Iznākusi fiziķa akadēmiķa prof. Edgara Imanta Siliņa eseju grāmata "Lielo patiesību meklējumi"

Latvijas Zinātņu akadēmijā ļoti sirsnīgā un labestīgā gaisotnē notika izcilā fiziķa Edgara Imanta Siliņa (1927–1998) grāmatas "Lielo patiesību meklējumi" atvēršanas svētki. Šī grāmata liek citām acīm paraudzīties uz mūsu esības pamatiem, aizdomāties par mūžīgajām vērtībām un to saistību ar mūsdienu materiālo pasauli.

E.I.Siliņš bija viena no spožākajām personībām Latvija zinātnē — akadēmiķis, habilitētais fizikas zinātņu doktors, sarakstījis vairāk nekā 170 zinātnisku darbu, ir sešu Latvijā un ārvalstīs izdotu monogrāfiju autors. Mūža pēdējos gadus akadēmiķis veltīja arī pasaules izziņas pamatprincipiem un īsi pirms savas aiziešanas pabeidza lieldarbu — 92 eseju monogrāfiju "Lielo patiesību meklējumi", ko laidis klajā apgāds "Jumava". Edgars Imants Siliņš ir Latvijas Zinātņu akadēmijas augstākā apbalvojuma — Lielās medaļas — laureāts.

Grāmatas atvēršanas reizē runāja LZA viceprezidents Juris Ekmanis:

— Gribu visus apsveikt ar to, ka šodien mūsu garīgā pasaule ir tiešām kļuvusi bagātāka. Un kļuvusi bagātāka ne tikai ar to pienesumu, ko pasaule dod Latvijai, bet arī ar to, ka šobrīd pasaules atziņas ir sakārtojis, apkopojis un caur savu latvieša mentalitāti pasniedzis mums mūsu kolēģis, mūsu laikabiedrs akadēmiķis Edgars Imants Siliņš.

Tā nu ir iznācis, ka vairākus gadu desmitus esam kopā strādājuši vienā institūtā. Varbūt mums bija vienojošs tas, ka universitātē bijām studējuši vienu no vizuāli efektīgākajām fizikas nozarēm — optiku. Un optikā jau no studentu gadiem mūs pārsteidza kāda lieta, ko varbūt ikdienā neiedomājamies: cilvēkam ir dota redze, mēs redzam apkārtējo pasauli, to uztveram. Bet savā būtībā šis redzes fenomens ir ļoti dziļš. Kādā veidā mēs redzam, ka pasaule ir telpiska? Redzam, ka jebkurai ainavai ir dziļums, varam pateikt, kurš priekšmets ir tuvāks, kurš tālāks. Liekas — tas pats par sevi saprotams. Bet tajā brīdī, kad mēs turam rokā attēlu, fotogrāfiju, gleznu, mēs to varam fiziski aptaustīt: šis attēls ir plakans. Tomēr mēs tajā redzam telpu. Jo mūsu fenomenālais redzes aparāts, apvienots ar cilvēka smadzeņu darbību, ļauj mums uztvert pasauli lielu, telpisku, krāsainu.

Septiņdesmito gadu sākumā man nācās redzēt tiem laikiem fantastisku izstādi. Mākslinieks Kornēliss Maurits Eshers, kura zīmējums ir arī šai grāmatai uz vāka, bija viens no tiem, kas vismaz priekš manis pateica to, ko tikko jums stāstīju: ka attēls var būt plakans, ka mākslinieka izpildījumā tas var pārtapt telpiskā un atkal kļūt plakans. Ejot cauri šai izstādei, kas notika Sanfrancisko, visu laiku bija jādomā: vai šis attēls ir telpisks vai plakans? Un tā veidojās pārdomu ķēde. Interesantākais: izstāde beidzās ar to, ka pēdējās gleznas vietā sienā bija caurums — logs, pa kuru varēja redzēt skaistu panorāmu uz kalniem pie Sanfrancisko. Un tad bija jāapstājas pie attēla, kas tiešām ir jau dabas dots, un jādomā: vai šī ainava ir plakana vai telpiska? Un vai tas, ko tu redzi, ir īstenība vai nav īstenība?

Šeit sākas Lielās patiesības meklēšana. Daudz no tā, par ko mēs pirms desmitiem gadu domājām — vai tas tā varētu būt, tagad dabaszinātnēs ir ienācis kā pats par sevi saprotams. Ir ienākusi tā sauktā fraktāļu ģeometrija — fantastisks matemātikas aparāts, kas ļauj matemātiski aprakstīt telpiskās ainavas, kuras pāriet no vienas otrā. Tālāk sekoja tā sauktā haosa teorija, kas parāda, ka pasaulē, Visumā arī no haosa var rasties apzinātas struktūras un ka haoss ne vienmēr ir degradācija, bet tas ir arī jaunas, organizētas struktūras veidošana. Un vēl daudz, daudz kas fantastisks.

Acīmredzot tas viss bija uzkrājies arī profesora Edgara Siliņa domās. Un soli pa solim šī grāmata pēdējos gados tapa. Domāju, ka to katrs no mums varēs lasīt ļoti ilgi. Un katrs tur atradīs kaut ko priekš sevis. Tas nav piedzīvojumu romāns, ko var viegli un ātri izlasīt. Es to esmu lasījis pa nodaļām, kad šī grāmata tapa. Pats svarīgākais ir tas, ko teicu jau sākumā, — šī doma ir izlaista caur latvisku mentalitāti, tātad tai vajadzētu būt mums daudz uztveramākai nekā kādiem citiem tulkotiem darbiem.

Bet ne mazāk svarīgi ir tas, ka profesors Edgars Imants Siliņš, lai cik paradoksāli tas arī būtu, uzskatīja: viņš šo grāmatu ir pabeidzis, tas nav nepabeigts darbs. Viņš paguva izskatīt arī izdevuma pirmās korektūras un uzskatīja, ka darbs ir novests tiktāl, lai autors to vēlētos pasniegt latviešu sabiedrībai. Gan jau par to vēl tiks runāts, bet ļoti lielu darbu šīs grāmatas turpinājumā ir ielicis profesors Jāzeps Eiduss, kas to ir tulkojis angļu valodā. Tulkojums vēl gaida savu izdevēju un atbalstītājus, lai aizietu no Latvijas pasaulē.

Bet mums katram droši vien ir jāsāk ar to, ka jāmēģina saprast šo pasaules lielo filozofisko elpu, šīs gara bagātības, kuras ir it kā sintezētas starp garīgo un materiālistisko pasauli un bez kurām inteliģents cilvēks acīmredzot šobrīd modernā Eiropā, modernā pasaulē, tai skaitā zinātnes pasaulē, iztikt nevar. Varu novēlēt jums visiem šo grāmatu lasīt un atrast katram to baudījumu, kas ikvienam varbūt liekas vistuvākais.

Pēc tam savās domās par autoru un viņa darbu dalījās vēl daudzi — izdevēji, zinātnieki, autora dzīvesbiedre Dace Siliņa. Daudzkārt izskanēja atziņa, ka latviešu lasītājs ar jauno grāmatu būtībā saņem savdabīgu mūs-dienu zinātnes enciklopēdiju.

Pirmā LZA Edgara Imanta Siliņa balvas ieguvēja Inta Muzikante balvu saņēma jau gada sākumā, bet medaļu LZA prezidents Jānis Stradiņš pasniedza tieši laureātes skolotāja grāmatas atvēršanas svētkos un teica:

— Pirms pasniedzu šo balvu, arī es gribētu teikt dažus vārdus par grāmatu, par Edgaru Imantu Siliņu, kurš aizgāja pirms gada, lai tagad atgrieztos. Un atkal atgrieztos, un atkal atgrieztos... Vispār mēs dzīvojam mazu patiesību pasaulē. Arī lielo patiesību pasaulē, bet varbūt lielo patiesību ēnā. Mēs rīkojamies un darāmies mazo patiesību pasaulē. Un kādreiz ir tā, ka tās mazās patiesības, kuras it kā šķiet lielas, apnīkst, kļūst triviālas. Un tad mums ir jāredz visas lielās kopsakarības.

Mēs skatāmies Edgara Imanta Siliņa portretā. Un šis portrets ir arī medaļā, ko veidojis Jānis Strupulis. Šī medaļa paliks jūsu īpašumā kā piemiņa par skolotāju. Kas šajā portretā ir galvenais? Man liekas — galvenais ir acis, galvenais ir redze. Edgara Imanta Siliņa profesionālā disciplīna, kurā viņš guva savus panākumus zinātnē, bija optika, molekulārā elektronika — tas viss, ko jūs labi zināt. Bet viņam piemita dīvaina redze. Viņam piemita reizē zinātniska redze un mākslinieciska redze. Un spēja skatīties pāri — no zinātnes mākslā, no Rietumiem uz Austrumiem. Un viss atgriežas. Viss pasaulē atgriežas.

Vēl kāda īpašība — papildināmība, duālisms, kas redzams iņ un jaņ zīmēs, viņa pasaules uztverē un arī šajā grāmatā. Un viena no šādām dualitātes uztverēm varbūt ir arī attiecības starp skolotāju un skolnieci. Un atkal skolniece kļūst par skolotāju, un atkal... Mēs šeit skatāmies uz Jāzepu Eidusu, kas bija Edgara Imanta Siliņa skolotājs, un mēs šeit skatāmies uz Intu Muzikanti, kas ir skolniece. Imants no skolnieka kļuva par skolotāju, jūs arī... Edgara Imanta Siliņa balva nav iecerēta kā balva tikai par molekulāro elektroniku vai par viņa mūža devumu. Tā būs balva, ko saņems dažādi Latvijas fiziķi, kamēr pastāvēs Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas zinātne. Bet pirmā balva ir būtībā arī balva par Imantu Siliņu. Un tā nu viņš šodien saņem divas balvas — savu lielo grāmatu, ko izdeva tie, kas turpināja viņa darbu, un arī balvu par savu mūža devumu. Imants Siliņš paliek skolniekos, paliek grāmatās, paliek idejās.

Inta Muzikante savā atbildes runā pateicās par medaļu, kas pašas uztverē viņai ir lielākā balva, un uzsvēra, ka uzskata Edgaru Imantu Siliņu par savu tēvu zinātnē. Viņš izveidojis savu skolnieci par to, kas viņa ir tagad, pateicoties skolotāja spējai atzīt arī citu patiesības. Tieši ar sava profesora palīdzību laureāte tuvāk izpratusi kopsakarības, kas pastāv starp zinātnes dažādajām nozarēm un zinātni un daiļajām mākslām — tā visa ir mūsu garīgā pasaule.

Plašāk ar Edgara Imanta Siliņa grāmatu "Lielo patiesību meklējumi" un ar Jāzepa Eidusa recenziju par to iepazīstināsim lasītājus kādā no turpmākajiem laikraksta numuriem. Te tikai vēl daži citāti no esejām.

"Lai atvērtās sabiedrības izdzīvotu, ir jānostiprina to imunitāte pret "vienīgām patiesībām" un to sludinātājiem."

Ikviena patiesība bez sava pretmeta ir tikai puspatiesība: tikai "papildināta ar savu komplementāro pretmetu, tā kļūst par īsteni pilnīgu Lielās patiesības iemiesojumu."

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors