs rēķināties ar ārvalstu ieteikumiem un varbūt pat nelielu spiedienu?

J.Straume:

— Es domāju, ka mums ikdienā ir nācies un arī turpmāk nāksies saskarties, varbūt nesauksim to vienmēr par spiedienu, bet dažreiz droši vien ļoti draudzīgi mērķētiem priekšlikumiem un ieteikumiem, kā būtu jārīkojas, un ar to ir jārēķinās vienmēr.

— Pagājušajā nedēļā Valsts prezidente atdeva Saeimai otrreizējai caurlūkošanai grozījumus Farmācijas likumā, tur prezidentei bija vairākas pretenzijas. Viena no pretenzijām bija, ka vienai juridiskajai personai var piederēt viena aptieka un divas filiāles. Juridiska persona — tas ir ārkārtīgi nekonkrēts jēdziens, tad man, jums un tā tālāk var piederēt aptiekas, un kāda liela uzņēmuma vadītājs mums kaut ko iedos, kaut ko piesolīs un sev apkārt paņems šādas juridiskās personas un tikpat būs ļoti koncentrēta aptieku lieta.

J.Straume:

— Diskusijas par šīm izmaiņām Farmācijas likumā notika diezgan aktīvi likumprojekta sagatavošanas gaitā, un pēc tam, kad ar trīs balsu vairākumu parlaments nobalsoja par galīgo redakciju, šīs diskusijas atsākās ar jaunu sparu. Šobrīd gan farmācijas jomas speciālisti, gan arī sabiedrība kopumā, tieši tie sabiedrības pārstāvji, kuri vairāk vai mazāk ir saistīti ar šo jomu, ir sadalījušies divās nometnēs, un, manuprāt, būs ļoti sarežģīti nonākt pie vienota secinājuma, jo šajā gadījumā, vispārināti sakot, mēs saskaramies ar zināmām iekšējām nozares interesēm un ar Eiropas praksi un direktīvām, tā ka šeit ir gan iekšējais konflikts, gan arī ārējais faktors.

— Te gan, interesējoties par šo lietu, gribu teikt: gan Labklājības ministrija, gan arī paši farmaceiti uzskata, ka farmaceitam, kuram pieder aptieka, tomēr vajadzētu būt speciālistam, nevis juridiska persona, bet farmaceits ir aptiekas turētājs. Laikam šajā punktā gan Saeimai nevarētu būt nekas iebilstams.

J.Straume:

— Ņemot vērā arī to, ka pats pēc profesijas esmu ārsts, es pilnīgi piekrītu šim.

— Un tad ir vēl tāds jautājums, ko jums pārmet, arī Eiropas integrācijas birojs uzskata, ka nebūtu pareizi, ka atkal no jauna, šajā gadījumā pēc šiem grozījumiem Farmācijas likumā, jāpārreģistrējas, jāiet un jākārto papīri, jāmaksā nauda, tas ir tik ārprātīgs birokrātiskais mehānisms un laika patēriņš, kas traucē mierīgam un ilgstoši līdzsvarotam darbam. Kāpēc atkal šāda pārreģistrēšanās no jauna?

J.Straume:

— Katrreiz parādās argumenti, un, ja mēs runājam par šo tā saucamo tehnokrātisko birokrātiju, tad vienmēr tiek minēts arguments, kāpēc ir nepieciešama lieka birokrātija. Taču bieži vien, domāju, šī birokrātija ir nepieciešama tāpēc, lai lietas saliktu pa plauktiņiem un lai būtu kārtība. Es domāju, jebkurā jautājumā, arī jautājumā, kas skāra tā saukto recepšu lietu, ir divi viedokļi, un nekad nebūs tā, ka visas intereses tiks ņemtas vērā. Bet katrā gadījumā Farmācijas likuma izskatīšanas gaitā komisijai nebūs viegls uzdevums izvērtēt gan prezidentes iebildumus, gan arī tos iebildumus, kurus izteica parlamenta deputāti, kas atbalstīja likuma redakciju, kura tika nosūtīta.

— Un tomēr vajadzētu būt tādam svarīgam principam: ja likumu pieņem, tad lai tas likums darbotos ilgstoši, lai nebūtu katru gadu jārausta …

J.Straume:

— Tas ir likumdevēju augstākais uzdevums, pēc kura ir jātiecas, tai pašā laikā jāsaka, ka neviens likums acīmredzot nebūs tāds, kurš būs pieņemams pilnīgi visiem, taču maksimāli ir jācenšas, lai likuma pieņemšanas rezultātā nebūtu tādas situācijas, kā ir, piemēram, ar tikko apspriesto likumu.

— Jūs sakāt — maksimāli jācenšas, maksimāli cenšoties, pieņemsim, ka Saeima cenšas, bet kāpēc tomēr nedarbojas likums par korupcijas novēršanu, ir arī vairākiem citiem likumiem tādi lieli līkumi. Mēs redzējām, kas saistījās ar dzīvokļu iedalīšanu, ko veica Nekustamā īpašuma aģentūra. Kāpēc likumiem ir tik lielas variācijas iespējas?

J.Straume:

— Es domāju, jebkurā gadījumā būs situācija, ka profesionāļi, šajā gadījumā tie ir juristi, kuri pārstāv konkrētu personu intereses, meklēs un atradīs iespējamās spraugas likumdošanā, no tā nav pasargāta neviena valsts, mēs to ļoti labi zinām. Bet, kā jau es teicu, parlamentāriešu uzdevums pietiekoši sarežģītos apstākļos ir ņemt vērā maksimāli plašas sabiedrības daļas intereses.

— Runājot par Valsts nekustamā īpašuma aģentūru un par šo dzīvokļu dalīšanu, protams, es gribu uzdot arī jums jautājumu, jo no 183 piešķirtajiem dzīvokļiem viens ir arī jums. Jūs zināt, ka ģenerālprokurors Jānis Maizītis ir ierosinājis krimināllietu.

J.Straume:

— Jā, es to visu zinu un, ja atcerēsimies tā sauktās dzīvokļu lietas epopejas vēsturi, tad jāsaka, ka masu mediji aizmirst 1998.gada rudeni, kad šīs lietas sākās. Es toreiz, būdams Saeimas priekšsēdētājs, griezos Ģenerālprokuratūrā ar iesniegumu, kurā lūdzu izvērtēt man piešķirtā dzīvokļa saņemšanas likumību. Es esmu saņēmis Ģenerālprokuratūras atzinumus, ka manā gadījumā likumdošanas normas ir ievērotas. Es nezinu par citām šajā sarakstā iekļautajām personām, taču, kas attiecas uz mani personīgi, tad šeit nekādu problēmu nav.

— Es gribu uzdot tagad vairākus klausītāju jautājumus. Pensionārs Bērziņš, klausītāja Balode, vēl divi klausītāji vaicā: kā saprast to, ka Imantu Burvi šodien neielaida Ministru kabineta sēdē, kur risināja kuģniecības jautājumu, jo viņš ir parlamentārajā izmeklēšanas komisijā. Kas ir augstāk — parlaments vai valdība?

J.Straume:

— Parlamenta un valdības kompetenci nosaka mūsu Satversme, un šajā konkrētajā gadījumā, domāju, ka šis incidents, ja to varētu tā nosaukt, ir radies tāpēc, ka Ministru kabinets noteicis kuģniecības jautājumā konfidencialitātes statusu, kurš vēl nav atcelts, un līdz ar to acīmredzot radusies šī problēma, kaut gan, ja jautājat man personīgo viedokli, tad šādām problēmām nevajadzētu būt.

— Kādā ziņā — deputātam būtu jātiek iekšā?

J.Straume:

— Es domāju, ka, ņemot vērā to, ka konkrētais deputāts vada speciālo izmeklēšanas komisiju, kuras viens no galvenajiem jautājumiem darba kārtībā ir kuģniecības jautājums, tad, manuprāt, būtu tikai loģiski, ka viņš varētu piedalīties Ministru kabineta sēdē.

— Zigrīda Andrijevska no Ogres prasa tā: kad Saeimā izskatīs grozījumus likumā par politiski represētās personas statusu, jo tiem, kuri atrodas Krievijā un nav atgriezušies pēc represijām, nav izsniegtas represēto personu apliecības, līdz ar to ir ļoti lieli sarežģījumi ar sertifikātiem. Viņa ir rakstījusi jums, jūs neesat atbildējis, deputāts Seiksts ir atbildējis, ka daudz darba, bet maz laika, un par šo jautājumu laikam tomēr vajadzētu nopietni domāt.

J.Straume:

— Domāju, ka noteikti jādomā nopietni, es katrā gadījumā neatceros šādu vēršanos pie manis, jo es uz visām vēstulēm esmu sniedzis atbildi, bet es gribētu šajā jautājumā iedziļināties un varbūt kādā no nākamajiem jautājumiem konkrētāk runāt.

— Mēs jums atbildēsim, Andrijevskas kundze. Vēl vairāki zvani par represēto pieminekli Torņkalnā — lūdz jūsu palīdzību Torņkalnā neuzstādīt pieminekli, tas ir tālu, ieguldīs daudz naudas, un piemineklis stāvēs vientuļš un neapmeklēts.

J.Straume:

— Jā, ņemot vērā to, ka šis jautājums ir saistīts ar represēto interesēm, man ir bijušas daudzas tikšanās ar represētajiem gan Rīgā, gan ārpus Rīgas, un es zinu arī to, kā notika darbs pie šī pieminekļa veidošanas un kā tika lemts par tā izvietošanu Esplanādē. Es pilnībā atbalstu viedokli, ka piemineklim ir jābūt Rīgas centrā, un šāda satura vēstuli, arī ar represēto problēmu izklāstu, es vakar nosūtīju Rīgas domes priekšsēdētājam.

— Vai jūs varat arī kā citādi ietekmēt bez šīs vēstules, personiskā sarunā zvanot, negaidot vēstuli…

J.Straume:

— Ir jau bijusi un būs arī personiska saruna gan ar Rīgas domes vadību, gan ar deputātiem.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā