Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Biškopība Sēlijā senāk un tagad". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.06.1999., Nr. 182/183 (1642/1643) https://www.vestnesis.lv/ta/id/20411

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Par Krustpils novada kādreizējo saistību ar senajiem sēļiem"

Vēl šajā numurā

04.06.1999., Nr. 182/183 (1642/1643)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Biškopība Sēlijā senāk un tagad"

Mūsdienās ir pastiprināti jārunā par biškopību. Valstī ir bezdarbs. Turklāt biškopība paver plašas iespējas strādāt. Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, ir trīs biškopju kategorijas. Pirmie ir profesionālie biškopji, kam biškopība ir galvenais ienākumu avots. Otriem biškopība dod papildu ienākumus. Pamatnodarbošanās tādā gadījumā ir zemkopība, amatniecība, dīķsaimniecība, kokzāģētavas utt. Šeit pieskaitāmas arī saimniecības, kur bites nepieciešamas lauku kultūraugu (pirmkārt āboliņa) un dārzu apputeksnēšanai. Trešajiem biškopība ir vaļasprieks, tā dod mājai īpašu gaisotni, bišu dziesmu, dzēlieniņus veselības nostiprināšanai un, protams, arī medu pašam un tuviniekiem.

Jāuzsver, ka bites ir galvenās kultūraugu un savvaļas augu apputeksnētājas. Labums, ko biškopis dod apkārtējai videi, ir desmitkārt lielāks par to, ko gūst pats, ražojot biškopības produktus. Nodarbošanās ar biškopību ir viena no iespējām pilnveidot dzīves stilu. Bites necieš nevīžību, nolaidību, alkoholu.

Biškopība ir zināmā mērā īpaša nodarbošanās. Pirmkārt, biškopim jāatrod kopēja valoda ar savām bitītēm "pa dzēlienu līniju". Ja ir jauks laiks un biškopis pareizi rīkojas, bitēm dzelšana nav prātā. Viņas ir slinkas pat izdarīt tos dzēlieniņus, kas pavecākam biškopim nepieciešami dopingam, veselības nostiprināšanai. Jāatzīmē, ka mūsdienu biškopji izmanto arī iespēju strādāt cieši noslēgtos spectērpos un gumijotos cimdos.

Otrkārt, biškopība ir zināšanietilpīga nodarbošanās. Jau senos laikos izveidojies priekšstats, ka ar bitēm veicas tiem, kuri zina bišu vārdus. Šai teicienā ir dziļa jēga. Tik tiešām, katru reizi tiekoties ar bitēm (sešas septiņas nopietnas tikšanās sezonā), jāveic pareiziem vārdiem atbilstoša darbība. Lai tā notiktu, jābūt pietiekami augstam zināšanu līmenim. Kā piemēru varu minēt, ka kopsaimniecību dravu privatizācijas gaitā bišu saimes nonāca tādu cilvēku rokās, kas gribēja, lai mājās ir bites, bet neprata tās kopt. Rezultātā Latvijā iznīka ļoti daudz bišu saimju.

Biškopība kā zināšanietilpīga nodarbošanās ir apgūta jau aizvēsturiskos laikos. Tautasdziesma stāsta, ka blakus zem ozola sēž divi, domājams, līdzvērtīgi gudri cilvēki: brālītis — dravinieks un māsiņa — rakstītāja. Latviešu folklorā bites saistītas ar gaismu, augšējās pasaules dievībām — Dievu, Dieva dēliem, Saules meitām, Ūsiņu.

Latvijā biškopībai nav īpaši labu klimatisko apstākļu, citās zemēs tie ir ievērojami labāki. Vēsie pavasari bieži vien neatļauj izmantot ienesumu no daudzajiem pūpolu un kļavu ziediem. Taču bišu spēkus un biškopju zināšanas visvairāk prasa pārziemošanas periods sakarā ar pēkšņajiem atkušņiem un tiem sekojošajiem saliem. Stropā blakus bitītēm tad dažkārt izveidojas apledojums un lāstekas. Labāk pārziemo Latvijas vietējās bites, taču tīras vietējās bites tagad ir ļoti liels retums. Vairumā dravu ir krustojumi ar ievestajām Krainas, Itālijas un citu zemju bitēm.

Sēlijas daba jau vizuāli rāda novada atbilstību biškopībai. Krāšņās pļavas, birztalas, bitēm piemērotie meži aicina vairāk nodarboties ar biškopību. Manis aptaujātajiem Daugavas kreisā krasta biškopjiem ir bijušas augstākas medus ražas nekā labajā krastā.

Pagājušā gadsimtā Latvijā, tāpat kā citās zemēs, attīstījās racionālā biškopība. Publikācijas periodikā liecina, ka Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, vadošo darbu biškopībā līdzās savam pamatdarbam strādāja galvenokārt divu profesiju pārstāvji — garīdznieki un skolotāji.

Sēlijā, Vallē, par mācītāju no 1894. līdz 1902. gadam strādāja Fridrihs Johans Bernevics (dz. 1869. gadā, miris Vācijā pēc kara), prāvesta Aleksandra Bernevica jaunākais dēls. Viņš sarakstīja pirmo nopietno grāmatu par biškopību latviešu valodā "Baltijas dravnieks", kuras pirmais izdevums iznāca Rīgā 1900. gadā, otrais — Jelgavā 1905. gadā. Grāmata sākās ar ievadu "Kā mūsu sentēvi bites kopa", kurā citētas daudzas latviešu tautasdziesmas. Fridrihs Johans Bernevics 1898. gadā nodibināja vietēju biškopības biedrību un mācītājmuižā apkārtnes zemniekiem mācīja kopt bites. Fridrihu Johanu Bernevicu 1902. gadā pārcēla par virsmācītāju uz Sv. Annas draudzi Jelgavā, kur viņš strādāja līdz 1944. gadam. Viņa mazdēls 1996. gadā bija ciemos pie Sv. Annas draudzes Jelgavā pašreizējā mācītāja Tāļa Rēdmaņa.

Sēlijas biškopji bija saistīti arī ar Kurzemes biškopības biedrību, kuras centrs atradās Jelgavā. Tās priekšsēdētājs pāris gadus bija arī Jānis Čakste. Kurzemes biškopības biedrības 4. nodaļa tika nodibināta Dignājā 1894. gadā. Pārvēlēšanu sapulcē 1898. gadā nolasīti trīs izglītojoši referāti.

Kā jau sacīts, daudzi skolotāji veica organizatorisko un izglītojošo darbu biškopībā. Skolotājs Ernests Vistiņš Subatē 1913. gadā organizēja biškopības kursus. Bēgļu gaitās Maskavā 1916. gadā E.Vistiņš aktīvi piedalījās Rīgas praktisko biškopju biedrības sarīkotajos biškopības kursos latviešu valodā.

Seces biškopības biedrības atklāšanas svētki ir 1921. gadā. Pasākumā ar priekšlasījumu uzstājās Pauls Grīnups, turpmākajās dienās notika biškopības kursi.

Dignājas biškopības biedrība 1927. gadā rīkoja medus svētkus. Par līdzdalību Jēkabpils izstādē biedrībai piešķirta sudraba medaļa.

Pieminekļu valdes rīkota ekspedīcija uz Ilūkstes apriņķa pagastiem notika 1927. gadā. Bebrenes pagastā bites bija katrā ceturtajā mājā. Citur strops deva 35 mārciņas, citur — pudu medus.

Pēc 1928.–1929. gada īpaši aukstās ziemas, kad daudzviet bites aizgāja bojā, Jēkabpils apvidū biškopības stāvoklis bija labs. Neretas, Dignājas, Viesītes un Sunākstes pagastos spēcīgas saimes jūlijā ienesa pa divām medus telpām. Vidējais ienesums apvidū bija 14–16 kg no saimes.

Sēlijā, tieši Sēlpils pagastā, dzimis Pēteris Rizga (1883–1955). Viņš atgriezās Latvijā un 1922. gadā sāka darbību LU Lauksaimniecības fakultātē par mācību spēku. Viņš bija ievērojams zinātnieks biškopībā, putnkopībā un arī lielisks zinātnes un darba metožu popularizētājs.

Runājot par P.Rizgas darbības ietekmi uz Latvijas praktisko biškopību, vispirms jāatzīmē viņa trīsdesmitajos gados izveidotais strops, ko viņš delikāti nosauca par Auces stropu. Vēlāk, pēckara gados, strops tika nosaukts par Latvijas stāvstropu. Savā publikācijā "Dārzā un Dravā" 1997. gada 1. numurā ierosināju stropu saukt par Rizgas stropu.

P.Rizgas nopelns ir ceļojošās dravniecības metodes aizsākšana Latvijā, ko realizēja viņa skolēni un sekotāji. Viņa iniciatīva bija pamatā arī plašai veco šūnu pārstrādei un mākslīgo šūnu izgatavošanai. Viņš Vecauces izmēģinājumu saimniecībā izveidoja šūnu pārstrādes darbnīcu, kas strādāja lētāk nekā esošās privātās darbnīcas. Tas bija stimuls biškopības attīstībai Latvijā. P.Rizga uzskatīja, ka katram uzņēmumam jābūt ekonomiski izdevīgam un par to jārūpējas valsts vadībai.

P.Rizgas dzīvesbiedre Meta Rizga savās atmiņās raksta, ka Pēteris Rizga atzinis tikai vienu dzīves sūtību — cilvēks dzīvo, lai palīdzētu pārējiem.

Interesanti ir Latvijas Republikas pirmskara perioda dati par Sēlijas biškopību. Valsts Statistikas pārvalde 1936. gadā publicējusi, ka 1935. gadā Jēkabpils apriņķī bijušas 1887 dravas un 7057 saimes, Ilūkstes apriņķī — 1639 dravas un 6238 saimes. Caurmērā saimju skaits dravā Jēkabpils apriņķī — 3,74, Ilūkstes apriņķī — 3,82. Salīdzinot ar citiem Latvijas apriņķiem, saimju skaits Jēkabpils un Ilūkstes apriņķī bija lielāks nekā Aizputes, Talsu un Ludzas apriņķī. Saimju pieauguma tempi, salīdzinot ar 1929. gadu, Jēkabpils un Ilūkstes apriņķī bija lielāki nekā saimju pieauguma tempi Rīgas, Valmieras un Bauskas apriņķī. Saimju skaits dravā mazāks nekā saimju skaits Jēkabpils un Ilūkstes apriņķa dravās ir Cēsu, Valmieras, Madonas un Ludzas apriņķa dravās. Taču bija apriņķi ar labākiem rādītājiem nekā Sēlijas apriņķos.

Lielu postu Sēlijas, tāpat kā visas Latvijas, biškopībai nodarīja karš. Taču, pateicoties biškopju zināšanām, prasmei un pašaizliedzīgam darbam, pēckara gados biškopība atjaunojās, gandrīz sasniedzot pirmskara līmeni.

Par Latvijas veiksmīgāko dravnieku 1968. gadā tika atzīts Pēteris Lapsa no Jēkabpils rajona kopsaimniecības "Nākotne". Piļķu mājās viņam bija 49 saimes. Maija vidū saimēm jau bija uzliktas magazīnas. Sezonā dravnieks ieguva 107 kg bruto medus no saimes.

Ievērojams biškopības un dārzkopības praktiķis, entuziasts, sabiedrisks darbinieks, aktīvs Dārzkopības un biškopības biedrības biedrs, žurnāla "Dārzs un Drava" ārštata korespondents bija Osvalds Kalniņš (1914–1982). Viņš dzimis Neretas Vecpulsānos, beidzis Jēkabpils reālģimnāziju, studējis LU Inženierzinātņu fakultātē, strādājis par inženieri. Jau no bērnības iemīlējis dabu. Visu mūžu palicis uzticīgs biškopībai un dārzkopībai.

Latvijas Biškopības biedrībā pašlaik ir ap 400 biedru un 10 juridisku personu, tā rīko ikgadējus kongresus martā Zemkopības ministrijas zālē ar visu biškopju brīvu piedalīšanos. Tur notiek arī tirdzniecība ar biškopības produktiem un inventāru.

Latvijas Biškopības biedrības Jēkabpils rajona organizāciju vada Dzintra Spaine. Ir daudzi ievērības cienīgi biškopji: J.Staltmanis no Viesītes, V.Putraims no Rubeņu pagasta, A.Svarāns no Zasas pagasta u.c.

Visas Latvijas biškopji pazīst Oļģertu Šveikovski, dravnieku no Valles, kurš pašreiz veic nozīmīgu darbu — izgatavojis un izmēģina praksē norvēģu daudzkorpusu stropa latviešu variantu. Korpusā ir desmit apkāres (365 x 260 mm). Daudzkorpusu princips ļauj vienam biškopim apkopt vairākas saimes. Tas īpaši svarīgi mūsdienās, tirgus ekonomikas apstākļos. Oļģerts Šveikovskis saražo vidēji 40 kg medus no saimes. Rakstos publicēts, ka stropa sienas pirmajā variantā bija nepakotas, no viena dēļa. Gan no savas biškopja pieredzes, gan no lasītā un dzirdētā man izveidojies uzskats, ka sienām jābūt ar siltuma izolāciju. Jau pirms simt gadiem Jāņa Čakstes līdzstrādnieks Jānis Kreicbergs pārbaudīja praksē viena dēļa un nepakotas sienas un atzina tās par nepieņemamām Latvijas klimatiskajos apstākļos.

Latvijas Biškopības biedrība rīko ikgadējas Latvijas biškopju sanākšanas jūlija pēdējā sestdienā un svētdienā ar pārrunām brīvā dabā, dravās, pie ugunskuriem u.c. 1995. gadā biškopju dienas notika Vilces gravā, 1996. gadā — Priekuļos pie Cēsīm, 1997. gadā — Vecbebros, 1998. gadā — Valkas rajonā, Launkalnē, atpūtas bāzē "Silmači", apmeklējot arī biškopja seniora Roberta Pēčas dravu meža pļavā pie Gaujas, starp Smilteni un Strenčiem. Latvijas biškopju sanāksme 1999. gadā notiks Talsu rajona Valdgalē pie slavenā Visvalda Auzukalna, kurš visos laikos pratis strādāt ar vislielāko saimju skaitu un daudz ko citu oriģināli un labi darīt, kā arī pie citiem biškopjiem. Varbūt 2000. gadā Latvijas biškopju vasaras sanāksmi varētu rīkot Sēlijā?

 

Runa Sēlijas 1. kongresā Viesītē 1999. gada 22.maijā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!