Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā: Par diskusiju par Lisabonas līgumu

12.novembrī Eiropas Savienības mājā notika cikla “Sarunas par Eiropas nākotni pie kafijas tases” diskusija par Lisabonas līgumu.

Sarunu vadīja filozofs, Latvijas Universitātes profesors Dr.phil. Igors Šuvajevs. Diskusijā piedalījās Sabiedriskās politikas centra “Providus” Eiropas politikas pētniece Dace Akule, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors, atvaļināts Eiropas Komisijas administrators un grāmatas “Lisabonas līgums un Eiropas Savienības konstitucionālie pamati” autors Eduards Bruno Deksnis, Rīcības partijas priekšsēdētājs Normunds Grostiņš un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas loceklis Armands Krauze.

Diskusijas laikā tika meklētas atbildes uz jautājumu – kas ir Lisabonas līgums; vai tas stiprinās vai mazinās nacionālo valstu suverenitāti; kāda ietekme būs Latvijai un citām ES dalībvalstīm; vai Latvija spēs izmantot savas iespējas; vai esam gatavi noteikt ietvaru, kurā jādarbojas Lisabonas līgumam.

 “Lisabonas līgums pieder vēsturei. Tas ir akceptēts, un to vairs nevar mainīt. Varam vēsturiski runāt, vai ir pareizi vai labāk būtu bijis citādi,” tā klātesošos uzrunāja E.B.Deksnis.

Nacionālās suverenitātes stiprināšana vai mazināšanās?

N.Grostiņš atzīmēja, ka Lisabonas līgums ir milzīgs solis ceļā uz Eiropas Savienības federalizāciju, kā apliecinājumu tam minot ES politiķu paziņojumus, kā, piemēram, Vācijas kancleres Angelas Merkeles runā Eiropas Parlamentā 2007.gada 27.jūnijā teikto, ka ES konstitūcijas būtība ir saglabāta. Viņš arī uzsvēra, ka neatkarīga valsts ir liela priekšrocība, kuru var izcīnīt ne katra tauta, kas to vēlas, minot, ka pasaulē ir aptuveni 2000 etnisko grupu un tikai 200 valstis.

Turpretī D.Akule uzsvēra, ka Lisabonas līgums stiprina suverenitāti, ja to definē kā valsts iespēju par sevi pastāvēt un būt ietekmīgākai plašā pasaulē. Viņa norādīja, ka dzīvojam gadsimtā, kurā nav iespējama situācija, kad viena valsts var pastāvēt un pieņemt lēmumus pati par sevi, ar nevienu nerēķinoties. “Lisabonas līgums padara lēmumu pieņemšanu caurskatāmāku, mazliet vienkāršāku un arī demokrātiskāku,” skaidroja D.Akule.

A.Krauze uzsvēra, ka lauki un lauksaimniecība ir tā vide, kur tiek saglabāta latviskā identitāte, jo lauksaimniecība gadu simtiem ir bijusi tradicionāla Latvijai. Viņš norādīja, ka lauksaimniecība ražo galveno resursu, kas cilvēkiem vajadzīgs, – pārtiku, kas ir svarīgāka par energoresursiem. “Lauksaimnieciskā ražošana un valsts spēja nodrošināt sevi ar pārtiku ir svarīgs suverenitātes saglabāšanas elements,” teica A.Krauze un turpināja: “Arī Lisabonas līgumā tiek runāts par Eiropas kopējo lauksaimniecības (EKL) politiku, un tas nozīmē, ka EKL politika būs, lauksaimnieciskā ražošana tiks saglabāta, pārtika būs pieejama un nebūs jāiegādājas Brazīlijas modificētie produkti ar kaut kādu Ķīnas pienu.”

“No 1.janvāra būs Eiropas Savienības juridiskais pamats ar diviem līgumiem. Neviens no tiem nesauksies “Lisabonas līgums”,” norādīja E.B.Deksnis. Viņš skaidroja, ka pirmos piecus gadus ES nekas nemainīsies, jo balsojums stājas spēkā 2014.gadā, ja netiek saņemtas iebildes no Polijas, ka tas stājas spēkā 2017.gadā.

Iedzīvotāju gaidas

Atsaucoties uz Eiropas pilsoņu debatēm un sabiedriskās domas pētījumu datiem, D.Akule norādīja, ka iedzīvotāji visās 27 ES dalībvalstīs patiesībā sagaida daudz vairāk no Eiropas Savienības – daudz spēcīgāku, aktīvāku un vienotāku Eiropas Savienību. “Paradoksālā kārtā Lisabonas līgums dod instrumentus šādai ES radīšanai,” teica D.Akule. Viņa skaidroja: neskatoties uz faktu, ka Latvijā mīt visskeptiskākie ES atbalstītāji, arī Latvijas iedzīvotāji daudz vairāk sagaida no Eiropas, jo ir vīlušies vietējā valdībā un elitē. “Latvijas iedzīvotāju gaidas un uzticība ES institūcijām ir augušas, un, līdzīgi citu Eiropas valstu iedzīvotājiem, arī iedzīvotāji Latvijā sagaida, ka “Eiropas līmenis spiedīs uz nacionālo līmeni”, lai būtu rezultāti tam, ko iedzīvotāji gaida, lai tiktu nodrošināta labāka dzīves kvalitāte un Eiropa, kādā viņi gribētu dzīvot,” teica D.Akule.

Vai Latvijai būs kāda ietekme?

N.Grostiņa skatījumā Latvijas intereses Lisabonas līgumā nav pietiekami efektīvi aizsargātas, jo noteiktā balsošanas kārtība ES Ministru padomē palielina valsts iedzīvotāju skaita nozīmi ES lēmumu pieņemšanā, tādējādi palielinot lielo dalībvalstu ietekmi. Viņš arī norādīja: pastāv risks, ka, balsojot ar kvalificēto vairākumu, Latvijai būtiskos jautājumos mūsu valsts intereses var tikt ignorētas, kā arī uzsvēra, ka mazajām dalībvalstīm pastāvīgas komisāra līmeņa pārstāvniecības zaudējums, pārejot uz rotāciju, ir būtiskāks nekā lielajām dalībvalstīm. N.Grostiņš norādīja uz diskusijas trūkumu pirms balsojuma Saeimā par Lisabonas līguma pieņemšanu un uzsvēra: “Lai Latvijas valsts spētu atgūties no ekonomiskās un sociālās katastrofas, lai spētu panākt sev vēlamos rezultātus Eiropas Savienībā, ir radikāli jāuzlabo valsts pārvalde, nomainot partijas un politiķus, kas noveduši valsti bankrotā. Latvijai, ņemot vērā Lisabonas līgumā noteikto, jādefinē skaidra, efektīva, sabiedrībai saprotama un pieņemama attīstības stratēģija.”

D.Akule skaidroja, ka Lisabonas līguma tapšanas gaitā ir veikti dažādi aprēķini, lai izveidotu taisnīgāku lēmumu pieņemšanas mehānismu un pastiprinātu mazāko dalībvalstu ietekmi, kā piemērus minot, ka, līgumam stājoties spēkā, Latvija iegūs vēl vienu deputāta vietu Eiropas Parlamentā, kā arī tiek saglabāts viena eirokomisāra amats katrai dalībvalstij. “Tādai mazai valstij kā Latvija, kurai šobrīd ir ļoti ierobežoti resursi, piemēram, ārlietās, ir ļoti liela interese, lai būtu šī spēcīgā Eiropas Savienības ārpolitika. Tas nozīmē arī, ka Lisabonas līgums nodrošina instrumentus, kurus var izmantot, lai sasniegtu vienotāku un spēcīgu ārpolitiku,” sacīja D.Akule, norādot, ka caur kopīgo ES ārpolitiku palielināsies arī Latvijas loma pasaulē.

A.Krauze dalījās pieredzē par darbu Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā (EESK), kurā strādā septiņi Latvijas pārstāvji, un atzina, ka Latvija var ietekmēt kādu lēmumu, tikai sadarbojoties ar citu valstu pārstāvjiem, kā šādas sadarbības panākumu minot EESK atzinumu, ka Eiropā pēc 2013.gada lauksaimniecības maksājumiem jābūt vienlīdzīgiem visām dalībvalstīm.

Atbildot uz jautājumu par Lisabonas līgumā paredzēto jauno amatu pilnvarām un ietekmju sadalījumu, E.B.Deksnis atzina, ka jautājumā par pilnvaru sadalījumu starp ES prezidenta un ārlietu ministra amatiem līgumā trūkst konsekvences, jo līgumā atrodamais pilnvarojums ir ļoti vispārējs. Viņš piebilda, ka šobrīd svarīgāks izskatās tā sauktā ārlietu ministra amats, kā arī to, ka līgumā nav minēts augstā pārstāvja ārlietās un drošības lietās pilnvarojuma termiņš.

D.Akule uzskata, ka ir svarīgi, lai pašam ES prezidenta amata kandidātam interesētu amats, piemēram, būt “Eiropas sejai”. D.Akule atbalsta Polijas ierosinātās darba intervijas šā amata kandidāta atlasē.

Savukārt kāda klausītāja rosināja jau tagad domāt, kā strādāsim ar šo Lisabonas līgumu, kā izmantosim savas iespējas un apliecināsim, ka esam līdzvērtīga valsts ES.

Cik pieejama ir informācija?

A.Krauze norādīja, ka informācija par kopējo lauksaimniecības politiku un Lisabonas līgumu ir pieejama ļoti lielā apjomā un dažādos avotos. Diemžēl lauku pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvjiem nav pietiekamu resursu, lai šo informāciju izanalizētu un izprastu ES un Latvijas nākotnes plānus.

D.Akule atzina, ka Lisabonas līgums ir sarežģīts, un minēja, ka nākotnē varētu piedāvāt citādus risinājumus. “Ideāli būtu bijis, ja Lisabonas līgums būtu sadalīts, piemēram, trijos līgumos: viens, kas dod demokrātiskākas un caurskatāmākas institūcijas; otrs, kas dod jaunus instrumentus, to skaitā jaunos ārpolitikas instrumentus, kas palielina ES lomu pasaulē, un trešais, kas dod enerģētikas un vides politikai jaunos instrumentus. Esmu par referendumiem kā veidu iesaistīt sabiedrību, taču referendumiem jābūt nevis par līgumiem, kuros var salikt un atrast visu, bet gan par tematiskiem līgumiem, kuros diskusiju var fokusēt par lietu,” sacīja D.Akule.

E.B.Deksnis atzina diskusijas nepieciešamību un svarīgumu, taču uzskata, ka tai jānotiek starp cilvēkiem, kam tiešām Eiropa ir svarīga. Viņš atgādināja, ka, atšķirībā no Latvijas, diskusija Īrijā uzrunāja ļoti konkrētas, šai valstij tradicionāli svarīgas lietas, kā, piemēram, aborts, laulības šķiršana, Īrijas neitralitāte. Tāpat arī atgādināja, ka, vēl pirms Īrija izteica kritiku par Lisabonas līgumu, tajā pastāvēja nostādne, ka pirmajos piecos gados pēc līguma spēkā stāšanās pastāv princips “viens komisārs – viena dalībvalsts”. Kādā citā līguma paragrāfā teikts, ka nākamais komisijas sastāvs varētu būt 2/3, ja Eiropas Padome pieņem vienotu lēmumu.

E.B.Deksnis arī akcentēja ES iedzīvotāju straujo novecošanos kā vienu no visbūtiskākajām ES ekonomiskajām problēmām, kuras risināšanai Lisabonas līgumā nav skaidri iezīmēta kompetenču sadale. “Pašlaik tā tiek risināta, iedzīvotājiem pārceļoties no mazākas labklājības valstīm uz valstīm ar augstāku labklājības līmeni, kas tā ilgi nevar turpināties, jo arī jaunajās dalībvalstīs nav daudz jaunu cilvēku,” teica E.B.Deksnis.

Vilšanās nacionālā līmenī – kā labāk izmantot iespējas?

Atbildot uz jautājumu, vai ir bijis kāds gadījums, kad ES Latvijai liktu rīkoties noteiktā veidā, lai panāktu kādu labumu tās iedzīvotājiem, E.B.Deksnis paskaidroja, ka šādi komentāri un pozitīvā kritika ir atrodami Eiropas Komisijas mājaslapā, piemēram, angļu valodā, taču diemžēl nav pietiekami atspoguļoti Latvijas publiskajā telpā, kā piemēru minot tur publicētos aizrādījumus saistībā ar Latvijas labklājības izaugsmi un pareģoto ekonomikas “burbuļa” plīšanu pirms diviem gadiem.

Atbildot uz jautājumu par to, kā Eiropas pamattiesību harta varētu ietekmēt dzīvi Latvijā, E.B.Deksnis skaidroja, ka Eiropas pamattiesību harta attiecas uz Eiropas pamattiesību ievērošanu, tā traktē tikai Eiropas pamattiesības. “Labākajā gadījumā šo jautājumu varētu saistīt ar Eiropas cilvēktiesību hartu,” norādīja E.B.Deksnis.

Uz jautājumu, kā sabiedrībai labāk darboties pozīciju apspriešanā un ietekmēšanā, ņemot vērā parlamenta pieaugošo lomu ES, D.Akule atbildēja, ka cilvēki kļūst aktīvāki, iesaistoties debatēs par Eiropas nākotni, un atzina, ka ir nepareizi gaidīt, ko paveiks ES, ir jābūt aktīvākiem pašiem, un aicināja strādāt kopīgi sabiedrības grupās, lai agrīnā stadijā varētu pievērst uzmanību likumiem, kas tiek gatavoti.

E.B.Deksnis piebilda, ka nevajag par zemu novērtēt, cik veiksmīgi un izveicīgi ir Latvijas pārstāvji, kad viņi darbojas Eiropas struktūrās. Problēma rodas, kad regulas, direktīvas nonāk Latvijā un tām ķeras klāt Latvijas ierēdniecība. “Latvijas ierēdniecībai nav lietderības koeficienta. Viņi vienkārši ir izveidojuši iekšējās loģiskās cilpas, kur vienīgais traucējums ir cilvēks, kas ienāk no ārpuses un grib kaut ko darīt. Man kādreiz likās, ka priekšējās durvis Latvijas ministrijās ir pilnīgi liekas, jo, ja kāds ielauzās pa tām, tas ir veikli jāizsviež laukā, bet, ja cilvēks nāk ar piedāvājumu pa sētas durvīm, tad viņš atrod ļoti dzirdīgus, redzīgus un prasmīgus cilvēkus, un tas ir visiem zināms. Tas nav valsts noslēpums, bet, kad mēs nonākam pie tā, ka vajag kaut ko grozīt, tad mēs redzam, kur ir Latvijas pārvaldes “māla kājas”,” sacīja E.B.Deksnis.

Arī A.Krauze piekrīt, ka problēmas sākas, kad ierēdniecība Latvijā analizē ES likumdošanu un cenšas to ieviest. Sabiedrībai jābūt organizētai, tikai tad varēsim kaut ko panākt. “Veco dalībvalstu ierēdņi cīnās ar Eiropas ierēdņiem, bet mūsu ierēdņi cīnās ar Latvijas iedzīvotājiem,” secina A.Krauze.

Ekonomiste Raita Karnīte uzskata, ka ES un tās paplašināšana ir biznesa projekts, kura mērķis ir paplašināt darbības tirgu uz jaunu dalībvalstu rēķina. “Protams, arī mēs no tā esam daudz ieguvuši, taču arī nespējam pilnībā izmantot daudz iespēju,” norādīja R.Karnīte. Viņa uzvēra, ka jāņem vērā kāds svarīgs aspekts – asimetrija, kura valda mūsu sabiedrībā, arī materiālā ziņā, un pauda pārliecību, ka pēdējo 20 gadu laikā materiālā ziņā mēs esam vairāk zaudējuši, nekā ieguvuši. “Asimetrija informācijas, iemaņu, materiālās un ekonomiskās attīstības ziņā paliks spēkā arī Lisabonas līguma spēkā būšanas laikā, kas mums kaitēs, bet, protams, tā nav Eiropas problēma, tā ir mūsu pašu problēma. Tāpēc es arī aicinu par šīm lietām runāt ne tādā rotaļīgā veidā, bet daudz nopietnāk, jo to, ko mēs iegūstam no pārmērīgas uzticēšanās un pārmērīgas paļāvības, redzam šeit, kad nespējam atbildēt uz jautājumu, kur tad mēs īsti atrodamies,” secināja R.Karnīte, aicinot būt kritiskākiem un nopietnākiem spriedumos par ES jautājumiem.