Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latgales cilvēks. Zinātnē, mākslā. Latvijai, pasaulei. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.06.1999., Nr. 200/207 https://www.vestnesis.lv/ta/id/20137

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latgales cilvēks. Zinātnē, mākslā. Latvijai, pasaulei (turpinājums)

Vēl šajā numurā

22.06.1999., Nr. 200/207

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latgales cilvēks. Zinātnē, mākslā. Latvijai, pasaulei

4. un 5. jūnijā Rīgā notika trimdas valodnieka, literatūrzinātnieka un rakstnieka Valža Zepa piemiņai veltīta starptautiska konference

BILDE.JPG (33971 BYTES)Valodnieks, literatūrzinātnieks un rakstnieks Valdis Zeps (1932–1996)

Otrā pasaules kara beigās Valdis Zeps kopā ar vecākiem emigrēja uz Vāciju un dzīves lielāko daļu aizvadīja Amerikas Savienotajās Valstīs. Maiami universitātē ieguvis bakalaura grādu franču valodā un socioloģijā, viņš turpināja studijas Indiānas universitātē, ieguva vispārējās un Austrumeiropas valodniecības un socioloģijas doktora grādu un kļuva par Viskonsinas universitātes valodniecības un slāvu valodu profesoru un Baltijas studiju centra koordinatoru. Ilgus gadus viņš mācīja latviešu valodu un vēsturi latviešu skolās, nometnēs un kursos. Pārskatot savu plašo zinātnisko darbību, Valdis Zeps 1989.gadā raksta: "No mana pētniecības darba paliekama vērtība būs rakstiem par tautasdziesmu metriku, kā arī grāmatai par Latgales vietvārdiem." 1990.gadā Valdis Zeps tika ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli. 1996.gadā viņa dzīves pavediens pārtrūka.

Konferenci rīkoja Latvijas Universitāte, piedaloties Literatūras, folkloras un mākslas institūtam un Latvijas Zinātņu akadēmijai. Referenti — Latvijas, Lietuvas, Vācijas un Japānas valodnieki, literāti un mākslas zinātnieki. Tematika — Valda Zepa daudzpusīgās personības cienīga. Ievadot sarunu, Zinātņu akadēmijas prezidents profesors Jānis Stradiņš cita starpā sacīja: "Kultūra ir kā putns, kas lido ar diviem spārniem. Viens spārns ir zinātne, un otrs spārns ir māksla. Ir cilvēki — kā Vecais Stenders un Jēkabs Lautenbahs–Jūsmiņš, kā Arveds Švābe, Andrejs Upīts un Vilis Plūdons, arī klātesošie Jānis Kalniņš un Valters Nollendorfs, kam stipri ir abi spārni. To var teikt arī par Valdi Zepu. Līdzās Jānim Endzelīnam viņš ir lielākā autoritāte toponīmikā. Pazīstami ir viņa tautasdziesmu metrikas pētījumi. Izlasīju arī viņa literāro pasaku "Ķēves dēls Kurbads". Tur ir daudz zemtekstu. Daļu saprotu, bet daļu nesaprotu. Varbūt tie bija zemteksti tikai savā laikā, varbūt tie joprojām pastāv. Domājot par Valdi Zepu, ir jādomā arī par latviešiem Latvijā un latviešiem trimdā. Vai Rainis bija latvietis Latvijā vai trimdā? Viņš trimdā pavadīja 20 gadus. Bet tagadējā trimda ilga 50 gadus. Radās lielāka atšķirtība. Būtu labi, ja šī konference veicinātu atšķirtības pārvarēšanu."

Profesori Valters Nollendorfs (Latvija un ASV), Vaira Vīķe–Freiberga (Latvija un Kanāda) un Lalita Muižniece (ASV un Latvija), kas savulaik kopā ar Valdi Zepu piedalījušies latviešu valodas kursos un nometnēs un diskutējuši Baltijas studiju veicināšanas apvienības konferencēs, runāja par viņa straujo zinātnisko karjeru, plašo redzesloku un jautro dabu. Profesore Vaira Vīķe– Freiberga sacīja: "Dievs Valdim bija devis tik spožas intelekta spējas, ka ar tām pietiktu trim četriem cilvēkiem. Bet viņš savu lielo erudīciju prata valkāt ar vieglu roku. Citus erudīcija iedzen zemē līdz pleciem, viņi kļūst smagi un līdzcilvēkiem nepanesami. Viņu tā pacēla. Tāpat kā viņa humors. Viņš izlauzās ārpus šabloniem. Raugoties uz parastām lietām, viņš tajās saskatīja neparasto. Negaidītie pārlēcieni, prasme savienot nesavienojamas lietas arī radīja pārsteiguma momentu, kas ir humora pamatā."

Atgādinot vecākās paaudzes kritiķu uzbrukumus Valdim Zepam sakarā ar viņa literāro pasaku "Ķēves dēls Kurbads", profesore Vaira Vīķe–Freiberga uzsvēra, ka "tieši dziļās, precīzās zināšanas par latviešu tautasdziesmām un teikām viņam ļāva sarakstīt šo darbu, kas patiesībā ir ar dziļākām saknēm, ar daudz latviskāku garu nekā tiem īgnajiem večiem, kas viņam uzbruka. Bija jābūt līdz ausīm iekšā tautasdziesmu un teiku īpatnībās, lai spētu tās deformēt, parodēt un parādīt negaidītā, neraksturīgā pavērsienā".

Ar savu referātu "Par precinieku, kas gāja sievas lūkoties" profesore Vaira Vīķe–Freiberga spoži pierādīja, ka tāda "iedziļināšanās līdz ausīm" kādā tēmā allaž atmaksājas.

Plašāk par "Kurbada" sacelto kņadu tālajā piecdesmito gadu nogalē stāstīja profesors Valters Nollendorfs, kas toreiz bijis "Jaunās Gaitas" redaktors. Ilustrācijai viņš citēja paša Valža Zepa vārdus: "Katram autoram ir gandarījums, ka lasītāji izmanto viņa darbus savu personīgo jūtu projicēšanai. Ja nu vienam otram šīs jūtas ir naidīgas vai arī bailīgas, tad iemesls meklējams ne tikdaudz Kurbadā, kā lasītājā pašā. Nekādā paša Kurbada vērtēšanā vai simbolu tulkošanā kā autors, protams, nevaru ielaisties. Vienīgi gribu šo iespēju izmantot, lai aizrādītu, ka rakstniekam, kas nav padots cenzūrai, nav liegts likt sevis radītajiem tēliem izteikt domas, kas ir riskantas, groteskas, pretsabiedriskas vai pat pretīgas. Viņš ar to izrāda saviem lasītājiem zināmu cieņu, nepieņemot, ka viss jāpasniedz pārgremots, it kā lasītājiem pašiem nebūtu spējas šķirt sev piemēroto no nepiemērotā."

Sākot "Jaunajā Gaitā" publicēt Valža Zepa literāro pasaku, Valters Nollendorfs lasītājiem atgādinājis kritiķa Jāņa Rudzīša zīmīgo aizrādījumu: "Un Kurbada gadījumā — it kā literatūra pastāvētu tikai bērnu pantiņos un didaktiskos stāstiņos! Uzmanīsimies, ka neiznīcinām mākslu..."

Neparasta personība bija Valdis Zeps, un neparasta bija viņa piemiņas konference divu dienu garumā.

Ar septiņpadsmit referātiem un nevienu nepiepildītu mirkli.

Visus referātus paredzēts apkopot zinātniskā krājumā. "Latvijas Vēstnesis" sagatavojis publicēšanai dažus no tiem.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

 

Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe

Prof. Janīna Kursīte:

Par Valža Zepa atstātajiem robežstabiem Latvijas kultūrvēsturē

Valdis Zeps kā rakstnieks īsti ir pazīstams ar vienu vienīgu grāmatu "Ķēves dēls Kurbads", ko viņš parakstījis ar pseidonīmu Jānis Turbads. Tā ir pati nekonvencionālākā latviešu trimdas prozas grāmata un viena no spilgtākajām 20.gs. latviešu modernisma grāmatām (ar atsevišķām postmodernisma iezīmēm).

Grāmatas pirmvariantu Valdis Zeps 1958.gadā iesniedza žurnālā "Jaunā Gaita", kura atbildīgais redaktors toreiz bija Valters Nollendorfs. Darba fragmenti pēc ilgākām pārrunām un sarakstes starp redakcijas locekļiem un pieaicinātiem ekspertiem tika publicēti "Jaunās Gaitas" 1959.gada 19.–21.numurā. Taču līdz darba publicēšanai grāmatā pagāja garāks laika sprīdis. Tikai 1970.gadā to izdeva apgāds "Ceļinieks".

Arī Latvijā "Ķēves dēlam Kurbadam" nav gājis viegli. To pēc vairāk nekā 30 gadiem kopš uzrakstīšanas 1990.gadā aizsāka publicēt jaunatnes žurnāls "Avots", bet nobeigums tā arī netika publicēts, apstājoties žurnāla iznākšanai. Deviņdesmito gadu vidū V.Zepa "Ķēves dēlu Kurbadu" un autora paša veikto šī darba angļu tulkojumu apņēmās izdot apgāds "Cīrulis", bet bankrotēja.

Šķiet, ka neviens cits trimdā publicēts daiļdarbs ne pirms, ne pēc tam nav izsaucis tik karstus strīdus kā "Ķēves dēls Kurbads". Literātu (un ne tikai viņu vien) sarakstē 1959.gadā "Ķēves dēls Kurbads" ir gandrīz neiztrūkstošs pārrunu temats. Tā Jānis Veselis, Anšlava Eglīša jautāts izteikt par šo grāmatu savu viedokli, 1959.gada 15.jūnijā vēstulē raksta: "Jauno Tur—badu titāniskajos karos neesmu aicināts nostāties vienā vai otrā pusē. Simpatizēju jaunajiem. Kur bads, tur bads. Ķēves dēls ir labākais sacerējums, kas "Jaunajā Gaitā" ievietots līdz šim, bet pilnīgs pietātes trūkums neliecina par augstu garu: nicina Akurāteru, Raini, Krišjāni Baronu. "Mahabharatā" , tāpat kā Homēru epos, tautas un dzejnieki visādi izrīkojas ar saviem dieviem, arī dainas nav visai rātnas šai ziņā, bet nezinu, vai vieglam feļetonistam tas ļaujams."

"Jaunās Gaitas" redakcija, pirms izšķīrās šo darbu publicēt, vairākas reizes rūpīgi izsvēra visus iespējamos par un pret. Pirms vairākiem gadiem Valdis Zeps man uzdāvināja žurnāla redakcijas locekļu un darba apspriešanā iesaistīto ekspertu saraksti 1958.gada oktobrī un novembrī. Neviens nav principā pret Valža Zepa darba publikāciju, bet gandrīz katram ir kādas iebildes. Tā Lalita Muižniece vēstulē Valteram Nollendorfam (1958.g. 6.novembrī) cita vidū raksta: "Neapšaubāmi šis ir viens no visspēcīgāk un varbūt vissvaigāk uzrakstītiem darbiem, kāds jebkad ienācis "Jaunās Gaitas" redakcijā. (..) Pa lielākai daļai valoda un izteiksme ir tāda, ar kuru mūsu literatūra varētu ieiet patreiz populārajā eksistenciālistu mentalitātē (..) tādā veidā kā Kurbada autors no latviešiem neviens šim tematam vēl nav klāt ķēries. (..) Darbs, manuprāt, interesants, svaigs, ņemot vērā, ka tas pirmais uzmetums, labi uzrakstīts, izņemot vietas, kur autors, aizrāvies ar tematiku, atstājis novārtā darba uzbūvi un izteiksmi (salīdzini darba sākumu ar beigām — sākums daudz pilnīgāk izstrādāts), nesaudzīgs, vietām neskaidrs (bet to, darbu izstrādājot un labojot, varētu novērst), nihilistisks un vietām absurds, bet katrā ziņā pelnījis, ka to izdotu." Lalita Muižniece ierosina Turbada darbu iedot novērtēt kādam, kā viņa raksta, progresīvākam vecākās paaudzes autoram, piemēram, Jānim Klīdzējam. Šis ierosinājums nav nejaušs. No žurnāla redakcijas sarakstes redzams, ka intensīvi tiek meklēti ceļi, kā novērst iespējamu noteiktas lasītāju daļas sašutumu darba publicēšanas gadījumā. Literārās daļas redaktors Laimonis Streips raksta, ka "(..) būtu dumji, ja darbu laistu no rokām ārā, tik labs viņš noteikti ir". Taču ir vesela virkne "bet", kas varētu izraisīt stingrus iebildumus. Un tālāk L.Streips, piezīmējot darba nodaļas, norāda uz šīm slidenajām vietām un kas uz tām varētu paklupt:

"III. "(..) gurnos dīvains nemiers." — Seksuāla simbolika.

V.Dieviņš: apvainosies visas baznīcu grupas, īpaši katoļi un dievturi.

X. Laimdotas lieta: tūliņ brēks visi tie, kā viedoklis izsakāms ļoti vienkārši: Laimdota ir gaišākais sievietes tēls latviešu literatūrā.

(..) No visa šī es gribētu teikt: maz, maz jāgroza, jo citādi Ķēves dēls Kurbads vairs nebūs "Ķēves dēls Kurbads". Šis tas jāpamaigo būtu VII, XV, XLV, XLVI un LV nodaļā. Bet — tikai jāpamaigo."

Kas īsti ir šī skandalozi slavenā darba žanrs — pasaka, teika, romāns, feļetons, satīra? Par pasaku pats autors to nosaucis, kā šķiet, atsaucoties uz pirmavotu (pasakām par Kurbadu), ko viņš pārrada atbilstoši savam redzējumam un tradīcijas izjūtai. Tā ir pasakas metamorfoze modernajā pasaulē. "Ķēves dēls Kurbads" ietver vairāku žanru iezīmes, kaut arī neseko tieši nevienam no tiem. Tas ir modernismam raksturīgais žanru rasols, kurā no visa kā salikts atkarībā no radītāja garšas un mēra izjūtas.

V.Zepa grāmatu, kā viņš pats tās apakšvirsrakstā norādījis, raksturo pietātes trūkums attiecībā uz tradīciju vispār un nacionālo tradīciju konkrēti. Tiek pazemināts, padarīts par komisku latviešu pagānisko dievību (Dievs, Dieva dēls, Laima, Māra, Velns u.c.), latviešu pasaku un teiku kultūrvaroņu un A.Pumpura, Raiņa, J.Poruka darbu varoņu (Kurbads, Burtnieks, Laimdota, Melnais Bruņinieks, Kokurāvējs, Kalnu gāzējs, Maija, Ansis Zvejnieks u.c.), bet arī tradicionālo svētvietu (iedomātu vai vēsturiski eksistējušu) statuss. Komizētā gaismā, pateicoties fonētiskajām pārvērtībām vārdos, parādās arī latviešu literatūras "svētās govis": Krišjānis Barons (kā Krišiņš Bārdainais), Rainis (figurē kā Sainis ar lugu "Pūt vai nepūt"), J.Akuraters (kā Akuracējs, kas esot sarakstījis "Ar kaujas karogiem uz lūpām"), Andrievs Niedra (kā Andrejs Škiedra) u.tml.

Valdis Zeps savā grāmatā izspēlē tradicionālo iniciācijas mītu, bet tā netradicionālo variantu. Iniciācijā parasti varonis iztur visus viņam uzliktos pārbaudījumus un no muļķīša, kāds viņš ir sākumā, pārtop gudrajā, apprec ķēniņa meitu u.tml. tas ir, muļķītis paceļas vismaz pakāpi augstāk nekā pirms iniciācijas bijis. "Ķēves dēlā Kurbadā" šķietamais iniciācijas ceļš noved pretējā virzienā — pie degradācijas. Noslēgumā Kurbads dabū nevis Laimdotu, Bārenīti vai pasaku ķēniņa meitu par sievu, bet tik vien kā kādu Leoniju uzlūgt uz deju. Viņam nav jāiztur nekādi pārbaudījumi, dāma uzreiz ir ar mieru — "Leonija bija ar mieru, un Kurbads tūlīt nožēloja, ka bija viņu uzlūdzis. Leonija nebija slikta meita, kaut arī viņu aiz muguras par Peoniju un Pujeni saukāja."V.Zepa varonis Kurbads grāmatas noslēgumā jūtas "līdz nāvei vientuļš", kurpretī pasaku Kurbads un viņam tipoloģiski līdzīgie varoņi nepazīst tādas jūtas kā vientulība, jo viņiem vienmēr ir kolektīva vai kādas tā daļas, pārdabisko palīgu atbalsts.

V.Zepa "Ķēves dēla Kurbada" pamatceļš ir izjaukšana (vēl ne pats haoss, bet tieši izjaukšana), veco vērtību padarīšana par smieklīgām, nederīgām , "izvēdināšana", lai tad svaiga vēja izpurinātas tradīciju "drēbes"atkal varētu nest iekšā un spēlēt iniciāciju, šoreiz jau nopietni un pārradītā, atjaunotā un modernizētā jaunajam laikam pielāgotā veidā no jauna. Te ir gan atskats uz latviešu mītisko tradīciju (veclaiku un jaunlaiku mīti, sākot no pasakām par Kurbadu un beidzot ar A.Pumpura "Lāčplēsi", Raiņa varoņdrāmām un J.Poruka "Pērļu zvejnieku"), arī atskats uz Dž.Džoisa "Ulisu" un līdz ar viņu uz "Odiseju".

Otrs Valža Zepa prozas darbs, kas gan palicis atsevišķu fragmentu veidā, ir "Ansis zelta cilvēks". Valdis Zeps šos gardarba fragmentus ir vairākkārt lasījis dažādos trimdas sarīkojumos. Manuskripta ievadā V.Zeps tā formulējis sava darba tematiku: "Man ir aizsākts un apgūlies lielāks prozas darbs par Latgali. Romāns sākas ar Jāņa Briesmīgā iebrukumu, kurpretīm lappuses, kuras es šeit saucu par otro daļu, attiecas uz apmēram 1588.gadu. Mēģināju pārtulkot latgaliski, bez panākumiem." V.Zeps šeit mēģina atveidot 16.gs. latviešu valodu un runu, precīzāk — lieto stilizēti arhaizētu izteiksmi, kas balstīta runas intonācijās."

Citas V.Zepa rakstu aktivitātes saistītas ar viņa pamatprofesiju lingvistiku. Viņa sagatavotā Latgales vietvārdu vārdnīca pagaidām ir lielākais un plašākais šai tēmai veltītais pētījums. Viņš pētījis arī somugru valodas to saskarē ar baltu valodām. Valdis Zeps ir pirmais, kas pēckara gados sistemātiski pievērsās latviešu tautasdziesmu metrikas pētniecībai un būtiski revidēja tradicionālo L.Bērziņa viedokli. Saskaņā ar L.Bērziņa uzskatu latviešu tautasdziesmas sacerētas sillabotoniskajā vārsmošanas sistēmā, bet V.Zeps uzskata, ka tautasdziesmas ir sillabiski veidotas, un šo viedokli viņš savos rakstos arī dziļi argumentējis.

Valdis Zeps dzimis un miris Latvijā, taču dzīves lielāko daļu aizvadījis emigrācijā ASV, kuras pilsonis viņš bija kopš 1955.gada. Pēc koledžas beigšanas (jau ASV) V.Zeps vienu gadu studēja par mācītāju Centrālajā luterāņu teoloģijas seminārā Fremontā (Nebraskā). Vēstulē Valijai Ruņģei (1989.g.1.05.) viņš par šo dzīves posmu ar viņam raksturīgo pašironiju raksta: "Esmu uzsaucis un apbedījis cilvēkus — neko nopietnāku nē." Sekoja dienests armijā (1954–1956), kuram beidzoties, V.Zeps bija izlēmis studēt socioloģiju Edinburgā (Skotijā). Kā viņš pats stāstījis, pa ceļam uz nākamo studiju vietu viņš piestājis Ohaijo, kur viņu pierunājuši labāk studēt turpat ASV. Tā V.Zeps gandrīz nejauši nokļuva Indiānas Universitātē Blūmingtonā, kur izstudēja lingvistiku (1956–1960), 1961.gadā iegūstot doktora grādu. Pēdējā darbavieta viņam bija Viskonsinas Universitāte Madisonā, kur viņš strādāja par profesoru lingvistikā.

Valdis Zeps bija dažādu joku, īpaši valodas joku meistars. Citreiz šie joki bija viegli un gaiši, citreiz padrūmi. Likās, ka zem šīs joku kārtas kaut kas dziļš un nepārejošs gruzd apakšā. Pirmoreiz Valdi Zepu vaigā iepazinu 1984.gadā, kad viņš viesojās ZA un, šķiet, nolasīja referātu. Zināju, ka viņš dzimis Daugavpilī. Latgale un tautasdziesmu metrika bija divas tēmas, kas ļāva izveidot kopēju saprašanās lauku. Esmu viesojusies viņa mājās Madisonā. Katreiz, kad Valdis Zeps atbrauca uz Latviju (pēdējos dzīves gadus viņš to darīja regulāri), satikāmies ar viņu gan latgaliešu filologu un kultūrdarbinieku pulciņā (J.Cibuļskis, A.Breidaks, L.Leikuma, A.Stafecka), gan Zinātņu akadēmijā, gan individuāli. Mēs daudz esam runājuši — par literatūru, valodu, Latgali, Latviju, ASV, reliģiju ("Es drīzāk esmu luterānis nekā dievturis vai katolis," viņš mēdza teikt, bet vienlaikus bija lojāls pret visām konfesijām). Pamazām laika gaitā sakrājies neliels arhīvs ar Valža Zepa dāvinātiem rokrakstiem (oriģināliem vai kopijām) un dažādiem materiāliem. Tā starp citiem materiāliem stāv Valža Zepa sastādītā oriģinālā ēdienkarte, kas tapusi 1987.gadā Kalamazū, kur notika trimdas rakstnieku nedēļa. Apspēlējot dalībnieku uzvārdus, vārdus, viņu darbu nosaukumus (kā skanisko, tā semantisko pusi) V.Zeps septiņās sadaļās piedāvā dažādus nedzirdētus vai vismaz savādotus ēdienus, kā piemēram:

Kalamazutis (salikums no ‘Kalamazū’ un ‘Mazutis’ — Juris Mazutis, trimdas rakstnieks).

Uz slinkās Zuzennas (trauka veids, bet arī Edīte Zuzena — tulkotāja)

Valterdorfa salāti (‘Walldorf sallad’ — nosaukti slavena Ņujorkas hoteļa vārdā, sastāv no riekstiem, selerijām, majonēzes un āboliem. — "Manuprāt, viņi ir riebīgi, bet populāri" tā šo ēdienkartes komponentu komentējot teicis pats V.Zeps; Un, protams, arī trimdas rakstnieka Valtera Nollenforda uzvārda un vārda daļu apspēlējums).

Tēja un cakars (Oļģerts Cakars — dzejnieks).

Kafija ar ķikoriņiem (Erna Ķikure — rakstniece)

Āboli uz Ruņģa cepti (Aivars Ruņģis — rakstnieks)

No V.Zepa skumjo joku klāsta saglabājies viņa manuskripts dubultlappuses apjomā ar nosaukumu"Kad es būšu miris. Pēdējais testaments paša divsarunas veidā", datēts ar1980.gada 27.jūniju. Lūk, daži no jautājumiem un atbildēm:

"3. Kā Tevi (mani) apglabāt?

— Baltā smilšu kalniņā, zem zaļām velēnām. Lai dzenis kaļ krustu, lai sīki mazi putniņi skaita pātarus. Lai cūka rok kapu. Iztiksin bez lielā dundura!

4. Kāpēc Tavā testamentā nav nekas sacīts par draugiem un radiem?

— Tie jau ir saņēmuši visu, ko vēlās, lai izbēgtu no mantošanas nodokļiem: manu taureņu kolekciju, tieksmi viesībās pārāk daudz dzert un skaļi runāt; zālespļāvēju, kas jālabo, un daudz citu."

Starp nenopietnajiem novēlējumiem, it kā vieglajiem tautasdziesmu rindu pārfrazējumiem pavīd nākamā piecdesmitgadnieka šaubu un paguruma atspulgs. Tādi divējādi — vienlaikus nopietni un nenopietni, gaiši un skumji, ir arī Valža Zepa no darba brīvajā laikā uz datora sagatavotie dažeksemplāru žurnālīši ar īpatnējiem nosaukumiem, apakšvirsrakstiem un virsrakstiem, un īpatnēju materiālu salikumu.Tautasdziesmu sakarā būtu jāmin arī, ka Valdis Zeps kopā ar otru trimdas valodnieku Jezupu Leli sastādīja Kārsavas pagasta tautasdziesmu krājumu, kurš diemžēl nav izdots.

Ar skaitliski nedaudziem darbiem Valdis Zeps tomēr atstājis ne tikai Latvijas rakstniecībā, bet arī Latvijas filoloģijā krietnu ieguldījumu. Kā "Ķēves dēls Kurbads", tā viņa apceres par metriku, tā plašā Latgales vietvārdu vārdnīca ir kā robežstabi, kurus, pētot Latvijas kultūrvēsturi, nevar nepamanīt un nevar apiet.

No runas Valža Zepa piemiņai veltītajā starptautiskajā konferencē Rīgā 1999.gada 4.–5.jūnijā

Filoloģijas maģistre Ērika Druņģīte (Lietuva):

Par Vītautu Bloži un dzejnieka garīgo emigrāciju

Vītauts P.Blože leišu literatūrā un kultūrā ieņem īpašu vietu. Tā ir oriģināla personība, patiesi radoša cilvēka fenomens, vienlaikus valdzinošs un biedējošs. Viņa attiecības ar pasauli, dievu un radošo darbu bija un vēl tagad ir sevišķas, tās maina formu, bet saglabā būtību, saturu. Jebkura metamorfoze ir negaidīta pārmaiņa dzīves ikdienā. Ja priekšstati mainās — tas biedē sadzīviski orientētu cilvēku. Ja priekštats mainās vairākkārt, tas var izraisīt nemieru. Vītauts P.Blože ir varējis izsist no līdzsvara ateistus un teologus, akadēmiķus un mistiķus, literatūras pētniekus un literatūras patērētājus (lasītājus). Tāpēc viņu uzskata lielākoties par vienpatni, par cilvēku, kas nošķīries vai ticis nošķirts un ir nesaprasts. Pat fotouzņēmumos viņš lielākoties ir redzams domās iegrimis. Leišu kultūrā tāda poza ir atpazīstama kā sērojošais Kristus ceļmalās vai krustcelēs. Kristus attēlots sēdošs, galvu kokā atbalstījis. Tautas meistaru kokā grieztais leišu zemnieku Dievs ir domās iegrimis, piekusis vientuļnieks, kas skumst kopā ar moku zemē vārgstošo cilvēku.

Dzejnieks nav dievs, bet būdams starpnieks, viņš ir augstāk esošo zinību sludinātājs. Bet scenārijs ir tūkstošos gadu apstiprinājies — citādāko sit krustā, pēc nāves godina un pielūdz. Vītauts P.Blože krustā sists ir vairākkārt, bet patiesu reabilitāciju vēl nav sagaidījis.

V.P.Bložes vecāki bija turīgi cilvēki. Māte godājamas bajāriskas izcelsmes un ar lielu pūru, tēvs bija farmaceits un godu izpelnījās ar izglītību, altruistisku darbību, bitenieka un dārznieka talantu, teātra spēlēšanu un režisēšanu savā pilsētiņā, ar skaistu basu baznīcas korī un lielisku muzicēšanu ar dažādiem instrumentiem. Bet pirmo Bložu ģimenes iecelšanu "savādnieku" kārtā Vītauts piedzīvoja jau bērnībā. Tā kā viņa tēvs Pēteris bija ne tikai ļoti talantīgs, bet arī daudzpusīgs cilvēks, interesējās par Austrumu filozofiju un lasīja Vidūna rakstus, tradicionālās pasauluztveres sabiedrība to uzskatīja par novirzi, kādas noteiktas robežas pārkāpšanu.

Cita novirze tika konstatēta, pie varas nākot boļševikiem. Izcilība, turība un izglītība tika uzskatīta par noziegumu. Vītauta Bložes tēvs, māte un māsa tika izsūtīti uz Sibīriju. Vītauts un viņa brālis no trimdas izvairījās slapstīdamies. Vītauta P.Bložes liktenis iegrozījās tā, ka viņš nevarēja laikus nokārtot abiturienta eksāmenus, nevarēja pabeigt augstskolu (netika pielaists pie valsts eksāmenu kārtošanas), tika atlaists no darba, kuru veica lieliski (strādāja izdevniecībā par redaktoru). No viņa pieprasīja pielāgošanos radošajā darbā, neizdeva viņa grāmatas, nepiešķīra nekādas prēmijas vai apbalvojumus, izsekoja, piespieda ārstēties psihiatriskajās slimnīcās, provocēja. Valdošā ideoloģija demonstrēja spēku un reizē atzina savu bezspēcību.

Politiskais spiediens ietekmēja dzejnieka radošā darba taktiku un stratēģiju. Tas komplicēja viņa dzejoļu valodu gan gramatiskajā, gan semantiskajā laukā. Tāpēc bija pamats Bložes dzeju nosaukt par asociatīvu, paradoksālu, aloģisku, destruktīvu, ezotērisku.

Vītauts P.Blože viens no pirmajiem Padomju Lietuvā uzdrīkstējās atdzejot un rakstīt verlibrā, tādējādi dodot tiesības brīvajam pantam daudz agrāk nekā citās sociālistiskajās republikās, bet par viņu smējās gan vecākie kolēģi (tradicionālisti), gan viņa vienaudži (vēl meklējošie, pielāgoties gribošie, ieklausīties nevarošie). Pasmējās arī gados jaunākie dzejnieki, kurus vēlāk literatūras kritika nosauca par valodas reformatoriem, bet politiķi — par disidentiem. Vītautu Bloži novērtējošo un saprotošo loks bija ļoti šaurs.

Palikdams tēvzemē, Vītauts Blože bija nolemts trimdai. Garīgai un radošai trimdai. Varbūt tieši tādēļ viņa literārais ceļš sākas ar "emigrācijām" citos tekstos. Vispirms viņš tiek pamanīts un novērtēts kā atdzejotājs. Blože ir atdzejojis no krievu, poļu, angļu ,vācu, spāņu, latviešu, ukraiņu, baltkrievu, čehu un franču valodas. Tādējādi viņa poētiskās skolas diapazons bija bezgala plašs.

Šogad viņš saņēma prēmiju kā labākais Puškina atdzejotājs.

Ignorētajam un provocētajam dzejniekam brīžiem nācās pievērsties libretu rakstīšanai un tekstiem, kas domāti vieglajai mūzikai. Taču arī šajā sfērā dzejnieks parāda meistarību ar atskaņu bagātību, tekstu pilnvērtību un muzikalitāti (tāpat kā tēvs viņš lieliski muzicē ne tikai pēc notīm, bet arī improvizē.) 1972.gadā tika aizliegta jau sastādītā grāmata "Prelūdijas". Lielākā daļa dziesmu ar Bložes tekstiem, kas bieži skanēja radiofonā, tika izsvītrotas no translējamo ierakstu saraksta. Šo absurdo situāciju mazliet mīkstināja 1976.gadā izdotā izlase "Dziesmas". Taču dzejnieks bija aizlauzts. Viņš pārcieta insultu, ilgi un grūti rehabilitējās sanatorijās. Tālredzīgākie saprata, ka šie dziesmu teksti ir tikai īsa atelpa, vēlme pateikt, ka dzejniekam viss ir pa spēkam: "Skatieties! Es varu arī tā, kā jūs gribat, kā jūs saprotat." Bet īstā Bložes daiļrade ir cita.

1966.gadā izdotais trešais dzejoļu krājums "No klusējošās zemes" un 1971.gadā izdotais ceturtais krājums "Zemes puķes" tika uzreiz pamanīti un ļoti labvēlīgi novērtēti. "Līkkāji zēnu" un vairākus citus dzejoļus atdzejoja Knuts Skujenieks, un tos var izlasīt viņa krājumā "Lirika un balsis", kas iznāca 1978.gadā. Bloži atdzejojis arī Viktors Līvzemnieks. Latviešu kolēģi dzejnieku atbalstīja arī grūtākajos brīžos. Imants Ziedonis krājumā "Man labvēlīgā tumsā" (1979) ietvēris arī divus 1976.gadā uzrakstītus Bložem veltītus dzejoļus. Ietilpīgās Ziedoņa metaforas izsaka pašu būtību: "Tā ir tā reize: vējš ir bezspēcīgs pret spalvām, kas iet atpakaļ uz putnu."

Piedzīvojis fizisku un garīgu traumu, Vītauts P.Blože kardināli izmainīja gan savu dzīves veidu, gan arī dzejas valodu. Visus spēkus mobilizējis ķermeņa un dvēseles atveldzēšanai (nodevās meditācijai, jogas praksei, kļuva veģetārietis), dzejnieks sasniedza galvu reibinošus augstumus: 1981.gadā parādījās krājums "Polifonijas", kas ar savu polifonisko daudzbalsību, daudzplākšņaino un daudznozīmīgo saturu samulsināja literatūras kritiķus. Nespēdami no teksta neko izlobīt, viņi konstatēja, ka tas ir "neirotiskas spriedzes" rezultāts.

Beidzot tika publicētas arī "Prelūdijas" krājumā "Sena ugunskurvieta" (1982 poēmu grāmata "Cilvēki" (1984), poēma — romāns "Mika Kepainišķa vēstules" (1986), sevišķi cienītā kamerstila poēmu grāmata "Noktirnes" (Blože saņēma Lietuvas Nacionālo prēmiju).

Neatkarīgajā Lietuvas Republikā pienāca laiks reabilitēt Vītautu B.Bloži. Lietuvas Rakstnieku savienība izdarīja skaistu žestu — izdeva dzejnieka bērnības un jaunības dzejoļu grāmatu "Senajā muižiņā", kurā publicēti darbi par mežabrāļiem, trimdu, padomju represijām. Tam vajadzēja būtiski mainīt situāciju, jo vēl līdz šim Bložem tiek atgādināti viņa teksti par Kubas revolūciju un Ļeņinu. Taču situācija kļuva divdomīga. Liela daļa literatūras cilvēku apšaubīja laiku, ar kuru datēta šo darbu uzrakstīšana. Tas nozīmē, ka vēlreiz apšaubīja Bloži un vēl par viņu pasmējās.

Smiekli pieklusa tikai 1997.gadā, kad izdevniecība laida klajā poēmu dzejā "Rudens". Šis darbs tika sarakstīts 1980.gadā nepilna mēneša laikā (13 daļas) un pierādīja to, ka Bložem ir un vēl ilgi būs ko izvilkt "No atvilktnes". Kur tai pašā laikā par viņu smīnošie ar tādiem uzkrājumiem palielīties nevar. Blože atklāja, ka tai pašā 1980.gadā viņš ir sarakstījis trīs kapitālus darbus. Bez "Rudens" izdošanu gaida vēl divas grāmatas. Par grāmatu "Rudens" dzejniekam piešķīra Dzejas pavasara prēmiju. Taču tas vēl nav viss, kas ir uzrakstīts, un kādreiz varētu tikt publicēts. Bet Blože, negaidīdams seno rokrakstu augšāmcelšanos, savu patieso dzejnieka talantu demonstrē, radīdams atkal jaunus darbus. 1998.gadā iznāca un visus pārsteidza krājums "Pavisam ne par to", kurā ietvertie dzejoļi staro domas vienkāršībā. Tātad V.P.Blože ir ne tikai polifonisku, sarežģītu tekstu autors, bet arī rotaļīgs, jokus triecošs un austrumnieciskā mierā domājošs dzejnieks.

Zivtiņas neķeru,

Gliemjus neriju, Dievu godinu,

Neko nedarīdams.

2000.gadā Vītautam P.Bložem paliks 70 gadu. Viņš labprāt sēž lotosa pozā, meditē, čukst mantras un smejas, sacīdams: "Paldies Dievam, ka tiku nabags." Slava un bagātība bieži nomāc talantus, tad varbūt ne velti liktens bija lēmis šādu ceļu — grūtības, pārbaudījumus, mokas, neatzīšanu. Vītauts P.Blože izdzīvojis trimdinieka daļu savā dzimtenē. Tagad leišu tautai ir iespēja atvainoties trešajam tēva dēlam un atzīt, ka meistara daiļrade ir nenovērtējama nacionāla bagātība.

Referāts Valža Zepa piemiņai veltītajā starptautiskajā konferencē Rīgā 1999.gada 4.–5.jūnijā

Filoloģijas doktore Kristīna Vaisvalavičiene (Lietuva):

Svētpilsētas ideja lietuviešu un latviešu dzejā

Pilsēta literatūrā ir vairāk kā metafora — tā ir daudznozīmīga telpa, kas raisa daudz dažādu domu un ideju. Viena no tām ir svētpilsētas ideja.

Kas pilsētu paceļ idejas, vīzijas vai ideāla līmenī? Pēc lietuviešu filozofa un kultūras teorētiķa Leonīda Donska domām — pilsēta ir "intelektuāls process, ideju radīšanas un sargāšanas vieta, intelektuālās vēstures arēna". Pilsēta ir centrtiecīga un centrbēdzīga, pilsēta ir politiskais vai reliģiskais centrs, caur viņu un viņā piedzimst un dzīvo visi esamības jaunumi. XX gadsimta pirmās puses lietuviešu literatūrā pastāv četri svētpilsētas idejas virzieni: pilsēta kā centrs, ko varētu saukt par arhetipisko, pilsēta kā galvaspilsēta — vēsturnieciskā ideja, debesu pilsēta kā kristietiska un pilsēta kā nākotnes vīzija — utopiskā ideja.

Pilsētas centriskumu Eiropas kultūrā idejiskā līmenī paceļ antīkā metropole (piem. Platona "Valsts"). Vēlāk to pastiprina arī kristīgās Bībeles tradīcija. Pilsētas iesvētīšana tiek piedēvēta karalim Dāvidam — viņš pagāniskā Jeruzālemē uzbūvēja karaļu pili un templi, tā radot pilsētas simbolu.

Dievišķā pilsēta Jeruzāleme bija un ir ebreju tautas identitātes apstiprinājums, taču par visaugstāko simbolu tā kļuva tikai tad, kad ebreji Jeruzālemi pazaudēja. Dievišķās pilsētas ideja turpinās Jaunajā derībā — pēc Mesijas nāves un augšāmcelšanās Jeruzāleme iegūst Debess pilsētas nozīmi. Tā ir pilsēta, kurā pēc pasaules gala Dievs dzīvos ar savu izvēlēto tautu.

Visdziļāk lietuviešu vēsturiskajā atmiņā ieaugusī pilsēta bez šaubām ir Viļņa — Lietuvas galvaspilsēta. Minētais filozofs Leonīds Donskis uzsver, ka "pilsētas un tautas savstarpējo attiecību rezultātā piedzimst Tēvijas fenomens". Galvaspilsētas ideja piedzimst reizē ar lietuviešu nācijas izveidošanos, kad lietuvieši Lietuvu apzinājās par savu valsti, un sevi — par tās pilsoņiem.

Pēc rakstītiem avotiem, Viļņas pilsēta uzcelta 1189.–1190. gadā. Hronisti Dluglošs, Strijhovskis un citi vēstīja par Viļņā jau sen esošām pagānu svētnīcām, bet 12.gs. Viļņa bija spēcīgs reliģiskais centrs. Par Lietuvas galvaspilsētu Viļņa top tad, kad kņazs Ģedimins pārvietojas uz to dzīvot, tādā veidā vienā vietā salikdams reliģisko un politisko centru.

14. gadsimtā Viļņa ir tā vieta, kur tiek sludināts par Lietuvas kristīšanu. Pēc reliģiskā apvērsuma Viļņa līdz pat mūsdienām patur pilsētas metropoles nozīmi. Tā ir karaļu pilsēta, Lietuvas reliģiskais, politiskais un ekonomiskais centrs.

Viļņas kā Lietuvas lielkņazistes galvaspilsētas arhetips lietuviešu dvēselē nostiprinās it īpaši pēc tam, kad radās draudi to pazaudēt (tāpat kā Jeruzālemē) — pēc 1569.g. Lietuvas un Polijas savienošanās, kad Viļņa top par svētpilsētu ne tikai lietuviešiem, bet arī poļiem. Kā intelektuālais centrs Viļņa nostiprinājās līdz ar jezuītu akadēmijas atvēršanu 1579. gadā. Vēlāk tā pārveidojās par Universitāti.

19. gadsimta vidū, kad Viļņa un liela Lietuvas daļa kļuva par Krievijas impērijas provinci, palika tikai ēna no tā diženuma, ko Viļņa pazaudēja kopā ar karaļa rezidenci un galvaspilsētas statusu. Tad lietuviešu inteliģences apziņā sāka veidoties Viļņas kā svētpilsētas vīzija. Atkal atdzima Viļņas izcelšanās leģenda. Un Viļņa daudzveidīgi dzīvoja ļaužu dvēselēs, kaut gan tikai apmēram trīs gadus tā eksistēja reāli kā Lietuvas galvaspilsēta (1918.–1920. un 1939.–1940. gadā).

Šie ierobežojumi un mēģinājumi apspiest lietuviešu vēsturisko atmiņu un tas, ka cilvēki nevarēja fiziski just Viļņu par visa centru, izveidoja lietuviešu apziņā Viļņas kā dinamiskas pilsētas ideju. Viļņa kļuva par gara dzīves formu. Lietuvas svētpilsēta tika radīta un celta domās un dvēselēs. Un visā starpkaru posmā cilvēki par Viļņu domāja ne tikai kā par reālu un konkrētu pilsētu. Tā tika apzināta ar visu daudzveidīgo nozīmju kodu, kuru pēc Viļņas atgūšanas 1939. gadā izteica gandrīz dzejas pantos visās Lietuvas avīzēs: Viļņa — "Svētnīcu svētnīca", "Ģedimina galvas pilsēta", "Ausmas Vārti", "Mūsu mūžīgā galvaspilsēta", "Kāda nozīme ir cilvēka sirdij, tāda ir Viļņas nozīme Lietuvai", "Mēs par Viļņu cīnījāmies ne kā par materiālo, bet kā par mūsu garīgo centru, kas mums atgriezīs mūsu tautas vienotību, mūsu vēsturiskās tradīcijas".

Viļņa kā Lietuvas sirds apdziedāta jau folklorā. Tā minēta gan ļoti vecās, gan jaunākās tautas dziesmās visos Lietuvas reģionos. Uz Viļņu — "slaveno pilsētu" brauc kaut ko pirkt, uz to bāleliņi jāj Tēvzemi aizstāvēt, šeit pulcējas karavīri, šeit karavīri iet bojā un tiek arī apglabāti. Interesanti, ka Viļņā kritis karavīrs "top par karali", tā simboliski saplūzdams ar svēto, ar karaļu pilsētu. Dažreiz Viļņas vietā tiek minēta Rīga, Tilže un citas pilsētas. Taču lietuviešu dzejā Viļņa ienāk ne tikai no folkloras. Šī tradīcija visticamāk saistās ar poļu un vācu romantisko dzeju.

Daudzslāņainā svētpilsētas metafora lietuviešu lirikā iesakņojusies, pateicoties Maironim. Viņš Lietuvu paceļ romantiskās idejas līmenī, Lietuva un tās pagātne top par estētisku vērtību.

20. gadsimta pirmajā pusē arī Lietuvā ielauzās modernisms. Pilsētas, urbanizācija, dzīves, kultūras pārmaiņas kļūst par jaunās dzejnieku paaudzes telpu. Viņi kļūst par jaunā tehniskā gadsimta vēstītājiem.

Iekļaujoties kopīgajā Eiropas revolucionārās kultūras un dzīves atjaunošanas vilnī, mētājoties politisko ideju un notikumu juceklī, lietuviešu dzejnieki (vairums no viņiem nāca no laukiem) sludina jaunas pilsētas ideju. Lietuviešu dzejā parādās nedzirdētas metaforas, asi kontrasti. Dzejas vārdnīcu papildina pavisam nedzejiskas pilsētas reālijas: mašīnas, tehnika, dzelzs, elektrības stabi utt. Taču sajūsminoties par industriālo pilsētu un kritizējot mietpilsoniskumu, jaunie dzejnieki tai pašā laikā priecājas par neatkarīgo Lietuvu ne mazāk kā kritizējamie "sarūgušā romantisma" pārstāvji. Modernisti stingri noliedza romantisko tradīciju, taču pavisam no tās neaizbēga. Kaut neierasti transformējot folkloras elementus, viņi pārņēma to pašu lietuviskās dvēseles kodu. Mūžīgās pilsētas metaforai modernistu dzejā ir tās pašas reālijas izskats — tā ir Viļņa.

Latviešu literatūrā svētpilsētas ideja spilgti atšķiras no lietuviešu literatūras. Vispirms, Latvijas galvaspilsētai Rīgai netiek piešķirta sakrālā nozīme tautas dzīvē — otrādi — Rīgu kā savu cietoksni uzbūvēja iebrucēji — vācu krustneši. Jā, Rīga tapa par metropoli — politisko, ekonomisko, varbūt pat reliģisko centru, bet tai nebija tik ciešu garīgo saikņu ar tautu.

Interesanti šai ziņā skan Bazilija Plīnija slavas dziesma Rīgai 1595. gadā. Plīnijs, stap citu, tāpat kā pēc četriem gadusimteņiem Maironis par savu galvaspilsētu, raksta:

Rīga, tu dzimtenes sirds, gaisma un acuraugs mans!

Kaut gan Rīgas diženums, skaistums un slava tiek salīdzināta ar mitoloģiskiem tēliem — bet tās ir tikai hiperbolas. Tas nepiešķir Rīgai sakralitāti, jo tās sākums ir profāns —

Tūdaļ, kad bīskaps Alberts bij uzņēmies valdīt pār zemi,

Pirmais ko nosprieda viņš — pilsētu dibināt šeit.

20.gs. starpkaru posmā latviešu dzejā Rīgai netiek piešķirta kāda īpaša nozīme, taču tas nenozīmē, ka šeit vispār nav svētpilsētas idejas — tā ir, taču tā nav nacionālās kultūras parādība.

Autors, kura daiļradē es iedziļinos un kurš, pēc manām domām, ir viens no interesantākajiem autoriem, runājot par šo tematu, ir Andrejs Kurcijs — filozofs, dzejnieks, literatūras un mākslas cilvēks. Viņš ir viens no latviešu spilgtākajiem modernistiem. Viņa subjekts ir svešinieks, šīs pasaules viesis — vientuļš, meklējošs. Pilsēta, reālā pasaule, kur viņš dzīvo, ir profāna, moku zeme, taču šajā subjektā dzīvo vēl viena pasaule — materiālās pasaules, materiālās pilsētas pretstats — garīgā pasaule, debesu pilsēta — kur tiek respektētas visas cilvēka vēlēšanās, pilnības prieka un miera alkas.

Kaut gan Kurcijs saka, ka Dievs ir miris, taču debesspilsētas modelis tiek radīts pēc Bībeles tradīcijas — jo tikai mokas un mīlestība atbrīvo:

Pie mūža sienas pienaglotās rokas,

Tās tevi, draugs, kā senāk brīvo.

Andrejs Kurcijs svētpilsētas ideju paņem no Eiropas kultūras mantojuma un cenšas atrast savu attieksmi, izteikt savas jūtas, transformē to.

Nu naids tur un mīla vienotā zvanā

Skan mūžībā tāli kā prieka skaņā.

Un neiespējams — tur iespējams,

Un nicināts — tur slavējams,

Tu, mirstošais brāli uz trotuāra,

Tev ir tā slava, un tava tā vara!

Izteiktais ir ļoti līdzīgs Bībelē aprakstītai dzīvei debesīs ar Dievu, debesspilsētā. Taču Kurcijs šai idejai dod citu virzienu — tāpat kā lietuviešu neoromantiķi izveidoja jaunpils simbolu, tā Kurcijs — debess pilsētas ideju saista ar tautas, dzimtenes nākotni. To viņš atkārto daudzās variācijās — svētā pilsēta, gaismas pilsēta, mūžīgā pilsēta, jaunā dzimtene:

Mēs ejam pa savu dzimteni,

Pa pilsētu nemirstīgo,

Kas visu vareno pasauli

Kā kokli ar drātīm stīgo.

Nemirstīga pilsēta, kokles — tas atgādina kādu sakrālu sfēru, taču, zinot, ka runa ir par telegrāfa vadiem, redzam, ka dzejnieks domājis par jauno tehnikas un urbanizācijas pilsētu.

Andreja Kurcija dzejā tiek spēlēts galvenokārt ar Bībeles debess pilsētas tēlu, tiek paustas ne tikai svētpilsētas modernās transformācijas, bet arī personiskās attiecības ar to. Un dažkārt tā nav kaut kāda materiālā pilsēta, pat vīzija, bet dvēseles dzīve — priekā, mīlestībā, mierā. Svētpilsētas ideja tiek atbrīvota no sava tradicionālā satura un tiek piepildīta ar jaunu.

Referāts Valža Zepa piemiņai veltītajā starptautiskajā konferencē Rīgā 1999.gada 4.–5.jūnijā

Filoloģijas maģistre Ajumi Kurosava (Japāna):

Par Viņsauli japāņu tradīcijās

Dvēsele un miesa ir atšķirīgas lietas, un kaut arī miesa ies bojā, dvēsele dzīvos mūžīgi — tāds uzskats bija japāņu senčiem. Tāpēc svētīja mūžīgo dvēseli un uzskatīja, ka jauna piedzimšana ir dvēseles atgriešanās no Viņsaules. Saka, cilvēks ir vesels, kad dvēsele iemīt miesā, kur dvēsele un miesa sadarbojas kopīgi, bet, ja cilvēks ir piekusis vai slims, tad dvēsele vājinās vai miesā ieiet slimības dievība. Nāve nozīmē, ka gars aizgājis no miesas un vairs neatgriežas tajā atpakaļ. Mirušais gars dodas uz <Anojo> —Viņsauli un, tur dzīvojot, reizi gadā apmeklē pēctečus dzimtas laukos.

Bēru paražas vairāk attiecas uz gariem. Tukšo līķi pēc gara aizlidošanas glabā zemē kā netīrumu simbolu, pēc tam uzceļ akmens kapu un rūpīgi apkopj to kā aizlidojušā gara svēto mītni.

Ja dzīvā cilvēka gars ir nebrīvi apspiests, tas paliek par sliktu garu, tad viņš var nolādēt citus. Šādu neveiksmīgā cilvēka garu sauc par <Ikirjo>. Turpretī normāla dzīvā cilvēka garu sauc par <Ikimitama>, un "Bon" — vasaras mirušo piemiņas dienās — bērni uzdāvina dāvanas saviem dzīvajiem vecākiem, to rīcību arī sauc par <Ikimitamu>. Domāju, ka <Ikimitama> vajāšana un aiziešana atnes slimību un nāvi, tāpēc cilvēku dzīves svarīgos momentos veic rituāli, lai atdzīvinātu un nostiprinātu <Ikimitamu>. Arī miruša gara apbedīšanai atkārto rituālus, lai attīrītu garu. Ticēja, ka mirušais gars kļūst <Šųrjų> — svētais gars un pēc tam <Sorei> — senču gars; <Kami> — dievība, tad viņam rodas spēks aizsargāt dzimtu. Ja mirušais gars kļūst par nelabo garu, to sauc par <Gorjų>.

Uz kurieni mirušais gars aiziet un kā dzīvo?

Mirušo pasaule ir tur, kur dzīvie cilvēki aizies nākotnē un kur dzīvo pagātnes senči, tāpēc tā ir it kā nākotnes un pagātnes kontrolēšana tagadnes cilvēkiem.

Par mirušo garu ceļa virzieniem uzskatīti: akas dibens, jūra, kalns, rietumi vai kaps. Nelaiķi liek ar galvu uz ziemeļiem un rietumiem, bet dzīvie cilvēki nedrīkst gulēt, liekot galvu ziemeļu vai rietumu pusē. Ziemeļi un rietumi tiek uzskatīti par nāves virzieniem, īpaši rietumi ir samēroti ar budisma rietumu paradīzes ideju. Rietumi tiek uzskatīti par mirušo valsti, jo tur riet saule. Pavasara un rudens saulgriežos cilvēki godina saullēktu austrumos, kā arī saulrietu rietumos. Šīs paražas var būt austrumu un rietumu paradīzes idejas pamatforma. Spriežot pēc folkloras pētnieka Noboru Mijatas rakstiem, Dienvidu salas un dienvidu kalns tika uzskatīti par austrumu paradīzi, kur ir ideālā zeme. Tātad visi virzieni asociējās ar Viņsauli vai ideālu zemi.

Japāņu tautas ticībā Viņsaules atrašanās vietas ir kalnos, debesīs, pazemē vai uz jūras. "Bon" laikā svēto gara sagaidīšanai kurina uguni kalna galā vai izkarina laternas dārzā, vai arī kalnos salasa puķes, tāpēc ka bija uzskats, ka mirušie senču gari dzīvo kalnos vai debesīs.

Spriežot pēc Ičiro Hori pētījumiem, 7.–8. gadsimtā sacerētā dzejoļu antoloģijā <Man-jo-šū>, bēru dziesmās bieži var sastapt izteicienu "Jama kakuru" (kalns paslēpies), kas min Viņsauli kalnā, izteicienu "Ten kakuru" (debesis paslēpušās) kā debesu Viņsauli, "Šima kakuru" (sala paslēpusies) vai "nogrimst jūras krastā" kā Viņsauli virs jūras, bet ļoti maz ir pazemes Viņsaules uztvere, kā arī daži izteicieni, kas dievina koku kā mirušo cilvēku.

No 8. līdz 12.gs. Heian laikmetā nostiprinājās uzskats, ka Viņsaule ir kalnos. Saistībā ar budisma apsolītās zemes ticību radās uzskats par kalna paradīzi un kalna elli. Budismā bez sešiem slāņiem: elle, bads, zvēri, cīņa, cilvēki, debesis — ir arī apsolītā zeme, kur dzīvo Buda. Japāņiem visvairāk patikusi tālu, tālu austrumos apsolītās paradīzes ideja, kur dzīvo Amitābha, kurš paglābs visus cilvēkus. Bijis arī uzskats, ka kalna pakājē ir elle, bet kalna augšā vai debesīs — paradīze.

Kāpēc domāja, ka kalnos atrodas Viņsaule? Ir dažādi iemesli: kalnos bija kapsētas, kalns bija zemniekiem vistuvākā svešā zeme, kalns piemērots garu mītnei, jo tur ir daudz koku, pēc Heian laikmeta kalnu priesteru aktivitātes izplatījās kalnu reliģija. Tāpēc sagaidīja svētos garus no kalna, gāja atvadīties mirušo garu kalnā, kā arī domāja, ka kalnos dzīvo vilkači un svešinieki.

Ir arī cita versija. Izcilais folklorists Šinobu Origuči jūras Viņsaules ideju skaidrojis sakarībā ar japāņu tautas ienākšanu. Pēc nāves gars atgriežas mātes valstī — mūžīgā valstī. No tālas jūras atnāk zivju bari, arī baltie viļņi nāk no jūras tāluma. Katru dienu notiek plūdmaiņas. Jūrā lec un riet saule. Caur šīm dabas parādībām zvejnieki likumsakarīgi izdomāja citu pasauli neredzamajā aizjūrā. Ieiešana jūrā Jaunajā gadā, kuģa laišana jūrā "Bon" laikā, lai sagaidītu garu, — tie ir rituāli saistībā ar virsjūras Viņsauli. Japānas dienvidu salās bija paraža apbedīt nelaiķi kādā mazā tālā salā.

Debesu Viņsaules ideja radās, lai uzsvērtu izcelšanās atšķirību starp karaliskajām ģimenēm un parastajiem ļaudīm. Budismā sešu slāņu visaugstākajā pakāpē ir debesis, bet pirms budisma ietekmes debesis jau tika uzskatītas kā Viņsaule. Folkloras pētnieks Tarjo Obajaši uzskata, ka seno japāņu uztvere par Viņsauli debesīs ir Altai tautu grupas valdnieku kultūra, kura varētu būt ienāca Japānā caur Korejas pussalu kā viena no senā valdnieku ranga karaliskajām kultūrām. Šis uzskats pilnīgi atšķiras no tā uzskata, kas izveidojās zemnieku kultūrā, ka Viņsaule ir kalnos.

Arī mūsdienu japāņu folklorā bieži sastopams uzskats, ka Viņsaule atrodas debesīs. Piemēram, nāves 33.gadadienā pie kapa noliek dižskābarža zarus un saka: "Kāp debesīs un kļūsti par dievību!" Dažās vietās uzskata, ka lietus, kas līst svētku laikā, ir dievības atnākšanas simbols. Priekšstatu par debesu Viņsauli izveidoja tādi tēli kā lietus līšana no debesīm, mākoņi, saules un mēness kustība, zvaigžņu spīdums, pērkona negaiss, dienas gaisma un vakara tumsa, kā arī debesu spilgti zilā krāsa.

Priekšstatu par pazemes Viņsauli izveidoja tādas parādības kā mirušo cilvēku apbedīšana alā vai apakšzemē, ūdens tecēšana no avota, zemestrīces un vulkāni. No zemes nāk arī raža, zelts, sudrabs un varš. Japāņu budismā elle saplūst kopā ar tautisko priekšstatu par Viņsauli un izveido "Bon" laika elles vāka atvēršanas ideju.

Kad konstatē nāvi, rīko rituālu, lai aizsūtītu mirušo uz Viņsauli. Miršanu parasti pārbauda trešajā, septītajā un 49. dienā pēc nāves, bet dažās vietās rīko apbedīšanu pašā bēru dienā. Vietām stāsta, ka gars atstāj nelaiķi uzreiz un aiziet uz templi vai uz kalnu. Citur tic, ka gars paliek mājas korē 49 dienas pēc nāves. Sugauras reģionā zārku ar līķi un dāvanām trešajā dienā no ciemata sūtīja projām uz ezeru. Cušimas rajonā pašā bēru dienā kapsētā uz kapa uzcēla mazu mājiņu. Šī mazā mājiņa esot mirušā gara vadītāja no mājas līdz kapam. Vietām ir tradīcija, ka pēc apbedīšanas atpakaļceļā uz mājām paņem dūres lieluma akmeni un priesteris uz tā ar tušu uzraksta mirušā vārdu un miršanas datumu.

Tajā pašā vakarā akmeni atnes un noliek pie kapa. Šo akmeni sauc "Gorin".

Folkloras pētnieks Takaši Mogami uzskata rīsu atnešanu uz templi vai pie kapa pirms un pēc zārka aizsūtīšanas un pēc bērām par mirušo dvēseles apbedīšanas zīmi.

Kagavas apgabalā, kas atrodas 300 metrus virs jūras līmeņa, uzskata Ijas kalnu par mirušo garu dzīves vietu. Pēc nāves trešajā vai septītajā dienā šo kalnu apmeklē Ijas kalna novada iedzīvotāji, rokās turēdami mirušā matus un apģērbu. Viņi pieiet pie kapa un saka: " Ija e mairudzo" (Ejam uz Ijas novadu!), un uzkāpj kalnā un noliek matus pie alas, bet apģērbu ienes Ijas templī. Šī paraža ir mirušā gara apbedīšana svētā kalnā.

Numadzu pilsētā 49.dienā pēc nāves radinieki apbedīšanas koku (tas ir koka stabs, uz kura uzrakstīta nāves diena, mirušā vārds un vecums) noliek jūras krastā uz akmens, tā priekšā mielojas un pēc tam atgriežas, atstādami koku turpat. Šo rituālu var uzskatīt par mirušā gara apbedīšanu jūrā.

Kalni, jūra, ezers, kaps un templis ir parastākās apbedīšanas vietas, kopš seniem laikiem ir ticēts, ka šajās svētajās vietās mīt mirušo gari.

Spriežot pēc Micuo Akatas pētījumiem, pēc mirušo sadedzināšanas rīko kaulu salasīšanu un dienvidu salās kaulu mazgāšanu, jo kauli tiek uzskatīti kā mirušo garu nesēji. Cieņu pret mirušajiem atklāj kaulu svētīšanas rituāli. Pēc arhīvu dokumentiem, šāda mirušā kaulu cienīšanas rituāla pirmssākums ir 700.gadā, kad tikuši salasīti kāda miruša priestera kauli. Arheoloģiskās liecības rāda, ka pirms tam bijusi pazīstama mirušo sadedzināšana. To veica podnieki. Pēc Heian laikmeta izplatījās paraža, ka aristokrāti apglabāja kaulus kalnā vai templī. Novēroja mirušo aiziešanu paradīzē pie kaulu apglabāšanas kalnos vai templī, kurus uzskatīja kā Viņsauli. Vietām šādi apbedī ne tikai kaulus, bet arī nagus un matus.

Viņsaulei ir konkrēti redzamā daļa un neredzamā daļa. Redzamajā Viņsaulē dzīvo nekustīgie gari, un tā ir mirušo senču garu svētku vieta. Centrālajā salā tā ir kapsēta, tempļi, budisma mājas altāris, dvēseļu kalni, svētie meži, svētas salas un alas. Turpretī neredzamā daļa ir budisma Viņsaule un mitoloģiskā Viņsaule: Mūžīgā pasaule, Zelta avota valsts, Sakņu valsts, Augstā debesu pļava. Ticēja, ka tur dzīvo klejojošie gari, kuri apciemo šo pasauli reizi gadā un atgriežas atpakaļ. Modernajā sabiedrībā parādījušies akmeņu kapi, tempļi, budisma altāru koka dēļi un kaulu uzglabāšana kalnos, jo ļaudīm šī redzamā Viņsaule dzīves tuvumā simpatizē vairāk nekā debesis vai jūra.

Dienvidu salās redzamā Viņsaule ir kapsēta, svētie kalni, lūgšanu vietas, senču mājas altāris un citi, bet neredzamā Viņsaule ir dievības sala, jūras pils un citas.

Zemnieki ļoti ticēja, ka tuvākajos kalnos dzīvo gari. Kalnos ir kapsēta un tas saistās ar šādu rīcību, ka uz kalnu izdzen rīsu audzēšanai kaitīgos putnus, kukaiņus un zvērus. Upes, kas tek no kalna, tiek uzskatītas par Viņsaules ieeju — svētu ceļu, tāpēc daudzos apgabalos upes krastā rīko garu sagaidīšanu un pavadīšanu. Ciematos, kur tuvumā kalna nav, kapsētu vai upi uzskata par Viņsaules ieeju, Jūrai vai ezeram tuvos laukos zemnieki uzskata, ka kapsētā virs jūras vai virs ezera atrodas Viņsaule.

Kalna iedzīvotāji fantazē par mirušo garu pasauli aiz ciemata — kalna dziļumā.Viņi tic, ka Viņsaule ir debesīs, kas ir augstāka vieta nekā kalns, un lauku dievības staigā starp debesīm un kalnu. Bet redzamā Viņsaule zvejniekiem ir mazas salas zvejas vietu tuvumā vai ciematam tuvs kalns, ko var ieraudzīt no jūras.

Būtiski japāņu Viņsaules un mirušo dvēseles uztveres pamatā ir izmest līķi un svētajās vietās parādīt godu dvēselei, kas atstājusi līķi. Tic, ka mirušo dvēsele tiek attīrīta caur svētīšanu un kļūst par svētu garu — senču gariem. Bet pirms pārvēršanās par senču gariem mirušo gari dažreiz var atdzīvoties šajā saulē ar citu ķermeni. Šo dzīves restaurācijas ideju varēja saskatīt arī ticējumā, ka senči atgriežas šajā saulē, piemēram, vecmāmiņa mazmeitas, vectēvs — mazdēla izskatā.

Bija paraža — ja nomiris bērns, kas jaunāks par 7 gadiem, tas jāapbedī atsevišķā bērnu kapā, jo atstājot bērna mirušo garu šajā saulē, vecāki cerēja — ja bērnam būtu tāda iespēja, viņš vieglāk varētu atdzīvoties. Šī ideja simbolizēja uzskatu, ka miesa ir vienkārši dvēseles ietvars. Ticēja, ka iespējams atdzīvoties ne tikai citu cilvēku, bet arī dzīvnieku, putnu un dievību izskatā. Dzīvības atjaunošanās ideja apliecina dvēseles mūžību. Pagātne, tagadne un nākotne ir vienotas. Šī saule turpinās Viņsaulē.

Referāts Valža Zepa piemiņai veltītajā starptautiskajā konferencē Rīgā 1999.gada 4.–5.jūnijā

 

 

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!